|
|
Julita Kluša, 2019.
Sēne vai gļotsēne?
Raksts publicēts žurnālā "Vides Vēstis", 2019.g. ziema (decembris)
Foto: Julita Kluša
Tīģerkrāsas gļotsēnes Lepidoderma tigrinum attīstība no plazmodija līdz nobriedušam augļķermenim sporu stadijā. Pēdējā foto - sēne, gļotainā holveja Holwaya mucida.
|
Reiz sensenos laikos (2014. gadā) kādā žurnālā tika publicēts raksts par gļotsēnēm (neparastiem radījumiem, kas savā ziņā līdzinās gan dzīvniekiem, gan sēnēm), pēc kura kāda lasītāja secināja, ka viņai mājas pagalmā uz vecās ābeles aug gļotsēnes. Rakstā bija fotogrāfija zarainajām gļotsēnēm, kas augļķermeņu stadijā ir baltas un starainas kā apturēts salūts. Lasītājas ābelē arī bija neparasts salūts, tikai dzeltenīgāks. Ieinteresējusies viņa gabaliņu aiznesa uz Latvijas Dabas muzeja ikrudens sēņu izstādi noteikšanai.
Izrādījās, ka atnestā ir nevis gļotsēne, bet reta sēne - ābeļu sarkodoncija, kas aug tikai uz vecām, rētotām ābelēm, retumis uz kāda cita augļukoka. Mikologi (sēņu speciālisti) priecājās, ka, pateicoties gļotsēnēm, tikuši pie retas sēnes jaunas atradnes, un pēc tam arī pie šīs sēnes fotogrāfijām.
Foto: Julita Kluša
Ābeļu sarkodoncija Sarcodontia crocea - sēne, kura mazliet līdzīga zarainajai gļotsēnei. Aug, ieslēpusies zem koka mizas.
|
Atradums rosināja pārdomas - cik tad šo sēņu Latvijā ir? Visā Eiropā tā ir reta vai pat ļoti reta, vairākās valstīs ierakstīta Sarkanajā grāmatā, jo nav veco ābeļu, uz kā šai sēnei augt. Latvijā vietām vēl ir saglabājušies seni ābeļdārzi, tāpēc ir izredzes atrast arī sēni.
Pagāja pāris gadi, un nu 2019. gadā tā iecelta Gada sēnes godā, lai pievērstu tai plašāku uzmanību, cerot, ka informācija nonāks arī pie dārzkopjiem, un tādējādi vecie augļu koki netiks pārsteidzīgi nocirsti, ja nu uz kāda no tiem uzaugusi neparastā sēne, jo sēne jaunus, veselīgus, ražīgus augļu kokus neapdraud.
Vai zini kādu vecu ābeli? Esi šo sēni jau meklējis? Tā atrodama ne vien rudeņos, bet arī maigākās ziemās, tāpēc ir vērts palūkot kaut tagad! Ja atrodi, ziņo portālā dabasdati.lv!
Foto: Julita Kluša
Zarainā gļotsēne Ceratiomyxa fruticulosa aug uz trupošiem kokiem
|
Ābeļu sarkodoncija nebūt nav vienīgā sēne, kuru, pavirši skatot, varētu sajaukt ar zaraino gļotsēni - tādu ir gana daudz; atšķiras to izmēri, formas nianses, krāsa, augšanas vieta.
Foto: Julita Kluša
Vēl sēnes, kas attāli līdzīgas zarainajai gļotsēnei, no kreisās:
Hydnocristella himantia - aug noēnotos mežos uz koku, īpaši vītolu stumbriem; līdz 1 cm gara;
Henningsomyces candidus - aug uz stipri satrupējušas koksnes; raksturīga trubiņas forma; 0,5-1,5 mm gara;
Mucronella calva - aug uz trupošām kritalām, 1,5-3 mm gara.
|
Gan gļotsēnēm, gan sēnēm var būt ļoti dažādas formas, un adatiņām līdzīgās nav vienīgās, ko savstarpēji var sajaukt. Sēņu pasaulē labi zināmi ir pūpēži, kuriem gan arī var būt dažādas sugas, tomēr visiem forma apaļīga. Arī gļotsēnes mēdz būt ar apaļīgu, pūpēžveidīgu formu, - ne velti vienu no tām mēdz saukt par neīsto pūpēdi.
