DZIEDAVA.lv

Julita Kluša, 2017.

2016. gadā dabasdati.lv ziņoto piepju un klājenisko sēņu atklājumi

2016. gadā Dabasdatos bija īpaši daudz sēņu ziņojumu. Ja no Dabasdatu pirmssākumiem līdz 2015. gada beigām pavisam kopā bija 2278 sēņu ziņojumi (tostarp noteiktas piepes - ap 400 ziņojumos), tad vienā pašā 2016. gadā pavisam sēnes ziņotas 3432 reizes (pusotrreiz vairāk nekā visos iepriekšējos gados kopā), tostarp piepes - gandrīz 1400 ziņojumos (3,5 reizes vairāk nekā visos iepriekšējos gados kopā). Turklāt ziņojumu kvantitātei pievienojusies arī kvalitāte - starp 2016. gada ziņojumiem ir pat 8 Latvijā jaunas piepju un klājenisko sēņu sugas (ieskaitot vienu varietāti) un 25 piepju sugas, kas 2002. gadā atzītas par ļoti retām (visu atklājumu sarakstus skat. raksta beigās).
Par šo lielo aktivitāti lielā mērā jāpateicas Ivaram Leimanim gan viņa ziņoto, gan arī citiem noteikto sugu dēļ, kas arī citus ieinteresē meklēt vēl. Visas dabasdati.lv ziņotās Latvijai jaunās piepju un citu klājenisko sēņu sugas arī atklājis Ivars un lielākoties pats arī noteicis. Paldies arī Ingunai Riževai, Valdai Ērmanei, Gaidim Grandānam, Uldim Ļoļānam u.c. par aktīvu iesaistīšanos meklēšanā un U. Ļoļānam arī par aktivitāti citu ziņoto sugu noteikšanā!

Pirms ķerties pie atklātajām un retajām sugām, vispirms mazliet par aktīvāko šīs jomas sēņotāju - kā tas nākas, ka viens cilvēks, kas tikai pēdējos gados nopietnāk pievērsies piepēm un klājeniskajām sēnēm, viena gada laikā atklājis gan vairākas Latvijai jaunas sugas, gan veselu rindu ļoti reti sastopamās!
Ivars Leimanis ir mežu taksators un meža biotopu eksperts. 2012.gadā, iegūstot eksperta sertfikātu īpaši aizsargājamo meža biotopu jomā, viņš vēlējās padziļinātāk izpētīt dabisko mežu biotopu specifiskās sugas un sāka ar piepēm. Taču rezultātā ne tikai labāk iepazina Latvijā oficiālās DMB specifiskās sugas, bet arī jaunas, Latvijā līdz šim neatrastas sugas, kuras Somijā jau sen izmanto bioloģiski daudzveidīgu, saimnieciskās darbības neskartu vai maz ietekmētu, vērtīgu meža biotopu identificēšanā. Līdzās internetā atrodamajai informācijai Ivars izmanto arī sēņu noteicēju - L. Ryvarden, I. Melo, T. Niemelä "Poroid Fungi of Europe" (Synopsis Fungorum, Volume 31). Darba dēļ dabā Ivaram sanāk iet pat vairāk nekā tiem Latvijas mikologiem, kuru darbs lielā mērā saistīts ar atrašanos telpās. Latvijā vispār ir tikai viens nopietns piepju speciālists - Latvijas Dabas muzeja mikoloģe Diāna Meiere, tāpēc jauniem atklājumiem būtiski, ka iesaistās arī varbūt ne tik lieli speciālisti, toties aktīvi dabā gājēji. Mikologu trūkums arī ir viens no iemesliem tam, ka varbūt patiesībā ne tik retas sugas Latvijā tiek uzskatītas par retām vai pat ļoti retām - nav tik daudz ieinteresēto cilvēku, lai Latvijas mežus varētu saukt par sēņu ziņā labi izpētītiem.
Ivaram darba gaitās pēdējos gados sanāk gadā izpētīt ap 40 meža īpašumiem ar visdažādāko platību - sākot no 0,1 ha līdz pat vairākiem desmitiem ha. Lielākajiem un sarežģītākajiem sanāk veltīt divas, trīs vai pat četras dienas. Tādējādi, piemēram, 2016. gadā vairāk nekā 80 dienas jeb 1/5 daļa gada tikusi pavadīta mežā, t.sk. ložņājot gar kritalām un pētot sēnes uz tām. Būtiski, ka gandrīz visi apsekojamie meži ietilpst Gaujas nacionālajā parkā, kas palielina iespējas atrast arī retākas sugas. Aktīvākā lauku darbu sezona ir no aprīļa beigām līdz novembrim / decembrim jeb kamēr nav pastāvīga sniega sega.

