|
|
Julita Kluša, 2017.
Ķemeru nacionālajam parkam - 20 gadi
Raksts publicēts žurnālā "Vides Vēstis", 2017.g. vasara (jūlijs)
Foto: Julita Kluša
Foto ar Ķemeru nacionālā parka (ĶNP) esenci - purvu, sērūdeņu, ziedaugu un sūnu bagātībām.
Vienā pašā sēra dīķa mazā saliņā zied bezdelīgactiņas Primula farinosa, zem tām ar gaišzaļām lapiņām aug parastā kreimule Pinguicula vulgaris; arī labajā pusē zaļie stiebriņi ar brūniem galiem nav nekāda parastā zāle - tā ir rūsganā melncere Schoenus ferrugineus. Visas minētās sugas Latvijā ir retas un aizsargājamas, ierakstītas Sarkanajā grāmatā, taču ĶNP, pateicoties kaļķainajiem biotopiem, zāļu purviem, sastopamas diezgan bieži. |
Pavasaris, vītero putni, iesaucas dzērve, tālumā kūko dzeguze. Apkārtnē sīkas purva priedītes, brūnās vārpās zied purvmirtes jeb balzāmkārkli. Deguns sajūt sērūdeņradi (ko daži dēvē par puvušu olu smaku), bet acis piesaista neparasti dzeltenīgie ūdeņi, kuros burvīgas mazas saliņas ar tik skaistajām sārti violeti ziedošajām bezdelīgactiņām. Starp pērnajām aslapēm lien zalktis, vēlāk redzu to aizpeldam sēra dīķī, ūdenī gozējas mazie tritoni un vērojami arī dažādi sīkāki ūdensdzīvnieki. Uz laipas izlīdusi arī ķirzaciņa. Sērūdeņu krastmalās acis bauda sfagnu un citu sūnu un to krāsu nianšu daudzveidību. Pat nevajadzētu rakstam virsrakstu, lai īstens dabas draugs pēc šī apraksta vien nojaustu, ka runa par Ķemeru nacionālo parku.
Foto: Julita Kluša
ĶNP slavens ar saviem sērūdeņiem - kurš gan nezina slaveno Ķemeru sanatoriju, no kuras gan šobrīd pāri palikusi tikai vēsture, taču joprojām var baudīt tai netālo Ķirzaciņas sēravota ūdeni. Sērūdeņu apkārtnē tik daudz, ka pat, rokot grāvi, nejauši palaists brīvībā kāds sēravots, kas nu grāvi iekrāsojis pasakainās krāsās (attēlā). |
Kad padzirdēju, ka ĶNP šogad jubileja, biju ļoti pārsteigta par gadu skaitu - tikai 20! Pat mana laulība ilgāka! Kā tā var būt, ja šī aizsargājamā teritorija šķiet tik ļoti zināma un pati par sevi saprotama. Lai labāk atspoguļotu vietas vērtību un nozīmību, skatīju to gan no objektīva dabas daudzveidības viedokļa, gan noskaidrojot vairāku dabas speciālistu personīgo redzējumu un iespaidus.
Ansis Opmanis (Dabas retumu krātuve): "Droši vien nekļūdīšos, sakot, ka pa Ķemeru apkārtni katrs Latvijas botāniķis ir staigājis vismaz dažas reizes mūžā. Tāpat nebūs sūnu pētnieka, kas nebūtu izstaigājis seno Vidzemes - Kurzemes robežstigu no Ķemeriem līdz Antiņciemam un Kaņiera ezeram, tās apkārtnes savdabīgās vietas, kaļķainos purviņus, sēravotus mežos un purvos, slapjos platlapju mežus. Par vietas izcilo vērtību liecina sūnu novērojumi arī vēl pirms ĶNP dibināšanas. 1907. gadā pie Ķemeriem Johans Mikutovičs atrada trejdaivu bacāniju Bazzania trilobata, kura līdz tam, Latvijā un Igaunijā kopā ņemot, bija redzēta vienīgi Roņu salā (mūsdienās bacānija ir aizsargājama, reta un atzīta kā boreālo meža biotopu atpazīšanai īpaši nozīmīga suga, aut. piez.). 1905. gadā Kaņieri gandrīz nosusināja, izrokot Starpiņupi. Uz nosusinātā ezera kaļķainajām dūņām 1914. gadā Nikolajs Malta atrada jaunu sugu Latvijā - Blinda samtīti Bryum blindii; pēckara gados to varējuši novērot katru gadu. Pēc Kaņiera ezera līmeņa atjaunošanas 1965. gadā suga izzudusi, citur Latvijā arī nav atrasta, attiecīgi ierakstīta Sarkanās grāmatas 0. kategorijā. Savukārt jau pēc ĶNP izveidošanas, 1998. gadā, Jūrmalas mežā aiz Ragaciema Diāna Meijere atrada citu jaunu sugu Latvijai - staipekņu bārdlapi Barbilophozia lycopodioides. Turpmākos gados tā Latvijā uzieta vēl tikai divās vietās - Latgalē un Vidzemē.
