DZIEDAVA.lv

Julita Kluša, 2014.

Kā atklāt jaunu sēņu sugu Latvijā jeb
iepazīstieties - irbuļu milnene!

Foto: Didzis Jurciņš Irbuļu milnene virs sūnām - līklapu novellijām [Komentēt]

Lai arī ziema dabā skaitās guļamais laiks, gadās arī šajā gadalaikā, jo īpaši tik plānā ziemā kā bija šī, veikt ievērojamus atklājumus, piemēram, atklāt Latvijai jaunu sēņu sugu! Tā izdarīja arī Didzis Jurciņš - parasts cilvēks, kā lielākā daļa no mums visiem, tikai viņš gāja dabā ievērojami biežāk, vēroja uzmanīgāk, turklāt visu interesanto redzēto centās arī noskaidrot.

Bet par visu pēc kārtas. Tā kā šādi atklājumi katru dienu vis nenotiek, nolēmu ar to iepazīstināt visā pilnībā - ar visu garo priekšvēsturi un to, cik viegli tādu atradumu noteikt. Ar šo stāstījumu gribu vērst uzmanību arī uz to, ka procesā tika iesaistīts ne viens vien cilvēks - tā kā neviens nevar zināt pilnīgi visu, svētīgi ir konsultēties arī ar citiem, neglabāt savas pārdomas un atklājumus tikai pie sevis.

Stāsta pats Didzis: Lai gan mana pašreizējā nodarbošanās nav tieši saistīta ar dabu, vēlme iet dabā, vērot un iemūžināt tur notiekošo saglabājusies no studiju gadiem LU Bioloģijas fakultātē. Tieši šim stāstam ir 4 mēnešus gara vēsture. Pateicoties 2013. gada siltajai ziemai, kad gaisa temperatūra turējās pāris grādus virs nulles, mežā valdīja tāds kā "uzkāries" vēls rudens, bez sasaluma, bez sniega segas. Un tad, kad beidzās pēdējās ēdamās sēnes, uzmanību sāku pievērst tam, kas paliek nepamanīts zem maniem soļiem, kam kāpju pāri. Sāku smalkāk aplūkot kritalas un fotografēt piepes un sūnas Limbažu pievārtē ap Melnezera ceļu. Aizbraucot mājās, ņēmu talkā internetu, lai noteiktu, ko esmu atradis. Lielu daļu savu objektu atradu vietnē dziedava.lv. Vietnes autores fotogrāfijas internetā biju manījis jau agrāk. Tā mums izveidojās interesanta sarakste par sūnām, sēnēm un gļotsēnēm. Paldies Julitai par man atvēlēto laiku un pacietību. Rezultātā tika noteiktas sugas un ievietotas dabas datu krātuvē dabasdati.lv. Pieturoties siltajam laikam, mani klejojumi turpinājās ģimenes "sēņu mežos" Augstrozes pusē un Vitrupes apkaimes mežos.

28. oktobrī, braucot pa Lielo dambi Augstrozes pusē, starp plašajiem izcirtumiem manu uzmanību piesaistīja pajauns ošu nogabals, kurā bija daudz kritalu. Izskatījās, ka nogabals kādreiz ticis meliorēts, izrokot novadgrāvjus, bet, neskatoties uz to, ūdens līmenis ir saglabājies augsts. Kāpelējot pāri sagāztajiem kokiem, uz vienas neliela diametra oša kritalas pamanīju sūnu ar tumšiem veidojumiem zaru galos. Ievācu paraugu, nofotografēju. Aizsūtīju bildes Julitai.

Apskatot Didža atsūtītās fotogrāfijas, tās mani uzreiz ieinteresēja, jo tādas sūnas ar melnumiņiem galos (kas ir šo sūnu vairošanās orgāni) varētu izrādīties lāpstītes Scapania sp., kas Latvijā ir retas un vairākas sugas arī aizsargājamas. Lai apstiprinātu savas aizdomas, pārsūtīju fotogrāfijas sūnu speciālistam Ansim Opmanim, kurš apstiprināja, ka sūnas varētu būt kas interesants, bet sugas precizēšanai būtu vēlams pats paraudziņš. Tika iesaistīta Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere Austra Āboliņa (starp citu - ļoti vienkāršs un atsaucīgs cilvēks, tāpat kā visas citas rakstā minētās personas), kas bija ar mieru paraudziņu izpētīt rūpīgāk.

