|
|
Julita Kluša, 2019.
Dabas retumi pie Engures ezera
Raksts saīsinātā versijā publicēts žurnālā "Vides Vēstis", 2019.g. rudens (oktobris)
Foto: Julita Kluša
"Te ir tikai garlaicīgas niedres", nodomāja liela daļa cilvēku. "Te ir kā brīnišķīgā pasakā ar daudziem noslēpumiem, kas pamazām atklājas!" - biju sajūsmā es.
|
Nevienā citā vietā, jo vairāk tādā, kur jau ir būts, dodoties iekšā nav bijis tāds emociju kokteilis - kā tur būs, ko redzēšu? Ir pat nedaudz bail.
Bet, pirmkārt, katrs apmeklējums ir kā svētki. Ļoti pacilāts noskaņojums. Brīnišķā gaidas. Pārcilāju prātā, ko gribētu atrast. Vai būs kas neparastāks, vai atradīšu ko iepriekš te neredzētu?
Vai varēšu tikt, kur esmu izvēlējusies iet? Vai neuznāks lietus vai pat negaiss? Nē, ne lietū, kur nu vēl negaisā es tur nevēlos staigāt.
Un tad es Tur ieeju. Jau ar pirmajiem soļiem Tur pārņem saviļņojuma trīsas. Taču pirmais, ko jebkurš Tur ieraudzītu - ir niedres. Daudz, daudz niedru. Un tas ir Tas? - noteikti neizpratnē pavaicātu vairums cilvēku.
Jā, ainavas pamatā ir niedres, bet, kad ieskatās, starp niedrēm var saskatīt arī citus augus. Labākajās vietās niedres ir retas un skrajas vai pat nav nemaz. Un tie augi, kas it kā spēlē paslēpes niedrēs, arī rada to intrigu - ko atradīšu? Jo augi šādās vietās var būt arī gluži retas sugas. Pavirši ieskatoties, starp niedrēm vieglāk pamanīt citus ziedaugus, ja tādi ir, taču pašu pamatu veido sūnas. Īpašs sūnu sugu komplekts, kas raksturīgs šādām vietām. Ja starp biežajām sūnām mēģināsi atrast arī retākas, viegli nebūs, jo sūnu sugu atšķiršana nav vienkārša, turklāt daudzas sugas droši nosakāmas tikai mikroskopiski.
Foto: Julita Kluša
Tipiskākās sūnas kaļķainos zāļu purvos ir zaļsūnas - dažādu sugu dižsirpes Scorpidium sp. (fona attēlā dominē), starainā atskabardze Campylium stellatum (fona attēlā daži eksemplāri), adiantu spārnene Fissidens adianthoides un lielā samtīte Bryum pseudotriquetrum (mazajā attēlā). Attēla augšpusē redzamās auga lapiņas - aizsargājamajai bezdelīgactiņai.
|
Vieta, par kuru es tik ļoti sajūsminos, ir ap 1000 ha liela teritorija uz D no Engures ezera, kuru man laimējās apsekot biotopu kartēšanas ietvaros. Kā jau iepriekš arī žurnālā "Vides Vēstis" ir rakstīts, jau kopš 2017. gada norisinās Eiropas Savienības nozīmes īpaši aizsargājamu biotopu apzināšana visā Latvijā, ko vienkāršoti mēdz saukt par Dabas skaitīšanu, bet pašu skaitītāju starpā to biežāk dēvē par biotopu kartēšanu, jo apzinātie biotopi jeb dažādu sugu dzīvotnes tiek ne tikai aprakstītas anketās, bet to robežas iezīmētas arī kartē.
Dabas skaitīšanas ietvaros 2018. gadā es apsekoju arī minēto teritoriju, kuras lielāko daļu aizņem īpaši aizsargājamais biotops "kaļķaini zāļu purvi". Priekš sevis to mīļi iesaucu par Purviņu. Kā pēc biotopa nosaukuma jau var nojaust - tas ir purvs arī ar specifiskām, kaļķi mīlošām sugām. Latvijā šis biotops aizņem tikai ap 0,01% no visas teritorijas, bet pie Engures ezera ir ne tikai lielākā vienlaidus platība šādam biotopam visā Latvijā, bet te atrodas lielākā daļa no visiem Latvijas kaļķainajiem purviem kopā!
Rakstā - par maniem apsekojumiem gan lielajā vienlaidus purvā (ieskaitot saliņas tajā), gan mazajos purviņos mežos uz rietumiem no lielā purva.