Zemāk par 2016. gadā noteiktām Latvijai jaunām un dažām citām ļoti retām piepju un klājenisko sēņu sugām, mazliet ieskatoties arī atklājumu tapšanā. Par to, kuras sēnes tad vispār ir piepes un kuras nav, var lasīt rakstā "Vai piepes ir skaistas? Un garšīgas!" (2016.).
Ieskaties, cik tās piepes dažādas un savā ziņā skaistas!

Ievadam par vienu jau agrāk zināmu, bet skaistu sugu. Medainā antrodija Latvijā sastopama ļoti reti, aug uz vecākām lapu koku kritalām, īpaši uz apsēm. Klājeniska balta līdz dzeltenbrūna piepe ar palielām porām, var atgādināt medus kāri, tāpēc arī nosaukta par medaino.

Foto: Ivars Leimanis Medainā antrodija Antrodia mellita Komentēt

Pilsrundāles - Mazmežotnes ekspedīcijas laikā 2016. gada oktobrī (ekspedīcijas laikā 10 dalībnieku sastāvā tika pētītas sēnes un sūnas šajos mežos) arī tika atrasta piepe ar lielām porām un kopskats arī atgādināja medus kāri, tāpēc sākotnēji tā tika noteikta kā medainā antrodija Antrodia mellita. Vēlāk Ivars Leimanis noskaidroja, ka sarkanbrūnais tonis un palielo izstiepto poru baltās maliņas vairāk atbilst sugai Ceriporiopsis pseudogilvescens, kas pēdējos gados izdalīta kā sveķainās smalkpiepītes varietāte Ceriporiopsis resinascens var. pseudogilvescens. Šāda varietāte Latvijā tika konstatēta pirmoreiz un līdz šim tā ir vienīgā atradne. Arī sveķainās smalkpiepītes pamatsuga Ceriporiopsis resinascens, kas ir bez izteiktām baltām poru malām, Latvijā sastopama reti.

Foto: Julita Kluša Sveķainās smalkpiepītes varietāte ar baltām izstiepto poru malām Ceriporiopsis resinascens var. pseudogilvescens Komentēt

Piepe Anomoporia bombycina Ivaram bija viena no sapņu sugām, iepriekš redzēta tikai internetā un grāmatā - gaiša lavandas līdz brūni violetas krāsas plāna, klājeniska piepe. Pasaulē sastopama ļoti reti, Zviedrijā un Norvēģijā apdraudēto sugu kategorijā, taču atrasta arī blakus - Igaunijā. Gribējās atrast arī Latvijā. 2016. gada maijā Raiskuma pagastā tika atrasta pirmoreiz, taču Ivaru īpaši sajūsmināja otrais - decembrī Priekuļos atrastais eksemplārs, kas bijis īpaši skaists, izteikti lavandas krāsā. Abas atradnes atrastas vecos skujkoku mežos uz vecas skujkoka kritalas. Līdz 2017. gadam vienīgās zināmās sugas atradnes Latvijā.