Foto: Julita Kluša
Pa kreisi - sēnes, bumbieru pūpēži Lycoperdon pyriforme, 3-5 cm gari;
vidū - gļotsēne, neīstais pūpēdis Reticularia lycoperdon, kas mēdz izaugt plaukstas garumā un biežāk atrodams pavasarī (reizēm arī rudenī) uz kritalām vai augošiem lieliem kokiem;
pa labi - arī gļotsēnes, koksnes vilkpienaines Lycogala epidendrum, līdz 1 cm platas; bieži sastopamas uz trūdošām kritalām, gandrīz visu gadu. Sārtas ir jaunākas; brūni pelēkas, kad nobriedušas.
|
Gļotsēne nav sēne!
Ja tās visas ir tik līdzīgas, kāpēc vienas sauc par gļotsēnēm, bet citas par sēnēm? Vai gļotsēne arī ir sēne? Nē, gļotsēnes nepavisam nav sēnes, lai arī pēc skata var būt līdzīgas un gan vienām, gan otrām veidojas sporas. Galvenā atšķirība no sēnēm ir savādāks dzīves cikls.
Sēnēm, kad sāk dīgt sporas, tai vietā izveidojas sēņotne jeb micēlijs, uz kura ar laiku izveidojas viens vai vairāki augļķermeņi. Kur spora izdīgusi, tur sēne arī aug.
Gļotsēnēm ir savādāk. Sākumā gļotsēnes ir atsevišķi vienšūņi, kas barības meklējumos apvienojas lielākās grupās un veido t.s. plazmodiju, kas pēc konsistences atgādina jēlas olas baltumu, taču pēc uzvedības - dzīvnieku, jo spēj pārvietoties, un ar to arī būtiski atšķiras no sēnēm. Gļotsēnes plazmodijs barojas pamatā ar baktērijām, arī ar sēņu micēliju, reizēm to augļķermeņiem un sporām, kā arī ar aļģēm un pat ķērpjiem. Visvairāk barības atrodas tumšās un mitrās vietās, tāpēc sākumā plazmodijs dzīvo kritalu šķirbās, mitrā zemē utml. Taču, lai radītu augļķermeņus un tajos attīstītos sporas, nepieciešama sausāka un gaišāka vieta. Tādējādi gļotsēņu attīstība ļoti atkarīga no laika un mitruma apstākļiem.
Kad barības uzņemts pietiekami, lai varētu radīt jau nākamo paaudzi, plazmodijs izrāpjas sausumā un labvēlīgos apstākļos atkarībā no sugas pārvēršas vienā lielākā vai vairākos mazākos augļķermeņos. Nelabvēlīgos apstākļos dažas sugas it kā iekonservējas, pārvēršas cietākā veidojumā, kas pārcieš attīstībai nederīgo laiku, un pēc tam, uzlabojoties apstākļiem, var atgriezties plazmodija stadijā un pēc tam arī veidot augļķermeņus.
Plazmodijs var būt balts, caurspīdīgs, dzeltens, oranžs, rozā, spilgti sarkans. Tas nemēdz būt aukstos toņos, tumšās krāsās - zils, brūns, melns.
Klājeniskās sēnes pēc formas un izskata var atgādināt gļotsēnes plazmodija jeb pusšķidrajā stadijā, tad jāņem vērā, ka sēnes nemēdz būt pusšķidras vai gļotainas, tām ir citāda konsistence - cieta, mīksta vai krēmveida.
Foto: Julita Kluša
Vai vari pateikt, kura sēne, kura gļotsēne?
Sēne Sebacina incrustans (attēla augšpusē) nereti apklāj dažādus augus vai sīkus kociņus līdzīgi kā to dara pārslainā gļotsēne. Tikai Sebacina incrustans savu konsistenci un krāsu nemaina, kamēr minētajai gļotsēnei nobriestot veidojas pārslaina struktūra (attēlā pa kreisi) un sporu stadijā tā nomelnē.
Klājenisks un bālgans ir arī raksta sākumā minētās zarainās gļotsēnes plazmodijs (attēlā apakšā). Ja pataustītu, tad gļotsēnes plazmodijs šķistu kā slapja žļurga, kamēr sēne - krēmveida.
|
Recekļainas vai kunkuļainas sēnes pēc savas konsistences nav tipiskākās sēnes, tāpēc var šķist, ka tās varētu būt gļotsēnes. Taču gļotsēnes plazmodijs neveido atsevišķus nesaistītus recekļus vai kunkuļus, tas ir vienots, savstarpēji sasaistīts organisms. Savukārt nobriedusi gļotsēne vairs nav gļotaina, kaut gan ap tās augļķermeņiem no plazmodija laikiem saglabājas gļotainas vai plēvjainas apmales, kādu nav sēnēm, un ar kurām šie augļķermeņi piestiprinājušies pie substrāta.