Savukārt man pie Lielā Sēra dīķa Raganu purvā 2004. gadā laimējās atrast spuraino dzīpareni ar jaunām sporu vācelītēm. Sūnu pētnieces Austras Āboliņas grāmatā izlasīju, ka tādas šai sugai Latvijā vēl nav redzētas, tāpēc kādu mēnesi vēlāk braucu ievākt jau izaugušas sporu vācelītes, lai būtu, ko uzdāvināt Austras herbārijam."
Foto: Julita Kluša
Spurainā dzīparene Paludella squarrosa ir ārkārtīgi skaista, pat grezna sūna. Latvijā tā ir aizsargājama, reta, ierakstīta Sarkanās grāmatas 2. kategorijā. Aug kaļķainos zāļu un pārejas purvos, avoksnājos. Uzzinājusi par Anša unikālo šīs sugas atradumu ar sporu vācelītēm, kādu atkārtot līdz šim Latvijā nevienam nekur nebija izdevies, devos uz Sēra dīķiem pati, cerībā, ka vismaz šai vietā dzīparene sporogonus mēdz audzēt joprojām. Un patiesi! Lai arī gandrīz visur dzīparene auga bez sporogoniem, vienā vietā dažas jaunas sporu vācelītes fotosesijai atrast tomēr izdevās. |
Interesanti bija noskaidrot Agneses Priedes (Dabas aizsardzības pārvalde), kam šī gada 19. aprīlī iznāca grāmata "Ķemeru nacionālā parka flora. Vaskulārie augi", pieredzi reto augu meklējumos. Grāmatā apkopota ziedaugu un paparžaugu sastopamība ĶNP šajā gadsimtā, autore materiālus vākusi kopš 2007. gada. Pavisam ĶNP teritorijā pēdējo 150 gadu laikā (pirmais floras saraksts par šo apkārtni publicēts 1863. gadā) uzkrāta informācija par 969 taksoniem (sugas, 2 pasugas, 5 ģintis), kas ir apmēram puse no visiem Latvijas vaskulārajiem augiem. 450 sugām grāmatā ir izplatības kartes. No visām apzinātajām sugām ĶNP 131 ir Latvijā īpaši aizsargājama vai ierakstīta Sarkanajā grāmatā (t.i. gandrīz 1/7 daļa no visām konstatētajām), tiesa, šajā gadsimtā no tām pagaidām atrasta tikai 91. Agnese augu meklēšanu salīdzina ar medībām - "pie retumiem aizved savāds zināšanas un intuīcijas sajaukums, kas ar laiku izstrādājas botāniķa galvā". Augu sugas viņai nereti bijušas jāmeklē pēc seniem un nepilnīgiem atradnes vietas aprakstiem.
Agnese: "Ja tu nespēj iejusties agrākā atradēja ādā vai nespēj iztēloties, kā viņš tajā dienā varēja justies, kā un kur gāja, kāpēc taisni tur gāja tad ar seno atradņu meklēšanu neiet viegli. Līdzīgi kā seno laiku mednieki garā kļuva par medījamo dzīvnieku, lai zinātu, ko tas jūt un ko darīs. Tolaik, kad reto augu atradnes nemeklēja ar GPS aparātu, bet ejot pēc visai aptuvenām kartēm vai vispār bez kartēm, atradnes arī pierakstīja visai aptuveni. Teiksim, 2 km dienvidos no tā un tā ciema priežu mežā. Vai tādu un tādu māju apkārtnē. Pamēģini atrast to vietu pēc 30 gadiem! Ja nav tās intuitīvās zināšanas, nekas labs tur nesanāk. Retumu medīšanā daudz sajēgas dod pasēdēšana herbāriju krātuvēs un agrāko laiku vākumu izcilāšana, kā arī herbāriju ievācēju piezīmju lasīšana. Tādējādi var ietikt kaut kādā kopējā botāniķu domu gaitā."
