DZIEDAVA.lv

Julita Kluša, 2018.

Diži koki ir mājvieta daudziem

Foto: Julita Kluša Vītols ar apkārtmēru 4,78m; uz tā auga ieva un bebrukārkliņš ar visām ogām (attēlā)

2018. gadā Latvijas Dabas fonds kā Gada dzīvotni izvēlējies dižkoku. Kā klājas dižkokiem Latvijā un kas uz tiem dzīvo? Pētīsim kopā?

Dižkoku apzināšanas vēsture

Koki cilvēkus saistījuši jau sen, taču pirmā nopietnākā datu vākšana par ievērojamākajiem kokiem veikta tikai 1920. gados, apvienojot dabas un kultūrvēstures vērtību apzināšanu. Žurnālā "Latvijas Vēstnesis" 1923. gada 23. decembrī rakstīts: "Tagad, kur nav vēl noorganizējusies vajadzīgā noteiktībā dabas pieminekļu pārvalde, kur nodibinātā Kultūras pieminekļu valde pēc 3 mēnešu ilgas darbības nav paspējusi reģistrēt vēl nevienu pieminekli, kur zemes līgumu koroborēšana jau sākusies, ar ko nereģistrētie pieminekļi valstij vēlāk maksās dārgu atpirkšanas naudu, - Izgl. b. Augstskolas sekcija ir griezusies pie sabiedrības pašdarbības šinī svarīgajā mūsu cēlāko interešu nodrošināšanas darbā. Uz izplatītiem retumu un pieminekļu reģistrēšanas uzsaukumiem ir atsaukušies vairāki simti līdzjutēju, iesūtīdami izpildītas dabas un kultūras retumu reģistrēšanas lapas."
Uz kokiem attiecas 1924. gadā "Latvijas Vēstnesī" publicētie "L. I. B. augstskolas sekcijai piesūtītie vietējo norādījumi":
"Veci un īpatnēji koki.
Daži tik veci, ka spēj vēstīt par senču patstāvību pirms vācu ienākšana. Vairums no tiem nes upurozolu vaj liepu nosaukumus. Slepena dieviņu barošana ir vietām notikusi vēl tagadējo vecļaužu bērnībā.
Ir arī tādi, kas saistīti ar kariem, revolūciju, nāves sodu izpildīšanu.
Daži izceļas sava raksturīgā izskata vaj krāšņuma pēc.
Vairums tomēr būs tādu, kas apsveic arāju no turienes pirmā līdumnieka."

Tādējādi pirmajiem apkopotajiem kokiem, kurus apkopojis skolotājs Zelmārs Lancmanis, vairāk bijusi kultūrvēsturiska un ainaviska nozīme, tie nav bijuši dižkoki mūsdienu izpratnē.

Foto: Julita Kluša Mūsdienās, lai dižkoks būtu valsts aizsargāts, tam nav jābūt reģistrētam, bet jāatbilst kādam no dižkoku kritērijiem, kas ar likumu noteikti gan pēc apkārtmēra, gan garuma fiksētam koku sugu sarakstam. Dabas pieminekļa zīmei (attēlā) ir tikai informatīva nozīme.

Nākamais apjomīgākais koku saraksts publicēts 1937. gadā žurnālā "Daba un Zinātne". Tajā dabas pētnieks Edvards Jansons apkopojis ziņas par 178 kokiem - dabas pieminekļiem.

Pirmais aizsargājamo koku saraksts publicēts 1957. gadā Latvijas PSR Ministru Padomes lēmuma Nr.219 pielikumā Nr. 4. Tajā minēti tikai 13 koki - 7 ozoli, 4 liepas, priede un paeglis; no šiem kokiem mūsdienās dzīvi 6 - Ceipu Upurozols, Usmas Elku liepa, Vilciņu ozols, Popraga Elku liepa, Allažu Svētliepa un Garozas ozols (pievērsiet uzmanību - Padomju laiki, bet kādi koku nosaukumi!).