Foto: Julita Kluša
Recekļainas, kunkuļainas sēnes (1, 2, 4) salīdzinājumā ar līdzīgas formas gļotsēnes (3) augļķermeņiem.
1 - dziedzerainā eksīdija Exidia nigricans (Exidia glandulosa),
2 - recekļainā hipokreja Hypocrea gelatinosa,
3 - paciņu ragansviests Fuligo muscorum ar labi redzamām caurspīdīgām līdz baltām plazmodija paliekām ap augļķermeņiem,
4 - starainā flēbija Phlebia radiata.
|
Gļotsēņu augļķermeņi attīstības laikā atkarībā no sugas var pat ļoti mainīt gan formu, gan krāsu (skat. raksta titulbildi); pēdējā var mainīties gan no spilgtiem un gaišiem toņiem uz tumšiem, gan no tumšākiem uz gaišākiem. Arī sporu masa var būt dažādās krāsās, taču katrai sugai raksturīga - biežāk brūna, melna, dzeltena vai sarkana.
Foto: Julita Kluša
Porainā gļotsēne, kuras augļķermeņi izskatās poraini kā sūklis, var atgādināt klājeniskas piepes, jo tām arī ir poras. Taču pataustot viegli pamanīt atšķirību - gļotsēnes spieduma vietā izšķīdīs, pazaudēs poraino struktūru, kamēr piepe varbūt ielieksies, dažas sugas mainīs krāsu, bet struktūru nepazaudēs un neizšķīdīs. Porainā gļotsēne ir balta līdz dzeltena, piepēm dzeltenīgie toņi retāk sastopami.
Attēlos: 1 - porainā gļotsēne Ceratiomyxa porioides pārejas stadijā no plazmodija uz augļķermeņiem, tāpēc gļotainākā daļa ir vēl bez samanāmām porām.
2 - klājeniska piepe - spožā jungūnija Junghuhnia nitida nedaudz līdzīgā tonī kā gļotsēne.
|
Foto: Julita Kluša
Dzeltenas un oranžas sīkas pieplakušas sēnītes nereti tiek jauktas ar līdzīgas formas un krāsas gļotsēnēm.
Attēlā bieži sastopamas sēnes - oranžā galertene Dacrymyces stillatus (1) un citronu bisporella Bisporella citrina (2). Galertenei konsistence ir vislīdzīgākā plazmodijam, tomēr tā sastāv no atsevišķiem gabaliņiem, nevis kā vienots organisms, kā būtu gļotsēnes plazmodija gadījumā.
5 - gļotsēnes plazmodijs, kamēr tas vēl meklē labākās barošanās vietas un tādējādi stīgo uz dažādām pusēm, un nav savilcies kopā, lai veidotu augļķermeņus. Sēnēm tādu gļotainu stīdziņu nav.
3 - tīģerkrāsas gļotsēne augļķermeņu veidošanās sākumstadijā - ap oranžajiem augļķermeņu aizmetņiem apkārt redzamas gļotainas plazmodija paliekas.
4 - daudzveidīgā trihija Trichia varia maina krāsu no baltas līdz dzeltenai, oranžai, brūnai. Šīs gļotsēnes augļķermeņi nobriestot veido daudzas atsevišķas bumbiņas līdzīgi kā blakus redzamās sēnes, taču, ja gļotsēni paspaidītu, tā viegli izjuktu. Līdzīgas sēnes tik viegli neizjūk.
|
Ir vesela grupa gļotsēņu, kurām nosacīti var pretim nolikt veselu grupu līdzīga izskata sēņu - sīkas cepurīšu sēnes jeb sēnes ar "galviņām". Gan vienām, gan otrām ir tievs kātiņš, kura galā ir auglīgā daļa. Cepurīšu sēnēm tā ir cepurītes formā, kur daļai sēņu cepurītes apakšā ir lapiņas (lapiņsēnēm), daļai - stobriņi (bekām), bet daļai sporu izplatīšanās ir savādāka, un tās gļotsēnēm ir vislīdzīgākās.