Foto: Ansis Opmanis
Vaicāta par savu interesantāko atradumu ĶNP, Agnese atbild: "Ir tāds ļoti rets un brīnumdaiļš augs - dižā jāņeglīte Pedicularis sceptrum-carolinum (attēlā). Zaļajā purvā un Ķemeru purvā to 1922. gadā bija atradusi Marija Liniņa, bet ej nu sazini, kurā no Ķemeru purviem, kurā tieši vietā, - precīzāku norāžu nav. Cerību atrast adatu siena kaudzē - arī nav. Līdz 2009. gada atvasaras pievakarē nolēmu iebrist savā ļoti slepenajā dzērveņu purviņā paogot. Nu lūk tur viņa, jāņeglīte, mani sagaidīja. Pēc gandrīz simt gadiem atkal atradusies. Protams, nevaru teikt, kur tas bija gan jāņeglītes, gan manu slepeno dzērveņu dēļ. Bet nepavisam ne tur, kur pēc senajiem pierakstiem vajadzētu būt."
Agneses atrastā šobrīd ir vienīgā droši zināmā šīs aizsargājamās sugas atradne ĶNP. Līdzīgi - pēc apmēram 50-100 gadu pārtraukuma - atrasts arī meža vizbulis, sīkziedu žibulītis un sīkziedu neaizmirstule.
| Foto: Julita Kluša
Man pašai Ķemeros pie Vēršupītes Agneses grāmatas atklāšanas dienā izdevās atrast visā Latvijā retu un aizsargājamu sūnu - tamariska frulāniju Frullania tamarisci (attēlā), kuru iepriekš šajā apkārtnē bija atradis tikai Johans Mikutovičs 1906. gadā.
Iespējams, ĶNP slēpj vēl kādus retumus, kas biotopu izmaiņu dēļ pazuduši no kādreizējās vietas un nu uzauguši citā, piemērotākā vietā, vai vienkārši tos pēc senajiem pierakstiem nav vēl izdevies precīzi lokalizēt.
|
Foto: Julita Kluša
Interesants stāsts ir par Latvijā ļoti reto un aizsargājamo plūksnu sīkpapardi Asplenium trichomanes uz akmens krāvuma žoga Kārniņu kapos. 1942. gadā to atradis Alfrēds Rasiņš un lapu saglabājis herbārijā. Vēlāk, kārtojot herbāriju, to atradis Edgars Vimba un 1989. gada apmeklējumā secinājis, ka atradne joprojām labā stāvoklī. Es to apmeklēju 2017. gada pavasarī un varu teikt to pašu, tātad šī sīkpaparde uz kapsētas žoga (attēlā) aug jau vismaz 75 gadus! Tā ir arī vienīgā zināmā šīs sugas atradne Rietumlatvijā.
Līdzīgi pastāvīgas atradnes ir arī skaistajai dzeltenajai dzegužkurpītei Cypripedium calceolus, kam ĶNP ir lielākā populācija visā Latvijā.
|
Foto: Julita Kluša
Par areālu robežsugām sauc tādas, kuras Latvijā aug vistālāk kādā virzienā. Tā, piemēram, ĶNP aug vistālākās uz austrumiem atradnes purva dievkrēsliņam Euphorbia palustris (attēlā pa kreisi) un Pallasa sausserdim Lonicera caerulea var. pallasii (attēlā pa labi). Abas šīs sugas arī aizsargājamas un Latvijā reti sastopamas. Agnese stāsta - vajagot iziet Slokas ezera taku maijā, tad redzēšot purva dievkrēsliņus pašā ziedu krāšņumā - tur viņu esot daudz un skaisti. |
Foto: Julita Kluša
Gāršas brūnulis Erebia aethiops interesants ar to, ka visas zināmās tā atradnes Latvijā ir vienkopus, netālu no Rīgas jūras līča nelielā izstieptā teritorijā, turklāt apmēram puse no tās atrodas Ķemeru nacionālajā parkā. 2016. gada 28. jūlijā, man ejot pa Krāču kalniem, gluži nejauši izdevās zināmām tauriņa apdzīvotām teritorijām pievienot vienu pagastu - tauriņi bija vērojami arī Jelgavas novada Valgundes pagastā Lielā Ķemeru tīreļa A malā pie Liliju ezera, kas šobrīd Latvijā ir to tālākā zināmā atradne uz dienvidiem. Būs jāpavēro, varbūt ar laiku viņi būs sastopami visā ĶNP garumā!