Foto: Ivo Dinsbergs
Engures ezera dienvidu gals, no lidmašīnas skatot. Rakstā apskatītais kaļķainais purvs aizņem gandrīz visu gaiši brūno laukumu uz leju no sarkanās līnijas. Uz augšu no tās tādā pašā krāsā un ar līdzīgu augu sastāvu ir Grebis jeb Grebju pussala. Tālumā redzama jūra. Senos laikos Engures ezers bijis savienots ar jūru, tādējādi tagadējais ezers un arī purvi ap to ir senās jūras vietā.
|
Foto: Julita Kluša
Vēl viena zāļu purvu raksturīga iezīme - tajos mēdz būt daudz grīšļu. Un nemaz nav tā, ka visi grīšļi vienādi!
1. attēlā - sāres grīslis Carex panicea un Hosta grīslis C. hostiana - tipiskas un raksturīgas kaļķaino purvu sugas; sāres grīslis Purviņā sastopams bieži visā teritorijā;
2. - Buksbauma grīslis Carex buxbaumii, aizsargājama suga, kuru Purviņā atradu tikai dažās vietās;
3. - blusu grīslis (nosaukts par godu vārpiņas pūslīšiem, kas atgādina blusas) Carex pulicaris, Latvijā sastopams retumis; Purviņā atradu vien divās vietās;
4. - divmāju grīslis Carex dioica - raksturīga kaļķainu purvu suga; Purviņā ievēroju divreiz.
|
Labi zinām, ka dzīvām būtnēm ir dažādas attīstības stadijas - kā cilvēks sākumā ir bērns, tad pusaudzis, līdz kļūst pieaugušais. Bet pieaugušie arī mēdz būt dažādi. Ar purviem arī līdzīgi - tie attīstās un mainās. Zemie jeb zāļu purvi, t.sk. kaļķainie, pie kuriem pieder Purviņš, purva dzīvē ir vēl bērna stadijā - ar raksturīgām zaļsūnām, grīšļiem un skraju koku stāvu vai vispār bez tā. Tie ir slapji, taču sekli - garie zābaki, pa tiem staigājot, parasti nav vajadzīgi. Purva nākamā attīstības stadija ir pārejas purvs (analogi pusaudzim cilvēka attīstībā), kas ir jau slapjāks, biežāk ar sfagniem un vietām vairāk līdzinās dzērveņu lasītājiem vairāk pazīstamajiem augstajiem jeb sūnu purviem, kas ir purvam "pieaugušā" stadija. Taču ne vienmēr purva attīstība notiek "kā pēc grāmatas", - mazie purviņi tāpat kā susināšanas ietekmē lielie purvi var aizaugt arī ar mežu, izlaižot kādu attīstības stadiju.
No susināšanas pirmie cieš, t.i., aizaug mazie purvi, arī sugu popuplāciju izdzīvošanai svarīgas lielākas vienlaidus platības vai vismaz tuvumā citas platības ar līdzīgu sugu sastāvu. Taču mūsdienās apsaimniekošanas un susināšanas rezultātā purvu platības samazinās, purvi savstarpēji top aizvien vairāk izolēti. Šajā ziņā Engures ezera apkārtne ir izcila vieta, kur saglabāties purvu sugu buķetei.
Foto: Julita Kluša
Vaskulāro augu īpašie retumi Purviņā:
1. - iedzeltenā dzegužpirkstīte Dactylorhiza ochroleuca - Latvijā reta, bet Purviņā pa dažiem eksemplāriem atradu vairākās vietās; būtiski, ka sugu var noteikt tikai ziedēšanas laikā, kad redzama ziedu krāsa, citādi līdzīga stāvlapu dzegužpirkstītei Dactylorhiza incarnata, kas sastopama daudz biežāk;
2. - Lēzela lipare Liparis loeselii (ar ziediem un augļiem) - Eiropas nozīmes aizsargājama orhideja; Purviņā vietām sastopama diezgan bieži;
3. - purva atālene Parnassia palustris - Latvijā 2016. gadā bija Gada augs, lai vērstu uzmanību, ka piemērotu dzīvotņu trūkuma dēļ sugas sastopamība Latvijā ievērojami samazinājusies; Purviņā sastopama gandrīz visā teritorijā;
4. - parastā vairoglape Hydrocotyle vulgaris - Latvijā sastopama gandrīz tikai Kurzemes piejūrā, taču Engures ezera tuvumā diezgan bieži;
5. - parastā purvmirte Myrica gale - Latvijā sastopama gandrīz tikai piejūrā Kurzemē un līdz Rīgai, taču Purviņā sastopama visā teritorijā un veido lielas audzes.
