DZIEDAVA.lv

Julita Kluša, 2017.

Teiču dabas rezervātam - 35 gadi

Foto: Julita Kluša Teiču dabas rezervāts no Kristakrūga skatu torņa; labajā pusē tālumā - Liepu sala

Kopš 2013. gada pastāv lieliska iespēja Teiču dabas rezervātu ievērtēt no augšas - 27 m augstajā Kristakrūga skatu tornī ir drošības sajūta, purvs tālu pārredzams. Papildus efekts ir daudzās čurkstu ligzdas torņa pajumtē, attiecīgā laikā var vērot arī putnu lidināšanos un mazuļu barošanu. Skatoties no torņa uz plašo, šķietami vienmuļo klajumu, pieļauju, ka daudziem varētu rasties priekšstats, ka "tur jau nekā tāda nav!" Ļoti labi no tā viedokļa, ka cilvēkam pēc šāda redzējuma vairs neradīsies vēlme spert kāju saudzējamā purvā, jo to, ka nekā nav, viņš būs redzējis jau tāpat. Slikti no tā viedokļa, ka var rasties neizpratne, kāpēc tad tāds nekas ir jāsargā, jāsaudzē. Kur šīs vietas vērtība? Par to tālāk rakstā.

Teiču dabas rezervātu redzēt "no iekšas", tuvumā, nav tik vienkārši. Kā jau rezervāts tas ir slēgts ar Dabas aizsardzības pārvaldi nesaskaņotiem apmeklējumiem. Taču, ekskursiju iepriekš saskaņojot, gida pavadībā iespējams izstaigāt tūristiem paredzētās takas. Vietējiem iedzīvotājiem tiek izsniegtas atļaujas 4 dienas gadā purva teritorijā lasīt dzērvenes. Tomēr dzērveņu lasīšana vai pastaigas pa speciāli ierīkotām takām nav gluži tas pats, kas brīva purva pētniecība visā tā teritorijā.

Foto: Julita Kluša Vienā pašā sfagnu cinī treju krāsu un treju sugu sfagnu sūnas: iesarkanais sfagns Sphagnum rubellum, smalkais sfagns S. tenellum (dzeltenzaļā krāsā) un Baltijas sfagns S. balticum (oranžīgais) kopā ar viršiem, melno visteni un dzērveņu lapām. Pavisam Teiču purvā sastopamas 27 sfagnu sugas (visā Latvijā - 37, tātad gandrīz 3/4 no tām). Eiropā zināmas 52 sfagnu sugas, tātad tikai Teiču dabas rezervātā vien ir vairāk nekā puse no visām Eiropas sfagnu sugām!

Šajā ziņā ļoti laimējies sūnu pētniecei Baibai Bambei, kura Teiču dabas rezervātā pēta sūnas nu jau 30 gadus, sākot no 1987. gada, kad to viņai ierosināja nu jau aizsaulē aizgājusī Latvijas sūnu lielākā zinātāja Austra Āboliņa. Pētniecības laikā Baibai bijis daudz piedzīvojumu un atklājumu. Jāņem arī vērā, ka purvs liels, bet GPS aparāti pagājušā gadsimtā te vēl netika izmantoti, nācās orientēties pēc kompasa un orientieriem dabā, kas klajā purvā nav nemaz tik viegli atrodami. Kā Baiba stāsta: "Apmaldīties arī ir gadījies, sevišķi labi tas izdevās novembra miglainajās dienās, kad, aizmirstot paskatīties kompasā, nonācu atpakaļ gājiena sākumā, jo, vācot sūnas, biju riņķojusi, nevis gājusi uz priekšu."

Foto: Julita Kluša Sfagnu somenīte Calypogeia sphagnicola - Teiču dabas rezervātā visbiežāk sastopamā aizsargājamā suga (sastopama ~10% no visas teritorijas). Latvijā reti sastopama, neliela, grūti ievērojama aknusūna, kas aug purvos, pārsvarā starp sfagniem. Interesanti, ka tieši Teiču purvs ir pirmā vieta Latvijā, kur šī suga vispār atrasta (B. Bambe, 1988. gads). Attēla labajā pusē mērogam brūns virša zariņš ar minētai sūnai līdzīgu formu un izmēriem.