Dižkoku meklēšanas aktivitātes no jauna veicināja Staņislava Saliņa grāmata "Latvijas dižkoki un retie koki" (1974), kurā minēti 620 koki.
1977. gadā izdotajā grāmatā "Valsts aizsargājamie dabas objekti Latvijas PSR teritorijā" publicēts jau pusotrs tūkstotis aizsargājamu koku, ietverot gan dižkokus, gan savdabīgos kokus, gan introducētās sugas.

Ja mūsdienās izdotos apkopot pilnīgi visus ticami iegūtos mērījumus par Latvijas kokiem, tad, domājams, apzinātu dižo un citu ievērojamu koku skaits varētu sasniegt un pārsniegt 20 tūkstošus. Bet ne tuvu ne visi ir apzināti. Lielāka cerība tikt ievērotiem un atklātiem ir tiem dižkokiem, kas aug lielu ceļu malās, bet pamestu viensētu tuvumā, kā arī aizaugušās senās parkveida pļavās, kurp vairs neved nekādi braucami ceļi, varētu slēpties vēl gana daudzi.

Foto: Julita Kluša Starp Latvijas dižākajiem mazāk populārā, taču iespaidīgā Rūtiņu kļava Trikātas pagastā; 2015. gads.

Kuru sargāt, kuru ne?

Mūsdienās valsts līmenī interese ir tikai par tām koku sugām, kuras tiek aizsargātas ar likumu. Jaunākie dižkoku kritēriji pēc apkārtmēra un garuma publicēti Ministru kabineta noteikumu Nr. 264 2. pielikumā (2010.). Līdz ar to valstiski aizsargāto dižo koku liktenis ir atkarīgs no likumu izmaiņām. Tā, samazinot koku sugu skaitu, kam noteikts dižkoka kritērijs, 2010. gada noteikumos no saraksta izņemta suga Zviedrijas pīlādzis (tam lapas līdzīgas ozollapām), kas jau ir izraisījis neatgriezeniskas sekas. Pēc iepriekšējiem jeb 2003. gada noteikumiem par aizsargājamiem bija noteikti Zviedrijas pīlādži, kas sasnieguši 1,9 m apkārtmēru. Netālu no dižā Rīgzemju ozola auga trīs vareni Zviedrijas pīlādži, kas jau 2011. gadā bija sasnieguši 2,94 m, 2,50 m un 2,14 m apkārtmērus; lielākais no tiem - otrs dižākais Latvijā! Taču pateicoties likuma izmaiņām, kas šādu sugu vairs nesargā nekādos izmēros, nu tie ir nozāģēti. Vai likumam nevajadzētu aizsargāt visus Latvijas dižākos kokus neatkarīgi no sugas? Automātiska aizsardzība kritērijiem atbilstošiem kokiem ir laba no tā viedokļa, ka kokam nav jābūt reģistrētam, lai tas skaitītos aizsargāts. Taču paralēli vajadzētu izmantot arī seno praksi ar aizsargājamo koku sarakstiem, kas attiektos uz likumā neiekļauto sugu kokiem un kokiem ar kultūrvēsturisku vai īpašu dabas krāšņuma vērtību.

Domājot par dižkokiem, nereti par "īstākiem" tiek uzskatīti vienstumbra koki; zemu starās dalošiem kokiem tiek lietoti pat tādi nievājoši apzīmējumi kā "cūkupriede", "haltūrists" utml., taču, domājot par dzīvības daudzveidību uz koka, tieši žuburotie ar lielām žāklēm un dobumbiem starp starām vai kādas nolūzušas staras vietā palielina dzīvotņu daudzveidību uz koka. Uz slīpiem līdz pat horizontāliem stumbriem, nokareniem zariem nereti ir vairāk sūnu, bet staru žāklēs gadās redzēt arī vaskulāros augus, sākot no mazām puķītēm, beidzot ar kārtīgiem kokiem, kas rada dzīvotnes un barošanās vietas vēl citām sugām.

