DZIEDAVA.lv

Julita Kluša, 2017.

Dabasdati.lv neparastākās fotogrāfijas 2016. gadā

Foto: Jānis Jansons Bērzu zefīrs Thecla betulae Šo tauriņu ar neparasto nosaukumu varētu pasludināt par 2016. gada iekārojamāko tauriņu, jo ļoti skaists, bet ne viegli pamanāms. Teju katrs atradējs tīmeklī pauda savu sajūsmu. Jānis: "Putnu pazinējus agri vai vēlu ieinteresē arī mazie lidoņi, taureņi. Tā pirms pāris gadiem notika ar mani un šogad - ar manu kompanjonu Ainaru Mankus. Tā nu devāmies kopīgā tauriņu izbraucienā - es kā tauriņu vērotājs ar pieredzi un Ainars kā iesācējs. Centos Ainaru iepazīstināt ar redzamajiem tauriņiem, līdz Ainars, izbrienot cauri dzeltenajām zeltgalvītēm, izcēla nelielu, ļoti košu tauriņu un sauca mani to atpazīt. Kaut arī bērzu zefīru nekad nebiju redzējis, pazinu uzreiz. Vārdsakot, nostrādāja iesācēja veiksme. Tauriņš nebija tramīgs, ļāvās fotosesijām, lidinoties gan pa ziedaugiem, gan kociņu atvasēm. Beigās pat uzliku fotoaparātam macro objektīvu, lai iegūtu labāku detalizāciju. Kad tam apnika (varbūt paēda), tas uzvirpuļoja augstu gaisā un pazuda koku lapotnē."

Vai esi kādreiz ieskatījies portālā dabasdati.lv? Vai zini, ka tur var ziņot par visiem saviem savvaļas sugu atradumiem, kā arī noteikt redzētajam sugu, ja pats to nepazīsti, bet esi nofotografējis?
Līdz ar daudzajiem datiem, kas atsevišķās kategorijās ļauj izdarīt secinājumus par sugu sastopamību Latvijā, portāls sevī satur arī milzumu fotogrāfiju, kas nereti pazūd informācijas gūzmā. Centos noskaidrot, kuras ir Dabasdatu skaistākās, neparastākās fotogrāfijas un kā autori pie tādām tikuši? Foto izvēle nebija viegla. No vairāk nekā 60 tūkstošiem (!) 2016. gadā portālā pievienotiem foto atlasīju tikai 24! Jāatzīmē, ka Dabasdatos 2016. gadā vairāk nekā 24 tūkstoši bija tauriņu foto, vislielākā mērā pateicoties Uģa Piterāna organizētajai tauriņu vērošanas akcijai. Vairāk nekā 12 tūkstoši foto - putniem, >7600 foto sēnēm.

Vairākos novērojumus ziņotas ļoti retas vai pat jaunas sugas Latvijai, taču šajā subjektīvajā izlasē gribēju atspoguļot Dabasdatu daudzveidību ne tik daudz no sugu kā no novērojumu dažādības viedokļa. Cik viegli notvert momentu, kad dzīvnieks noķēris prāvu laupījumu? Ziedam līdzīgs, bet nav zieds - kas tas varētu būt? Vai tikai putni apdzīvo putnubūrīšus? Vai, ejot dabā, var atrast kūkas, rūķu cepures un citplanētiešus? Autori saviem fotostāstiem nereti piebilda - tikt pie foto bija vienkārši. Varbūt tiešām arī neparastu fotokadru iegūšana nav nemaz tik sarežģīta, ja ir redzīga acs un pa rokai vienmēr fotoaparāts?

Foto: Visvaldis Šteinbergs Lielā gaura Mergus merganser Visvaldis: "Gaura zem mola bija izperējusi vismaz 14 mazuļus. To ieraudzīju un nobildēju dienu agrāk. Aizbraucot nākošajā dienā, gauru tajā vietā vairs nebija. Liels bija mans pārsteigums, kad ieraudzīju jauko ģimenīti mola otrajā pusē. Molam pāri pāriet gauras nevarēja, tātad bija appeldējušas tam apkārt, taču tie ir gandrīz divi kilometri un jūras pusē lieli viļņi! Nobildēt šoreiz bija viegli. Redzēdams, ka gaura ar mazuļiem dodas pa Ventu uz augšu, aizgāju kādu gabaliņu gaurām priekšā un aizslēpos aiz mola akmeņiem. Tā es knipsēdams viņas sagaidīju un pavadīju."

