DZIEDAVA.lv

Julita Kluša, Ansis Opmanis, 2014.

Kā sēravoti izglāba retās puķītes

Foto: Julita Kluša Ziemas svertija Komentēt

Bet sākās viss tā..

Sen senos laikos, kad pēdējais ledus laikmets bija atkāpies uz ziemeļiem, atstājot plašu līdzenumu starp Līgatni un Siguldu, tai vietā sāka veidoties purvs, ko mūsdienās sauc par Sudas purvu. Daļu no senajiem zemes nogulumiežiem ledāji bija nostūmuši tālāk, radīdami Vidzemes augstieni, bet šeit, nākamā purva pamatos, atseguši ģipša iežus. Pārmitrajos apstākļos virs salīdzinoši plānās morēnas kārtas segtajiem ģipšiem no augu atliekām veidojās kūdra. Purva ūdeņi līdz ar organiskajām skābēm no kūdras šķīdināja ģipšus. Ģipšu slāņos veidojās izskalojumi un nelielas plaisas, pa kurām ūdens ar izšķīdušo ģipsi plūda uz zemāk esošo Jūdažu apkārtni, kur izlauzās virspusē jau avotu veidā.

Foto: Ansis Opmanis Purva vārdi laikos un dažādās vietās mainījušies - Laugas purvs, Zviedru purvs, Sūdu purvs, Sudas - Zviedru purvs; līdz visbeidzot viss ieguvis vārdu - Sudas purvs. Attēlā Sudas jeb Zviedru purvs starp Salas ezeru un Pīļu dzelvi Komentēt

Foto: Ansis Opmanis Gaismas spēles Sudas purva ziemeļrietumu daļā, ko senāk sauca par Laugas purvu Komentēt

No kūdras paņemtajām organiskajām skābēm sadarbībā ar baktērijām notika reakcija ar izšķīdušo ģipsi, atbrīvojoties sērūdeņradim. Šī sastāvdaļa lika ūdenim iegūt specifisku aromātu jeb smirdēt pēc puvušām olām. Sērūdeņradis ir indīga gāze, taču vienlaikus tas ir arī ārstniecisks. Avotu ūdenim ārstniecisko vērtību piešķīra arī radušies sulfāti (arī to sastāvā ir no ģipša iegūtais sērs).

Avotu asā aromāta dēļ (kas atgādina kaķa urīna smaku) nosaukumu avotu apkārtnē ieguva Kaķupe. Šī upīte, kurā pēc nokļūšanas virszemē starp Jūdažu ezeru un Sudas purvu ietecēja sēravoti, no tiem relatīvi nesen ieguvusi arī nosaukumu Sērupīte.

Foto: Julita Kluša Purva avots

Ļaudis sēravotus ievēroja jau senos laikos, atklājot un izmantojot to dziedniecisko iedarbību. 20. gs. pirmajā pusē pie Zušu mājām izveidoja arī dziednīcu.

Padomju laikos noritēja plaša meliorācija, purvi tika izmantoti kūdras ieguvei. Arī Sudas purvam jau bija izstrādāts meliorācijas plāns, - esot bijis domāts purvu norakt un tā vietā ierīkot milzīgu vistu fermu, kūdru izmantojot vistu kūtīs pakaišiem. Pateicoties tam, ka zem purva veidojas sēravotu ūdeņi, šī iecere netika īstenota, bet Sudas purvu iekļāva tolaik dibinātajā Gaujas nacionālajā parkā. Tāpēc Sudas purvs ir joprojām un arī dziednieciskie sēravoti veidojas joprojām tāpat, kā tajos senajos laikos.

Grāvji netika izrakti arī pie Zušu avotiem, kaut ar krūmiem aizaugušās purvainās pļavas starp Zušiem un Jūdažu ezeru tika nomeliorētas. Arī tālāk esošie Teidu, Kalnavēnu un Dārziņu avoti tagad izplūst meliorācijā izraktajos grāvjos, ne senākajās iztekās, kur, iespējams, arī bija avotu purviņi.