|
Ar cilvēka palīdzību
Pie Engures ezera kaļķaino zāļu purvu rašanās vēsture ir netradicionāla - pretstatā vairumam purvu biotopu, kas veidojušies dabiski, par šī biotopa rašanos jāpateicas cilvēka darbībai. Agrāk Engures ezers bija daudz lielāks, taču cilvēkiem vajadzēja lauksaimniecības zemes, tāpēc, lai ezeru "notecinātu" mazāku, tā vietā iegūstot sauszemi, 1842. gadā tika izrakts kanāls, kas savieno Engures ezera ziemeļu galu ar jūru. Tā rezultātā ūdens līmenis ezerā pazeminājās par 1,5 - 2 m, bet ezera platība samazinājās pat divreiz!
Tomēr ne visas jauniegūtās zemes varēja izmantot lauksaimniecībai, liela daļa teritorijas bija purvaina, no tās iespēju robežās centās iegūt sienu un tur ganīt lopus. Susināšanas nolūkos Engures ezera dienvidu galā izrakti arī daudzi grāvji, par ko mūsdienās liecina grāvja vietā saaugusi koku rinda, bet pats grāvis ir vien kā slapjāka taciņa.
Purvā ietek arī divas upes - Kalnupe un Melnupe, bet tās ir taisnotas un, izņemot atsevišķas dziļas vietas, neko daudz no grāvjiem neatšķiras.
Par saimniekošanu uz dienvidiem no Engures ezera var lasīt M. Ansona rakstā "Engures ezers" 1923. gada žurnālā "Kultūras Vēstnesis":
"Ezeram dienvidus rietumu pusē purvainas, pa daļai krūmiem apaugušas pļavas, kuras dod gan daudz, bet asu, cietu purva zāles sienu. Pavasaros pļavas pārplūst, ka viss klajums stāv zem ūdeņa. Tad zvejnieks savu tīklu velk tur, kur priekš nedaudz mēnešiem grāba ar grābekli... Vairakās vietās gar senako ezera krastu, koki sasnieguši baļķa resnumu.(..)
Ezera senakā nomale, visvairak dienvidus galā uz Engures pusi, vēl tagad mūžiga liekna - drūmigs, aplubejis staignums. Ezeru nolaižot, liekna gan palikusi daudz maz sausaka un vairak pieejama, tomēr slapjās vasarās virsū nedrīkst iet."
Pie Engures ezera zāļu purvos atsevišķās vietās ganīts līdz pat 20.gs. 80.gadiem, tādējādi saglabājot specifisko ainavu un neļaujot tai aizaugt. Mūsdienās šajos purvos vairs negana un nepļauj, tāpēc pamazām tie aizaug ar niedrēm. Šobrīd galvenie apsaimniekotāji ir zvēri, kas ir izveidojuši arī savu taku, ceļu un lielceļu tīklu. Domājat, tikai cilvēkiem tādi ir? Skatoties purva ortofoto, lieliski var redzēt treknākas līnijas, tievākas svītras un tikko samanāmas strīpiņas. Ir lielāki un mazāki ceļu krustojumi.
Foto: Julita Kluša; ortofoto © Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūra, 2019
Takas Purviņā redzēju dažādas (skat. attēlus). Tādas, kuras varēja izbaudīt no iekšpuses niedru un purvmiršu brikšņos un tādas, par kurām varēja priecāties, skatot no augšas un meklējot retākus ziedaugus un sūnas. Un tostarp tādas, pa kurām ejot, riktīgi žļurkst - kā pa tādu vietējo kanālu.
Attēlā ortofoto skatāmas dažāda biezuma takas; taisnākās līnijas - seno grāvju vietas.
Mazliet pārsteigumu radīja fakts, ka izrādījās - dzīvnieku takas ir samērā mainīgs lielums. Pēc jaunākā pieejamā ortofoto skaidri redzu - te ir jābūt takai, bet dzīvē eju - nekā! Vien vienmuļas niedres. Tāpat kā cilvēkiem rodas jauni, efektīvāki ceļi, un vecie "atmirst", aizaug.
