Uzklikšķini bildei, ko gribi redzēt pilnā izmērā. Uzklikšķinot uz fotogrāfijas, iegūsi arī papildus informāciju par tajā redzamo.
2011. gada 4. jūnijs.
Jau Engurē ierašanās dienas vakars pārsteidza. Pirmais pārsteigums - pieneņpūku skaisti pilnais pagalms. Otrais lielais pārsteigums - tai pašā vakarā dārzā ieraudzīju ezīti - digitālajā laikmetā nebija gadījies tādu brīnumu fotografēt! Ezītis burvīgs, pukšķināšana mazliet atgādina kaķa murrāšanu. Iet pāri aizaugušajam dārzam, nekādas taciņas nemeklē, pats veido. Ik pa laikam ar degunu kaut kur pabaksta, laikam kukaiņus meklē un ēd.
Ar spoguļkameru purniņu nofotografēt nav iespējams - kā spiežu pogu, ezītis no trokšņa sabīstas un ierauj galvu. No parastā ziepjutrauka pat no zibspuldzes gan nebīstas.
Pa nakti putni dziedāja kā dienā, arī dzeguze kūkoja.
5. jūnijs.
Ar vīru Ati dodamies pastaigā Bērzciems - Mērsrags. Par to varētu atsevišķu ceļojuma aprakstu, bet pieminēšu tikai spilgtākos momentus.
Spāru barus, sevišķi daudz ap jūrmalas kārkliem.
Dzelteno jūru, kāda bija arī Engurē - laikam no priežu putekšņiem, nekad agrāk neredzēta.
Stāvoša ūdens laukumiņu uz robežas starp Engures un Mērsraga novadiem - pilnu ar dzīvu radībiņu - kurkuļiem, ūdens skorpioniem, gliemežiem. Gribēju tādu vienu ūdens skorpionu nobildēt, izvilku no ūdens, un, ak tu neraža, izrādās, viņš nemaz nebija viens. Tomēr pārītis, arī izvilkts no ūdens, neatlaidās, momentā draudzīgi devās atpakaļ ūdens virzienā un turpināja iesākto.
Kāds dunduru dzimtas kukainis - zeltacis - nolēma atpūsties uz Ata cepures, rociņas berzēdams.
Sāmsalas pīļu bars - 60 putnus saskaitījām! Tusēja kopā ar pāris zivju gārņiem un kaijām.
Divreiz manīju, kā spāre ēd citu spāri. Iztraucēta savāca laupījumu zobos un pārlidoja uz drošāku vietu.
Zilenīšus redzējām, tad vēl nezināju, ka tie mēdz būt tik daudz. Parasto pļavraibeni nofotografēju - līdz tam tādu nebiju bildējusi.
Pirmās plaukstošās dzegužpirkstītes redzējām.
Foto: Julita Kluša
Dzeltenā jūra Lepstē - jūra ar priežu ziedputekšņiem Komentēt
Foto: Julita Kluša
Lielais dīķgliemezis un tam blakus nepieaudzis ūdens skorpions Komentēt
6. jūnijs.
Šajā dienā, atverot logu, mani iepriecināja Lielais priežu koksngrauzis, atļaujot nofotografēt viņu spārnu izplešanas brīdī, kad var redzēt, kā zem biezajiem virsspārniem atritinās plānie apakšspārni.
Šī diena bija īpaša arī ar skudrulauvu kāpuru un to veidoto piltuvju pētīšanu.
Foto: Julita Kluša
Lielais priežu koksngrauzis Monochamus galloprovincialis izritina plānos apakšspārnus Komentēt
Foto: Julita Kluša
No smiltīm laukā vien skudrulauvas kāpura galva ar žokļiem Komentēt
Pagājušo vasaru bieži manīju putnu ar oranžu vēderu un melnu galvu, bet nekādi nespēju to redzēt kārtīgāk, lai noteiktu sugu, kaut ieinteresējis bij ļoti. Šogad beidzot man bij tā laime apskatīt - izrādās erickiņš. Tagad viņš dzīvojās dārza ābelēs un bieži dziedāja mums dziesmas.
Meita jūrmalā atrod īpatnēju akmeni - ieliektu virsmu kā bļodai, gluds gluds.
Ik pa laikam redzu dažādus tauriņus, to paliek arvien vairāk, bet arī iepriekšredzētie manāmi. Redzu tumšzilu spāri, bet to neizdodas nobildēt.
Šovakar tai pašā laikā - ap 20:00 - redzēju ezīti atkal - skriedama pakaļ tauriņam, gandrīz uzkāpu virsū.
7. jūnijs.