Kopumā vecos un dižos kokus var uzskatīt par sugu akumulētājiem, savācējiem, jo tāds koks ir gan ar lielāku virsmas laukumu, gan daudzveidīgāku virsmas struktūru - lieli zari, grubuļaina miza, šķirbas, laukumi bez mizas, prauli. Tādējādi koks noder gan lieliem putniem ligzdu veidošanai, gan mazākiem putniem un citiem dzīvniekiem, daudzveidīgai florai. Zināms, ka vecā, mirstošā, t.i., trupēt sākušā kokā ir pat 5 reizes vairāk sugu nekā jaunā, pilnībā zaļojošā. Tā visa rezultātā pat sugas, kam ir plašāka dzīvotņu veidu amplitūda, vieglāk iekārtojas uz dižkoka, ja tāds ir, pat ja tuvumā ir arī citas dzīvošanai piemērotas vietas. Turklāt dažādiem dzīvniekiem dižkoks var kalpot ne vien par dzīvotni, bet arī lielisku barošanās vietu, kā tas ir, piemēram, sikspārņiem, kuriem kā mītņu vietas kalpo dobumi, plaisas, atlupusi vai ļoti kreveļaina miza, turklāt dižkoki nozīmīgi arī kā orientieris klajā ainavā.

Dižkoks kā dzīvotne lieliski parāda lielā un mazā savstarpējo mijiedarbību. Sargājot lielo, mēs pasargājam arī daudzus mazos. Par dižkokiem pēdējā laikā runāts gana daudz. Vai arī tu esi ievērojis kādu dižu koku? Vai pievērsi uzmanību, kas uz šī koka dzīvo un aug?
Šoreiz vēlos parunāt ne par skaistu teoriju, bet par reālu praksi. Vai mēs spējam saskatīt un saskaitīt, cik dažādas dzīvības formas apdzīvo vienu tādu kārtīgu koku? Sadarbībā ar Dabas retumu krātuvi un portālu Dabasdati.lv aicinu kopā veikt pētījumu - cik dažādas sugas iespējams vizuāli novērot uz viena dižkoka?

Kā veikt pētījumu?

Izvēlies kādu dižkoku, kuram varēsi veltīt pietiekami ilgu laiku, lai sameklētu un nofotografētu iespējami daudzas sugas. Ideāli, ja kokam var veltīt vairākas dienas, jo sugu uzskaitē derēs visas šajā gadā līdz decembra sākumam uz koka ievērotās sugas. Vērtīgs gan būs arī vienreizējs apmeklējums, jo liela daļa sugu - sūnas, ķērpji- savu atrašanos uz koka gada griezumā nemaina.

Kad koks izvēlēts, tas līdz ar foto jāreģistrē portālā dabasdati.lv. Ja izvēlētais koks būs zināms, Dabas retumu krātuves eksperti sniegs informāciju par tā iepriekšējiem mērījumiem. Dabasdatos jāreģistrē arī visas uz dižkoka atrastās sugas, obligāti pievienojot arī fotogrāfijas, kurās sugas labi saskatāmas.

Foto: Julita Kluša Ja koki nekad nav pētīti, pirmajā brīdī var apjukt - kas no redzamā ir pats koks, kas cita suga, - vai vispār tur kas aug? Košāk zaļās, arī zaļbrūnās, mīkstākās, maigākās ir sūnas (1). Ķērpji ar izteiktu laponi ir asāki, reizēm klājeniski (2), reizēm kā pušķīši (3), nereti pelēcīgi, kaut mitrumā daži arī kļūst zaļi. Tiem var būt bļodveidīgi augļķermeņi jeb apotēciji (4). Ķērpji var būt dažādās, arī košās krāsās, bet reizēm pēc izskata atgādina miltus vai krāsu (5). Vislabāk pētīt ar lupu vai caur foto makro režīmā, tad var izdoties saskatīt arī sīkus ķērpīšus, kas atgādina nagliņas (6).