Reiz gāju pa senu ceļu, kas kā uzbērums gājis cauri purvam blakus Kalnupei. Tagad blīvi aizaudzis ar kokiem un krūmiem, starp kuriem vien ļoti šaura taciņa. Kādu laiku gājusi un secinājusi, ka tālāk interesantāk būtu iet pa purvu, nogāju lejāk purvā. Netālu no uzbēruma apstājos, lai vērotu neparastus mākoņus debesīs. Bet tad ieklausījos dīvainos trokšņos no tās vietas, kur tikko biju gājusi. Koki tajā vietā locījās līdz zemei, lai arī tik stiprs vējš nepūta. Zari brīkšķēja. Lai arī nekādu dzīvu būtni tur tā arī nesaskatīju, bija skaidrs, ka tur tā gāja. Pa to tievo taciņu, kur pat vienam iet šauri! Labi, ka es biju jau prom no tā ceļa un šaurajā vietā ar lielo dzīvnieku nesanāca tikties aci pret aci. Bet pārliecinājos gan - arī dzīvnieki labprāt izmanto iespēju iet pa cietāku pamatu.
|
Zvēru takas ir vienas no slapjākajām vietām purvā, augi tur tiek nomīdīti un veidojas ieplakas, kurās vairāk uzkrājas ūdens. Varētu šķist, ka dzīvnieki ar savu bradāšanu biotopu saposta, taču nē, viņi ir kā lieliski apsaimniekotāji. Blīvā niedrē citiem augiem ieaugt grūti, tāpēc nomīdīšanas radītie skrajākie laukumi dod iespēju ieaugt arī gaismas prasīgākām sugām. Nav nekāds brīnums, ka retākās sūnas un ziedaugi aug taciņu malās vai to tuvumā. Slapjāka taku sistēma ir arī lielisks sugu izplatīšanās tīkls, pa kurām migrēt spējīga suga tiešā nozīmē var aiztecēt uz jaunu vietu. Viena no šādām migrējošām sugām ir visā Eiropā aizsargājamā Lēzeļa lipare. Tādējādi sugu izplatīšanās ceļu efektivitāte ietekmē sugu daudzveidību purvā.
Es arī retumu meklējumos izmantoju zvēru radīto ceļu sistēmu - gan auglīgāki meklējumi, gan iet vieglāk.
Foto: Julita Kluša
Taku krustpunktos mēdz veidoties lielākas mitras vai slapjas ieplakas. Tās arī ir dažādas.
1. attēlā: ieplaka ar mieturaļģēm Chara sp.; mitrās vietas mēdz piesaistīt arī dažādas ūdeni mīlošas spāres;
2. - slapja ieplaka ar pārejas purva iezīmēm - puplakšiem un spilvēm;
3. - ieplaka ar gliemežiem. Kaļķainos zāļu purvos mēdz dzīvot arī retas gliemežu sugas;
4. - ieplaka ar pūslenēm Utricularia sp., kam virs ūdens mēdz pacelties dzelteni ziedi.
5. - mitrām ieplakām raksturīgi arī dažādi doņi, dažās izdevās atrast arī reto sīpoliņu doni (attēlā).
Slapjo ieplaku ūdeņos ir arī sava dzīvnieku pasaule - ūdensvaboles, virpuļotājvaboles, ūdensmērītāji u.c.
|
Purviņš nav viendabīgs, tas rada lielāku sugu daudzveidību. Pietiek ar nelielu koku puduri un jau mikroklimats mainās, parādās sausāku vietu augi un tādi, kam patīk mainīgs mitruma daudzums - pie koka sauss, bet tepat purvā - slapjš. Vēl cits mikroklimats ir uz akmeņiem, kur var meklēt retākas sūnu un ķērpju sugas. Purviņā ir arī pāris lielākas salas ar mežiem.
Foto: Julita Kluša
Neparasta sajūta, pa purvu ejot, uziet niedru ieskautai sausai saliņai ar mežu, kas ir kā maza Moricsala - cilvēku netraucēta.
|
Īpaši aizkustināja nelielas saliņas ar skrajiem kokiem, kur zemsedzē ir ne vairs purva vai meža, bet pļavu sugas. Tādās vietās rodams Latvijā rets pļavu biotops, kam vajadzīgs mainīgs mitruma daudzums.
Foto: Julita Kluša; ortofoto © Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūra, 2019
Seslēriju pļava, kuras robežas iezīmē niedru josla ar dažiem kokiem un krūmiem. Sajūtas kā īstā salā - tur, aiz salas, cik tālu vien sniedz skats, viļņojas niedru jūra. Uz saliņu ved arī daudzas zvēru takas.
|
Pļava purva salā mazliet līdzinās kaļķainajam purvam, jo vairākas ziedaugu sugas raksturīgas abiem. Galvenā atšķirība slēpjas sūnu stāvā, kas pļavā ir neizteikts un ar citām dominējošām sugām. Purvs un pļava viens otram palīdz izdzīvot, "padaloties" ar savām ziedaugu sugām, kas der abiem.