Ceļos uz saullēktu. Saule nāca ar saulesstabu pa priekšu. Skaisti. Tad dodos rīta izbraucienā ar riteni. Saprotu, ka uz saullēktu pl. 4:00 man celties ir par agru (pusnaktī vien gulēt aizgāju), visu ceļu ne braucu, bet kaut kur pusmiegā planēju.
Brauciena tālākajā punktā ieraudzīju brīnišķīgu tauriņu, nu vismaz kaut ko skaistu gribējās nobildēt, bet, kā pietuvojos, tā šis aizlaižas, un tā vairākas reizes līdz pazaudēju skatienam. Žēl. Devos jau atpakaļ, bet tomēr pagriezos aiziet uz vietu, kur pirmoreiz tauriņu redzēju. Jā, tur viņš atkal bija! Šoreiz ļāvās nobildēties. Izrādās - pelēkā āboliņpūcīte.
Atpakaļceļā izdevās skatīt arī divu tauriņu sugu pārošanās procesu.
Vispirms vēroju brūno viršu sprīžmeti. Mēģināju nobildēt vienu tēviņu. Šis trako pa gaisu, trako, nu nekāda miera, kāda tur bildēšana. Te pēkšņi vēl otrs trakais parādījās, abi pēkšņi kā metās uz vienu vietu, izrādās - uz mātīti, vienam tika, otrs aizlaidās. Tas, kas tika, kā uzkrita, tā pamira. Un tā viņi tur pārojās - ilgi, klusu, mierīgi, nekustīgi un laimīgi (cerams).
Par sīko zilenīti tas pats stāsts - tēviņš pa gaisu trakoja, trakoja, nebija nobildējams, līdz pēkšņi kā krita, tā uzkrita pie mātītes un sastinga. Interesants tauriņiem tas process - absolūtā mierā, bez kustībām. Nu, vienīgi, ja poza nav ērta, tad tur draudzīgi abi pārrāpoja no vietas uz vietu, līdz iekārtojās, bet viens no otra neatlaidās.
Draugiem.lv kāda manas galerijas vērotāja atzīmēja, ka bildē redzamās it kā oliņas starp abiem tauriņiem varētu būt putas, kas ar laiku sacietē. Tēviņš procesa beigās iepūš mātītei ..., lai cits tēviņš ar saviem gēniem nelīstu, kur nevajag. Tomēr atjautīgākie tēviņi esot tomēr iemanījušies veikli izķeksēt visu "lieko" no topošās māmiņas ārā, lai vietā atstātu savus gēnus.
Foto: Julita Kluša
Sīkie zilenīši, iespējams, ar pārošanās procesā izdalītām putām (izskatās kā olas) Komentēt
Pēc stundu ilga nosnaudiena mājās, dienas turpinājumā man par lielu prieku izdevās nofotografēt kādu oranžu tauriņu. Pastaigā uz Mērsragu manai fotosesijai kāds mazs oranžs tauriņš kāreiz bij izsprucis, un tas man nedeva mieru. Bet šajā dienā dārzā beidzot kaut ko oranžu un tikpat mazu nobildēju. Nezinu, protams, vai tā pati suga, bet oranžs paliek oranžs, priecājos par to pašu. Šis izrādās parastais zeltainītis.
Meita toties jūrmalā atrod vienas aprūsējušas metāla plāksnītes divus savietojamus gabalus, kuros skaidrā krievu valodā var lasīt, kur kuģis izgatavots, un ka izgatavošanas gads ir 1968. - tieši mana vīra dzimšanas gads!
Izdodas ne vien pavērot, bet arī nofotografēt cielavu uz jumta ar kukaini knābī. Zem mūsu mājas jumta šīfera cielavām, acīmredzot, ir ligzda ar mazuļiem, jo tiek regulāri nesta turp barība. Interesanti, ka cielava nekad nelido uz ligzdu uzreiz, ļoti ilgi viņa pastaigājas pa jumtu, uzmanīgi vēro apkārtni, tik pa metram, mazpamazām tuvojas ligzdai. Un tad žvikts, ātri iekšā un drīz atkal ārā.
Šodien bez visādiem tauriņiem manā kontā arī mīkstspārņu pārošanās.
Foto: Julita Kluša
Cielava ar kukaini knābī, gatavojas uzmanīgi doties uz ligzdu Komentēt
8. jūnijs.
Jau vakar pamanīju dārza vaboles, bet šodien čum un mudž pa visu dārzu un apkārtni, tīrās šausmas.
Erickiņš redzams diezgan bieži.