Foto: Julita Kluša Ziemas svertija Swertia perennis zied no jūlija beigām līdz septembra sākumam. Komentēt

Foto: Julita Kluša Ziemas svertijas piezemes lapas atgādina ceļmallapas Komentēt

Nav zināms, vai senos, vai ne tik senos laikos avoksnājos pie Staiņu mājām sāka augt interesantas puķītes ar zili violetiem ziediem kā piecstaru zvaigznītēm - ziemas svertijas. 1958. gadā izdotajā Latvijas augu noteicējā ir pieminēta svertijas atradne Siguldā, ar ko varētu būt domāta šī pati vieta.

Līdz tam šī suga Latvijā atrasta vien dažas reizes. Pirmais to esot atradis K. Lēnerts Tukuma apkārtnē pirms 1852. gada. Dažus gadus pēc tam svertiju Saldus apkārtnē esot atradis E. Lindemanis, taču šī, tāpat kā V. Mīlenbaha atradne Līgciemā 1938. gadā, ir ar herbāriju neapstiprināta. Vienīgā droši zināmā ziemas svertijas atradne 20. gs. bija purvā pie Padures, kur to 1955. gadā atradis A. Mortukāns, taču jau 1960.-to gadu sākumā šis purvs tika nomeliorēts, kā rezultātā ziemas svertiju uzskatīja par Latvijas florai zaudētu, un tā ierakstīta Latvijas Sarkanās grāmatas 0. kategorijā.

Taču 2004. gada 13. jūlijā, apsekojot Zušu - Staiņu avotu purvus, pēc 50 gadu pārtraukuma šīs zili violetās puķītes Latvijā tika atrastas atkal! Tās, iespējams, te saglabājušās pateicoties tieši sēravotiem, kuru dēļ netika norakts Sudas purvs un meliorēta Zušu avota tuvākā apkārtne. Šie augi ir visai jutīgi uz biotopa izmaiņām un cilvēku saimnieciskā darbība šo atradni citādi varētu būt iznīcinājusi. Par atklājumu Ansis Opmanis 2004. gadā ieguva Latvijas Botāniķu Biedrības ceļojošo balvu "Gada atradums". Viņš te atrada ap simts ziedošu svertiju. Arī šobrīd šī ir vienīgā zināmā svertijas atradne Latvijā.

Foto: Julita Kluša Sibīrijas mēlziedes Ligularia sibirica apakšējās lapas ir kātainas un ar sirdsveidīgu pamatu Komentēt

Foto: Ansis Opmanis Sibīrijas mēlziedes zied jūlijā un augustā Komentēt

Ziemas svertija nebūt nav vienīgā īpašā augu suga Zušu - Staiņu avotu mežos. Tajā pašā 2004. gadā tur tika atklāta arī Sibīrijas mēlziede, otrā atradne Latvijā. Mēlziede ir viena no ES Biotopu direktīvas II un IV pielikuma augu sugām (ES mērogā nozīmīgas sugas, kuru aizsardzībai jānosaka īpaši aizsargājamas dabas teritorijas un kurām turklāt nepieciešama stingra aizsardzība), kas šīs sugas atradni padara pat par vērtīgāku (ES Biotopu direktīvas izpratnē) nekā ziemas svertijas atradni. Sibīrijas mēlziede ir īpaša Eiropas mērogā, jo te aug uz areāla rietumu robežas.

Līdz 2004. gadam vienīgā droši zināmā mēlziedes atradne Latvijā bija Krustkalnu rezervātā, kur to 1976. gadā pirmoreiz atrada G. Ābele.