Foto: Julita Kluša
Kaļķaina purva vienā kadrā vienkopus gan orhidejas - stāvlapu dzegužpirkstītes, gan citas aizsargājamās sugas, tādas kā rūsganā melncere (ar tumšbrūnām vārpiņām), ar ziliem ziediņiem un gaišzaļām lapiņām kukaiņēdāja parastā kreimule, pārziedējusi un tāpēc grūtāk saskatāma bezdelīgactiņa. Tepat blakus (kadrā neiekļuvusi) aug vēl viena aizsargājamā suga - iedzeltenā dzegužpirkstīte. 5 aizsargājamas sugas vienuviet! Tik koncentrētas ainavas šajā Purviņā gan ir retumis, jo lielākā purva daļa ir pārāk aizaugusi un dažādiem retumiem nav viegli tik daudziem mazā teritorijā izspraukties. Attēlā ar dzelteniem ziediņiem, kam četras vainaglapas, ir stāvais retējs, kas nereti aug sugām bagātās vietās un kalpo tām kā indikators - ja redz stāvo retēju, vērts apkārtnē ielūkoties rūpīgāk, vai neredz arī kādus retumus.
|
Foto: Julita Kluša
Dižā aslape Cladium mariscus Latvijā sastopama reti, gandrīz tikai piejūrā valsts rietumdaļā, no atsevišķiem eksemplāriem līdz (vēlākās attīstības stadijās) lielām dominantaudzēm kaļķainos purvos vai ezeru krastos. Tās audzes Latvijā veido arī prioritāri īpaši aizsargājamu biotopu "Kaļķaini zāļu purvi ar dižo aslapi", kas, attiecīgi, arī ir ļoti rets - līdz Latvijas kartēšanai bija apzināts tikai 0,003% no Latvijas teritorijas.
Raksturīga sugas atšķiršanas pazīme - asas, zāģzobainas lapas jeb kā mums mācīja - "ar tām var griezt desu". Kā praksē pārliecinājos - viegli sagriezt arī rokas un kājas. Par aslapes labsajūtu liecina tās ziedēšana - pārāk sausās vietās tā nezied.
Lopiem aslape īpaši negaršo, jo asa, var savainoties.
|
Foto: Julita Kluša; ortofoto © Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūra, 2019
Foto ainava kaļķainā purvā pie Engures ezera - starp zaļajām niedrēm labi izceļas brūnās aslapes, kas te aizņem lielāku vienlaidus platību.
Bet pirmā sastapšanās ar aslapi Engures ezera purvā man bija negaidīta un nepatīkama. Zināju, ka šajā apkārtnē ir zināms kaļķainais purvs, bet par aslapi te man nebija zināms un es par to neaizdomājos. Ejot pa purvu, ievēroju, ka ainava mainās, sāku ieskatīties, aslape! Latvijā reta un aizsargājama, tāpēc pirmajā brīdī - prieks par atradumu! Pārliecinos, ka aslapju audzes jākartē jau sākot no 4m2, tātad jānosaka biotopa robežas. Eju arvien tālāk, atzīmēdama aslapes un aizpildot biotopam paredzēto anketu, bet tas "uzrodas" arī tālāk aiz jau iezīmētajām robežām, un tā es tikai eju un eju līdz attopos, ka esmu aslapju biežņā. Kur vien griezies, visur aslapes. Paiet grūti, jo aslape aug biezi, turklāt tās asās lapas! Baidos arī par saviem vārīgajiem zvejnieku zābakiem, kas nez vai ir piemēroti iešanai cauri nažiem. Kā tikt laukā? Kur ir tuvākā vieta ārpus aslapēm? Aug panika, jo diena arī nav bezgalīga, pa purvu pārvietoties tā jau ir lēni. Lai iespējami ātrā tempā izietu cauri līdzenā vietā it kā nieka 150 m platai aslapju audzei, pavadīju 15 minūtes baiļu un sviedru. Iešanas ātrums aslapju audzē - 600m/h.
Vērts atzīmēt - cauri aslapēm reti iet cauri zvēru takas, arī viņi nav ar šo augu lielos draugos.