Pētījumam der gan tās sugas, kas ir koka pastāvīgie iedzīvotāji (sūnas, ķērpji, augi, sēnes, kukaiņi, apdzīvotas ligzdas putni u.c.), gan ciemiņi - īslaicīgi uzlaidies tauriņš, spāre, putns utml. Der arī koku apdzīvojošo sugu apdzīvotāji, piem., uz dižkoka augošu sēni ēdošie kāpuri, jo arī pakārtotās sugas dzīvotni nodrošinājis dižkoks. Skaita tikai dzīvās sugas uz dižkoka dzīvām vai atmirušām virszemes daļām.

Foto: Julita Kluša Dižais vītols Neretā ir dzīvotne ne vien piepēm, bet arī ar piepēm barojošamies piepju melnuļiem, jo, ja nebūtu koka, uz kura augt piepei, nebūtu arī šo vaboļu.

Lai suga tiktu ieskaitīta, tai nav jābūt noteiktai vai droši līdz sugai nosakāmai, bet, ja tā nav nosakāma, tai jābūt vizuāli atšķiramai no citām dižkoka sugām. Vai suga ir droši atšķirama, palīdzēs noteikt arī dabasdati.lv eksperti.
Sīkāku pētījuma veikšanas instrukciju lasiet portālā dabasdati.lv.

Potenciālie atradumi

Domājot par to, kādas sugas uz dižkokiem varētu sagaidīt un cik daudz sugu uz tiem vispār iespējams novērot, izanalizēju vairāk nekā 800 dižkoku, potenciālo dižkoku un īpatnējo koku novērojmus, kuros uz dižkokiem biju novērojusi kādu sugu. Pierakstītas bija tikai dažas "acīs krītošākās", ievērotās sugas - uz viena koka nav pierakstīts vairāk nekā 4 sugas, tāpēc šo nevar uzskatīt par izsmeļošu pētījumu, taču ieskatu par biežāk ievērotajām sugām tas sniedz. Apkopojums veikts, nenošķirot dižkokus no potenciālajiem dižkokiem, jo dižkoka kritēriji mainās, taču dižkoka kā dzīvotnes jēga neslēpjas ar likumu noteiktos kritērijos, bet gan palielinās līdz ar vecumu un dimensijām.

Kopā ievērotas gandrīz 120 dažādas sugas, kas analizētas grupās vaskulārie augi (t.sk. koki), sūnas, sēnes, ķērpji, gļotsēnes, dzīvnieki. Visvairāk uzskaitīti dzīvnieki, kopskaitā ap 40 sugas, tomēr šis skaits noteikti nesniedz pilnīgu priekšstatu par dzīvnieku daudzveidību dižkokā, jo liela daļa dzīvnieku - gan lielāki zīdītāji, gan kukaiņi un to kāpuri u.c., apdzīvo koku dobumus, plaisas zem mizas utml. un vizuāli uz koka novērojami ievērojami mazāk nekā to ir patiesībā. Arī putni kā jau mobilas būtnes uz koka var būt novērojami īslaicīgi un apsekošanas laikā var nebūt "uz vietas".

Katrā no grupām vaskulāri augi, sūnas un sēnes uzskaitītas ap 20 sugas, tostarp 8 koku sugas. Visretāk ievērotas gļotsēnes - un tikai 5 sugas.

Foto: Julita Kluša Spožā skudra Lasius fuliginosus ir aizsargājama suga, taču uz dobumainiem kokiem sastopama diezgan bieži. Visvairāk - uz ozoliem un liepām; dzīvo arī uz skujkokiem. Spožās skudras raksturīgākās pazīmes - spīdīgs ķermenis un aizmugurē ieliekta galva. Sastopami arī spārnoti eksemplāri.