Pagājušajā gadsimtā Latvijā bija zināmas vēl četras atradnes ar Sibīrijas mēlziedēm. Pirmās ziņas par šo augu Latvijā ir jau no 19. gs. beigām, Madonas apkārtnē. 1912. gadā N. Malta šai apkārtnē ievācis pirmos paraugus. Pēdējoreiz tur šī suga ievākta 1938. gadā; pēc tam, iespējams, meliorācijas dēļ gājusi zudumā. K. Kupfers mēlziedi atradis 1919. gadā Zasā; Z. Eglīte - 1975. gadā Gaujienā (pēdējais herbārijs te ievākts 1983. gadā), bet L. Tabaka - Dūķu ezera krastā netālu no Krustkalnu rezervāta 1982. gadā.

Ir pamatotas aizdomas, ka Sibīrijas mēlziede arī šajā gadsimtā aug vairāk nekā divās vietās, ir vērts rūpīgāk apsekot avoksnainas vietas, varbūt izdodas veikt kādu atklājumu!

Foto: Ansis Opmanis Sibīrijas mēlziede starp niedrēm un lēdzerkstēm 2006. gada 18. jūlijā

Zušu - Staiņu avotu mežos aug arī citi reti un aizsargājami augi - dziedniecības brūnvālīte, sirdsveida divlape, apdzira, gada staipeknis, Fuksa dzegužpirkstīte, smaržīgā naktsvijole, Blandova purvspalve u.c.

Pateicoties 2004. gada atklājumiem un avotu vērtībai pašai par sevi, 2013. gada 26. novembrī izveidots dabas liegums "Zušu-Staiņu sēravoti" ar platību 51,4 ha. Tādējādi, pateicoties sēravotiem, arī Sibīrijas mēlziedes un ziemas svertijas ne tikai izdzīvojušas un tikušas ievērotas, bet nu iekļāvušās arī aizsargājamā teritorijā.

Līdz Zušu avotam liegumā atstāta dabas parka zona, dodot iespēju saimnieciskajai darbībai, iekārtojot ūdens ņemšanas vietu un ceļu līdz avotam.

Dabas lieguma daļā, kurā ir aizsargājamie augi, izveidota dabas lieguma zona, kurā ir aizliegts veikt augiem kaitējošas darbības. Darbības, kas varētu ietekmēt augu dzīvotnes (pat ja pozitīvi), jāsaskaņo ar Dabas aizsardzības pārvaldi.

Sēravotu un reto augu meklējumos

Lūk, ar šādu informācijas bagāžu 2014. gada septembrī Julita un Atis Kluši devās skatīt slavenos Zušu - Staiņu avotus un meklēt retos augus.

Foto: Julita Kluša Ceļš uz Zušu avotu

Foto: Julita Kluša Labiekārtotais Zušu sēravots 2014. gadā

Ierodoties pirmais pārsteigums bija lielais ceļš, kas līdz Zušu sēravotam izveidots 2014. gadā. Kā tuvējo māju saimnieks teica - nu līdz avotam var aiziet čībiņās.

Foto: Ansis Opmanis Mežcirtēju un bebru darbības rezultātā ainava pēdējo 5 gadu laikā ir būtiski izmainījusies. Attēlā skats pie Zušu avota 2006. gadā

Foto: Julita Kluša Pie Zušu avota 2014. gadā Komentēt

Otrais pārsteigums - ar šo vienu avotu arī viss beidzās. Nekādu citu avotu, nekādu reto augu. Vajadzīgajā virzienā aiz avota Sērupītes vietā liels ūdens lauks, ko uzpludinājuši bebri. Pirms vairākiem gadiem pāri upei esot bijusi laipa, bet tā līdz ar bebru veikto uzpludinājumu arī esot pagalam. Ko nu?

Foto: Julita Kluša Bebru radīts uzpludinājums ar kritalām Komentēt

Foto: Julita Kluša Sērupītes šķērsošana pa bebru dambi

Tika meklēti ūdenim pārkrituši koki vai bebru dambji, un galu galā pēc 40 minūšu pūliņiem ūdenim otrā pusē tikt izdevās. Un te atkal gaidīja pārsteigums - tādā gluži vai nekurienē, līdz kurai, šķiet, normāli aizkļūt nav iespējams, pēkšņi laipiņas, bultiņas un dēlīši ar avotu nosaukumiem. Uzraksti esot veidoti pirms 5 gadiem, apmēram ap to pašu laiku, kad aktivizējušies arī bebri. Ja vēl kādam izdodas līdz šiem avotiem nokļūt, jāteic, vairums uzrakstu ir pielikti nepareizi - avoti ar šādiem nosaukumiem ir, tikai uzraksti būtu jāmaina vietām.

