DZIEDAVA.lv
DZIEDAVA.lv
|
|
Julita Kluša, 2016. Krimuldas mežaparka bagātībasRaksts publicēts žurnālā "Vides Vēstis", 2016.g. rudens (oktobris)
Kas to būtu domājis, ka atklājums, kas veikts, steidzoties uz pēdējo autobusu atpakaļceļam uz Rīgu, rosinās atgriezties te vēl vairāk nekā 10 reizes, pētot, mērot un brīnoties. Tiesa, atklājuma nopietnība tika apjausta jau pirmajā vakarā, kad vēl tvitterī nesteidzos ziņot, kas atklāts, vien to, ka tas ir kas tāds, kam grūti noticēt. Man pārjautāja: "Beverīnas pils?.. Dzintara istaba?.. NLO?.. Torsionu lauks?.. Latvenergo 3 miljoni?" Padomājot atbildēju, ka mums nozīmības ziņā kaut kas uz to pusi tiešām ir, tobrīd pat neapjaušot, ka šis viens lielais atklājums līdzi pavilks arī daudzus mazos. Ka liela un nozīmīga ir ne tikai mūsu ar vīru Ati Klušu atklātā Baltijā varenākā vienstumbra egle, kas ar apkārtmēru 4,64 m pamatīgi apsteidz iepriekšējo Latvijas rekordisti Īves egli (3,9 m), bet ne mazāk ievērojams izrādās arī Krimuldas mežaparks, kurā tā aug, un kura bagātības neviens līdz šim nebija novērtējis. Protams, fakts, ka milzu egle, kas vienlaikus ir arī otrs garākais koks Latvijā (46,2 m), aug Siguldas pilsētas teritorijā vien 200 m no ceļa uz Siguldas Velnalu, bet neviens šo egli līdz šim nebija pamanījis, ir grūti aptverams un neticami pārsteidzošs, taču šajā rakstā vairāk pievērsīšos egles dzīvesvietai - Krimuldas mežaparkam, kas ir aptuveni 1 km garš un līdz 650 m plats. Par Krimuldas mežaparka vēsturi drīz pēc mūsu atklājuma Guntis Eniņš veica pētījumu, jo arī viņš gribēja saprast, kā tas gadījies, ka tieši šai vietā izaugusi egle, kas tik ļoti pārsniedz iepriekšējos rekordus - neviena no Latvijā apzinātajām eglēm kopš dižkoku mērīšanas pirmsākumiem pagājušā gadsimtā līdz šim nebija sasniegusi pat 4 m apkārtmēru, kur nu vēl tik pamatīgi pārsniegusi! Rakstā "Dižākā egļu karaliene - Krimuldas meža parkā" ("Mājas Viesis", 2015.g. Nr.14) G. Eniņš atklāj, ka 1817. gadā Krimuldas muižu iegādājies grāfs Johans Līvens un iekārtojis ekskluzīvu meža parku, iespējami dabiskā vidē iekārtojot pastaigu takas, pa kurām ļauts staigāt tikai augstdzimušām personām. Jau tajos laikos cilvēki priecājās par staltajām t.s. mastu priedēm. Parks saglabāts arī nākamajās Līvenu paaudzēs līdz 1922. gadā kā dabas krāšņums tika ņemts arī Latvijas valsts aizsardzībā. Padomju laikos tas kopts netika, taču laimīgā kārtā arī netika izpostīts; un tad jau nodibināja Gaujas Nacionālo parku.
Arī Atis pētīja vietas vēsturi. Konsultējoties ar vēsturnieku Munti Aunu, noskaidroja, ka blakus Krimuldai senāk bijis ciems vārdā ar lībisku izcelsmi - Olikencule (ar tādu nosaukumu minēts jau 1248. gadā lībiešu ciemu uzskaitījumā - gandrīz tikpat sens kā Rīga!), tajā ietilpa arī Brūveru mājas, kas ar šo nosaukumu ir vēl joprojām. 17.gs. un 18.gs. dokumentos ciems figurē ar nosaukumiem Holtzen un Altciems. Pēc valodnieku Ojāra Buša un Renātes Siliņas-Piņķes domām mūsdienās tas visprecīzāk būtu atveidojams kā Alciems. Ko īsti šis vārds nozīmē (vai Avotciems no igauņu "allikas" - avots vai Lejas ciems no "alaküla", jo visas mājas attiecībā pret Krimuldas pili atrodas ielejā) būtu jāprasa senajiem ļaudīm, bet mēs līdz ar dižo egli gribējām augšāmcelt arī seno vietvārdu, tāpēc egli nosaucām par Alciema egli.
