DZIEDAVA.lv
DZIEDAVA.lv
|
|
Julita Kluša, 2013. Sūnas iesācējiem jeb iepazīsti sūnu pasauliRaksts mazliet citā versijā publicēts žurnālā "Vides Vēstis", 2013.g. ziema
Ziema zaļuma ziņā ir diezgan nabadzīgs gadalaiks, tomēr pavisam bēdīgi nav - sūnas iespējams vērot pat pašās sniegainākajās dienās, jo tās aug ne vien uz zemes, bet arī uz kokiem, akmeņiem, iežu atsegumiem, pat uz māju sienām, tātad arī rūdīti pilsētnieki nav apdalīti un var piedalīties šo ziemzaļo augu vērošanā. Tomēr, lai būtu interesantāk, vajag kaut mazliet arī zināšanu.
Atceros, kā pirms nepilniem 4 gadiem augu zinātājam Ansim Opmanim sūtīju fotogrāfiju, kurā redzams zaļi apaudzis dižliepas stumbrs, un jautāju: "vai iespējams noteikt, kas tās par sūnām, ja tās ir sūnas?" Toreiz likās, ka sūnu pazinējam pietiek vien pamest aci koka virzienā, lai pateiktu, kura no tām pāris sūnu sugām aug konkrētajā gadījumā. Kāds pārsteigums - Latvijā vien sūnu izrādās vairāk nekā 560 sugu, turklāt precīzai noteikšanai nereti nepieciešams pētīt ar lupu vai mikroskopu, un pat tad vēl speciālisti mēdz strīdēties. Tā ka pat ar sūnas tuvplāna fotogrāfiju, kur nu vēl koka stumbru pa gabalu, noteikšanai var nepietikt. Toreiz Ansis atbildēja ļoti pieklājīgi: "Ir pārāk tālu, lai būtu pamats minēt kādu konkrētu sugu. Tur varētu būt gan vāverastīte, gan hipns, gan vēl citas sugas", tādējādi neatbaidot manu interesi, rosinot skatīties tuvāk. Un ne velti, ir tomēr arī tādas sugas, kuras atšķiramas pa gabalu un iegaumējamas arī nespeciālistam. Šis raksts, kas balstīts uz personīgo pieredzi, domāts tādiem iesācējiem, kāda kādreiz biju es pati, lai rosinātu vērīgāk skatīties dabā un par pārsteigumu sev pašiem atklāt, ka nu jau pazīstat un spējat ievērot vairāk! Sūnu apzināšanā viens no maniem nākamajiem aplauzieniem bija, kad no Anša caur vēstulēm nekādi neizdevās noskaidrot abus fotogrāfijā redzamos augus, gan to ar zaļām lapiņām, gan tos ar garākiem kātiņiem - viņš spītīgi rakstīja tikai par vienu sugu, par sūnu. Padevos. Izrādās, tur arī bija tikai viena suga! Biju domājusi, ka sūnas ir tie zaļumiņi, bet ar kātiņiem ir pavisam cita tipa augi, - taču izrādās, ka lapainajiem sūnaugiem veidojas arī sporogoni, sastāvoši no kātiņa un tāda kā mini trauciņa - sporu vācelītes. Kaut kā taču tām sūnām jāvairojas un sporas kaut kur jāgatavina! Sporu vācelītes mēdz būt dažādas, arī sastopamība kā kurai sugai - dažām bieži, citām reti.
Izrādās, arī tas vēl nav viss, - lai vairotos, sūnām mēdz būt vēl visādas interesantas metodes un orgāni ar sarežģītiem nosaukumiem, mēdz būt sievišķie un vīrišķie augi. Patiesībā šīs dažādās ar vairošanos saistītās formas arī ir pats interesantākais, ko sūnām atklāt un pētīt, turklāt, tā kā tās ir retāk un mēdz nebūt cauru gadu (katrai sugai var būt citā laikā), tad arī lielāks prieks atrast.
