|
|
Julita Kluša, 2015.
Pavasara kustonīši
Raksts publicēts žurnālā "Vides Vēstis", 2015.g. pavasaris (aprīlis)
Domājot, kuri tad līdz ar pirmajiem pavasarīgajiem saules stariem krietni aktīvāk kustas laukā no mājām, dabas draugi droši vien iedomājas sevi, jo kurš tad vēl jau pavasarī dosies pļavās un mežos, lai skatītu agros augus un plaukstošās koku lapiņas. Taču arī sīkāku dzīvnieku pasaulē šai laikā sākas lielāka rosība. Lai, dodoties dabā, būtu stimuls pameklēt arī kustonīšus, rakstā būs par aprīlī redzētajiem sīkajiem dzīvniekiem, kurus šai laikā satikt un iepazīt varētu būt cerīgi arī citiem!
Jau agri pavasarī košās krāsas dēļ labi ievērojamas ir sarkanblaktis, kas nereti lielos baros sastopamas vecos parkos un dārzos pie koku pamatnēm, sūcot plaisās atrodamo koku sulu. Rūpīgāk ieskatoties, šīm blaktīm var ievērot divējus krāsu rakstus. Vienmērīgi sarkanās frakās, ar melnām podziņām un melnu tauriņu tomēr nav blakšu tēviņi - tā ir pavisam jaunu blakšu pazīme. Pieaugušām sarkanblaktīm sarkanās krāsas ir mazāk un uz spārniem ir pa lielam melnam aplim. Pārošanās process, kas notiek aprīlī un maijā, var ilgt pat nedēļu - tā pasargājot mātīti no citiem konkurentiem. Cilvēkiem sarkanblaktis nekaitē, taču savā starpā esot novērots arī kanibālisms.
Foto: Julita Kluša
Komentēt |
Izrādās, ir arī blaktis, kas dzīvo ūdenī. Mugurpeldes, kas apdzīvo stāvošus un lēni tekošus ūdeņus, arī ir blaktis, bet atbilstoši nepieciešamībai peldēt pielāgotās kājas izskatās īpatnēji. Pavasarī mātītes ūdensaugos iedēj olas. Attēlā redzamo parasto jeb melnvairoga mugurpeldi Notonecta glauca ievēroju aprīļa vidū aši peldot jūras malas seklūdenī.
|
Foto: Julita Kluša
Komentēt |
Tāpat kā mugurpeldi, arī attēlā redzamo airvaboli jeb, precīzāk, dīķenieci Colymbetes striatus ievēroju jūras malā. Lai arī dzīvo ūdenī, šīs vaboles ļoti labi arī lido - un kā gan citādi, jo ūdenstilpes mēdz arī izžūt, un tad jāpārlido uz jaunu dzīvesvietu.
|
Pavasarī staigājot gar ūdeņiem, iespējams ievērot arī strautenes Plecoptera, kas ir izteikti gareni kukaiņi ar caurspīdīgiem spārniem un var būt no 0,5 līdz pat pāris cm garumā. Lido reti, toties labi skrien. Interesanti, ka bezspārnainie spāru kāpuri attīstās ūdenī 1-3 gadus, mainot ādu 20 reizes, līdz beidzot parādās spārnu aizmetņi un strautene iznāk no ūdens, kur maina ādu vēlreiz, kļūstot par vairoties spējīgu pieaugušo ar nu jau kārtīgiem spārniem. Pieaugušas strautenes gan nenodzīvo pat mēnesi, barību uzņem maz, to galvenais mērķis ir parūpēties par nākamo paaudzi, lidojumā pār ūdeni izmētājot tajā olas. Attēlā pa kreisi strautene ar spārnu aizmetņiem, sastapta jūras malā netālu no Kurliņupītes vēl sniegos, pa labi - varen liels - 2,5 cm garš - pieaugušais īpatnis, kam gadījās uzskriet uz kurpes Gaujas krastā pretim Ķūķu iezim.
