DZIEDAVA.lv
DZIEDAVA.lv
|
|
Julita Kluša, 2016. Labiekārtota daba - labi vai slikti?Raksts publicēts žurnālā "Vides Vēstis", 2016.g. vasara (jūnijs)
26. aprīlis. 2014. gads. Kopā ar vīru dodamies pastaigā no Ieriķiem. Gar Grūbu, gar Kumadu. Nav šaubu, - pavasaros mežos ar lapukoku piejaukumu ir visjaukāk - zeme zied dažādu pavasara augu krāšņumā. Ir skaisti. Gar Kumadu ejot, krastā ievērojam dīvainus smilšainus izskalojumus. Tie nevar būt no upes, drīzāk nākuši upes virzienā. Pa smilšu ceļu kāpjot nogāzē augšup, nonāku pie gravas, pa kuru tecējis nu izsusējis strautiņš. Kāpju augstāk un par lielu pārsteigumu nonāku pie atseguma, kurā avotiņš izskalojis man nezināmu alu! Ala nav liela, drīzāk plaisa atsegumā ar sakņu griestiem, taču liels ir pārsteigums, negaidītā atklājuma prieks!
Ejot tālāk gar Kumadu, nonākam pie Dančupītes ietekas, kur mūs gaida vēl lielāks pārsteigums. Es nezināju, ka Latvijā ir Tāda vieta! Šaura upīte ar stāvām atsegtām nogāzēm, priekšā liels akmens ar pārkritušu egli. Kā tikt tam garām? Kā, pa upīti brienot, pēc tam tikt augšā? No iekšas skats ir pavisam citāds nekā no augšas! Brīdi eju pa upīti, tad kaut kā uzrāpjos krastā, vēroju no augšas. Tāda maza upīte, bet tik spēcīgas sajūtas! No iekšas un no augšas. Pamīšus. 11. aprīlis. 2015. gads. Dodamies pa Dančupīti pretējā virzienā, tās ietekas virzienā. Te jābūt arī Dančupītes alai. Meklējam, brīžam domājam, ka esam jau garām. Meklēdami tālāk no upes, uzduramies pavisam pārsteidzošiem šūnakmens atsegumiem, taču alas te nav. Ejam atpakaļ pie upes un re, ir! Knapi samanāma, apsūnojusi, koku saknēm apvīta. Prieks, ka atradām! Lai arī mati un apģērbs nu būs ar smiltīm, tomēr alā lienu. Kā pēc veiksmīgā atraduma neielīst!
9. aprīlis. 2016. gads. Esam pie Dančupītes ietekas Kumadā. To nevar pazīt! Jau pa gabalu pāri upei skatāms tiltiņš. Pieejot tuvāk, redzam, - tas nav vienīgais. Iešana pa taku un tiltiņiem ir ērta. No tilta pat ērtāk nobildēt Dančupītes ūdenskritumu. Kāpt lejā upē, pēc tam apgrūtinot sevi ar rāpšanos laukā, vairs nav vajadzīgs. Arī alu atrast viegli. Uz to ir norāde. Ala rūpīgi atrakta un attīrīta. Var ērti pieiet un apskatīt iekšpusi, neaplīpot ar smiltīm. Tikai - kur pazudušas sajūtas? Kāpēc nav tā uh un ah, kas pirmajās divās reizēs? Šī ir parasta pastaiga svaigā gaisā, informācija prātam - jā, ir arī šāda vieta Latvijā. Trūkst piedzīvojuma! Meklējuma un atraduma prieka! Grūtību pārvarēšanas baudījuma! 27. jūlijs. 2009. gads. Kopā ar bērniem skatām Līču klintis ar alām. Tās augstās klintis! Krāsainās alas! Ar bērniem uzrāpjamies arī stāvajā nogāzē un atrodam atsegumā negaidītu eju, pa kuru izbāzt roku. Šaurā taciņa gar klinti tikai pastiprina sajūtas un piedzīvojumu. Vietumis zeme ir dūksnaina, grimst kājas, bet tam mums ir gumijnieki! Un prieks pāri tikt!