|
Savukārt Ievai Lazdai (Dabas aizsardzības pārvalde, projekts Hydroplan) skatījums no citas puses: "Jau sen, kopš ĶNP dibināšanas, man, regulāram dabā gājējam, bija tādas skaidri nedefinētas šaubas par to, vai visa daba, kas atrodas Nacionālajā parkā, ir laba, vērtīga un saglabājama tieši tādā veidā, kā parka dibināšanas brīdī. Bez atkritumiem un graustiem taču ir arī grāvji un citas cilvēku radītas (ne vienmēr sliktas) izmaiņas. Jau pirmā LIFE projekta laikā (tajā notika dabisko palieņu atjaunošana gar Slampi u.c. pasākumi) es daļēji guvu atbildi - nē, daļu dabas mēs esam sacūkājuši, un tā šmuce pati nenokopsies."
ĶNP iekļaujas Latvijas kopējā procesā, kurā notiek to teritoriju atjaunošana, kuras cilvēks tik būtiski ietekmējis, ka daba pati vairs īsti netiek galā. Piemēram, projekta Hydroplan ietvaros notiks mitrāju atjaunošana, t.sk. arī Skudrupītes līkumošana, atjaunojot pieguļošās palieņu pļavas.
Ieva: "Projektā veikta līdz šim Latvijā vispamatīgākā sākotnējā izpēte, jo zem Zaļā purva un Lielā Ķemeru tīreļa veidojas sērūdeņi - projekts nedrīkstēja situāciju pasliktināt. Turklāt abām projekta teritorijām blakus ir gan apdzīvotas vietas, gan lauksaimniecības zemes - arī tās nedrīkstēja nekādā veidā apdraudēt. Sākumā iedzīvotāju protesti projektam bija ļoti lieli. Nācās iepazīties ar ļoti daudziem cilvēkiem, daudz ar viņiem runāt, jo vajadzēja uzzināt, kā viņi domā, kas viņiem ir svarīgs, kādus vārdus viņi lieto, jo tikai tā iespējams saprast, kā ar viņiem jārunā, lai viņi mūs sadzirdētu, lai redzētu projekta cilvēku labo gribu un pieņemtu, ka projektā viss ir ļoti kontrolēts un ļoti drošs. Bieži labas lietas netiek sadzirdētas, jo tiek lietoti nepareizi vārdi. Šķiet, ka mūsu projektā tas ir izdevies - atrast kopīgos, īstos vārdus.
"
Foto: Julita Kluša
Slampes atjaunošana, iepriekšējā meliorācijas grāvja vietā izlīkumojot jaunu gultni, notika jau 2002. - 2006. gadā. Tai pieguļošajās Dunduru pļavās atjaunojās palienes režīms, palos applūdusī pļava patīk arī caurceļojošiem putniem. Kopš 2004.-2005. gada Duduru pļavās lielā aplokā ganās taurgovis un savvaļas zirgi (attēlā), blakus iekārtots putnu vērošanas tornis, taču mums lielu prieku un pārsteigumu sagādāja turpat pie aploka pozējošs pelēkais zaķis. Laikam jutās te pilnīgā drošībā, jo fotosesijas laikā mierīgi ēda zāli; satrūkās vienīgi tad, kad pārlidoja helikopters.