Arī gļotsēnēm auglīgā daļa uz kātiņa var būt dažādas formas - gan pavisam apaļa, gan ovāla, gan pilienveida. Būtiska pazīme - kamēr gļotsēne vēl nav nobriedusi, tai galviņā ir pusšķidra viela, tāpēc tās apveids ir gana gluds, kā jau šķidrumam elastīgā apvalkā.
Sēnēm galviņas jeb cepurītes forma biežāk ir nelīdzena, un iekšā nekāda šķidruma nav.
Kad gļotsēnes auglīgajā daļā nobriest sporas, tās galviņas saturs vairs nav šķidrs, tāpēc arī tās forma mainās, kļūst neregulārāka, līdz saplaisā un izbirst sporas.
Saplaisāšanas, sporu izbirdināšanas veids un sporu krāsa, kā arī tas, kas no augļķermeņa paliek pāri pēc sporu izbiršanas, ir raksturīgas pazīmes, kas palīdz atšķirt citādi savstarpēji līdzīgas gļotsēnes. Arī sēnēm cepurītes uz vecumu mēdz saplaisāt un sadalīties, taču vecas tās tieši otrādi kļūst grūtāk nosakāmas.
Foto: Julita Kluša
Attēlā no kreisās: purva micīte Mitrula paludosa, līdz 4 cm gara sēne, kas aug mitrās vietās vai seklos ūdeņos; maldinošā trihija Trichia decipiens, līdz 3 mm gara gļotsēne, kam jaunāki augļķermeņi ir oranži, nobriedušāki - brūni; aug uz kritalām, rudenī bieži; un egļu heiderija Heyderia abietis, 1-2 cm gara sēne, kas aug uz egļu skujām.
Kā redzams, visvairāk no sēnēm atšķiras nenobriedusi gļotsēne, kamēr tās virsma ir izteikti gluda.
|
Foto: Julita Kluša
Nav tā, ka gļotsēnes "ar galviņām" vienmēr ir mazākas par līdzīgas formas sēnēm. Lūk, pirmajos divos attēlos sēne Polycephalomyces tomentosus, kas ir tik maza, ka uz 3 mm garas gļotsēnes spējusi izaudzēt pat daudzus augļķermeņus. Otrajos divos attēlos arī sīka sēnīte - kristāliskā pilobola Pilobolus crystallinus, kam, lai tik daļi saaugtu, vajadzīgs ne tik daiļais sūds (kas gan līdz ar sēnītēm tomēr kļuvis gluži daiļš).
|
Foto: Julita Kluša
Mazas apaļīgas bumbiņas garos kātiņos arī var būt gan gļotsēnēm, gan sēnēm. Fonā - pelējuma sēnīte Spinellus fusiger, kas apaug sēntiņu. Malās - gļotsēnes, kas aug uz trupošām kritalām. Pa kreisi - melnā komatrihija, pa labi - nokarenā fizāra Physarum album. Esmu redzējusi fizāru augam arī uz sēnes. Tā ka variācijas - kas uz kā aug - ir visdažādākās.
|
Foto: Julita Kluša
Šajos līdzīgajos attēlos pavingrini izjūtu - sēne vai gļotsēne?
Tīfulas, kas ir sīkas sēnītes, kuras aug uz dažādām augu atliekām un nobirām (attēlos sarainā tīfula Typhula setipes (1) uz vecas lapas; tai raksturīgs sīks dzeltenbrūns bumbuļveida sklerocijs saknes vietā, un sarkankāta tīfula Typhula erythropus (4) uz lapas kāta; tai raksturīgs horizontāli izstiepts sklerocijs), gan pēc formas, gan krāsas un izmēra ir ļoti līdzīgas Stemonitopsis ģints gļotsēnēm augļķermeņu sākuma stadijā (attēlā (2) - gļotsēne Stemonitopsis typhina, kas aug uz trupošām kritalām; raksturīga gļotaina apmale uz tumša kātiņa). Taču gļotsēnes, nobriestot augļķermeņiem, vairākkārt maina krāsu, kamēr sēnes būtiski izmainās tikai dzīves beigās.
Līdzīga ir arī sūnu eokronarcija Eocronartium muscicola (3), kas ir sēne - sūnu parazīts, tātad aug, piestiprinājusies sūnām,
un pat ķērpis jeb lihenizēta sēne Multiclavula mucida (5), kam par ķērpja dabu liecina zaļgans laponis (plāns zaļgans klājums zem baltā augļķermeņa).