Foto: Julita Kluša Parastā vāverastīte Leucodon sciuroides mitra (fonā) un sausa (mazajā attēlā).

Visbiežāk ievērotās sugas uz dižkokiem bija vāverastīte (raksturīga sūnu suga parkos un uz atsevišķi augošiem kokiem) un spožā skudra, kopā sastādot vairāk nekā 1/4 daļu no visiem novērojumiem.
Vēl bieži sastopamas sugas - vaskulārie augi: pīlādži, papardes, bērzi, ogu krūmi, sīkziedu spriganes; sūnas: ciprešu hipns, dažādas kažocenes, plakanā skrāpīte, lielā pūkcepurene, sprogainā slaidlape; no sēnēm biežākās - parastā sērpiepe un ziemeļu klimakodone, bet no dzīvniekiem - sarkanblaktis, visādas skudras, dažādi gliemji, lapsenes. Tā kā ķērpju noteikšana nav vienkārša, šīs grupas sugām pievērsta vismazākā uzmanība, ko varētu labot šī gada dižkoku pētījumos.
Starp interesantākajām uz kokiem novērotajām sugām - ķirzaka, stiklspārņu pārītis, bagātīgs bebrukārkliņš ar dažādas gatavības ogām (raksta titulbildē). Pārsteidza arī daudzie uz kokiem augošie citu sugu koki - gandrīz simts! T.i., gandrīz uz katra 8. koka ieaudzis vēl arī cits koks. Reizēm tie izaug pat vairākus metrus gari.

Foto: Julita Kluša Košā zeltpore Hapalopilus croceus aug uz ļoti vecu ozolu stumbriem. Aizsargājama un reta. Foto kopā ar veciem augļķermeņiem.

Foto: Julita Kluša Parastā aknene Fistulina hepatica pēc izskata atgādina aknas; aug pie lielu ozolu pamatnēm. Reta un aizsargājama.

Vislielākā sugu daudzveidība dažādās sugu grupās un vislielākais kopējais sugu skaits konstatēts ozoliem - kopā 58 sugas. Uz ozoliem arī vislielākais atrasto sūnu, dzīvnieku, sēņu un ķērpju sugu skaits, kā arī atrasto aizsargājamo un reto sugu skaits - 7 (no tām 4 - sēnes). No retajām sēnēm vairākkārt atrastas: plaisājošā rūtaine, košā zeltpore un aknene.

Foto: Julita Kluša Plaisājošā rūtaine Xylobolus frustulatus atgādina saplaisājušu mizu; tās virsmas krāsa biežāk ir balta, bēšīga, bet var būt arī sarkanīga līdz brūna. Reta un aizsargājama. Aug uz nokaltušiem zariem un stumbra atmirušās daļas.

Arī daudz, tomēr apmēram divreiz mazāk sugu nekā uz ozola (22-33 sugas) atrasts uz liepas, priedes, vītola, kļavas un oša.
Īpašiem atradumiem liela iespēja būt arī uz liepām un ošiem, uz katras koku sugas atrastas pa 4 retām, aizsargājamām sugām.

Foto: Julita Kluša Kausveida pleirostikta Pleurosticta acetabulum - viens no vieglāk ievērojamiem aizsargājamiem ķērpjiem, jo var aizņemt lielāku laukumu. Raksturīgs krokains lapojums un lapoņa krāsas maiņa mitrumā - sauss ir pelēks, mitrumā kļūst zaļš. Var būt arī arī brūni apotēciji. Aug uz atklātās vietās augošiem lapukokiem, ceļmalās.

Foto: Julita Kluša Uz dižkokiem mēdz augt arī aizsargājamais parastais plaušķērpis Lobaria pulmonaria, taču tā atrašanās vairāk saistīta ar vides apstākļiem, meža ilglaicību, ne tieši koka izmēriem vai vecumu.