Foto: Julita Kluša
Eļļasvaboles briesmu brīžos (arī uz pirksta tāds bija) izdala dzeltenu šķidrumu
Komentēt |
Vērojot vizbulītes un citas pavasara puķītes, nesabīsties, ieraugot milzu skudru zili melnā krāsā ar resnu pakaļu un gandrīz nemanāmiem spārniem. Visdrīzāk tas nav nekāds mutants, bet kāda no eļļasvabolēm Melo sp., kas Latvijā ir Sarkanās grāmatas 2. kategorijā. Briesmu gadījumā (un tādas vabole izjutīs, ja paņemsi to rokās), eļļasvabole pa kāju locītavām izdala dzeltenīgu šķidrumu (no tā arī latviskais nosaukums) - aizsargvielas, kas cilvēkam varētu radīt vieglus apdegumus. Pēc savas pieredzes es no tā niecīgā izdalītā šķidruma daudzuma nekādas sekas nejutu.
|
Foto: Julita Kluša
Eļļasvaboles Meloe sp. kāpuri baltajā vizbulī
Komentēt |
Eļļasvaboļu kāpuri pulcējas pavasara ziedos cerībā tikt kādas bites vai kamenes ligzdā (kukainis atlido ievākt ziedputekšņus, kāpurs tam pieķeras un kopā ar to aizlido), kur līdzās ziedputekšņiem maltīti bagātinātu arī ar bišu vai kameņu olām. Laikam ne tuvu visiem kāpuriem tā veicas, jo viena mātīte sugas turpināšanās nodrošināšanai vairāku dienu laikā pavasarī iedējot zemē vairāk nekā 4000 olu!
|
Foto: Julita Kluša
Smilšbite pie alas
Komentēt |
Par to, ka eļļasvaboļu kāpuriem pavasara puķītēs vispār cerības ir, es pārliecinājos, jo aprīlī tika manīta rosība gan no bišu, gan kameņu puses. Interesantākās šķita smilšainās vietās jau no agra pavasara manītās pūkainās bitītes, kas rok aliņas smiltīs, un tā viņas arī sauc - par smilšbitēm. Attēlā smilšbites Andrena sp.
|
Foto: Julita Kluša
| Staigājoši košsarkani samta dīvāni dažādos izmēros - tāda ir mana pirmā asociācija, skatot pieaugušas samtērces jeb sārtērces Trombidiidae palielinājumā. Pēc lietus uz augsnes vai uz tās nokritušiem zariņiem sarkanās samtērces reizēm var redzēt vairumā, tomēr biežāk tās uzturas augsnē. Ar savu spilgto krāsu tās piesaista uzmanību ne tikai garāmklīstošiem dabas vērotājiem, tā ērces arī brīdina - esmu negaršīga. Interesanti, ka pieaugušām samtērcēm (kas nav ne kukaiņi, ne zirnekļi, bet gan ērces - zirnekļveidīgie) visas 8 kājas izkārtotas pie ķermeņa tikai 4 punktos - katrā pa 2 kājām.
Ja redzi dārzā šādu ērci (tās garums nepārsniedz 4 mm) - nebaidies, šie minidīvāniņi tavus augus neēdīs, jo barojas ar sīkiem dzīvniekiem. |
Foto: Julita Kluša
Komentēt |
Dažas samtērču sugas jau agrā pavasarī dēj olas, kas 2 mēnešu laikā izšķiļas, un tad var novērot sīkus sarkanus seškājainus ovāliņus, kas bariem iezīdušies kādā dzīvniekā, sūcot no tā asinis un limfu. Šie ērču kāpuri turas tik stingri, ka kopā ar saimnieku var pat lidot. Saimnieku nenogalina, bet novājina - atkarībā no tā, cik šo parazītu piesūkušies.