Projekta Hydroplan ietvaros atjaunojamā Skudrupīte ir turpat blakus Melnragu pļavās. Pēc atjaunošanas tajās tiks izveidotas ganības, apvienojot ar blakus esošo Slampes palieņu pļavu aploku.
|
Ķemeru nacionālā parka tapšana
Atgriežoties pie ĶNP dibināšanas - kā tad viss sākās? Lai arī iepriekš rakstīju par slavenajiem sērūdeņiem, augu daudzveidību, retajām sūnu un vaskulāro augu sugām, izrādās, ka ĶNP izveidē līdzīgi kā mikroliegumu tapšanā (par ko rakstīju 2016. gada vasaras Vides Vēstīs) vislielākais grūdiens bijis putnu dēļ. Iepriekš gan bija vairāki sanitārās aizsardzības projekti sērūdeņu aizsardzībai Ķemeru kūrorta apkārtnē, 1957. gadā dibināts Ķemeru rezervāts, 1964. un 1977. gadā dibināti atsevišķi liegumi vispirms Kaņiera, tad Ķemeru tīreļa un Slocenes aizsardzībai, tomēr tas viss vairāk bija uz papīra. Taču praksē Māris Strazds īstenoja melno stārķu projektu, ko sāka 1989. gadā, izvēloties Ķemeru apkārtni kā piemērotu vietu pētniecībai, jo te relatīvi tuvu Rīgai bija jau zināmas melnā stārķa ligzdas. Kā vēlākos pētījumos tika noskaidrots, melnais stārķis dzīvošanai vislabprātāk izvēlas vecus kokus (pamatā ozolus, priedes, apses) mežos ūdens tuvumā, turklāt mazāk traucētās vietās (tālāk no cilvēkiem). Pētot Ķemeru apkārtni stārķu dēļ, izrādījās, ka šie meži ir nozīmīga dzīvotne arī citām aizsargājamām sugām. Taču pa šo laiku Ķemeru apkārtne bija zaudējusi sanitārās aizsardzības zonas statusu, tāpēc bija steidzami jādomā, kā aizsargāt ne vien sugas, bet arī sērūdeņu veidošanās vietas, arī kūrorts pagaidām vēl eksistēja. Melnā stārķa pētniecības projekta "Gandrs" ideju turpināšanai tika izveidots "Gandra fonds", taču darbība paplašinājās no melnā stārķa pētniecības līdz visas dabas aizsardzībai, tāpēc fondu pārsauca par "Latvijas dabas fondu" (LDF). Jau 1991. gadā bija pirmās sarunas par Ķemeru nacionālā parka izveidi, kas varētu risināt šīs apkārtnes samilzušās problēmas, un 1997. gadā pēc LDF ierosinājuma Ķemeru nacionālais parks tika arī oficiāli izveidots.
Foto: Viesturs Vintulis
Jau melno stārķu ligzdu meklēšanas laikā tika ievērots, ka Ķemeru apkārtnē ir liels baltmugurdzeņu Dendrocopos leucotos (attēlā) blīvums uz samērā nelielu platību (20-30 ligzdojoši pāri) un te ir daudz šai sugai piemērotu mežu biotopu. Baltmugurdzenis kļuva par ĶNP simbolu, jo tā ir reta un aizsargājama suga, kas apdzīvo mitrus lapkoku mežus, tādējādi simbolizē ĶNP nozīmi reto sugu un to dzīvotņu - mitrāju aizsardzībā. Interesanti, ka baltmugurdzeni var droši noteikt pēc kalumiem vien, neredzot pašu putnu. Tā kalumi, kas parasti veikti trūdošos lapu kokos (foto tie skatāmi bērzā), izskatās kā ar resnu zīmuli iebakstīti caurumi, kuros var iebāzt mazo pirkstiņu. |
Foto: Julita Kluša 
ĶNP lielāko daļu aizņem meži (60%), apmēram 1/5 daļu teritorijas - purvi. Sugu daudzveidību un reto sugu klāstu palielina fakts, ka daļa teritorijas atrodas piejūrā. Zālāju ĶNP nav daudz, tikai ~ 6%, taču tajos sastopama vislielākā augu sugu daudzveidība (252 sugas). ĶNP īpaši izceļas ar dažādiem pārmitriem biotopiem lielās platībās - gan augstie, zāļu un pārejas purvi, gan pārmitri meži, upes un ezeri. Viens no tiem - Kaņieris (foto no pilskalna torņa) - kopš 1995. gada atzīts par starptautiski nozīmīgu mitrāju jeb Ramsāres vietu; Latvijā tādas ir tikai sešas. Pāris Kaņiera saliņas okupējuši arī jūraskraukļi (mazajā attēlā). Nu dzīvo koku vietā palikuši tikai vraki, kas pilni ar jūraskraukļu ligzdām.