Dienā dodos ar riteni uz tuvējo mežu, bez konkrēta mērķa. Pa ceļam redzu TĀDU milzīgu baltu tauriņu ar melniem rakstiem un greznām, viļņainām spārnu malām, pat divus tauriņus. Izskatās kaut kas fantastisks. Bet neizdodas tiem pietuvoties, lido tik ātri kā putni. Paliek tikai atmiņas. Tā vietā nobildēju citu baltu tauriņu, lielu, bet daudz mazāku, izrādās - Spožais tumšdzīslu sprīžmetis.
Ar riteni vispār nav viegla braukšana, ik pa laikam jālec lejā, jo priekšā tauriņš. Kamēr nolecu, kamēr riteni nolieku, tauriņš jau gabalā. Jākāpj atpakaļ.
Tālāk mežā diezgan daudz odu un maz bildējamā, tomēr kāds tauriņš mani pārsteidz - redzu, ka nolaižas uz stumbra, bet, kad meklēju, nekur nav. Tik, kad pamainīja vietu, pamanīju, - pēc skata kā koka mizas fragments.
Foto: Julita Kluša
Baltais taurenis - ne vien spārni, arī ķermenis balts Komentēt
Ceļš arvien draņķīgāks, beidzot izkuļos uz mežā nesen celtā lielceļa, pa kuru gan neviena mašīna nav redzēta braucam. Tālāk neviena prātīga riteņbraucama meža ceļa nav. Nāksies griezties atpakaļ, no kurienes braucu. Bet pirms tam - pamanu grāvī dzelteno īrisu jeb skalbi. Eju nobildēt. Un te mani pārsteidz negaidīts skats - grāvja seklajā ūdenī kāds desmits krāšņspāru pāru pārojas (tas notiek lidojumā gaisā) vai dēj olas - tēviņš ar savu apakšgalu satvēris mātīti aiz galvas (vai nav atlaidis pēc pārošanās), bet mātīte ar savu otru galu ūdenī dēj.
Foto: Julita Kluša
Gaišzilās krāšņspāres pēc pārošanās - mātīte dēj ūdenī olas Komentēt
Pirmie mēģinājumi nobildēt nav īpaši izdevušies, līdz es saprotu - diena karsta, nav ko kurpes kājās turēt. Ar basām iebrienu grāvī un tad jau cita lieta - var tikt arī tuvāk. Fotosesijai pa starpu pamanīju arī spilgti sarkanu spāri sarkanām acīm - ugunsspāri. Turpat grāvja malā reizēm nolaidās arī plakanvēdera spāre ar spilgti zilu vēderu - tēviņš. Vēl ūdenī manu kādu vardi un vēl šādas tādas neatšifrētas būtnes.
Jūtos ļoti apmierināta ar redzēto, var mierīgu sirdi braukt atpakaļ.
Pie mājām beidzot nobildēju arī tumšzilo spāri, tā ka šo var saukt par spāru dienu.
Vakarpusē beidzot lietus! Ilgstoši līst vienlaikus ar sauli, bet lai kā skatos virs plašā horizonta pie jūras, varavīksni sagaidīt neizodas.
9. jūnijs.
Šodien dodos izbraucienā ar riteni gar jūru uz Z pusi. Aiz Engures apdzīvotās daļas mežmalā mani drīz pārsteidz gerāniju plašumi - kopā ar pārziedējušām pļavas silpurenēm. Tā kā pēc brauciena plānots veikala apmeklējums, smagā spoguļkamera nav līdzi, skaidrs, būs jābrauc citudien vēlreiz, varbūt smukākus gerāniju skatus nobildēt.
Jūras malā smilšu sērē ieraugu jūras žagatu. Pirmā doma ieraugot, ka tā arī viņu sauc, kaut nekad neesmu redzējusi un par tādu dzirdējusi. Vēlāk skatos putnu noteicējā - un tiešām, tā arī viņu sauc.
Engurē bija doma ieraudzīt gada tauriņu - ošu pļavraibeni, kurš te redzēts arī pirms gada. Šogad pagaidām neizdodas tādu manīt. Bet šodien izdevās redzēt un nobildēt citu - Baldriānu pļavraibeni.
Dienas nobeigums nav tik priecīgs - dēlam, šķiet, ir pamatīga temperatūra.
Parastā pļavraibeņa Mellicta athalia kāpurs nobijies un ritenītī sarāvies Komentēt
10. jūnijs.
Dēlam joprojām temperatūra, bet viņš atļauj man 2h pabraukāt un tad jādodas atpakaļ.
Tā arī daru, braucu ar smago spoguļkameru pabildēt gerānijas, bet pēc tam izmetu līkumu caur mežu otrā pusē šosejai.