Foto: Ivars Leimanis Piepe Anomoporia bombycina, 2016. gada decembra atradums Komentēt

Savukārt, kad Ivars mežā pirmoreiz ieraudzīja spulgpiepi Inonotus leporinus, uzreiz bija skaidrs - tas ir kaut kas neredzēts - samērā plānas vēdekļveida cepurītes ar brūnu, samtainu līdz matainu virspusi. Šīs spulgpiepes parasti aug grupās cita virs citas uz nokaltušu egļu stumbru lejasdaļas. Piepe izrādījās ziemeļu suga, tāpēc citur Eiropā ļoti reta. Somijā tā tiek uzskatīta par vecu un saimnieciskās darbības maz ietekmētu mežu indikatorsugu. Latvijā 2016. gadā Ivars šo sugu atrada divās vietās - Līgatnes pagastā un Siguldā, Krimuldas mežaparkā. Iepriekš suga Inonotus leporinus Latvijā nebija konstatēta.

Foto: Ivars Leimanis Spulgpiepes Inonotus leporinus bariņā ap stumbru Komentēt

Foto: Ivars Leimanis Spulgpiepes Inonotus leporinus tipiska augšanas vieta - egles stumbra lejasdaļa Komentēt

Zemāk redzamo sēni atrodot, Ivaram uzreiz bijis skaidrs, ka tā ir kāda no flēbijām Phlebia sp., taču viņam nezināma. Klājeniskā, balti sarkanbrūnā sēne, kas sākumā apaļa, bet ar laiku, saplūstot vairākiem augļķermeņiem, izplūst, izrādījās Phlebia rufa. Centrā tās krāsa intensīvāka, sarkanoranža un brūna. Līdzīga ir arī flēbija Phlebia centrifuga, tās krokojums ir starains no centra uz malām, vecumā kļūst pumpains; tai arī nereti ir sarkana maliņa, kādas nav P. rufa. Savukārt P. rufa krokojums ir vairāk vai mazāk labirintveida un ar nelīdzenu virsmu - labirinta sienas ir nevienādā augstumā. Turklāt jāņem vērā, ka P. rufa aug uz dažādu lapukoku kritalām, bet P. centrifuga - tikai uz eglēm.
Līdz 2017. gadam Latvijā zināmas divas Phlebia rufa atradnes (atklātas 2015. un 2016. gadā), abas Ivara atrastas un noteiktas.

Foto: Ivars Leimanis Flēbija Phlebia rufa uz baltalkšņa kritalas mizas Komentēt

Foto: Ivars Leimanis Salīdzinājumam - flēbija Phlebia centrifuga; tā ir dabisku mežu biotopu speciālā biotopu suga ar ļoti augstu vērtību. Komentēt

Citai flēbijai - Phlebia serialis - Somijas veco un saimnieciskās darbības maz ietekmēto priežu mežu indikatorsugu sarakstā bijusi laba fotogrāfija, kas Ivaram iespiedusies atmiņā. Tā ir plāna klājeniska dzeltenoranža sēne, kas aug uz skujkoku kritalām un var klāt lielus laukumus to apakšpusē. Tāpēc, mežā ieraugot ķieģeļoranžīgo klājumu uz vairākām priežu kritalām, no vienas puses licies, ka ir īstā suga, bet no otras puses šķitis, ka tas atkal būtu pārāk neticami, jo Latvijā tāda suga līdz šim nebija konstatēta, turklāt te uzreiz uz vairākām kritalām. Tomēr katram gadījumam Ivars sēni nofotografēja. Vēlāk, rūpīgāk izpētot sēnes aprakstus, secinājis, ka Phlebia serialis tomēr esot viegli atpazīstama un ar citām nesajaucama. Pagaidām Latvijā zināma tikai šī viena atradne.

Foto: Ivars Leimanis Flēbija Phlebia serialis uz priedes kritalas priežu - egļu damaksnī Komentēt

Līdzīgi kā ar iepriekš aprakstīto, arī ar Cystostereum murrayi Ivars bija jau iepriekš iepazinies literatūrā, ievērojis, ka šī suga iekļauta saimnieciskās darbības neskartu mežu indikatorsugu sarakstā, kā arī Zviedrijā iekļauta apdraudēto sugu sarakstā, tāpēc iepazinies rūpīgāk ar pieejamām sēnes fotogrāfijām. Kad 2016. augustā ieraudzījis to mežā, aizdomas par īsto sugu radās uzreiz, ko pēc tam mājās arī apstiprināja.
Cystostereum murrayi ir uz kritalām augoša balta vai gaiši brūna klājeniska sēne, kam var būt kokosriekstu smarža. Līdz šim Latvijā Ivara atrastā ir vienīgā zināmā šīs sugas atradne.

