DZIEDAVA.lv
DZIEDAVA.lv
|
|
Julita Kluša, 2015. Meklējam kadiķus!Raksts publicēts žurnālā "Vides Vēstis", 2015.g. pavasaris (aprīlis)
Ja godīgi, skujkoki man ne visai tīk. Varbūt kopš bērnības bieži pie eglītes skaitītā dzejolīša vārdu dēļ "Pieduru pirkstu, ai, kas tad tas? Pirkstā man ieduras kaut kas ass!" Bet varbūt vienveidīgo lapu jeb skuju dēļ neatkarīgi no skujkoka sugas - ne salīdzināt ar lapkoku lapu malu robiņu, līkumiņu un smailīšu daudzveidību! Tomēr ar parasto kadiķi jeb paegli Juniperus communis attiecības ir citādas. Man ir aizdomas, ka viņš būs mani iebarojis. Ejot dabā, man ļoti tīk, ja daba mani cienā. Der arī zili melnās kadiķu čiekurogas. Kadiķus nesatieku bieži, tāpēc tikt pie gatavām kadiķogām ir īpašs prieks, jo vairāk, jo tās nogatavojas tikai divu gadu laikā - pirmajā tās vēl ir zaļas un vien otrā gada rudenī paliek zilas un gatavas. Iekšā gan trīs cietas sēkliņas, taču plānā ārpusīte ir gana garda, lai ņemtos skrubināt. Kadiķogas palīdzot organismam attīrīties; šim kokam piemītot arī īpašība sildīt, kas tādam salīgam radījumam kā man ir īsti laikā. Turklāt ap kadiķiem esot īpaši veselīgs gaiss.
Kad sāku augus vērot uzmanīgāk, pārsteidza pirmoreiz pamanītie kadiķu ziedi (botāniķi tos gan dēvē daudz sarežģītāk - vīrišķos "ziedus" sauc par mikrostrobiliem, uz kuru ass novietoti daudzi mikrosporofili (putekšņlapas), bet uz tiem veidojas mikrosporas (putekšņi); savukārt sievišķie "ziedi" ir makrostrobili, un no tiem izveidojas čiekurogas). Esi tādus redzējis? Kadiķi zied agri pavasarī, reizē ar kārkliem un māllēpēm, parasti - aprīlī.
Kadiķi - dižkoki
Pirms 10 gadiem par dižkokiem vēl neinteresējos, tomēr kopā ar vīru Ati Klušu dabā gājām bieži. Tā kādā vasaras dienas pastaigā netālu no Engures ezera pļaviņā skaisti izcēlās kupls kadiķis. Vai kadiķi? Nevar saprast. Biezs skuju mētelis līdz pašai zemei, stumbru neredz. Ejam tuvāk, pētam, mēģinām saprast, cik stumbru tur ir? Kā tiem vispār tikt klāt? Zaru mūris, kam cauri ne redzēt, ne rokai izspraukties. Cik jābūt resnam un cik garam, lai skaitītu par dižu? Vai jāmēra ap visiem stumbriem kopā vai tikai ap lielāko? Kad vienu nopētījām, nobildējām, skatāmies - netālu otrs vēl tāds pats, jau cieši citiem kokiem blakus. Atklājums likās gana vērtīgs, tāpēc Atis radušos jautājumus uzdeva citiem gudriem ļaudīm; tā bija pirmā iepazīšanās ar dižkoku kritērijiem. Jāmēra 1,3 m augstumā ap resnāko no starām. Kadiķis ir dižkoks, ja tā apkārtmērs sasniedz 0,8 m, bet tādu ir maz, tāpēc vērts atzīmēt jau 0,6 m apkārtmēru sasniegušos. Garuma dižkokam vajag sasniegt 11 metrus. Tik daudz mūsu atrastajam nebija; dižkoks nesanāca. Nosaucām par "gandrīz dižkadiķi". Astoņus gadus vēlāk apmeklējām šos kadiķus atkal. Kur palikušas visas skujas? Mūsu seno laiku atklājumam skujas nu varēja saskatīt vien pašā galotnē, un arī maz. Otrs, kokos ieaugušais, nokaltis pilnībā.. Tā mēs pieredzējām savām acīm, - kadiķu mūžs nav ilgs.