Savu lielāko atklājumu Teiču purvā Baiba piedzīvojusi jau pētniecības sākumā:
"Tas bija tālajā 1988. gadā, kad sūnās vēl biju pavisam zaļa un Austru Āboliņu pazinu kādus divus gadus.
Tā ziema bija labvēlīga slēpošanai, un abi ar tēti februāra sākumā devāmies uz Teiču purvu. Viņam vairāk interesēja ezeri purva dienvidu galā, bet man bija izplānots savs maršruts, kas veda pāri Teiču purvam gareniski. Pa labu sērsnu to bija iespējams paveikt. Slēpojot pamanīju granīta akmeni, kas purvā bija pārsteigums. Izrādījās, ka apakšā ir neliela minerālzemes saliņa, tāpec akmens nav iegrimis kūdrā. Sūnu paraugi no akmens ieceļoja kabatā. Vēlāk, pastrādājot ar noteicējiem un mikroskopu, izrādījās, ka ievākta klints andreja Andreaea rupestris, kas Latvijā tad vēl nebija zināma, kā arī ļoti retā vilnainā sarmenīte Racomitrium lanuginosum, kas tad bija atrasta tikai Latvijas rietumu daļā. Tā nu divas retas sūnas uz viena akmens, turklāt ziemā - īsta iesācējas veiksme. Abas sugas raksturo ziemeļu apgabalu un augstkalnu sūnu floru, bet pie mums līdzīgi apstākļi atradās purvā.
Vēlāk gan izrādījās, ka klints andreja jau bija Austras sūnu krājumos, tikai gaidīja savu noteikšanas laiku."

Baiba Bambe uz akmeņiem ar vilnaino sarmenīti tām raksturīgākā vidē Islandē 2004. gadā. Latvijā šī suga tik reta, ka, iespējams, nekad te nav tikusi nofotografēta.

Foto: Julita Kluša Augstajam purvam raksturīgas zemas priedes ar tādu kā saplacinātu vainagu. Lielā mitruma apstākļos arī ilgi augušas, vecas priedes neizaug īpaši resnas un garas, cilvēks starp tādām var sajusties kā milzis punduru zemē. Attēlā Baiba Bambe starp Teiču purva priedēm.

Baibas darba kopsavilkums publicēts grāmatā B.Bambe, A.Āboliņa, I.Krampis "Sūnas Teiču dabas rezervātā" (izdota 2017. gadā un meklējama LVMI "Silava"). Tajā publicētas arī visu te atrasto sūnu sugu izplatības kartes. Teiču dabas rezervātā pavisam atrastas 234 sūnu sugas (jeb 42% no visām Latvijā zināmajām sūnu sugām), no tām 19 sugas aizsargājamas. No Latvijā aizsargājamām dabas teritorijām ar purviem, kam ir iespējami pilnīgi sugu saraksti, Teiču rezervāts ir trešais sūnu daudzveidīgākais. Vairāk sūnu sugu konstatēts vien Slīteres un Gaujas nacionālajos parkos (attiecīgi 358 un 332 sugas), taču tajos purvu īpatsvars ir būtiski mazāks - Teiču dabas rezervātā purvi aizņem pat 75% platības! Teiču purvs ir ne tikai lielākais sūnu purvs Latvijā, tas ir arī viens no lielākajiem Baltijā.

Foto: Julita Kluša 2015. gadā arī man bija tas gods kopā ar Baibu Bambi apmeklēt Teiču dabas rezervātu, lai iegūtu sūnu fotogrāfijas topošajai grāmatai "Sūnas Teiču dabas rezervātā". Viena no purvu un sūnu burvībām - formu daudzveidība. Ieskaties attēlos, visos tajos ir sūnas, bet cik dažādas! No skatu torņa gan to būtu grūti novērtēt. Attēlos purvā visai bieži sastopamas sūnas: Nēsa somenīte Calypogeia neesiana ar vairpumpuriņiem, zvīņlapu kurcija Kurzia pauciflora, centriskais sfagns Sphagnum centrale ar sporogoniem, purva divzobe Dicranum undulatum un īssmailes sfagns Sphagnum fallax ar sporogoniem.

Lai arī augstie purvi pārsvarā klāti ar sūnām, zemiem purva ziedaugiem un nelielām priedītēm, absolūta garlaicība purvos tomēr nav. Ainavu dažādo gan teritorijas ar atklātu ūdeni, gan pacēlumi ar kārtīgiem mežiem. Kad staigā pa purvu, ieskaties - purva atklātā ūdens daļas arī ir ar dažādu struktūru. Dažai nelielai ūdens joslai apakšā ir gana stingrs pamats līdzīgi kā peļķei uz ceļa, tikai pats "ceļš" purvā ir sūnu un lakstaugu klāts, tāpēc mīksts, ne ciets. Sausākos laikos šādas "peļķes" mēdz izžūt. Purvā tās sauc par lāmām. Ir arī pastāvīgi atklāta ūdens laukumi, kas nav ar stingru pamatu kā peļķes, bet staigni, "izplūdušām", daļēji aizaugušām malām, tāpēc, ja negrib noslīkt, pa tiem nedrīkst staigāt. Tos atbilstoši slīkšanas iespējām sauc par slīkšņām. Savukārt ūdenstilpi ar stingriem krastiem sauc par akaci. Tāpat purvos var būt arī kārtīgi ezeri.