|
Foto: Julita Kluša
Kaņiera apkārtnē atrodas interesants apskates objekts un vienlaikus vērtīgs biotops sūnu sugām - akmeņu vaļņi. Uz akmeņiem ir bagātīgs un daudzveidīgs sūnu klāsts, te aug arī visā Latvijā retā un aizsargājamā diegveida grubuļlape Pterigynandrum filiforme - vienīgā zināmā šīs sugas atradne ĶNP (mazajā attēlā). |
Foto: Julita Kluša
 Unikāls koks aug pašos Ķemeros - pāri braucamajam ceļam pārliekusies lapegle. Pirms pāris gadiem redzētais skats tā pārsteidza, ka bažījos, vai pēc ceļu remontdarbiem lapegle nav jau likvidēta, tāpēc raksta tapšanas laikā sazinājos ar Ievu Lazdu, kura mani nomierināja: "Lapegle vēl arvien ir dzīva. Kad pilsēta bija labprāt gatava atpestīt Purvīša ielu no koka, apkārtnes iedzīvotāji sacēla briesmīgu brēku - esot gatavi kvartālu apkārt braukt, bet lapeglei būt!!! Un tā lapegle stāv, kur stāvējusi."
Prieks par vietējiem iedzīvotājiem un prieks par lapegli!
|
Foto: Julita Kluša
Dižkoki ĶNP teritorijā lielākoties aug piejūrā, pārsvarā priedes Lapmežciema pagastā; lielākā - Bigauņciema dižpriede (3,37 m apkārtmērs; mērīta 2009. gadā). Interesanta dižkoku grupa ir pie Slocenes netālu no Valguma ezera. Dabas datu pārvaldes sistēmā "Ozols" tur minēta vīksna ar 6 m apkārtmēru (2013. gadā).
Foto īpatnējā daudzstumbru liepa Antiņciemā ar 11 lieliem un 1 tievu stumbru, tās apkārtmērs pie zemes - 8,44 m.
Īpaši atzīmējams arī Ķemeru parks ar abiem izcilajiem Mandžūrijas riekstkokiem priekšgalā, kas ir 3. un 4. lielākais sugas pārstāvis Latvijā (4,12 m, 3,95 m; 2012.).
|
Visbeidzot, Agnese uzsver: "Tas, ko es gribēju pateikt savā grāmatā ka vērtīgs ir ne tikai retais. Vērtīga ir daudzveidība." Arī es šajā rakstā centos atspoguļot ĶNP daudzveidību - novērtējiet un saudzējiet to!
Līdz šim par ĶNP bija izdota tikai viena pamatīga grāmata - M. Strazds, J. Ķuze "Ķemeru nacionālā parka putni" (2006), nu tai pievienojusies arī otra - A. Priede "Ķemeru nacionālā parka flora. Vaskulārie augi" (2017). Ja pēdējo gribat iegūt arī savā īpašumā - dodieties uz DAP Pierīgas reģionālo administrāciju - "Meža māju" Ķemeros, jo pārdošanā grāmata nebūs!
Foto: Julita Kluša
 Kādā agra pavasara dienā baudīju Raganu purva taku, kuras abās pusēs - purvs, bet pati taka - cauri priežu mežam. Jau tāpat biju skaistuma pārņemta un iedvesmota, bet vēl neaizmirstamāku šo gājienu darīja caur priežu stumbriem ievērotais alnis, kas pacietīgi stāvēja, ļaujoties iemūžināšanai.
Novēlu arī Tev kādu atmiņā paliekošu redzējumu Ķemeru nacionālajā parkā!
|
Komentāri:
Vēsma, 2017-07-16, 18:39 : Paldies, raksts uzrunāja,un,tāpat kā Agneses Priedes grāmata, mudina doties un ieraudzīt kādu daļiņu no šī skaistuma.
|
DZIEDAVA.lv
DZIEDAVA.lv