Tādējādi līdzīgs izskats var būt organismiem ar visai atšķirīgu dzīvesveidu un augšanas vietu.
|
Un vēl viens galvas jaukšanas veids - sēne, kas uzaug virsū gļotsēnei, to iekrāsojot citā krāsā. No skata kā parasta gļotsēne, bet krāsa vairs nav viņējā. Tāda ir sēne Nectriopsis violacea, kas uzklājas ragansviestiem, padarot tos violetus.
Foto: Julita Kluša
Pa kreisi un apakšā - gļotsēnes, ragansviesti: baltais Fuligo candida un parastais Fuligo septica. Pa labi augšā - ragansviests, kuru apaugusi sēne Nectriopsis violacea. Ja nezinātu, varētu padomāt, ka tas kāds violetais ragansviests, tomēr ieskatoties var pamanīt atšķirību - sēnes dēļ virsma ir bumbuļaina.
|
Foto: Julita Kluša
Atsevišķs stāsts ir par dižskābaržu fleogenu, kuru pati savulaik atradu un noteicu kā gļotsēni. Tomēr līdz galam miera nebija, jo tieši tādu nevienu sugu neatradu. Sāku domāt, ka varētu būt nagliņķērpis, bet ar tik lielām galviņām ķērpjus nezināju. Apmeklēju vairākkārt, redzēju, kā mainās, bet sugu nespēju noteikt. Radās doma, ka tā varētu būt sēne, un paraudziņš tika nodots mikologam Edgaram Vimbam, kas to patiešām noteica kā sēni - dižskābaržu fleogenu Phleogena faginea.
Augot pieredzei, sapratu, ka gļotsēnes versiju varēja atmest uzreiz, jo paspaidot ne šķidrums nāca ārā, ne sporas putēja, un pati radība no spaidīšanas neizjuka, kā tas būtu gļotsēnes gadījumā. Vēl raksturīgi, ka šī sēne uz tausti drīzāk gumijaina, ne gļotaina. Bet nenoliedzami, ka ārējā līdzība ar gļotsēnēm ļoti liela.
Ja šķiet, ka attēlā redzama fleogenas attīstība, tad tā tikai daļēji ir taisnība - starp dažādām sēnes attīstības stadijām ir arī gļotsēnes, lai parādītu, cik tās ir līdzīgas. Dižskābaržu fleogenas attīstība parādīta attēlos 1-4. Savukārt attēlos 5-8 redzamas gļotsēnes:
5 - kāda no arcīrijām Arcyria sp. augļķermeņu veidošanās sākumstadijā;
6 - melnkājas didīmija Didymium nigripes;
7 - didīmija Didymium melanospermum;
8 - melnā komatrihija Comatricha nigra, kam sporu stadijā galviņa ir brūna - līdzīgi kā fleogenai.
|
Latvijā kopš gļotsēņu izpētes sākumiem (aizpagājušā gadsimta beigās) noteiktas vairāk nekā 130 gļotsēņu sugas, tomēr izpēte nav veikta regulāri, vairāk tikai kā atsevišķi pētījumi dažādos laikos. Daudzas sugas pēdējo (un vienlaikus varbūt vienīgo) reizi noteiktas tikai no pagājušā gadsimta pētījumiem. Labā ziņa, ka pēdējos gados aktivizējusies gļotsēņu novērojumu ziņošana portālā dabasdati.lv, noteiktas jau vairāk nekā 15 Latvijai jaunas gļotsēņu sugas, ieskicējas gļotsēņu izplatība un sastopamības biežums dažādām sugām. Kopīgiem spēkiem izzināšanas process notiek daudz straujāk!
Šajā rakstā centos parādīt būtiskākās atšķirības starp sēnēm un gļotsēnēm, cerot, ka tas ieinteresēs tās vairāk pētīt, atrast un par tām ziņot. Gļotsēnes sastopamas visos gadalaikos, arī ziemā. Lai veidotu jaunus augļķermeņus, ziemai gan būtu jābūt siltai, taču vecākus augļķermeņus vai gļotsēņu paliekas pēc sporu izbiršanas var atrast arī aukstākā laikā, ja vien netraucē sniegs. Ja gļotsēņu meklēšana ziemā šķiet pārāk sarežģīta, var pārskatīt savus senāku foto krājumus, varbūt tur iekļuvusi arī kāda gļotsēne?
Komentāri:
Par šo tēmu vēl nav saņemti komentāri.
|
DZIEDAVA.lv
DZIEDAVA.lv