Foto: Julita Kluša Uzraksts vēsta "Stiprais avots", bet patiesībā šis ir Jaunais sēravots, kas ir Kaķavota jaunā iztekas vieta.

Foto: Ansis Opmanis Jaunais sēravots 2006. gadā

Dodoties ziemas svertijas un Sibīrijas mēlziedes meklējumos, izdevās atrast abas sugas, vien Sibīrijas mēlziedes izrādījās krietni mazāk, nekā gaidīts - pilnīgi iespējams, ka apkārtējo mežu izciršana un bebru uzpludinājumi ietekmējuši arī šos uz biotopu pārmaiņām ātri reaģējošos augus. To derētu ņemt vērā, domājot par augu sargāšanu!

Zušu - Staiņu avotu vēsture

Zināms, ka 19. gs. cilvēki jau bija atklājuši, ka sēravoti, kas izverda no zemes uz dienvidrietumiem no Sudas purva Zušu - Staiņu māju apkārtnē, ir dziednieciski. Senais Zušu avota nosaukums ir Svētavots [K.Kasparsons, Siguldiešu māju vārdi, 1888.]. Tas saukts arī par Acu avotu un tā ūdens lietots acu slimību ārstēšanai.

20. gs. Zušu māju saimnieks Jānis Pogiņš (dz. Siguldas pag. Zušos. 1864.-1942. apglabāts Allažu kapos) pievērsa sēravotam un tuvējā zāļu purva dūņām arī zinātnieku uzmanību. Pirmoreiz Zušu un Staiņu avotus aprakstīja un analizēja 1925. gadā farmācijas profesors Jānis Kupcis. Viņš arī rakstīja, ka Jūdažu avotu ūdens senāk esot vests mucās uz Siguldu, un viņš cerot, ka avotu dziednieciskās īpašības atkal tikšot izmantotas.

Savukārt J. Pogiņam dziedināšana caur Zušu sēravotiem kļuva par mūža darbu. Viņa izveidotā un uzturētā Zušu sēra un dūņu vannu iestāde darbojusies no 1927. līdz 1940. gadam. 1927. gada 14. augusta laikrakstā "Siguldas ziņas" rakstīts: "Zušos, kuri atrodas apm. 10 klm. no Siguldas stacijas, mūs sagaidija laipnais Pogiņ tēvs ar kundzi. Sarunas tūliņ novirzijās uz jauncelto dziedinatavu. Vannu iestādei, kura atvērta dažas dienas atpakaļ, jau vairaki pastavigi klienti. To starpā ari žurnala "Lauku Doma" redaktors Leikarts. Patapinajam no mājas mātes dvieli, devamies uz vienu ceturtdaļu kilometra atstato dziedinatavas iestādi. Tuvojoties sēravotam, jau pa gabalu preti trauc stipra sēra smaka. Vispirms apskatam grodiem izlikto sēravotu. Ūdens smaka atgādina vecas olas. Pogiņ tēvs stāsta, ka ūdens ļoti palīdz acīm. Jau krietni sen atpakaļ daudzi atguvuši ar avota palīdzību acu gaismu. Tapat visai noderigs ūdens pret dažadam māgas kaitem. Iespaidoti no tādiem stāstijumiem, mēs visi trīs svinigi nometamies uz ceļiem un noskalojam seju un acis. Pēc tam mēģinajam dzert. Man personigi pēc pirmā malka nācās briesmigi saviebties, tanī laikā, ka mani ceļa biedri dzēra pilniem malkiem. Ūdens avotā dzidrs. Akas grodi un dibens aplipuši ar baltu masu - tā saucamo barežinu, kurš rodas no sērūdeņraža oksidešanās. Ūdeni ar cauruļu palīdzību ievada ēkas mašintelpās. Pēdejās uzstādita speciala ekonomiska ūdens sasildīšanas krāsne ar 2 lieliem dzelzs rezervuariem. Iestādē pagaidam uzstāditas 8 vannas, no kurām 6 sēru un 2 dūņu vannas. Vannas sagatavo slimniekiem pēc dziedinatavas pārziņa Dr. Rubina norādijumiem. Dūņu vannām dūņas ņem no nesen iesāktas kvadrātveidigas bedres. Dūņas pēc sakaltēšanas samaļ un samaisa ar karsto ūdeni. Sēru vannu cena Ls 1. - , bet dūņu vannu cena Ls 1.50."