Foto: Didzis Jurciņš Sūna ar melnajiem galiņiem - smaillapu lāpstīte Scapania apiculata [Komentēt]

Tālāk atkal Didzis: Izrādījās, ka es, saudzēdams sūnu, esmu ievācis pārāk mazu paraugu. Nācās atgriezties minētajā nogabalā. Un te nākamā problēma - visas kritalas tik vienādas... Uz kuras no tām bija retā sūna? Ņēmu sarkano krāsu un no nogabala viena gala marķēju visas apskatītās kritalas, kamēr atradu īsto. Paraugs tika nogādāts A. Āboliņai. Pēc kāda laika saņēmu atbildi - smaillapu lāpstīte. Papētot internetā, atradu, ka minētā sūna ir reti sastopama. Šīs sūnas atrašana atdzīvināja manu interesi un gribējās atrast vēl kādu retumu. Turpmākajos klejojumos pa Augstrozes mežiem neko ievērības cienīgu neatradu. Papētot Limbažu tuvākās apkārtnes mežaudžu plānus, uzdūros Vitrupes apkārtnes mežiem. Vēsturiski sanācis tā, ka SIA "Rīgas meži" pieder diezgan augstvērtīgi meži Limbažu novadā, kuri ietilpst t.s. Katrīnas mežniecībā⁽¹⁾. Tos tad arī braucu lūkoties. Pirmais, kas liecināja par mežu bioloģisko vērtību bija 10 plaušu ķērpja atradnes 2 x 3,5 km meža masīvā.

Foto: Didzis Jurciņš Plaušu ķērpis Lobaria pulmonaria [Komentēt]

Ainavu, protams, pabojāja izcirtumi un egļu jaunaudzes, kurām cauri "dūrās" simtgadīgu ozolu celmi, kas norādīja, ka šis masīvs kādreiz bijis gandrīz vienlaidus platlapju audze. Arī šajos mežos liela loma ir augstajam ūdens līmenim. Pēc mežaudžu plāniem skatījos vecus un aizsargātus nogabalus, kuri solījās būt interesanti. Šajos nogabalos atradu tādas retas sēnes kā plaisājošo rūtaini, nošķelto eksīdiju, melno pseidoplektāniju un gļotaino holveju. Dažu iepriekš minēto sēņu noteikšanā atkal pēc palīdzības vērsos pie Julitas.

Foto: Didzis Jurciņš Plaisājošā rūtaine Xylobolus frustulatus [Komentēt]	Foto: Julita Kluša Gļotainā holveja Holwaya mucida konīdiju stadijā [Komentēt]
Foto: Julita Kluša Melnās pseidoplektānijas Pseudoplectania nigrella [Komentēt]	Foto: Didzis Jurciņš Nošķeltā eksīdija Exidia truncata mērogā [Komentēt]

25. decembrī biju izplānojis doties uz kādu vecu apšu nogabalu, kas mežaudžu plānos atzīmēts kā aizsargājams. Gar nogabala DA malu stiepās grāvis. Meklējot pāreju grāvim, nedaudz nomaldījos no kursa un atdūros bērzu - apšu jaunaudzē. Jau domāju doties atpakaļ uz izejas punktu, kad vienā pamalē pāri bērziņu galotnēm pamanīju vecus ošus un apses. Izrādās, biju pagājis garām vecajam nogabalam. Tagad tikai vajadzēja atrast, kurā nogabala stūrī tieši atrodos. Gāju uz austrumiem, kur bija jābūt stigai. Līdz stigai netiku. Ejot gar mitru ieplaku, tās mālā uz kritalas uzdūros jau pazīstamajai sūnai ar melnajiem zaru galiem. Nopriecājos par atradumu, bet vēl joprojām nezināju precīzu savu atrašanās vietu. Nomarķēju kritalu un devos meklēt stigu. Atradu stigu, noorientēju karti un devos atpakaļ pie sūnas.