Foto: Ivars Leimanis Sēne Cystostereum murrayi uz egles kritalas mizas Komentēt

Savukārt, mežā ieraugot sēni Crustoderma dryinum, bijis otrādi - Ivars secinājis, ka tā ir iepriekš neredzēta, nepazīstama. Crustoderma dryinum ir koši dzeltena līdz dzeltenbrūna klājeniska sēne, bieži ar bumbuļveidīgiem izaugumiem. Svaiga ir vaskaina, bet izkalstot kļūst plēkšņaina. Biežāk sastopama uz skujkoku kritalām. Vēlāk izrādījies, ka Latvijā suga jau zināma, to pirmoreiz konstatēja Ilze Irbe un Mitko Karadelev 2009. gadā Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā uz ostas noliktavas ēkas griestu sijām, taču līdz 2016. gadam tā vairāk nebija atrasta. Ivars 2016. gadā atrada šīs sugas 2. un 3. atradni, turklāt abas, atšķirībā no pirmās atradnes, ievēroja mežā.
Zviedrijā un Norvēģijā Crustoderma dryinum iekļauta apdraudēto sugu sarakstā.

Foto: Ivars Leimanis Sēne Crustoderma dryinum egļu mežā uz egles kritalas Komentēt

Balteni Skeletocutis brevispora Latvijā 2016. gadā Ivars ne tikai atklāja, bet atrada pat 5 vietās. Visas atradnes ietilpst GNP teritorijā, egļu - priežu mežos. Skeletocutis brevispora ir balta līdz bāli dzeltena klājeniska piepe. Vietām želejveidīga, plāna (līdz 1-2 mm), ar daudz sīkām porām. Aug uz pavecām egles kritalām, nereti uz tumšbrūnās cietpiepes Phellinus ferrugineofuscus, kas palīdz sugas identificēšanā.

Foto: Ivars Leimanis Baltene Skeletocutis brevispora uz tumšbrūnās cietpiepes Phellinus ferrugineofuscus Komentēt

Kopā ar Ivaru 2016. gada augustā apsekojot dižkokiem bagātā Krimuldas mežaparka sēnes, ievērojām arī daudzas neparastas un agrāk neredzētas vai retas, tostarp arī milzu piepi, kas pēc formas atgādināja cepurīšu sēni, taču apakšā tai bija lielas poras. Sēne gan bija diezgan paveca, ne pirmā svaiguma un krāšņuma, toties iespaidīgi liela - 52x37x25 cm un arī auga blakus dižpriedei. Ar Diānas Meieres palīdzību, atmetot Ivara pirmās divas hipotēzes, un vietā izvirzot trešo, nonāca arī līdz piepes identifikācijai - Bondarzewia mesenterica, jauna suga Latvijā. Šobrīd Latvijā vienīgā zināmā atradne. Interesanti, ka šīs sugas tālākās ziemeļu atradnes Eiropā līdz šim bija zināmas tikai Polijas dienvidos.

Foto: Julita Kluša Ivars Leimanis fotografējot piepi Bondarzewia mesenterica

Foto: Ivars Leimanis Piepe Bondarzewia mesenterica

Tālāk vēl pāris ļoti retas sugas, kas gan nav 2016. gada atklājums.