Foto: Viktors Ivanovs Ronis ar nēģi maltītē Viktors: "Satikšanās ar roni bija pilnīgi nejauša. Kopā ar sievu izvedām pastaigā suni. Aizklīdām līdz molam un jau atceļā ievērojām, ka pie paša krasta atpūšas ronis. Garām ejošie ļaudis viņu pat nemanīja, bet mēs ar sievu esam acīgi. Kamēr es mainīju objektīvu, ronis aizpeldēja tālāk. Jau sabēdājos, ka pārāk ilgi esmu ņēmies ar fotoaparātu, tomēr, kad ronis noķēra nēģi, tas uz dažām minūtēm piepeldēja atrādīt savu lomu."

Foto: Julita Kluša Ausainā aurēlija Aurelia aurita Julita: "Medūzas Engures jūrmalā biju redzējusi arī citugad, bet pirmoreiz to bija tik daudz un dažādos izmēros. Izvēlējos vislielāko, kas acīmredzami bija dzīva. Ar aļģēm apaugušie un paši par sevi krāsainie akmeņi pavēra iespējas daudzveidīgam fonam, tāpēc fotosesijai tika veltīta vesela stunda, eksperimentējot ar foniem, kā arī vērojot pārvērtības, zem medūzas nokļūstot gaisa burbuļiem."

Foto: Uģis Piterāns Garkāju maiszirneklis Cheiracanthium punctorium Uģis: "Šo fotogēnisko zirnekli ar milzīgajiem žokļiem pirmo reizi redzēju un fotografēju Kolkā 2006. gada vasarā. Atkal viesojoties Kolkā nolēmu pameklēt - vai šie joprojām dzīvo tajā pašā pļaviņā, kur pirms 10 gadiem? Ātri vien izdevās atrast šiem zirnekļiem raksturīgos tīmekļu kamolus smilgu galos un, mazliet paverot vaļā vienu no šiem tīmekļiem, skatam pavērās iespaidīgie žokļi. Atlika vien nenobīties un iemūžināt kadrā."

Foto: Viktors Ivanovs, Inguna Riževa Neparastie putnubūrīšu apdzīvotāji - vāveres un sirseņi Vespa crabro Viktors: "Vārnukrogā kāda īpašuma saimnieks nelielā teritorijā bija izvietojis daudzus putnubūrīšus cerībā, ka pavasarī viņu priecēs putnu dziesmas. Taču to vietā būrīšus apdzīvoja.. vāveres. Es pirmo reizi redzēju vāverēnus, kur nu vēl dzīvojošus putnubūrītī! Biju tur iebraucis uz 5 minūtēm darba lietās, bet aizķēros uz vairākām stundām. Labi, ka fotoaparāts bija līdzi!" Inguna: "Mūsu ģimene šos mežus atklāja, kad lasījām Ziedoņu grāmatu "Mežu zemē Latvijā". Meklējot Vāsu kalnu, ieraudzījām uzrakstu: Līgatnes upes dabas taka. Pēc nelielas maldīšanās Nītaures silos - atradām. Tā mēs to regulāri apmeklējam. Tagad tur veikti mežu izciršanas darbi, jauni stādījumi. Latvijas valsts mežos pēc meža darbiem parasti tiek uzstādīti putnu būrīši, kuros vasaras beigās putnu vietā iemitinājās sirseņi. Tauriņu tai dienā bija maz, bet atradās šie interesantie pūžņi."

Foto: Jalmars Jesnovskis, Didzis Jurciņš Ziediem līdzīgas, bet pavisam citādas dzīvības formas, no kreisās - sēne Plicaturopsis crispa un kārklu rožzieda pangodiņa Rhabdophaga rosaria kāpuru provocēta panga Jalmars: "Šīs sēnes ieraudzīju nejauši lielā lazdu krūmā, uz nokaltuša lazdas zara. Piesaistīja dekoratīvā forma. Uz zara sēņu bija daudz. Izvēlējos dažas, lielākās un nofotografēju." Latvijā tās ir bieži sastopamas, aug lielās grupās, taču cepurītes parasti nelielas, līdz 2,5 cm platas. Didzis: "Pirmoreiz šādus veidojumus redzēju bērnībā, kad ar tēvu ziemā gājām makšķerēt. Viņš tās par vēja rozēm sauca. Svaigā veidā, vasarā, pirmo reizi tādas redzēju tikai 2016. gadā (laikam pārāk labi "nomaskējušās"), tāpēc arī nofočēju. Izcelsmi nezināju līdz pagājušajai vasarai. Sākumā domāju, ka tā ir kāda sēņu izraisīta parādība." Pangodiņu kāpuru izraisītās rožziediem līdzīgās pangas uz kārkliem sastopamas bieži. Tās sāk veidoties vasaras sākumā un zaļas saglabājas līdz rudenim, kad nobrūnē, bet brūnas saglabājas līdz pat pavasarim.