Foto: Didzis Jurciņš 25. decembra klejojumu vieta [Komentēt]

Foto: Didzis Jurciņš Meža nogabals, kurā ūdens sniedzas gandrīz līdz zābaku augšmalai [Komentēt]

Brienot pa ūdeni, kas sniedzās gandrīz līdz zābaku augšmalai, apstaigāju kritalas, kas bija sagūlušas ūdens lāmā, un fotografēju uz vēl vienas no tām atrasto, domājams, smaillapu lāpstīti. Ievācu arī sūnas paraugu. Laipodams starp izmirkušajām, sūnām apaugušajām kritalām, uz vienas no tām pamanīju no sūnām ārā stiepjamies pāris centimetrus garu tādu kā vicu. Nofotografēju. Laipoju tālāk - vēl viena. Un tad divas blakus. Neko tādu agrāk nebiju redzējis.
Izvēlējos veselīgāko un ar nazi izgriezu apaļu paraugu ar visām sūnām. Parauga apakšpusē pamanīju posmainu, nekustīgu kāpuru. Nodomāju, ka ziemo. Diena galā, braucu mājās. Aizsūtīju bildes Julitai.

Foto: Didzis Jurciņš Dabiskā vidē dīvainās sēnes [Komentēt]

Didzis atsūtīja fotogrāfijas, kurās redzamas sūnas un virs tām ~3 cm gara nedaudz līka brūna aste, kas vienviet sabiezējusi. Pirmajā mirklī nezināju, ko par to domāt. Par garu, lai būtu līdzīgas formas gļotsēne, ķērpji tā nemēdz izskatīties, bet sēnēm tāda sīkas saknītes forma arī nav manīta! Līdzība ar sakni radīja ideju, ka tā varbūt tiešām ir kāda dīvaina saknīte, izaugusi vai aizgriezusies nepierastā virzienā. Izteicu šo hipotēzi Didzim, uz ko viņš man par lielu pārsteigumu atbildēja, ka saknīte tā nevar būt, jo līdz stumbram neaizsniedzas - pa vidam vēl ir kāpurs.
Tas mainīja lietas būtību! Zinu, ka ir parazītiskās sēnes, kas aug t.sk. uz kukaiņiem. Gribēju redzēt. Didzis paraudziņam uztaisīja šķērsgriezumu tā, lai var sūnās redzēt gan sēni, gan kāpuru, atsūtīja šķērsgriezuma fotogrāfijas.

Foto: Didzis Jurciņš Sēne, kas parazitē - barojas no kāpura [Komentēt]

Šaubu vairs nebija, sēne auga tieši uz kāpura, tāpēc metos internetā pētīt man zināmās Cordyceps⁽²⁾ ģints sēnes. Latvijā redzētā kara milnene aug uz kukaiņu kūniņām, bet čūskmēlīšu milnene parazitē uz briežtrifelēm. Tas nederēja, jo šai gadījumā bija kāpurs, tāpēc informācija tika meklēta internetā arī ārpus Latvijas. Lai cik tas dīvaini nebūtu, no atrastā visvairāk atbilda suga Cordyceps sinensis, tā tiešām parazitē uz kāpuriem, taču šī sēne zināma augam tikai Austrumāzijā - Ķīnā un Tibetā! Zināms, ka šo sugu izmanto Ķīnas un Tibetas tradicionālajā medicīnā un tā skaitās ļoti vērtīga sēne, kas ārstē teju visu, vēzi ieskaitot. Izklausījās pārāk neticami, tāpēc rakstīju sēņu speciālistei Initai Dānielei. Arī viņa nemācēja precizēt sugu (līdzīgu sugu ir krietni pāri simtam), bet par hipotēzi Cordyceps sinensis izteicās: "Tā jau būtu sensācija!" Aktuāls bija arī jautājums, kā ievākto sēni uzglabāt, Inita ieteica to sakaltēt. 9. janvārī bija Mikologu biedrības sanāksme, kurā cita starpā es rādīju arī Didža fotogrāfijas, bet nevienam no klātesošajiem nekādas hipotēzes par sugu nebija. Latvijā tāda nebija redzēta.
Lai samazinātu meklējumu loku, būtiski būtu noteikt, kādam kukainim pieder kāpurs, taču arī kāpuri daudzi gauži līdzīgi, pašu spēkiem tas nebija iespējams