Foto: Julita Kluša Stiprais sēravots ar baltām sulfātus reducējošo baktēriju kolonijām, 2014. gads Komentēt

Zušu sēravoti pieminēti arī K.Vanaga 1937. gada izdevumā "Ceļvedis pa dzimto zemi". Tur rakstīts, ka lielākais sēravots stundā izverd ap 1500 spaiņu. Sēravotos dabūjams: sēra, sāls, ogļskābes, dūņu vannas, dūņu kompreses, sērūdens dzeršanai.

Foto: Ansis Opmanis Staiņu avots 2006. gadā

Arī pēc Otrā pasaules kara turpināta avotu izpēte, par ko varam uzzināt E. Kīnes publikācijā 1950. gada "LPSR Zinātņu Akadēmijas vēstīs". 1948. gada 26. augustā, veicot mērījumus ar Tomsona pārgāzes palīdzību, avota caurplūdums bijis 2,54 litri sekundē. Avota temperatūra esot bijusi 6,7 grādi. A. Opmanis līdzīgus mērījumus veicis 2006. gada 18. jūlijā, - tad avota debits bijis 1,89 l/sek, bet temperatūra 6,9°C.

Avotiem doti arī vārdi, kas raksturo to novietojumu vai kādas to īpašības - Zušu, Staiņu, Strautmalas, Stiprais, Purva, Kaķavots un Jaunais. Stiprais avots savu nosaukumu ieguvis, pateicoties tobrīd lielajai sēra koncentrācijai, bet Kaķavots - asās smakas dēļ. Avotiem mēdz būt vairākas iztekas, tā, piemēram, Zušu avotam Ingrīdas Maļikas 2002. gada pētījumā minētas pat 4 iztekas jeb avoti, kuriem doti vārdi Zušu Lielais, Zušu Mazais, Zušu Mazā Brālis un Zušu Kreisais avots.

Foto: Julita Kluša Zušu avota ūdens ņemšanas vieta 2014. gada septembrī

Imants Galenieks 1989. gada "Dabas un Vēstures kalendārā" Zušu apkārtnē min 8 lielus avotus. Augšējais Stipravots ar visstiprāko sērūdens koncentrāciju - 4 mg/l , Kaķavotam tā viszemākā - 1mg/l, toties vislielākais ūdens caurplūdums (vairāk nekā 8 litri sekundē). Savukārt I. Maļikas 2002. gada pētījumā Stiprā avota augšējā no iztekām minētā sērūdeņraža koncentrācija bijusi 8,2 mg/l.

Minētajā "Dabas un Vēstures kalendārā" arī rakstīts, ka blakus Zušu dziedniecības iestādei esot ierīkots 20 m dziļš urbums, ko veikusi padomju saimniecība "Līgatne". Minerālūdeni sūknēja un pārdeva kā "Līgatnes galda ūdeni" līdz ~1990. gadam. Iedarbības ziņā tas esot salīdzināts ar slaveno Truskavecas Naftusjas avota minerālūdeni.

Dabas lieguma "Zušu–Staiņu sēravoti" individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi (likumi.lv)

Komentāri:
Par šo tēmu vēl nav saņemti komentāri.