Vēlāk, pētot ortofoto vietās, kur redzēju aslapi, saprotu, ka to ļoti labi var "nolasīt" (mazajā attēlā rūsganajā tonī), tādējādi arī plānot savu ejamo maršrutu tā, lai aslapēm varētu netraucēti noiet garām. To arī turpmākās reizēs izmantoju, vēl pāris reizes pārliecinoties, - jā, kā ortofoto redzams, tā arī dabā ir!
|
Foto: Julita Kluša
Lai arī dzīvnieki nebija manu interešu pamatobjekts, izdevās ievērot 4 sugas, kas ir īpaši aizsargājamas (ĪA) un/vai Latvijas Sarkanajā grāmatā (LSG):
1. - mainīgā platspāre Libellula fulva (ĪA, LSG 1. kategorijā) apdzīvo vietas ar stāvošiem vai lēni tekošiem ūdeņiem ar augstu piekrastes veģetāciju, piemēram, niedrēm. Nav brīnums, ka to sastapu arī Purviņā, kur netrūkst ne stāvoša ūdens, ne niedru;
2. - čemurziežu dižtauriņš Papilio machaon (LSG 2. kategorijā) - arī čemurziežu Purviņā netrūkst;
3. - meža sīksamtenis Coenonympha hero (ĪA), kas ir raksturojošā suga zālājos ar kodu 6410, un šādā zālājā Purviņa salā to arī ievēroju;
4. - zeltpunktu skrejvabole Carabus clathratus (LSG 3. kategorijā).
|
Foto: Julita Kluša
Viena no skaistākajām sūnām, kas aug kaļķainos zāļu purvos - kvadrātiskā preisija Preissia quadrata (attēlā pa kreisi). Kvadrātiskā, jo sākumā tai uz lapoņa veidojas tādi kā mazi kvadrātiņi, kas ar laiku aug lielāki un paceļas augstāk kā sēnes uz kātiņa, tikai "sēnes" cepurīte - joprojām kvadrātiska. Kvadrātiskā preisija zāļu purvam ir jau kā kvalitātes zīme, ka te sastopamas arī retākas sugas.
Savukārt mīkstā ķemmzare Ctenidium molluscum (pa labi) raksturo kaļķiem bagātas vietas; tā parasti aug uz kaļķakmeņiem. Šajā purvā - uz parastiem laukakmeņiem, taču šīs ir ar kaļķi bagātas vietas.
|
Foto: Julita Kluša
Kāpēc raksta sākumā runāju par bailēm purvā un no lietus? Vietumis niedres ir ļoti garas un blīvas, tās nav tās labākās un bagātākās purva daļas, taču arī tādām gadījās iet cauri. Un tad tu esi dziļi iekšā un neko apkārt tālāk neredzi. Arī tādās vietās mēdz būt zvēru izgulētas bedres, tātad negaidīti pēkšņa sastapšanās ar kādu lielāku zvēru ir gluži iespējama. Ja tādā vietā sākas lietus, nereti nav iespējams pat izvilkt lietussargu, jo kur gan to izpletīsi - nav tādas brīvas vietas. Un tad tu brien, slapjš un neko neredzošs. Ja uznāk negaiss, tu purvā nevari nekur tā ātri ne aizbēgt, ne paslēpties. Paskriet gandrīz nav iespējams, jo kājas stieg. Vari tikai bezpalīdzīgi noskatīties.
Manis apsekotajā Purviņā vienlaidu purva teritorija ir 3 km garumā un platākajā vietā arī 3 km plata. Ja esi purva vidū, tad līdz tuvākajam ceļam 1,5-2km.
Kad vienudien man nesaprotamu skaņu nobaidīta centos iespējami ātri tikt no purva prom, no purva vidus līdz ceļam nonācu tikai vairāk nekā pēc stundas.
|
Pavisam Purviņa teritorijā izdevās atrast ap 170 vaskulāro augu sugas, no kurām 15 - koku un krūmu sugas. 14 no sugām īpaši aizsargājamas, bet 13 ierakstītas Latvijas Sarkanajā grāmatā (LSG). Vēl 19 sugas - bioloģiski vērtīgu zālāju indikatorsugas, tādas kā gaiļbiksīte, ziemeļu madara, dzegužpirkstītes u.c. Jā! Lai arī purvs nav zālājs, tomēr patiesi - teju ikkatrā sausākā pacēlumā uzreiz "acīs leca" kāda indikatorsuga, jo teritorijas nav ne artas, ne sētas.
Salīdzinot ar 2005. gadā publicēto "Engures ezera dabas parka floras atlantu", manā pētījumā atrastas 15 sugas, kas tajā laikā Purviņā vēl nebija atrastas, tostarp pāris sugas jaunas dabas parka mērogā, piemēram, aizsargājamais sīpoliņu donis.