Bez jau minētajām citas retas un aizsargājamas sugas, kas uz dažādiem kokiem atrastas vairākkārt: parastais plaušķērpis, kausveida pleirostikta, brūngalvainā henotēka, lapkoku praulgrauzis (novērots uz koku stumbriem jūlija beigās, augusta sākumā), kā arī sveķotājkoksngrauža darbības pēdas - raksturīgs sveķojums uz vecas priedes mizas.
Visvairāk vaskulāro augu sugu - uz vītoliem, priedēm, arī uz ozoliem. Tiesa, no tām - neviena reta un aizsargājama.
Sugām nabadzīgākie koki - egle, bērzs, zirgkastaņa.

Foto: Julita Kluša Lapkoku praulgrauzis Osmoderma barnabita dzīvo uz atklātās vietās augošiem lieliem ozoliem.

Foto: Julita Kluša Blāvā briežvabole Dorcus parallelopipedus sastopama uz veciem lapukokiem. Reta un aizsargājama.

Aprīlī divatā kopā ar Līgu Apsēnu veicām “testa apsekojumu” dižkokam. Izvēlētais koks bija dižozols ar apkārtmēru 4,90 m un divām starām, kurās sadalījās 2 m augstumā. 1 stundas un 15 minūšu laikā uz koka stumbra atradām 30 nošķiramas sugas, vairāk nekā puse no tām - ķērpji (16 sugas); 1/5 daļa - sūnas (6 sugas). Dzīvnieku nebija daudz, bet daudzveidīgi. Interesantākais no tiem - milzu kailgliemezis, kas, saulei norietot, daļēji izlīda no koka plaisas (pirmajā brīdī raisot asociāciju ar čūskas asti), bet pēc neliela brīža bija jau ielīdis atpakaļ. Vēl redzējām skudras, kādu citu plēvspārni, zirnekli un kāpuru. Atradās arī panglapsenes Andricus quercuscorticis pangas un dobumā arī kāda peļveidīgā sūdiņi. Savukārt dzenis apsekošanas laikā nolaidās tikai uz blakuskoka un tāpēc nebija pieskaitāms. Pa vienai sugai tika atrasts vēl arī tikko izdīdzis ziedaugs, gļotsēne un aļģe. Apsekojums pierādīja - ķērpjiem jāpievērš lielāka vērība, jo, pavirši skatot, daudz sugu var palaist garām. Lai arī nevienu aizsargājamu sugu neatradām, sugu skaitīšana izrādījās aizraujoša nodarbe un apliecināja, ka sugu ir daudz vairāk nekā pirmā brīdī paskatoties var šķist.

Foto: Julita Kluša Nokarenā stardzīslene Antitrichia curtipendula labprātāk aug uz slīpiem stumbriem, nokareniem zariem. Aizsargājama un reta.

Foto: Julita Kluša, Ansis Opmanis Latvijā ir 6 vijzobju sugas, vairums retas un ļoti retas, arī tādas, kas meklējamas uz dižkokiem. Retā zaļganā vijzobe Syntrichia virescens (abi foto, kas atdalīti ar baltu līniju) pēc izmēriem ir trīs reizes mazāka nekā ļoti bieži sastopamā noras vijzobe Syntrichia ruralis (sarkanā rāmī). Zaļā rāmī - kārpainā vijzobe Syntrichia papillosa, kam raksturīgi vairķermenīši (tādi kā sīki zaļi krikumiņi) gar lapas vidusdzīslu.

Līdzīgu apsekojumu veikušas arī Sandra Vikmane un Dace Pīrāga savā prakses darbā par baltā vītola - Jaunieviņu dižvītola epifītisko floru (2010), t.i., par to, kas uz šī vītola aug. Autores konstatēja, ka uz dižvītola, kura apkārtmērs bija 6,28m, auga 3 kokaugu sugas, 11 lakstaugu sugas, 12 sūnu sugas un 25 ķērpju sugas - tātad līdzīgi kā mūsu apsekojumā ķērpji sastādīja apmēram pusi no visām atrastajām sugām (tiesa, autores dzīvniekus neskaitīja), kā arī ar manu pieredzi sakrita fakts par vaskulāro sugu bagātību (t.sk. kokiem) uz vītoliem.