Pagājušā gadsimta otrajā pusē ar dižo kadiķu meklēšanu aizrāvās cits Atis - Atis Baiža. Gribēja iegūt visu dižāko Latvijas kadiķu fotogrāfijas. Savus piedzīvojumus Atis aprakstīja aizraujošā bērnu grāmatiņā "Dižkoku meklētāja gaitās" (1989.). Tie bij citi laiki un cita dižkoku datu vākšanas grūtību pakāpe. Tālākie braucieni notika ar sabiedrisko transportu, kas tolaik kursēja daudz biežāk un vairāk maršrutos; kājāmgājējam ātrāk uz priekšu tikt reizēm palīdzēja garāmbraucošās mašīnas vai motocikli. Kadiķi tika meklēti pēc nostāstiem, aptuveniem vietas aprakstiem; GPS koordināšu, kas mūsdienās parasta lieta, nebija. Galvenās grūtības - nedrīkstēja būt kartes, jo kartes bija valsts noslēpums. Iešana dabā ar karti varēja draudēt ar ceļojumu uz Sibīrijas "kūrortu". A. Baiža strādāja par mērnieku, tāpēc viņam savās darba gaitās iespējas atklāt jaunus dižkokus bija lielākas. Tolaik nebija arī digitālā foto (garākajā fotofilmiņā bija tikai 36 kadri; jaunu filmiņu uztinot tumsā, varēja iegūt papildus vēl trīs kadrus); katram kadram bija liela vērtība, taču rezultātu uzreiz redzēt nevarēja. Ja vēlāk noskaidrojās, ka fotogrāfija nav izdevusies - jābrauc atkal. Tāpēc A. Baiža izlēma - koncentrēsies uz kadiķiem - to tik daudz nav, var pagūt visus Latvijas dižos savā mūžā apzināt. Minētajā bērnu grāmatiņā aprakstīta aina, kurā savus diapozitīvus ar dižkadiķiem viņš rāda laipnajiem naktsmītnes devējiem: "Pēc noskatīšanās Jāzepa māte brīdi dzīvo redzētā iespaidā, tad saka: - Tikpat jauki kā daiļslidošana."
Ata Baižas darba rezultāts apkopots rakstā "Latvijas lielie paegļi" un publicēts izdevumā "Mežsaimniecība un Mežrūpniecība" (1980.g. 3. numurs, minēti 54 kadiķi). Jānis Cepītis žurnāla "Latvijas Daba" 2001. gada publikācijā par Latvijas dižākajiem skujkokiem atzīmē, ka liela daļa A. Baižas minēto dižkadiķu jau ir gājuši bojā. Rakstā minēti 7 lielākie kadiķi - to apkārtmērs sasniedz vismaz 1,30 m. Staņislava Saliņa grāmatā "Latvijas dižkoki un retie koki" (1974.) minēti 16 kadiķi ar apkārtmēru vismaz 0,8 m; 20 gadus vēlāk enciklopēdijas "Latvijas Daba" 2. sējumā Raimonds Cinovskis kā aizsargājamus min jau 27 kadiķus. Šobrīd plašākā dižkoku datubāze atrodas Dabas retumu krātuvē. Tās arhīvā glabājas dažādas ticamības pakāpes ziņas par aptuveni 70 dižajiem kadiķiem.
Vienīgais vēl dzīvais kadiķis, kas bijis valsts aizsardzībā jau Latvijas laikā, ir Baložu kadiķis (Valmieras pagasts); aizsardzībā tas ņemts 1930. gadā un līdz pat šim laikam neviens lielāks Latvijā nav apzināts. Pēc 2010. gada mērījuma tā apkārtmērs sasniedzis jau 3 m. Baložu mājās dzīvojis dzejnieks Jūlijs Eduards Balodis ar pseidonīmu Rieteklis un viņam par godu iegūts arī otrs nosaukums - Rietekļa kadiķis.
Īpatnējie un garie
Interesantu kadiķi minējis G. Eniņš grāmatā "Tepat Latvijā" (1984.) - Sīmu kadiķis - bļoda Kolkas pagastā īpatnējs ar zemo stāvu (nepārsniedz 1m augstumu) un plašo vainagu (tā diametrs - 4m). 2009. gadā apmeklējām šo kadiķi paši - bija jāpiepūlas, lai atrastu skatu punktu, kurā kadiķis vēl ir gana zaļojošs - lielākā daļa šim brīnumkokam bija pagalam. Tomēr, apmeklējot šo kadiķi 2013. gadā, situācija īpaši pasliktinājusies nebija - joprojām apmēram tikpat liela daļa vēl zaļoja - varbūt brīnumkokam izdosies vēl kādu laiku noturēties?