Sēni Pseudomerulius aureus Dabasdati.lv 2016. gada augustā ieziņoja Diāna Meiere kā Latvijā 2. zināmo atradni. Pateicoties šim ziņojumam, sekoja vēl vairāki zeltaini skaistās klājeniskās sēnes ziņojumi, ko ieziņoja Ivars Leimanis (4 atradnes), Inguna Riževa un Līga Strazdiņa. Tas varētu liecināt, ka sēne nav tik ļoti reta, cik, par spīti skaistumam, neievērota, jo bijusi nezināma. Šī sēne Pseudomerulius aureus ir arī iekļauta vecu, saimnieciskās darbības maz ietekmētu priežu mežu indikatorsugu sarakstā Somijā.

Foto: Diāna Meiere Sēne Pseudomerulius aureus kopā ar appelējušu šokolādes gļotsēni Stemonitis sp.

Foto: Ivars Leimanis Sēne Pseudomerulius aureus Komentēt

Foto: Valda Ērmane Divgadīgā šķeltpore Abortiporus biennis Komentēt

Foto: Valda Ērmane Divgadīgā šķeltpore Abortiporus biennis

Nereti grūti identificēt dažādas antrodijas, jo vairākas no tām tiek raksturotas kā mīkstas, maigas, baltas.., kā arī tām līdzīgas ir daudzas citas klājeniskas bālas piepes. Pētot Latvijā ļoti retās kokvilnas antrodijas Antrodia gossypium aprakstus, Ivars atklāja pieminētu faktu, ka tai vienmēr ir ļoti liels daudzums sporu. Un tieši diviem atrastiem tobrīd vēl nenoteiktiem piepju eksemplāriem uz kritalas virs piepes bija acīmredzams baltu sporu klājums - tās bija izsējušās kā sniegs. Nekas tāds citām klājeniskajām piepēm nebija novērots. Acīmredzot, konkrētā šīs piepes augļķermeņa attīstības stadijā šī ir laba pazīme. Tā arī radās hipotēze, kas pārbaudot apstiprinājās.
Ivars par atklājumu bija īpaši priecīgs, jo kokvilnas antrodija ir ārkārtīgi reti atrasta pat tādās ar izciliem mikologiem pārstāvētās zemēs kā Skandināvijas valstis.

Foto: Ivars Leimanis Kokvilnas antrodija Antrodia gossypium Komentēt

Vēl viena no baltām grūti nosakāmām piepēm - zvaigžņu baltene Skeletocutis stellae, kas arī Latvijā skaitās ļoti reta, kā arī dabisku mežu biotopu speciālā biotopu suga ar ļoti augstu vērtību. Noteikšanai būtiski, ka piepe ir daudzgadīga, kas redzams šķērsgriezumā - redzami ikgadējie pieaugumi (balta sezonas sākumā, gaišbrūna sezonas beigās); sēne ir klājeniska, krēmkrāsas balta, vēlāk gaiši dzeltenbrūna, var būt ar gaišu laškrāsas toni; kad svaiga - ādainas konsistences, kad sausa - cieta kā koks, un mēdz nedaudz sarullēties uz iekšu, neplaisā. Veciem augļķermeņiem mala pie substrāta kļūst sveķaina, tumšbrūna līdz melna, bieza.

Foto: Ivars Leimanis Zvaigžņu baltene Skeletocutis stellae Komentēt

Foto: Ivars Leimanis Zvaigžņu baltenes Skeletocutis stellae virspuse biežāk ir gluda un gaišbrūna Komentēt Foto: Ivars Leimanis Zvaigžņu baltene šķērsgriezumā, ar redzamām gadskārtām

Iepriekšējai radniecīga ir arī smirdīgā baltene Skeletocutis odora, kas arī ir dabisku mežu biotopu speciālā biotopu suga ar ļoti augstu vērtību. Taču smirdīgā baltene ir viengadīga, tai šķērsgriezumā gadskārtu nebūs, turklāt svaigs augļķermenis ir mīksts, sulīgs, ūdeņains un poras lielākas - (2)3-5 uz 1 mm (salīdzinoši - zvaigžņu baltenei ir 5-7 poras uz 1 mm, un svaigs augļķermenis - ādainas konsistences).
Atbilstoši nosaukumam smirdīgās baltenes svaigiem augļķermeņiem parasti ir nepatīkama smaka, kas dažos avotos raksturota kā saldskāba, citos, piemēram, kā siera vai ķiploku, bet dažreiz smarža var būt jūtama vāji vai nav jūtama vispār.