Attēlā māņzirneklis ar vairāk nekā 30, iespējams, sārtērču kāpuriem.
|
Foto: Julita Kluša
Komentēt |
Jebkurā gadalaikā uz celmiem, kritalām ar atlupušu mizu vai nokritušas mizas iekšpusē var gadīties ieraudzīt gluži vai putnu ligzdiņas, tikai maziņas - līdz 4 cm diametrā. Tās varētu būt bijušas ligzdeņu jeb ligzdu koksngraužu kāpuru mājas. Veidotas tās tiek zem koka mizas, bet, mizai atlūpot, kļūst atklāti redzamas. Pavasaris ir vislabākais laiks, kad meklēt šo sugu pieaugušos īpatņus. Viena no visbiežākajām to sugām - skujkoku ligzdu koksngrauzis Rhagium inquisitor meklējama priežu un egļu mežos. Kolāžā skujkoku ligzdu koksngrauzis attiecībā pret fonā redzamo ligzdiņu attēlots lielāks nekā ir patiesībā.
|
Attēlā kukainis nav vientuļš, uz tā redzamie brūnie uzkalniņi ir gamazīnērces Mesostigmata. Ne visas uz dzīvniekiem redzamās ērces ir parazīti, ir arī tādas, kas citus izmanto kā bezmaksas transporta līdzekli lielāku attālumu veikšanai. Uz minētā koksngrauža saskaitīju vairāk nekā 100 pasažieru, kas bija iekārtojušies gan uz muguras, gan kājām, arī uz galvas, kakla un pat taustekļiem! Ērcēm ir arī vaboļbērnu dzimta, kas savu nosaukumu ieguvusi, pateicoties tam, ka šīs dzimtas ērces pārvietojas ar vabolēm (pārsvarā bambaliem jeb mēslvabolēm, kas, starp citu, arī pavasarī nereti redzamas) kā tādi vaboļu bērni.
Jau no aprīļa beigām jeb kolīdz alkšņiem sāk plaukt lapas, var gadīties redzēt arī zilo alkšņu lapgrauzi Agelastica alni, nereti sastopams lielās grupās. Atbilstoši nosaukumam, gadās, ka jaunam alksnītim viens tāds bars visas lapas nograuž pa tīro. Kā var redzēt arī attēlā, dzīru vietā zilās vaboles nodarbojas ne tikai ar ēšanu.
Pavasaris ir arī sprakšķu vērošanas laiks - sākot no aprīļa beigām un jo īpaši maijā uzmanīgāk apskatiet zāļu stiebrus un ziedus, uz tiem var gadīties ieraudzīt garenu un it kā divdaļīgu vaboli. Izteikti izstieptā ķermeņa forma ir raksturīga sprakšķu pazīme, turklāt nokrituši uz muguras, tie ar raksturīgu knikšķi apsviežas uz kājām, no kā radies to nosaukums. Sprakšķi nereti ir neizteiksmīgi brūni pelēcīgi, bet ir arī sugas ar spilgti krāsotiem ķermeņa laukumiem.
Foto: Julita Kluša
Krūkļu balteņu jeb citrontauriņu Gonepteryx rhamni pārošanās
Komentēt |
Citrontauriņi jeb krūkļu balteņi pārziemo pieaugušā stadijā, tāpēc līdz ar pirmajiem siltajiem saules stariem tie ir arī redzami lidināmies. Kā attēlā redzams, laiku lieki netērē un domā jau par nākamo paaudzi. Abi dzimumi ir dzelteni un uz katra spārna pa vienam nelielam tumšākam plankumam, tomēr mātītes ir bālākas, zaļganākas (attēlā pa labi), bet tēviņi košāk dzelteni.
|
Kādus kustonīšus aprīlī ievēroji Tu?
Komentāri:
Anonīms komentētājs, 2017-10-26, 19:44 : Nē nē
|
DZIEDAVA.lv
DZIEDAVA.lv