Tajā reizē, kad otrreiz apciemojām kadiķus pie Engures ezera, pa ceļam mūs priežu mežā priecēja daudz šīs sugas pārstāvju. Latvijas mežos kadiķi nav liels retums, bet parasti tie ir mazi, par dižkokiem neizaug, jo kadiķu augšanai nepieciešams daudz saules, mežos tie ir pārlieku noēnoti. Taču pie Engures ezera daži izcēlās ar lielāku augumu; vēl lielāks pārsteigums bija atrast garus un zaļojošus kadiķus, taču horizontālā stāvoklī! Ja vertikālam garam kokam bez īpašām prasmēm vai rīkiem precīzu garumu nenoteikt, tad tādam guļošam - bez problēmām! Pierakstījām trīs guļošus vai gandrīz guļošus kadiķus, kuru garums pārsniedza 10 m; divi sanāca garuma dižkoki - 11 un 11,8 m. Nez cik ilgi tāds guļošs dižkoks var nodzīvot? A.Opmanis min interesantu novērojumu par blakus augošiem Ābeļkroga kadiķiem Ēdoles pagastā. Viens no tiem cieta 2005. gada vētrā un uzgāzās otram, tobrīd kupli zaļojošajam virsū. Likās, ka vētras izgāztajam ar to arī būs cauri, tomēr vēl 2014. gadā tas joprojām nedaudz zaļoja pretstatā vētras saudzētajam, kas, iespējams, gaisa piesārņojuma dēļ jau bija praktiski nokaltis - zaļoja vairs tikai pavisam sīki zariņi vainaga apakšdaļā.
Bet cik gari un kur aug Latvijas visgarākie kadiķi? S.Saliņa 1974.g. grāmatā kā augstākais minēts pie Īvandes pagasta Ķeiriem augošais 14-metrīgais paeglis. J.Cepītis 2001. gadā kā garāko min 12,2 m augsto Ķeļļu kadiķi Kurmenes pagastā, bet G. Eniņa grāmatā "100 dižākie un svētākie" (2008.) ir ziņas, ka Ķeļļu kadiķis jau nokaltis un nu visgarākais esot Kapusila kadiķis Launkalnes pagastā; saskaņā ar A.Opmaņa mērījumu 2008. gadā tā garums sasniedzis 13,4 m. Kā redzams, gari kadiķi mēdz būt dažādās Latvijas malās, bet savu statusu nenotur ilgi - iet bojā, tiek atrasti arī jauni. Varbūt Tev zināms vēl kāds garuma rekordists?
Kadiķu biotopi Kadiķis ir īpašs koks - tam ir pat pašam savs Eiropas nozīmes aizsargājamais biotops! Visglītākās ainavas ar daudziem kadiķiem skatāmas ne mežos, kur kadiķus starp citiem kokiem knapi var samanīt, bet pļavās. Vislabāk kadiķi aug pļavā ar kaļķainu augsni. Turklāt tādā pļavā bez kadiķiem aug arī citas vērtīgas sugas. Tāpēc biologi šādas skaistas un vērtīgas vietas aizsargā kā ES nozīmes biotopus ar kodu 5130 jeb kadiķu audzes zālājos un virsājos. Agrāk nosaukumā ietverts arī vārds "kaļķains", bet nu tas izņemts, radot iespēju iekļaut arī skābākās augsnēs sastopamos kadiķājus. Nozīmīgākie tomēr ir saistīti ar kaļķainu augsni vietās, kas nav bijušas piemērotas tīrumiem, tādēļ ilgus gadus tikušas izmantotas ganībām. Šādās pļavās to galvenajās izplatības vietās Eiropā sastopamas daudzas orhideju sugas, arī retā vienkāršā ķekarpaparde. Latvijā interesantākie kadiķāji saistīti ar upju ielejām (galvenokārt Abavas), kuras nogāzēs zem plānas augsnes kārtas guļ karbonātiskie pamatieži.
Latvijā šis biotops ir aptuveni 30 vietās un visur aizņem mazu platību. Zināmākās - Ziemupes, Gudenieku, Mežmatveju kadiķu audzes un Kadiķu nora Dundagas pagastā. Bet kā tām klājas? Izrādās, ar šo skaisto biotopu nav nemaz tik vienkārši. Šāda dzīvotne veidojusies ganīšanas rezultātā, bet, ganīšanu pārtraucot, izzūd biotopa galvenā vērtība - retās zema auguma ganību sugas, to vietā ieviešas parastās, gara auguma. Līdzīgi arī ar kadiķiem, jo tiem vajadzīgs daudz saules, - pārtraucot ganīt, kadiķu nora aizaug ar ātraudzīgākiem un garākiem kokiem, noēnotie kadiķi aiziet bojā.