2015. gads. Guntis Eniņš grāmatā "Nezināmā Latvija": "Brīžam te izlīšanas iespēja starp klinšu krauju un pārpurvoto bezdibeni ir tikai pāris sprīžu plata zemes sūkalām notecējusi josla vai klinšu slīpuma nogāze. Nepaslīdēt, nepaklupt un neievelties dzelzs baktēriju sarkano recekļu avotos. Nu jau ir vieglāk. Vietās, kur klintis sulo vai staignājs par tuvu, nezināmie priekšgājēji ir iesvieduši kādus sprunguļus vai koku atlūzas, lai sausāk un vieglāk būtu izlaipot." Raksta noslēgumā Gunta dvēseles kliedziens: "Līču-Laņģu klinšu kraujā nekādā gadījumā nevajag iekārtot tūristu takas, laipas, kāpnes, margas. Lūdzu, atstājiet kaut ko dabisku! Dabiskus dubļus, dabiskus sakārņus, ar dabiskiem sprunguļiem, ar zaru žagariem, ar dabiski iemītu taku." 23. aprīlis. 2016. gads. Apmeklējam svaigi ierīkoto Līču - Laņģu tūristu taku. Gandrīz visu ceļu klāj koka laipas, tiltiņi ar margām, kāpnes. Ar bērnu ratiņiem gan neizbrauksi, bet parastam tūristam ceļš ļoti ērts un glīts. Jā, klintis ir tās pašas, lielās un skaistās. Pēc takas reklāmas cilvēku netrūkst, tie dodas abos virzienos, arī ar bērniem. Mēs ar savu vēlmi katru vietu lēnām un kārtīgi izbaudīt jūtamies kā riteņbraucēji uz ātrumtrases. Visā maršrutā par spīti daudzajiem cilvēkiem es neredzēju nevienu, kas būtu ielīdis kādā alā. Tās gan es varēju baudīt lēni un nesteidzīgi. Tās joprojām bija pārsteidzošas. Taču vispārējā jūsma izpalika.
Garais ievads par divām skaistām vietām, kas pārvērstas labiekārtotos tūrisma objektos, ir skaidrībai, kāpēc es nespiedzu aiz sajūsmas, ka ir līdzekļi un ir iespējams padarīt skaistās vietas "pieejamākas". Atšķirību labi atspoguļojis Osho: "Tā ir cīņa, tas ir smagi, tā ir rāpšanās kalnā, bet tieši tā cilvēks sasniedz virsotni. (..) Tad iedomājies - tevi uz virsotni varēja uzvest ar helikopteru. Pēc piecām minūtēm viss būs beidzies, tu teiksi: - Es visu redzēju! Te nekā nav!" Varbūt tu iebilsti, ka baudījums bija arī no laipiņas (ticu! bija!), bet vai to var salīdzināt ar to otro, grūtību pārvarēšanas un atklāšanas prieku un baudījumu?
Nepārprotiet, es neesmu pret laipiņām un tiltiņiem. Pati zinu, bērniem (un ne tikai) tie patīk, lieliska iespēja pastaigāties visai ģimenei kopā, lai arī bērniem, kas ievērojamus dabas objektus vēl nespēj novērtēt, ir interesanti. Neizpratni rada vienīgi tas, kamdēļ infrastruktūra jāiekārto īpaši vērtīgās teritorijās ar sevišķiem retumiem. Cik daudzi to spēs novērtēt? Jo vairāk, ja tiem, kuri spēs, tās laipas nemaz nav vajadzīgas. Smīnu raisa plāksne pie Līču-Laņģu takas: "Antropogēno slodzi samazinošās un informatīvās infrastruktūras izveide". Ja līdz šim te staigāja maz cilvēku, jo vieta nebija tik ērti pieejama, tad tās padarīšana par pieejamāku samazina slodzi? Tiešām? Kāds aizvainotā tonī centīsies apgalvot, ka dabas zinātāji iedomājas esam sevi pārākiem par citiem, liedzot vienkāršajam cilvēkam skatīt dabas retumus. Bet apmeklēt masveidā, nespējot novērtēt un nesaprotot, ko nejauši var iznīcināt - tas ir tāpat, kā mazam bērnam ļaut spēlēties ar kādu smalku, dārgu un vēsturisku lietu - lai jau bērns arī izbauda mākslu! Neliegsim! Nē, es neesmu par informācijas ierobežošanu šaurā ļaužu lokā. Tieši otrādi, informācijai jābūt daudz un iespējami daudzpusīgai. Latvija ir ļoti bagāta! Nav tiesa, ka te ir tikai daži izcili atsegumi, pāris skaistas alas un uz roku pirkstiem skaitāmi dižakmeņi. Ja būtu tāda pilnīga atsegumu vai interesanto akmeņu karte - daudziem būtu pārsteigums, ka tādu ir tik daudz! Bet tas nenozīmē, ka visur vajag takas! Lai paliek izcilākās vietas ar vien cilvēku un zvēru iemītām taciņām. Un laipiņas ierīkot skaistās vietās, kur acis priecēt un dabas daudzveidību baudīt arī bez speciālām zināšanām. Ja informācija būs plaša, tad cilvēki nekoncentrēsies vienīgajā izreklamētajā dabas takā, bet atradīs katrs sev piemērotāko vietu. Un tad lielu postu, visticamāk, neradīs arī tie daži, kas būs izvēlējušies apmeklēt vietas ar īpašajiem retumiem. Dabas takas nav tikai labi vai slikti. Kaut ko iegūstot, kaut ko zaudējam. Svarīgi ir to apzināties un katrā gadījumā rūpīgi izvērtēt, vai zaudējumi nebūs lielāki par ieguvumu. Tweet Komentāri: | ||||||||||||||
|
|
DZIEDAVA.lv