Foto: Julita Kluša Teiču purvs ar slīkšņām

Foto: Julita Kluša Islienas ezers un pa kreisi, tā krastā - pārejas purva augājs

Foto: Julita Kluša Ir dažādi purvu tipi. Teiču purvā lielāko daļu aizņem augstais jeb sūnu purvs, kurā dominē sūnas, no tām - sfagni. Bet sastopami arī zāļu un pārejas purvi, kuros mazāk sfagnu, toties vairāk dažādu lakstaugu. Attēlā redzami tipiski zāļu un pārejas purvu augi - purva jāņeglīte Pedicularis palustris ziedos un purva vārnkāja Comarum palustre augļu stadijā pārejas purvā Islienas ezera krastā.

Foto: Ansis Opmanis Platlapu cinna Cinna latifolia (graudzāle ar raksturīgām ļoti platām lapām un nokarenu skaru; attēlā) - viens no īpaši aizsargājamiem ziedaugiem Teiču dabas rezervātā. Apsekojot atradni 2016. gadā, A. Opmanis secinājis, ka susinātajā purva malas mežā platlapu cinna aug diezgan lielā skaitā, bet netipiski sīka. Turpat blakus augusi arī retā un aizsargājamā trejziedu madara Galium triflorum. Šūmānu ezerā, kas tagad jau pāraudzis ar purvu, kādreiz esot atrasta arī aizsargājamā gaišdzeltenā pūslene Utricularia ochroleuca, kas ir viena no retajām vai varbūt pat vienīgā vieta Latvijā, kur šo sugu vēl ir cerības atrast.

Foto: Julita Kluša Zvaigžņveida kladīna Cladonia stellaris ir viens no skaistākajiem priežu mežu ķērpjiem, aug arī sausākās vietās purvos, bagātinot tos arī ar maigi pelēku līdz baltu krāsu. Zaru, kas kā zvaigžņu stari ir uz visām pusēm, gali sarkanbrūni.

Man likās interesanti, ka purvā var būt arī salas. Pierasts ka salai, piemēram, ezera vai upes salai, apkārt ir ūdens, taču pēc būtības tas ir sauszemes pacēlums virs apkārtējās slapjās vides. Līdzīgi arī purvos - purva sala ir pacēlums purvā, sauszeme, kurā vairs nav purvam raksturīgo struktūru un augu. Purva salas nereti ir apaugušas ar kārtīgu mežu. Tās var būt arī apdzīvotas. Teiču purvā apdzīvota ir Siksala un (šobrīd gan tikai ar vienu cilvēku) arī Mindauga sala. Siksalā bijis vesels ciems, kurā savulaik glābušies vecticībnieki. Kādreiz apdzīvota bijusi arī Ozolsala. Mūsdienās ekskursanti var skatīt tikai Siksalu, un arī tikai gida pavadībā, toties uz salas ir arī skatu tornis.

Foto: Julita Kluša Skatoties raksta titulbildē, grūti iedomāties, ka tajā nelielajā pacēlumā, kas apaudzis ar kokiem, ir liepu mežs, kurā rudenī baraviku tik daudz, ka visām nav vietas, nākas cita citai augt virsū! Attēlā redzamajai Liepu salai ir arī otrs nosaukums - Melnā saleņa.

Foto: Julita Kluša Savukārt Ansis Opmanis (Dabas retumu krātuve) stāsta: "Teičos kādreiz bija interesants ceļš no Odzienas muižas uz Murmastienes pusmuižu, gāja tas caur Siksalu purvā. Tas bija valsts nozīmes ceļš ar grants segumu (III šķiras zemes ceļš). Pa to gan brauca tikai pavisam sausā laikā ar kādu vieglāku traktoru. 1990. gadu sākumā priekš riteņbraukšanas bija labs piedzīvojums izbraukt pa šo ceļu (nevis stumt vai nest velosipēdu). Purva vidū stāvēja Latvijas pagastu robežstabs, kādus citur jau sen bija nogāzuši Padomju laiku vandāļi. Mētrienas un Murmastienes pagastu robeža iepretim Islienas ezeram ir arī tagad, vienlaikus tā ir arī Madonas un Varakļānu novadu robeža, bet savulaik tā bijusi vēl nozīmīgāka - Madonas un Rēzeknes apriņķu robeža. Es šo robežstabu nofotografēju, bet, kārtojot ceļasomu tālākam braucienam pa purva dubļiem, tur pazaudēju kabatas nazi. Domāju, kādreiz būs jābrauc sameklēt, bija nerūsoša tērauda - vēl vajadzētu purvā gulēt." Pa Anša minēto ceļu 2015. gadā kopā ar Baibu Bambi sanāca doties arī man, diemžēl Anša minēto nazi ceļā pamanīt negadījās. Ceļa posmā uz rietumiem no Siksalas mūsdienās tikai zinātājs var nojaust, ka te kādreiz gājis braucams ceļš. Ceļa sākums ir atjaunots ar purva laipu gājējiem, sekojošā posmā ceļa segumu veidoja vairs tikai brīžiem samanāma laipiņa. Par bijušo ceļu liecina vien augājs ar purvam neraksturīgiem kokiem (attēlā). Mūsdienās uz Siksalu aizbraukt var tikai no austrumu puses.

Komentāri:
Par šo tēmu vēl nav saņemti komentāri.