Veidosim dižo kadiķu fotokolekciju kopā! Savulaik Atis Baiža savāca lielu kolekciju ar dižāko Latvijas kadiķu fotogrāfijām un diapozitīviem, taču pēc viņa nāves gājusi zudībā arī lielākā daļa šīs kolekcijas. Tāpēc sadarbībā ar Dabas retumu krātuvi radās doma - Ata Baižas piemiņas vārdā vēlreiz apkopot Latvijas dižāko kadiķu fotogrāfijas, nu jau interneta vidē, iesaistoties jebkuram interesentam, kam ir labas fotogrāfijas (un nav iebildumu pret publicēšanu internetā) no seniem vai jaunākiem laikiem ar Latvijas dižajiem kadiķiem, kas pārsnieguši 0,6 m apkārtmēru (tipiski - 1,3 m augstumā; par mērīšanu sīkāk sk. augstāk rakstā), ir ļoti gari vai ainaviski; varbūt zināms kadiķis ar īpašu stāstu? Informāciju ar precīzu kadiķa atrašanās vietu, izmēriem un fotogrāfijas datumu sūti uz e-pasta adresi: drk@dziedava.lv. Arī, ja esi ievērojis kādu jauku kadiķu noru, priecāsimies papildināt arī kadiķāju kolekciju! Visi dižie kadiķi un kadiķu pļavas ir un būs skatāmas šajās adresēs:
Vai kadiķi rūsē? Ir vairākas rūsas sēņu sugas, kuru attīstības ciklā vajadzīgs kadiķis. Turklāt interesanti, ka šīm parazītsēnēm ar vienu augu sugu nepietiek, - lai attīstītos, t.s. saimniekaugus ir jāpamaina! Tā uzaug uz kadiķa un tad izkaisa sporas vējā, cerībā, ka tās aizpūtīs uz cita, tieši šai sēnei atbilstoša auga, kur pēc tam uzaug no skata jau citādāka sēne, kuras sporām vajag tikt atpakaļ uz kadiķa. Piemēram, bumbieru - kadiķu rūsa Gymnosporangium sabinae aug pamīšus uz kadiķa un bumbieres, tiesa, mūsu vienīgo savvaļas sugu, parasto kadiķi Juniperus communis nav iemīļojusi, aug uz stādītajiem kadiķiem (kazaku, Ķīnas u.c.). Parastais kadiķis patīk vilkābeļu - kadiķu rūsai Stigmina juniperina, kuras ietekmē kadiķa skujas dzeltē un birst.
Interesants fakts Lai bij laikis kāds būdamis,
Rīgā ir pirmsskolas izglītības iestāde "Kadiķītis", un tās nosaukums nav izvēlēts nejauši. 1994. gadā, sākot strādāt 99. PII, tās vadītāja Dina Gaide vēlējās nosaukumā ietvert ko latvisku un simbolisku; "Kadiķīti" izvēlējās, domājot par tā mūžīgo zaļumu, sīkstumu un veselīgumu. Viņas sirdī iekritusi arī minētā tautasdziesma - kadiķis aizsargā, un aizsargās arī bērnudārza mazos bērniņus. Līdz ar nosaukuma iegūšanu iedibināta arī tradīcija - bērnudārzu beidzot, izlaiduma grupiņas audzēkņi bērnudārza priekšā iestāda jaunu kadiķīti. Pašu pirmo kadiķīti iestādījusi vadītāja pati. Pēc D.Gaides aiziešanas no darba šajā bērnudārzā tradīcija turpināta, vien dažādībai stādīšanai reizēm izvēlēti arī citi radniecīgi skujkoki. Pēc savas pieredzes, apmeklējot šo bērnudārzu maniem bērniem, varu teikt - mikroklimats te tiešām bija ļoti labs, kas zin, varbūt arī kadiķīši palīdzēja?
Liels paldies Ansim Opmanim par palīdzību raksta tapšanā! Tweet Komentāri: | |||||||||||||||||||||||||||||||
|
|
DZIEDAVA.lv