Apsekojumu laikā tika vākti arī sūnu paraugi, lai sastādītu sūnu izplatības karti 1x1 km kvadrātos. Pavisam Purviņa teritorijā tika pabūts 21 kvadrātā (ieskaitot tādus, kuros kaļķainais purvs aizņem ļoti mazu teritoriju). Paldies botāniķim Ansim Opmanim, kas noteica manus daudzos vākumus - vairāk nekā 170(!) sūnu paraudziņus, visā apsekotajā teritorijā reģistrējot vairāk nekā 60 dažādas sūnu sugas. Tik nopietns pētījums Purviņā līdz šim nebija veikts.
Apmēram pusei no reģistrētajām sūnu sugām zāļu purvi ir raksturīga (bieža) augšanas vieta, ceturtā daļa no visām ir kaļķi mīlošas; no citām vēl apmēram 10 sugas saistītas ar augšanu paaugstināta mitruma apstākļos; pārējās - mežu vai sausu vietu sūnas, kas atrastas dažādās lielākās vai mazākās saliņās Purviņa teritorijā. Visbiežāk sastopamās bija kaļķainiem purviem visraksturīgākās sugas - lielā samtīte, starainā atskabardze, Kosona dižsirpe un parastā dižsirpe. Tika atrastas arī 8 īpaši aizsargājamas sūnu sugas, bet 12 sugas ierakstītas LSG.
Pavisam Purviņā atradu 32 vaskulāro augu, sūnu vai dzīvnieku sugas, kas ir īpaši aizsargājamas vai ierakstītas LSG.
Karti veidoja: Julita Kluša; kartes pamatne © Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūra, 2019
Apsekotā Purviņa teritorijā īpaši aizsargājamo (ĪA) un Latvijas Sarkanās grāmatas (LSG; zemāk paskaidrojumos aiz apzīmējuma norādīta arī kategorija no 1. - visretāk sastopamā - līdz 4.) vaskulāro augu un sūnu sugu sastopamība 1x1 km kvadrātos (iezīmēti ar violetu); ja suga ir bioloģiski vērtīgu zālāju indikatorsuga, tas norādīts ar apzīmējumu BVZ ID; ja sugai var veidot mikroliegumu, tas norādīts ar ML.
Katrā kvadrātā no kreisās (ar ikonām atzīmētas tikai kvadrātā atrastās sugas; ja nav atrasta - attiecīgā vietā tukšums), sākot no visvairāk kvadrātos atrastajām:
|
1. rindā (ikonas dažādās krāsās):
bezdelīgactiņa Primula farinosa (ĪA, LSG2, BVZ ID), 9 kv.,
stāvlapu dzegužpirkstīte Dactylorhiza incarnata (ĪA,LSG4, BVZ ID), 9 kv.,
rūsganā melncere Schoenus ferrugineus (ĪA, LSG3), 7 kv.,
Lēzela lipare Liparis loeselii (ĪA, LSG3, ML), 6 kv.,
dižā aslape Cladium mariscus (ĪA, LSG3), 5 kv.,
parastā vairoglape Hydrocotyle vulgaris (ĪA, LSG2, ML), 5 kv.,
sīpoliņu donis Juncus bulbosus (ĪA, LSG3, ML), 5 kv.,
iedzeltenā dzegužpirkstīte Dactylorhiza ochroleuca (ĪA, ML), 4 kv.,
parastā kreimule Pinguicula vulgaris (ĪA, LSG2), 4 kv.,
Buksbauma grīslis Carex buxbaumii (ĪA, LSG3), 3 kv.,
Fuksa dzegužpirkstīte Dactylorhiza fuchsii (ĪA, LSG4), 1 kv.,
Baltijas dzegužpirkstīte Dactylorhiza baltica (ĪA, LSG4, BVZ ID), 1 kv.,
plankumainā dzegužpirkstīte Dactylorhiza maculata (ĪA, LSG4, BVZ ID), 1 kv.,
odu gimnadēnija Gymnadenia conopsea (ĪA, LSG4), 1 kv.