Foto: Ansis Opmanis Rožainais pagaurs Spergularia rubra Ansis: "Senākos laikos Rīgā, Juglā to nebiju manījis. Augs uzradās vispirms dažus gadus Brīvības ielas malā, kur tagad, saaugot biezākiem graudzāļu ceriem, tas jau izzudis. 2016. gada pavasarī rožaino pagauru atradu vietā, kur tagad Juglā izveidots jauns trotuārs un gar malu sastādīti dažādi skuju kociņi. Droši vien tas Rīgā sastopams vēl kaut kur, bet mazā auguma dēļ paliek neievērots." Pagauri ir sālsmīļi. Jūrmalas pagaurs ir ļoti rets, tikai jūras piekrastē. No tā grūti atšķirams ir tīruma jeb rožainais pagaurs, kas pa retam gadās kādā ceļmalā, tīrumā; Kurzemē un Zemgalē biežāk.

Foto: Jeļena Plinta Iespējams, parastā cepurene Encalypta vulgaris Jeļena: "Pavasara dienā atbraucām uz Lielupi atpūsties, vīrs makšķerēja, es kā vienmēr pastaigājos pa krastu ar fotoaparātu cerībā atrast ko neredzētu. Dīvainas, fantastiskas sūnu un ķērpju formas kļuva par manam fotomodelēm, kopš atklāju priekš sevis makrofotogrāfiju. Arī šoreiz sabildēju vairākas sūnas, arī šo cepureni, ko atradu karjera malā dolomīta atsegumā." Latvijā zināmas četras cepureņu sugas, pēc foto vien tās noteikt grūti. Biežākā ir lielā cepurene, bet parastā cepurene par spīti nosaukumam Latvijā ir reta. Atrast cepureni ar sporu vācelītēm ir īpaša veiksme, jo biežākajai cepureņu sugai tās veidojas reti, bet pārējās sugas pašas ir retas! Sporu vācelīti nosedz vāciņš, kas atgādina rūķa cepuri, no kā cepurene arī ieguvusi nosaukumu.

Foto: Vēsma Vijupe Parazītiskā sēne Syzygites megalocarpus Vēsma: "Pelēkā, drūmā dienā eju pa pielijušu meža taciņu. Piepeši mākoņi pašķiras, uzspīd daži saules stari un uz taciņas burtiski iemirdzas kas līdzīgs pienenei ar pūkām. Domājot, ka tas ir kāds kurvjziedis, pieliecos klāt un ieraugu - sēni! Interesanti, ka saules pietika tikai mirkli, lai uzņemtu pāris kadrus!" Pēc Vēsmas ziņojuma sēnei tika noteikta suga - Latvijā jauna! Smalki skaistā suga parazitē pārsvarā uz lapiņsēnēm un bekām. Liels retums gan drīzāk nav, jo pēc atklājuma ienāca vēl divi šīs sugas ziņojumi. Drīzāk iepriekš nebija ievērota!

Foto: Eva Reimate Brūnzobe Hydnellum sp. - kūka mežā Eva: "Šo sēni atrada vīrs, kamēr es meklēju ēdamās sēnes. Tā kā neviens no mums nezināja, kas ir šis "veidojums", nofotografēju. Pie zinošākiem sēņotājiem noskaidroju, ka tā ir brūnzobe. Viņi teica, ka tā ir reta un ieteica ielikt Dabasdati.lv, lai citi arī redz. Ievērot brūnzobi nav grūti, jo tās asiņainie pilieni ir spilgti un pamanāmi. Pēc tam nelielā teritorijā atradām vēl vairākas tādas un arī jau vecas sēnes." Latvijā ir divas ļoti līdzīgas brūnzobes - rūsganā H. ferrugineum un Peka brūnzobe H. peckii, abas retas. Tās var atšķirt pagaršojot. Ja rūgta, tad Peka brūnzobe.