Foto: Ivars Leimanis Smirdīgā baltene Skeletocutis odora Komentēt

Ābeļu antrodija ir reta visā Eiropā un ļoti reta arī Latvijā. Interesanti, ka Ivars to atrada nevis biotopu inventarizācijas laikā, bet gan Lielās talkas laikā, vācot gružus no gravas. Tā ir tikai klājeniska piepe vai ar atliektu augšmalu - kā šauras (līdz 1,5 cm) cepurītes, palielas poras. Būtiskākā atšķiršanas pazīme no līdzīgām sugām (A. macra, A. albida) ir poru virspuses krāsa: gaiša kanēļa līdz koksnes brūna; jaunākas ir gaišākas, bet vecākas - tumšākas.

Foto: Ivars Leimanis Ābeļu antrodija Antrodia malicola - vecāks (pērnā gada), tāpēc tumšāks augļķermenis Komentēt

Ziemeļeiropā, t.sk. Latvijā, ļoti reti sastopama piepe uz skujkoku, pārsvarā egļu, kritalām. Raksturīga brūna krāsa un lapiņveida poras.

Foto: Ivars Leimanis Egļu sētaspiepe Gloeophyllum abietinum - ar un bez cepurītēm Komentēt

Sarainā gļotzobe ir ļoti skaista sēne, kam augšpuse izskatās saraina, jaunām sēnēm cepurītes malas - baltām resnām bārkstīm, bet zem cepurītes - adatiņas kā smalkas lāstekas. Aug uz apsēm, vītoliem, alkšņiem, bērziem - uz kritalām vai dzīviem kokiem to bojājuma vietās. Aug vecos, saimnieciskās darbības maz ietekmētos mežos. Cieši saistīta ar mitrām un ēnainām vietām. Latvijā sastopama ļoti reti.

Foto: Ivars Leimanis Sarainā gļotzobe Gloiodon strigosus no augšas izskatās saraina Komentēt

Foto: Ivars Leimanis Sarainajai gļotzobei Gloiodon strigosus zem cepurītes ir adatiņas Komentēt

Gaidim Grandānam pa vienai reizei 2015. un 2016. gadā izdevies atrast Latvijā reti sastopamo biezo slāņpiepi Perenniporia subacida, kas ir dabisku mežu biotopu speciālā biotopu suga. Tā ir bieza balta klājeniska piepe ar dzeltenbrūnām malām, arī paliekot vecāka, bojājumu vietās kļūst dzeltenīga.

Foto: Gaidis Grandāns Biezā slāņpiepe Perenniporia subacida

Latvijā tikai no 1967., 1970. gada publikācijām bija zināma trīsšķautņu onnija Onnia triquetra. Ivars to atrada arī 2016. gadā Priekuļu pagastā. Tā aug uz priežu sakņu kakla vai tuvu priedes stumbram pa vienai vai mazskaitlīgā grupā. Līdzīgā samtainā onnija Onnia tomentosa aug palielos bariņos egļu mežos uz egļu saknēm. Pieaugušiem trīsšķautņu onnijas augļķermeņiem raksturīgi, ka cepurīte pārgriezta ir trīsstūrveida formas, bieza, līdz 5 cm.

Foto: Ivars Leimanis Trīsšķautņu onnija Onnia triquetra no augšpuses Komentēt

Foto: Ivars Leimanis Trīsšķautņu onnija Onnia triquetra priežu mežā, cepurītes apakšpuse Komentēt

Samtainās onnijas Onnia tomentosa un trīsšķautņu onnijas Onnia triquetra cepurītes šķērsgriezuma salīdzinājums. I. Leimaņa zīmējums.