|
2. rindā, sūnas (zaļas ikonas):
kvadrātiskā preisija Preissia quadrata (LSG2), 5 kv.,
staipekņu sirpjlape Drepanocladus lycopodioides (ĪA, LSG2), 3 kv.,
Neidamas samtīte Bryum neodamense (ĪA, LSG2), 3 kv.,
tumšā pinkaine Cinclidium stygium (LSG2), 2 kv.,
gluddzīslas divzobe Dicranum leioneuron (ĪA), kv.,
Dobuļu fosombronija Fossombronia foveolata (ĪA, LSG1), 1 kv.,
smaržīgā zemessomenīte Geocalyx graveolens (ĪA, LSG4), 1 kv.,
spīdīgā āķīte Hamatocaulis vernicosus (ĪA, LSG2), 1 kv.,
knābīša skrajlape Plagiomnium rostratum (LSG2), 1 kv.,
jomainā rikardija Riccardia chamaedryfolia (ĪA, LSG1), 1 kv.,
daudzzaru rikardija Riccardia multifida (ĪA, LSG3), 1 kv.,
palienes lāpstīte Scapania irrigua (LSG1), 1 kv.,
atrotītā dižsirpe Scorpidium revolvens (LSG2), 1 kv.
|
Kartē netika atzīmēta parastā purvmirte Myrica gale (LSG3), kas sastopama visos Purviņa kvadrātos.
Ar melnām līnijām atzīmēts mans gājums Dabas skatīšanas ietvaros 2018. gadā vasaras beigās un rudenī; ar pelēkām līnijām - 2019. gada vasarā pēc savas iniciatīvas, galvenokārt lai papildinātu sūnu un ziedaugu sarakstus.
Īpaši aizsargājamās vai Sarkanās grāmatas sugas tika atrastas 18 kvadrātos no apsekotā 21, tātad praktiski visā teritorijā.
|
Foto: Julita Kluša
Purviņā kādā no ļoti slapjām vietām, kur garāki gumijnieki noderēja jau pēc būtības, uz nokaltušas niedres stumbra pamanīju augam sēnes. Kā vēlāk tika noskaidrots - tā ir niedru sēntiņa Mycena belliarum (fona attēlā) - jauna suga Latvijā!
Purviņš pārsteidza ar vēl dažām sēņu sugām - Latvijā retākiem rumpučiem; mazajā attēlā viens no tiem - tumšais rumpucis Helvella atra.
|
Lai arī Purviņš ir bagāts ar dažādām, arī retām sugām, tomēr tās izkaisītas plašā teritorijā. Nav kā ar dažu skaistu mazo purviņu, kur ieej un pavērtu muti redzi visus labumus uzreiz. Te ir kā dārgumu krātuvē ar daudzām durtiņām, plauktiņiem un citām paslēptuvēm - nezini, kura būs tukša, un kur atrodams kāds brīnums. Vari iet, iet, - un nekā nav. Un te, re! Pēkšņi kas jauks atrodas.
Tur, kur zvēri iestaigājuši mazāk, dziļāk purvā, Purviņš arvien vairāk aizaug ar niedrēm, tāpēc sugu daudzveidība ir mazāka. Lieliski būtu, ja kādu reizi varētu niedres nopļaut un aizvest no purva, lai palielinātos skrajās teritorijas, taču tas būtu jādara, neizmantojot smago tehniku, nesabojāt zemsedzi. Līdz ar to realizācija plašā purva teritorijā, jo īpaši vietās, kas tālu no braucamiem ceļiem, ir diezgan sarežģīta, un tā lielākoties nākas paļauties vien uz zvēru apsaimniekošanu.
Foto: Julita Kluša
Personiski liels prieks bija pirmoreiz mūžā pašai atrast pūslīšu mēslsūnu Splachnum ampullaceum ar sporogoniem. Mēslsūnas Latvijā nav biežas, jo to augšanai vajadzīgi mēsli. Teiksiet, ka Latvijā mēslu netrūkst? Kuri katri gan nederēs, vajadzīgi dzīvnieku mēsli.
Turklāt ar to vien arī nepietiek, - vajag, lai tas mēsls ilgstoši nesadalītos un sūna varētu netraucēti attīstīties. Mēslsūnas Splacnum sp. tāpēc aug tikai pārmitros biotopos, piemēram, purvos. Latvijā ir 6 mēslsūnu sugas, pūslīšu mēslsūna no tām biežākā, taču arī tā nav bieža un tāpēc atrast tai ne vien lapiņas, bet arī sporogonus - veiksme!
|
Purviņu no šosejas šķir vien neliela mežu josla. Braucot pa ceļu, pat nevar iedomāties, kādas bagātības netālu atrodamas!
Komentāri:
Par šo tēmu vēl nav saņemti komentāri.
|
DZIEDAVA.lv
DZIEDAVA.lv