Mežā mani iepriecina žurkasģīmis - tā man gribas saukt kādu tauriņu - zāļsvilni, kura galva man tik ļoti atgādina žurku. Braucot pa man nezināmu meža ceļu, pēkšņi atduros pret sūnām aizaugušu grāvi, kam pārmests vien tievs baļķēns pāri. Skaidrs, ka ar riteni tālāk nav vērts kulties. Kad izpētīts grāvis ar sūnām - sfagniem un dzegužliniem - un visiem tās kukaiņiem (grāvī un uz ādas), tad arī noteiktās 2 stundas iztecējušas, braucu mājup.
Mājās dēlam pēkšņi izrādās, ka temperatūras vairs nav. Viņš pat izprasās nopeldēties.
Uz saulrieta laiku pēkšņi ne no šā, ne no tā uzplaukst varavīksne - sākumā mazs fragmentiņš, līdz beigās pat skaidri saskatāma dubultvaravīksne, gandrīz pilns loks. Interesantākais, ka lietus taču šodien nav lijis! Tas beidzot uzpilina vien kādu stundu vai divas pēc varavīksnes.
11. jūnijs.
Nolemju piecelties ne gluži uz saullēktu, tomēr mazliet agrāk nekā parasti. Mani apbalvo ar saules iespīdējumu āra tualetē, kur uz sienas ieraugu burvīgu zāļsvilni - tauriņu balti - melni - dzeltenos toņos.
Dodos kājām pa jūrmalu uz mola pusi. Tur paķerstu tauriņus, nofotografēju arī parastā zilenīša mātīti, bet līdz molam neaizeju - pārāk vēlu tomēr esmu piecēlusies, - ir silta diena, sestdiena, un atpūtnieki jau ir jūras malu aizņēmuši, nu ko es tur tauriņus viņiem apkārt tvarstīšu.
Foto: Julita Kluša
Zāļsvilnis Eurrhypara hortulata uz sienas Komentēt
Foto: Julita Kluša
Parastais zilenītis ar izteiktu baltu pleķi starp melniem un oranžiem plankumiem Komentēt
Ievēroju gan arī kādus dīvainus dzeltenus putnus, kas tirkšķ kā sienāži. Un 6 Sāmsalas pīles uz mājas jumta. Biju domājusi, ka tās pa jūru tik dzīvojas!
Atgriežoties pie mājām, arī gana interesanti momenti tika piefiksēti.
Dārza vaboles, kuru nu ir tik daudz, ka ne vien pārošanās, bet riktīga čupošanās notiek, līdz daļa atkrīt zemē.
Zāģlapsenes, kuru mātīti vēroju, kā viņa mēģināja tikt galā ar laupījumu - kādu mušu laikam - centās to savaldīt. Bet pa tam, kamēr vēl tā muša pie zāģlapsenes spirinājās, atlaidās tēviņš fiksi klāt, nodarīja lietas un aizlaidās. Bet nu mātīte neko, turpināja tikt galā ar kukaini un tad apēda, it kā nekas nebūtu bijis.
Foto: Julita Kluša
Dārza vaboļu tik daudz, ka visām vietas nepietiek .. Komentēt
Foto: Julita Kluša
Zāģlapsenes var visu reizē - ij pāroties, ij ēst kukaini Komentēt
12. jūnijs.
Šodien plānos apmeklēt Lāčupītes dendrāriju, ko arī darām. Bilžu galerija te: Lāčupītes dendrārijs.
Rīts gan sākas ar pārsteigumu - ejot pagalmā, uz zemes pamanu vienu Sāmsalas pīli, otru uz šķūņa jumta. Mani pamanījušas, abas aizlaižas. Jūrmalā gan tās nav rets viesis, bet, pa pagalmu staigājot, gan agrāk nav tikušas redzētas.
Pirms braukšanas uz Rīgu mūs iepriecina arī ļoti krāsains riteņzirneklis ar divām izteikti izvirzītām acīm.
Beigās tika veikta fotografētās tautas skaitīšana. Izrādās, pa šo laiku esmu sabildējusi ap 110 dažādas sīkbūtņu sugas ("ap", jo nevaru tā droši pateikt, vai kādas izskatā mazliet atšķirīgas būtnes nav vienai sugai, bet citas diezgan līdzīgas - atšķirīgām), no kurām ap 30 (neskaitot kāpurus) - tauriņu sugas, kādi 10 kāpuri, ap 12 - spāru sugas, 24 vaboļu sugas, nu un vēl citas. Tāpat vēl vairākas putnu sugas un ezītis. Arī ziedaugi un sūnas tika bildētas, tikai sugas netika saskaitītas.
Kopumā jāteic - vērojumiem ļoti ražīga nedēļa!
DZIEDAVA.lv
DZIEDAVA.lv