Foto: Julita Kluša Marmora rožvaboles Liocola lugubris kāpuri attīstās trūdošā koksnē vecu lapukoku dobumos. Pieaugušu vaboli vērts meklēt saulainās dienās no jūnija vidus līdz septembrim uz tekošas sulas. Aizsargājama.

Gada beigās plānots visu šī gada laikā veikto pētījumu rezultātus publicēt portālā dabasdati.lv. Interesanti būtu noskaidrot, vai un kā atšķiras novēroto sugu skaits uz kokiem klajumā un noēnotās vietās? Cik ļoti sugu skaitu ietekmēs koka izmērs? Cik būs lielākais sugu skaits, kas vizuāli novērots uz viena koka? Kādas retas un aizsargājamas sugas izdosies atrast?

Saudzēsim dižkokus!

Foto: Julita Kluša Diemžēl nereti nākas ievērot, ka cilvēki dižkokus no dažādu dzīvību uzturētājiem pārvērš par atkritumu glabātājiem. Veco koku dobumi, kurus labprāt izmantotu gan kukaiņi, gan lielāki dzīvnieki, gan dažādas sēnes un ķērpji, nereti tiek piegružoti ar pudelēm un citiem atkritumiem, līdz ar to liedzot dižajam kokam pildīt savu svētīgo sugu sargāšanas misiju. Vēl dīvaināk šķiet redzēt, piemēram, kapos, kur cilvēki cītīgi rūpējas par savu senču kapu kopiņām, tajā pašā laikā blakus esošos dižkokus izmantojot par dažādu mantu noliktavām, īpaši, ja kokam ir kāds dobums, kurā var sabāzt gan vecas lupatas, gan nažus, dažādus traukus, plastmasu, gan iekārt grābekļus vai izmantot atkritumiem. It kā koks un tā dobums būtu kāds plauktiņš vai atkritumu urna. Tā, paralēli apkopjot mirušo piemiņas vietas, tiek darīts pāri dzīvajiem! Attēlā - dižliepa Ķiku kapos.

Jebkur, bet īpaši jau apdzīvotās vietās koki sniedz arī bagātīgus t.s. ekopakalpojumus jeb citiem vārdiem - daudzos pilsētu uc apdzīvoto vietu iedzīvotājus un viesus priecē ar savu dabisko krāšņumu - vareno izskatu, kuplo vainagu, neparasti ķeburainiem zariem utml. Lai arī dižkoks ir dižkoks gan biezi apdzīvotās, gan nomaļās vietās, cilvēkus būtiskāk ietekmē tieši tie koki, kurus redz un kuri priecē ikdienā.

Taču, rūpējoties par cilvēku drošību, īpaši Rīgā jūtama ievērojama pāraprūpe - dižkokiem tiek apgraizīts vainags, izzāģēti sausie, zemie un sīkie zari; tā unikālais smalkais sazarojums un neparastas vainaga formas tiek zaudētas. Brīžiem šķiet, ka kokkopju ideāls - absolūti drošs koks - pilsētā būtu dižkoks, kas apfrizēts par vertikālu baļķi. Kokkopji šķiet gluži vai aizmirsuši, ka lielie koki pilsētā ir īpaši un nozīmīgi ne jau tāpēc, ka “pilda dižkoka kritērijus" - it kā vienīgais, kas būtu jāsargā, būtu saglabāts dižais apkārtmērs. Vai līdz riebumam apfrizēts koks būs ar to jēgu un sniegs cilvēkiem to prieku, kā dēļ lielie koki vispār tiek aizsargāti? Ne tajos būs vairs lielā dabas daudzveidība, ne arī tie sniegs cilvēkiem dabas krāšņuma prieku. Kā vārdā tas viss tiek iznīcināts? Vai tiešām drošības vārdā? Cik bieži cilvēki ir gājuši bojā no dižkokiem un cik bieži - autoavārijās? Varbūt sāksim ar lielāko ļaunumu, - likvidēsim automašīnas pirms ķerties pie nevainīgajiem dižajiem?