Un tad vēl izrādās, ka sausā laikā sūnas var izskatīties pavisam citādi nekā gana mitruma dabūjušas, arī dažādās augtenēs atšķiras, tāpat jauni augi var būt savādāki nekā jau vecāki. Es reiz diezgan stingri mēģināju Ansi pārliecināt, ka viņš noteicis nepareizi, jo tie dzegužlini, ko redzēju internetā, bija pavisam citādi nekā manējais! Ja vēl ņem vērā daudzveidīgās vairošanās formas, tad nebūt nav viegli uzreiz saprast, ka tas viss ir viena un tā pati suga.
Bet ko un kā tad varētu mēģināt apzināt pats, bez speciālista klātbūtnes? Apdzīvotās vietās sūnas var meklēt uz kokiem. Vispateicīgākie varētu būt slīpi augošie, jo to slīpās virsmas augšpuse parasti ir bagātīgāk sūnām klāta.
Taču, ja meklēsiet sūnas uz kokiem ielu malās, divas augstākminētās sugas būs gandrīz arī vienīgās, ko atradīsiet. Daudz interesantāk sūnas meklēt tālāk no ceļiem, mežos. Viena no biežākajām sūnām, kas aug gan uz dzīviem kokiem, gan kritalām, ir ciprešu hipns, vienlaikus tā ir arī viena no mainīgākajām sugām, tai ir arī dažādas formas. Hipns var atgādināt gaiši zaļas bizītes spurainām maliņām, starp kurām nereti sastopamas uz pagariem brūniem kātiņiem viegli ieliektas brūnas sporu vācelītes. Turpretī hipna ēnas formai zariņi ir izstīdzējuši un teju diegveida.
Pamitros skujkoku un lapukoku mežos var gadīties redzēt skaistu sūnu, kas izskatās kā zieds blīvi izkārtotām zaļām ziedlapām (skaitā ap 20), - ne velti to sauc par rožgalvīti. Ziedam līdzīgi gan mēdz izskatīties arī lapu rozetes, kas stublāja galotnē ieskauj gametangijus, - tādas ir vairākām citām sūnu sugām.
Ja mežā ir kritalas, vērts pameklēt līklapu novelliju - tās ir pavisam sīkas zaļi brūnas tādas kā bizītes vai pat tārpiņi, kas reizēm itin blīvi klāj lielāku vai mazāku kritalas virsmu - pa gabalu bizītes redzēt nevar, bet kritala izskatās kā nosegta ar plānu paklāju.
Ja mežs vēl pirmatnīgāks, uz kritalām var izdoties atrast arī retāku, turklāt aizsargājamu sugu - kailo apaļlapi, kurai raksturīgi vertikāli pacelti gaišzaļi bumbuļveidīgi izaugumi - vairlapiņas, tomēr jāņem vērā, ka arī citām sugām mēdz būt līdzīga skata vairlapiņas.
Pie retākām, bet vieglāk iegaumējamām sūnām, kas aug mežos uz augsnes, varētu pieskaitīt zilgano baltsamtīti, kas veido ciņus - sausā laikā zilganus, slapjākā - zaļākus.
Nu un, protams, ja kādreiz dodaties uz purvu lasīt dzērvenes, tad esiet redzējuši arī sfagnus - tās mēdz būt visnotaļ krāsainas sūnas, var būt dažādās krāsās arī vienas sugas ietvaros - zaļi, dzelteni, sarkani, brūni, arī raibi. Mani apbur arī sfagnu sporu vācelītes, kas atvērušās atgādina glāzītes. Sfagnu sugas savā starpā atšķirt gan ir visai sarežģīti, bet tas vairs nav iesācēja uzdevums.
Lai noteiktu sūnu, ko dabā neviens nav parādījis, var mēģināt to nobildēt un tad salīdzināt ar internetā redzēto, jo skats dabā pa gabalu un skats, kāds redzams fotogrāfijā, var likties visnotaļ atšķirīgs.
Veiksmīgus meklējumus un atklājumus!
Tweet Komentāri: | |||||||||||||||||||||||||||
|
|
DZIEDAVA.lv