Tālāk atkal Didzis: Nolēmām, ka paraugs jānogādā pieredzes bagātākajam sēņu speciālistam Edgaram Vimbam. Ap to laiku sanāca būt Rīgā, LU Bioloģijas fakultātē. Gribēju atstāt abus paraugus (iespējamā smaillapu lāpstīte un jaunatrastā sēne) pie dežurantes, ar norādēm. Aivars Petriņš piedāvāja nogādāt sūnu paraugu LU Botāniskajā dārzā sūnu speciālistei Līgai Strazdiņai. Sēnes paraugu vispirms nogādāju savam kursa biedram, entomologam Kristapam Vilkam kāpura piederības noteikšanai. Viņš noteica, ka sēne aug uz sprakšķa Elateridae kāpura.

Foto: Julita Kluša [Komentēt]

Sprakšķi ir vaboles ar izstieptu ķermeni, kas sasniedz līdz 1,5 cm garumu. Nokritušas uz muguras, tās ar raksturīgu knikšķi apsviežas uz kājām, no kā radies to nosaukums. Kāpuri, ko mēdz saukt par drātstārpiem, un kas ir dzelteni un posmoti, 5-6 gadus dzīvo un attīstās augsnē, arī trūdošā koksnē, zem nokaltušu koku mizas. Aplūkotās parazītiskās sēnes sporas, nonākdamas uz kāpura, attīstības procesā to paralizē un turmāk izmanto barības vielu iegūšanai. Attēlā pieaudzis sprakšķis Ctenicera pectinicornis, tēviņš

15. janvārī, saņemot jaunumus entomoloģijas jomā, mēģināju atkal meklēt sēni internetā, apvienojot vārdus Elateridae un Cordyceps. Un šoreiz ar panākumiem. Atradu aprakstu krievu valodā par sēni Cordyceps stylophora⁽³⁾. Pēc tam vēl poļu pētnieku publikāciju par sēnes atradumu Polijā⁽⁴⁾. Atrasto informāciju pārsūtīju arī E. Vimbam, pie kura tobrīd jau atradās sēnes paraugs. Viņš apstiprināja, ka atrastā sēne patiesi ir Cordyceps stylophora. Pēc neilga laika nāca atbilde no L. Strazdiņas - sūnu saraksts no parauga, kuru ievācu turpat, kur sēni. Arī tajā jomā manas aizdomas apstiprinājās - līdzās citām sūnām paraugā bija arī smaillapu lāpstīte. Tikmēr arī sēnes paraugs ar sūnu kušķi, kuram sēne bija izaugusi cauri, bija nonācis līdz A. Āboliņai. Runājot par sūnām, no 15 poļu publikācijā minētajām sugām sešas ( Blepharostoma trichophyllum, Cephalozia bicuspidata, Lepidozia reptans, Lophocolea heterophylla, Nowellia curvifolia, Sanionia uncinata) tika atrastas arī Latvijas paraugos.
Tikmēr lielais janvāra beigu aukstums bija beidzies, pārklādams visus ūdeņus ar izturīgu ledus vāku. Jau gandrīz pavasarīgā 8. februāra dienā no rīta atkal ķēros pie mežaudžu plāniem un plānoju maršrutu, kur doties... Un izdomāju doties uz Zaķupītes melnalkšņu mežiem paklausīties dzeņus, jo Ādažos jau dzirdēju dažus bungojam. Pati Zaķupīte gan mani interesējošā posmā ir iztaisnota, bet meži tai apkārt lielākoties saglabājušies. Dzeņus nedzirdēju un nolēmu paieties kādu kilometru uz vienu un otru pusi. Ejot caur melnalkšņu dumbrājam pēc ieraduma sāku pētīt kritalas. Uz vienas kritalas neapsniguša gala pamanu jau pazīstamo vicu. Ja ir viena, jābūt vēl! Pēc apmēram pusstundas ilgas sniega tīrīšanas no kritalām, atrodu vēl vienu vicu. Safotografēju atradumus, ievācu paraugus un apmierināts braucu mājās. Otrā atradne atrodas apmēram 7 km no pirmās.

