DZIEDAVA.lv

Latvijas Daba

Vērojumi

"Nu gluži kā surikāti, visi nostājušies un galviņas pagriezuši vienā virzienā!" - Tā bija pirmā doma, kad pāri slapjajam nelielajam grāvītim uz kritušā, sūnām noaugušā koka ieraudzīju dīvainos augus.

Sporaugu zinātājiem jau tie nebūtu nekādi dīvainie augi, gluži parastas sūnas ar sporu vācelītēm. Bet, ja parasti skatīts uz lielākiem augiem, tie sīciņie šķiet kā liels atklājums, pasaules mēroga brīnums.

Tāds tievs tievs kātiņš kā smalks diedziņš un zaļgana, noliekta galviņa. Un daudz kopā tādu viņu! Un visi kā viens galviņas pagriezuši vienā virzienā. Vai nav jocīgi?
Varbūt tie būtu minimizējušies un zaļi pārkrāsojušies Tūves Jānsones baltie zalkši, kas sanākuši kopā, lai gaidītu tuvojošos vētru? Baltajiem zalkšiem vajadzēja negaisu, lai varētu elektrizēties un dzīvot. Ko gaida šie sīciņie dīvainīši?

Ieintriģēja ļoti! Nolēmu atnākt citreiz un uztaisīt viņiem kārtīgu fotosesiju. Atnācu. Netālu tusēja pāris jauniešu. Lai. Es metos tupus, rāpus pār kritušo koku un nu tik bildēju, bildēju. Nav jau tik viegli dabūt tos sīciņos fokusā, turot rokās nekustīgu fotoaparātu. Viens tuvāk, viens tālāk, un galā miglas bilde. Un ja vēl grib piemeklēt skatupunktu, lai labāks fons.. Bet apkārt viss tik slapjš, dubļains, kā jau mežā pie upītes, kājas grimst, apavi diemžēl ne tie pareizākie izvēlēti. Apkārt koki, noēnots. Neiespējamā misija.

Kamēr es tur pusguļus gandrīz nekustīgi pie tā kritušā koka, pienāk kāds no tusētājiem - vai viss kārtībā, vai man neesot slikti? Kur nu! Man ir apbrīnojami labi! Viena no pacilājošākām fotosesijām manā mūžā, kad beidzot nekur nav jāsteidzas. Tīrā bauda ņemties ap tiem fantastiskajiem sīkaugiem. Patiesībā sporu vācelītes tur vismaz divu veidu - zaļie surikātzalkši un vēl uz pusi sīkākie brūnie brīnumi ar zobiņiem vācelītes galā. Vēl kopā ar zaķkāpostiem saauguši.

Tā arī vairāk par stundu notupēju pie šiem augiem. Bet ar to jau man nebija gana, bija jānāk vēl, vēl, un vēl kādu reizi, jāpēta šīs un arī citas ne mazāk interesantās sūnas. Un ne jau tikai uz tā viena kritušā koka šīs sūnas bija. Arī otrpus upītei mežmalā uz celma sūnas iekārtojušās, un arī tāpat kopā ar zaķkāpostiem. Laikam jau draudzējas ar tiem. Reiz pat trāpījos krusas laikā. Cik interesanti! Izrādās, viena sporu vācelīte ir apmēram viena neliela krusas grauda lielumā.