G. Eniņš ar Preslera vārpstu noteica arī mežaparka koku vecumu. Lai arī dižajai eglei noteica vien aptuveni 160 gadus (tik un tā - vecākā egle Latvijā!), mežaparkā augošajām priedēm, kas arī daudzas ir dižkoki, vecums sasniedz 250 gadus, tās augušas jau pirms parka ierīkošanas. Kopā ar vīru vairākkārt devāmies uz Krimuldas mežaparku, lai samērītu te visus lielos kokus. Atradām 101 dzīvu un 6 beigtus dižkokus (gandrīz tikai priedes un, ievērojami mazāk, egles). Lielākā atrastā egles celma apkārtmērs - 4,15 m. Ja šī egle būtu vēl dzīva, iespējams, būtu otra dižākā Latvijā! Vēl apzinājām 122 dzīvus un 6 beigtus potenciālos dižkokus. 235 iespaidīgu izmēru koki nepilnos 70 hektāros! Kur Latvijā vēl tādas koku bagātības?! Kopumā mežs ir īpatnējs, - ja tas būtu "jākartē" jeb jāieliek konkrēta biotopa rāmī, būtu grūti. Tas nav tīrs boreālais priežu mežs, jo aug arī ozoli, liepas, oši un citi lapukoki. Tas neatbilst arī klasiskam platlapju mežam - par daudz vecu skujkoku. Ļoti ticams, senos laikos pils tuvumā meži tika izcirsti gan pārredzamībai, gan kokmateriāliem un šajās auglīgajās augsnēs tika iekopti tīrumi. Kad, mainoties apstākļiem, bijušo tīrumu vietas sāka aizaugt ar mežu, pirmās auga priedes, kas labprāt aug klajākās vietās. Tā kā zeme auglīga, vēlāk ieauga arī lapukoki. Kāpēc lielu lapu koku gandrīz nav? Varbūt kādreiz bijušas meža ganības, kur jaunos lapu kociņus nograuza lopi? Varbūt tiem, kas kopa parku, patika tieši mastu priedes, bet lapu kokus retināja? Jāatzīmē, ka jaunu priežu mežā nav. Lai arī tagad varam baudīt dižpriežu bagātību, pat cilvēkam neiejaucoties, tā nebūs mūžīgi. Dabiskajā attīstībā ar laiku priedes kritīs un mežs pamazām pārvērtīsies gāršā, auglīgā egļu vai platlapju mežā.
Mežs ievērojams ne tikai ar dižkokiem. Neveicot nopietnus zinātniskos pētījumus, bet atzīmējot tikai vienkāršāk ievērojamās un nosakāmās sugas (pārsvarā sūnas un sēnes), 2015. un 2016. gada laikā tika atklāta pasakaina dažādu sugu bagātība! No redzētā vien:
Pilnu sarakstu ar visām Krimuldas mežaparkā atrastajām īpašajām sugām skati dziedava.lv Vērojumu sadaļā.
Lai saprastu sajūsmu - ko nozīmē DMB indikatorsuga un SBS suga? Kur ir to vērtība?
2015. un 2016. gadā paralēli koku mērīšanai Krimuldas mežaparkā ievērotas, atrastas un ar sūnu eksperta Anša Opmaņa palīdzību precizētas 59 sūnu sugas (ieskaitot varietātes), kas ir vairāk nekā 1/10 no visām Latvijā zināmajām sūnu sugām. Jāņem vērā, ka nav pētītas sīkās, grūti nosakāmās sūnas. Visu atrasto sūnu sugu sarakstu skatīt šai linkā. No atrastajām sūnu sugām 3 ir īpaši aizsargājamas un 11 DMB indikatorsugas, taču visīpašākās ir divas - zaļā divzobe Dicranum viride, kas ir īpaši aizsargājama un nozīmīga visas Eiropas Savienības mērogā, kā arī klints pārzobe Zygodon rupestris (syn. Zygodon baumgartneri), kas ir Latvijā aizsargājama un reta, ierakstīta Sarkanās grāmatas 1. kategorijā, tātad uz izzušanas robežas. Abām minētajām sugām šai mežaparkā ir pat vairākas atradnes.
Kopā ar mežu biotopu ekspertu Ivaru Leimani divas dienas šī gada augustā Krimuldas mežaparkā apzinājām te augošās sēņu sugas (tikai mikroskopā saskatāmās nemeklējām). Divas dienas, jo, lai arī teritorija it kā neliela, tajā aug tik daudz interesantu sēņu, ka vienā dienā visu nemaz nevar apiet (vispār jau pat ar divām dienām ir krietni par maz nopietnam pētījumam). Kopā šajās 2 dienās apzinājām vairāk nekā 300(!) sēņu sugas, no tām 5 sugas aizsargājamas, 11 DMB SBS (5 - ar ļoti augstu vērtību), bet 4 DMB indikatorsugas.
Piepes no visām sēnēm bija aptuveni piektā daļa - vairāk nekā 60 sugas, kas, savukārt, ir vairāk nekā trešdaļa no visām Latvijā sastopamajām piepju sugām.
Savukārt gļotsēnes šo divu gadu laikā te esmu redzējusi aptuveni 35 sugas (precīzi pateikt grūti, jo, ja redzēts vien plazmodijs, sugu ne vienmēr var droši noteikt), kas ir aptuveni puse no visām Latvijā līdz šim apzinātajām. Divas no tām līdz šim esmu redzējusi tikai te.
Kā veidojusies šī sugu bagātība? Acīmredzot, kad te sāka veidoties mežs, apkārtnē vēl bija saglabājušies mūžameži, no kuriem ieceļoja arī retas sugas. Pateicoties parkam un saudzīgajam režīmam, retās sugas te saglabājās, kamēr apkārtējie mūžameži tika izcirsti. Pateicoties meža īpatnējai skujkoku - lapukoku un to vecumu attiecībai, sugu buķete atšķiras no citiem bagātiem mežiem un ir ļoti daudzveidīga. Tomēr arī Krimuldas mežaparkā var manīt cilvēka iejaukšanos, piemēram, ne tuvu ne visas kritalas ir atstātas, tāpēc, lai arī sugu daudz, ne vienmēr tās ir arī plaši sastopamas. Ja cilvēks turpmākā meža attīstībā neiejauksies, šim mežam ir izcils nākotnes potenciāls!
Tweet Komentāri: | |||||||||||||||||
|
| |||||||||||||||||
DZIEDAVA.lv