Foto: Mareks Ieviņš Trauslā leokarpa Leocarpus fragilis Mareks: "Ejot dabā parasti mēdzu pacelt kādus lielākus sprunguļus vai mizas gabalus - skatos vai neslēpjas kāda vabole. Netālu no mājām, takas malā stāvēja viena nokaltusi priede ar nobirušiem, lieliem mizas gabaliem. Zem viena no tiem šī arī auga. Šajā laikā Dabasdatus bija pilnībā pārņēmuši sēņotāji, tā nu arī es uztaisīju pāris makro." Trauslā leokarpa ir gļotsēne, kuras augļķermeņi atgādina smagus, 2-4 mm garus pilienus "diedziņos". Nobriestot krāsu maina no oranžas uz brūnu. Biežāk vērojama uz augiem.

Foto: Līga Strazdiņa Violetā badhāmija Badhamia lilacina - kā citplanētieša acis Līga: "Sudas - Zviedru purva dabas liegumā taka ved pa pirmskara laikā ierīkotu meliorācijas grāvīšu sistēmu, kas tagad aizaugusi ar mellenājiem un brūklenājiem. Vietējie ogas nolasījuši, bet tā kārojas brokastis! Meklējam cītīgāk un – kas tad tas? Kopš kura laika polijlapu andromēdai tādas savādas dzeltenas ‘ogas’? Lieku lupu pie acs un pētu tuvāk: saulaini dzelteno masu veido neskaitāms daudzums lodīšu, kas peldas želejveidīgā, caurspīdīgā gļotu slānī. Skaidrs, ka tas ir gļotsēnes plazmodijs ar augļķermeņiem! Pēc tam no Julitas uzzinu arī sugas nosaukumu un faktu, ka pāris dienu laikā augļķermeņi nobriestot mainīs krāsu uz brūni violetu. Purvā bridu arī vēlāk, bet gļotsēnes violeto stadiju tomēr neieraudzīju." Violetā badhāmija raksturīga tieši purvainām vietām, tāpēc parastā sēņu mežā vai pļavā tādu nesastapsi.

Foto: Aleksandrs Balodis Aleksandrs: "Reiz brīnījos par nepazīstamiem izaugumiem uz ozola zara - vieni kā ābolīši, citi kā mikropankūkas vai čiekuri, kam ozolā nav jāaug. Tas iedvesmoja meklēt vēl kaut ko līdzīgu. Blakusozolā saskatīju daudz nograuztas lapas. Uz vienas lapas atklāju kaut ko neparastu, līdzīgu zaļiem eļļainiem tārpiem, kas aplipināja lapu no apakšas. Nezināju, kas tas ir. Pēc dažiem gadiem, pateicoties galerie-insecte.org galerijai, noteicu tos kā zāģlapsenes Caliroa annulipes kāpurus." Stāsta sākumā aprakstītie veidojumi uz ozola varētu būt kukaiņu kāpuru provocētas pangas. Vairāku veidu pangas uz viena zara sastopamas reti.

Foto: Margita Grīnberga Zeltactiņa Chrysopidae un olas ar nedēļas intervālu Margita: "Uz loga istabā pamanīju zeltactiņu. Ķēros pie fotoaparāta, lai iegūtu kādu glītu foto, bet, tiklīdz sāku kustēties pie loga, tā zeltactiņa steidzīgi pameta savu knosīšanās punktu, atstājot aiz sevis padarīto darbiņu. Sākumā, 25. jūlijā, oliņas bija gludas, zaļganā krāsā, 2. augustā - baltas ar mazliet redzamām kukainīšu formām. Taču vairāk tās nemainījās un pēc 3-4 mēnešiem tika notīrītas.

Foto: Ģirts Baranovskis Gaišzilā krāšņspāre Coenagrion puella Ģirts: "Bija Jāņu dienas pēcpusdiena un kā jau 24. jūnijā gadās - ar draugiem bezsaturīgi vadījām svētkus. Piemājas dīķī peldējās vardes un lidinājās dažas spāres. Tā kā spāres nepazīstu, nofotografēju, lai vēlāk noskaidrotu sugu. Kopumā uzņēmu kādas 4-5 bildes. Viss fotografēšanas process aizņēma aptuveni 1 minūti. Spāres bija pilnībā aizņemtas ar savām lietām un fotografēšanai neiebilda."

Foto: Uģis Piterāns Vairogblakts Picromerus bidens nomedījušas kāpuru Uģis: "Nelielā pļaviņā šo interesanto ainiņu pamanīja kolēģis Kaspars Ozoliņš un entuziastiski sauca mani, lai nāku fotografēt - būšot unikāls, izstādes cienīgs foto! Sākumā gan biju skeptisks (kas nu tur TĀDS var būt?), bet, nonākot 'notikuma epicentrā', jāsaka - viņam bija taisnība. Blaktis gan nebija diez ko atsaucīgas, jo šādā fotogēniskā pozā uzturējās vien ļoti īsu brīdi un ātri vien, droši vien sajutušas manu klātbūtni, aizvirzījās prom pa zāles stiebru."