Foto: Didzis Jurciņš Irbuļu milnene Cordyceps stylophora sniegā starp sūnām grūti pamanāma [Komentēt]

Pēc E. Vimbas ierosinājuma jaunā sēņu suga Cordyceps stylophora tika nosaukta par irbuļu milneni pēc līdzības ar citām Cordyceps milnenēm, kā arī ņemot vērā, ka latīņu vārds stylus nozīmē "irbulis". Irbuļu milnene ir ceturtā Latvijā atrastā milneņu suga. Pārējās trīs arī ir reti vai pat ļoti reti sastopamas.

Foto: Julita Kluša [Komentēt]	Kara milnene Cordyceps militaris ir oranža sēne, kas parazitē uz naktstauriņu kūniņām, izaug līdz 8 cm gara un atgādina punktainu vālīti (punktiņi patiesībā ir atveres). Attēlā jaunas kara milnenes līdz ar kūniņu, uz kuras parazitē.
Foto: Julita Kluša [Komentēt]	Čūskmēlīšu milnene Cordyceps ophioglossoides (attēlā) aug uz briežtrifelēm un izaug līdz pat 10 cm gara; sākumā dzeltena, vēlāk nomelnē; atgādina grubuļainu mēlīti uz kātiņa. Arī šai sēnei sīkie grubulīši patiesībā ir atveres. Savukārt Latvijā augošā sēne Cordyceps clavulata parazitē uz bruņutīm (sēnei nav dots latviskais nosaukums).

Saskaņā ar 2011. gada publikāciju⁽⁴⁾ Eiropā līdz šim bija zināmas tikai 3 valstis, kurās arī atrasta irbuļu milnene - Polija, Zviedrija un Portugāle. Visas šīs atradnes bijušas nacionālajos parkos vai dabas rezervātos. Iespējams, sēne sastopama daudz biežāk, tikai parasti neievērota sīkā stāva un neuzkrītošā izskata dēļ. Aizsargājamās teritorijas parasti tiek arī labāk izpētītas.

Foto: Didzis Jurciņš Kladonija Cladonia norvegica [Komentēt]

Laikā, kamēr tapa šī publikācija, Didzis Jurciņš turpināja apmeklēt mežus, kas vainagojās nu jau ar jauniem panākumiem - viņam izdevās atrast ķērpju sugu, kuras eksistencei Latvijā līdz šim nebija drošu pierādījumu (pirmoreiz ievākts tās paraudziņš) - kladoniju Cladonia norvegica ar raksturīgu pazīmi - spilgti sarkaniem apotēcijiem. Atradumu ar manu un tālāk Uģa Piterāna starpniecību apstiprināja arī ķērpju speciālists Alfons Piterāns.

Staigājiet (un ne tikai pa glītām taciņām, jo bagātīgākās vietas nereti ir slapjas un grūti izejamas), vērojiet, interesējieties, konsultējieties ar citiem - un agrāk vai vēlāk pūles vainagosies ar interesantiem atradumiem!
Paldies visām iesaistītajām personām par palīdzību un konsultācijām!

⁽¹⁾ http://www.rigasmezi.lv/lv/mezniecibas/katrinas_meznieciba/par_mezniecibu/?doc=1332
⁽²⁾ Pēc jaunākajiem pētījumiem pasaulē plašā Cordyceps ģints (>400 sugu) sadalīta vairākās ģintīs, taču raksta ietvaros izmantots vecais ģints nosaukums, jo Latvijā, ieskaitot jauno atklājumu (aktuālais tā latīniskais nosaukums - Ophiocordyceps stylophora), zināmas tikai 4 šīs ģints sugas.
⁽³⁾ http://moondrive.ru/klavicipitalnye-griby/595-vid-cordyceps-slylophora.html
⁽⁴⁾ http://bomax.botany.pl/pubs/data/article_pdf?id=2909

Komentāri:
Par šo tēmu vēl nav saņemti komentāri.