Foto: Julita Kluša

"Labi" kopts ozols Rīgā vairāk atgādina instalāciju nekā dzīvu koku

Nav cilvēka spēkos pasargāties pilnīgi no visām iespējamām nelaimēm, ir jārēķinās, ka stiprā vējā zem sirmajiem kokiem nevajag stāvēt, tāpat kā ceļu līkumos nevajag pārāk ātri braukt. Taču, zinot, ka arī ar visu piesardzību var gadīties CSN, cilvēki absolūtās drošības vārdā tomēr nepārtrauc braukt ar automašīnām, tad kāpēc tāda neiecietība pret dzīviem un vērtīgiem kokiem? Kāpēc no šiem skaistuma un dzīvības daudzveidības nesējiem tiek prasīts daudz vairāk?
Aicinu ieskatīties dižajos un interesantajos kokos rūpīgāk, novērtēt to skaistumu un sugu bagātību, un saudzēt, nevis kropļot.
Lai par skaistajiem un varenajiem kokiem varētu priecāties vēl ilgi.

Kur meklēt informāciju par dižkokiem?

Dabas aizsardzības pārvalde dižkoku un potenciālo dižkoku atrašanās vietas apkopo Dabas datu pārvaldības sistēmā Ozols, tajā apkopoto koku skaits tuvojas 9 tūkstošiem: ozols.daba.gov.lv

Neatkarīgu datubāzi jau vairāk nekā 20 gadus veido Dabas retumu krātuves aktīvisti. Tā ietver ne tikai pašreizējo DRK aktīvistu darba rezultātu, bet arī senākus datu apkopojumus, kas veikti Māra Laiviņa, Raimonda Cinovska, Gunta Eniņa vadībā, kā arī no Valsts ģeoloģijas, meteoroloģijas un vides aģentūras dižkoku datubāzes un dižkokiem nozīmīgākās literatūras - tādējādi satur ziņas no 19. gs. beigām un aptver informāciju par 15500 kokiem. Līdzīga datubāze 9 gadus tiek veidota arī Dziedava.lv paspārnē, kas iespēju robežās tiek arī publiskota. Šobrīd publicēti dati par 5 tūkstošiem koku, no kuriem ar fotogrāfijām - vairāk nekā 1100.
Kamēr tiek meklēti līdzekļi un iespējas internetā publicēt visus DRK uzkrātos datus līdz ar apsekojumu vēsturi, izveidota mājaslapa, kurā publicēti pamatdati par visiem Dabas retumu krātuves un «Dziedava.lv» apsekotajiem kokiem līdz 2015. gadam: dziedava.lv/dizkoki/

Vēl nozīmīgs materiāls, kurā var smelties idejas dižkoku apzināšanai, ir rakstu sērija žurnālos "Latvijas Veģetācija", kur publicēti 15 Latvijas rajonu dendroloģisko stādījumu koku un krūmu pētījumu materiāli (1973-2004), minot arī dižāko koku stumbru diametrus. Visi minētie žurnāli lasāmi arī internetā, bet, lai būtu rakstos vieglāk orientēties, izveidota mājaslapa, kurā rajoni sadalīti pagastu un apstādījumu līmenī: dziedava.lv/daba/apstadijumi/.

Lai veicas dižkoku meklēšanā un sugu pētīšanā!

Paldies Ansim Opmanim par palīdzību raksta tapšanā.

Komentāri:
Par šo tēmu vēl nav saņemti komentāri.