Foto: Igors Deņisovs Zalktis ar reņģi maltītē

Igors: "Maija vidū, labā, saulainā dienā vēroju putnus Mangaļsalas molā. Pl.14:06 redzu - uz jūras pusi rāpo zalktis, pēc pusstundas redzu zalktim jau mutē reņģi, bet pl.14:57 zivs ir jau apēsta. Ļoti drošs un gudrs dzīvnieks."

Foto: Elīna Bite Albīna glodene Anguis fragilis

Elīna: "Glodeni pirmoreiz pamanījām pavisam nejauši pavasarī, kad kaķene to dzenāja gar pašām mājas durvīm. Toreiz glodenei, kura bija ļoti maziņa, izdevās izmukt no mednieces nagiem. Pirmajā mirklī nesapratām, kāpēc mazā radībiņa ir tik savādā krāsā, bet nopriecājāmies, ka tai izdevās aizmukt. Nemaz necerot glodeni ieraudzīt vēlreiz, tas tomēr notika brīdī, kad tika pļauta ezera krasta josla, un glodenei atkal paveicās izmukt. Bija vasaras vidus un pavasarī sastaptā glodenīte jau bija kļuvusi par kārtīgu glodeni. Tā bija ļoti droša, iespējams, arī sabijusies no trimera radītajiem trokšņiem, tomēr ļāvās arī mazai fotosesijai. Pēc mūsu tikšanās glodene līkločos aizlīda un pazuda zaļajā pļavā.." Rāpuļiem albīni īpatņi ir ļoti reti. 2016. gadā Dabasdatos ziņoti arī citu sugu neparasti balti eksemplāri: I. Deņisovs ziņojis albīnu sīli, M. Puķītis - albīnu balto cielavu, savukārt A. Stepanova ziņojusi sniegbalto dzegužpirkstīti (plankumainās dzegužpirkstītes pasuga ar tīri baltiem ziediem un lapām bez plankumiem), kas līdz šim bija zināma vien no 1950. gadu literatūras.

Foto: Laima Birziņa Parastais pļavraibenis Melitaea athalia ar neparastu spārnu zīmējumu (augšējais; apakšējais tā pati suga, bet parastiem spārniem) Laima: "Veiksmīgā un karstā "tauriņdiena" (kopā ap 25 sugām) jau sliecās uz vakaru. Starp parastajiem pļavraibeņiem pamanīju neparastāku. Tas atvēlēja dažus mirkļus veiksmīgiem kadriem un aizlidoja. Sugas noteikšanai būros pa Latvijas dienas tauriņu lapu un Dabas Datu tauriņu vērojumiem, cerot ieraudzīt kaut ko līdzīgu, tomēr bez Uģa Piterāna palīdzības sugu noteikt neizdevās."

Foto: Agnese Lagzdiņa Vītolu urbējs Cossus cossus Parasti Dabasdatos ziņo vītolu urbēja kāpurus, kas ir lieli, resni, gaļīgi un oranži līdz tumši sarkani, tāpēc piesaista uzmanību. Šis foto ar pieaugušu naktstauriņu iepatikās neparastā pretskata dēļ, nemaz neatgādinot tauriņu. Agnese: "Tauriņu ieraudzīju, braucot ar velosipēdu, gandrīz uzbraucu virsū. Sākumā sabijos, kas tas ir tik liels. Pēc tam jau sapratu, ka tauriņš. Šādu ieraudzīju pirmoreiz." Foto: Viesturs Vintulis Melnūsainais pļavas resngalvītis Thymelicus lineola Viesturs: "No visiem tajā vietā bildētajiem melnūsainajiem resngalvīšiem Dabasdatos apzināti ieliku tieši šo - kā piemēru, ka sugas noteikšanai reizēm pietiek, ja redzama tikai noteicošā pazīme (šajā gadījumā - melnie ūsu vālīšu gali), pārējais tauriņš var būt arī paslēpies."

Komentāri:
maija, 2021-05-28, 18:23 :   jā... vai kāds varētu man, šeit, komentāros ierakstīt cik dienas dzīvo maijvaboles un ko tās ēd?🌼🖍💚