Melnsvītras cietpiepe ir Latvijā ļoti reti sastopama suga, kas aug uz resnām skuju koku kritalām vecos, maz ietekmētos skujkoku mežos. Tā ir klājeniska ar nedaudz atlieku maliņu, varbūt nagveida. Raksturīga pazīme - šķērsgriezumā redzama viena vai vairākas melnas līnijas.

Foto: Ivars Leimanis Melnsvītras cietpiepe Phellinus nigrolimitatus Komentēt

Foto: Julita Kluša Melnsvītras cietpiepes Phellinus nigrolimitatus raksturīgā pazīme - šķērsgriezumā redzamā melnā līnija Komentēt

Kopsavilkumā - Latvijai jaunās, 2016. gadā noteiktās piepju (5 sugas) un citu klājenisko sēņu (3) sugas (ieskaitot varietāti), kas ziņotas arī Dabasdati.lv (visām atklājējs I. Leimanis, iekavās atradumu skaits):

1. piepe Anomoporia bombycina (2),
2. piepe Bondarzewia mesenterica (1),
3. sveķainās smalkpiepītes varietāte Ceriporiopsis resinascens var. pseudogilvescens (1),
4. spulgpiepe Inonotus leporinus (2),
5. baltene Skeletocutis brevispora (5),
6. sēne Cystostereum murrayi (1),
7. flēbija Phlebia rufa (2),
8. flēbija Phlebia serialis (1).

2016. gadā Dabasdati.lv ziņotās un noteiktās Latvijai otrās atradnes klājeniskām sēņu sugām, kas nav piepes:

1. sēne Pseudomerulius aureus (D. Meiere - 1, I. Leimanis - 4, I. Riževa - 1, L. Strazdiņa -1),
2. sēne Crustoderma dryinum (I. Leimanis - 2).

Zemāk 2016. gadā Dabasdatos ziņotās piepju sugas (skaitā 25), kas ir starp 36 sugām, kas Diānas Meieres "Latvijas piepju konspektā" (2002; kopā 149 sugas) atzīmētas kā ļoti reti sastopamas. Jāņem vērā, ka nosacīti liels ziņojumu skaits ne vienmēr nozīmē, ka suga visā Latvijā pa šo laiku kļuvusi plaši sastopama; iespējams, tā ir salīdzinoši bieži sastopama tikai tajā apkārtnē, kuru rūpīgāk apseko attiecīgais ziņotājs, bet citur Latvijā joprojām reta.

1. divgadīgā šķeltpore Abortiporus biennis (V. Ērmane - 2 ziņojumi 2016. gadā),
2. biezā antrodija Antrodia crassa (I. Leimanis - 1),
3. kokvilnas antrodija Antrodia gossypium (I. Leimanis - 2),
4. ābeļu antrodija Antrodia malicola (I. Leimanis - 1),
5. medainā antrodija Antrodia mellita (I. Leimanis - 2),
6. citrondzeltenā antrodīte Antrodiella citrinella syn. Flaviporus citrinellus (I. Leimanis - 6),
7. kāriju aporija Aporpium canescens syn. Elmerina caryae (Vēsma Vijupe - 1),
8. purpura smalkpiepe Ceriporia purpurea (I. Leimanis - 2),
9. Lindblada diplomitopore Cinereomyces lindbladii (I. Leimanis - 5),
10. rožainā apmalpiepe Fomitopsis rosea (G. Grandāns - 13, I. Leimanis - 10, U. Ļoļāns - 5, Anete Pošiva-Bankovska - 1),
11. egļu sētaspiepe Gloeophyllum abietinum (I. Leimanis - 1),
12. laškrāsas zeltpore Hapalopilus aurantiacus (I. Leimanis - 2),
13. košā zeltpore Hapalopilus croceus (I. Leimanis - 3, V. Ērmane - 1),
14. piepju jungūnija Junghuhnia pseudozilingiana (G. Grandāns - 1, I. Leimanis - 1),
15. pūkainā mīkstpiepe Oligoporus ptychogaster (I. Leimanis - 2, I. Riževa - 2, J. Kluša - 1),
16. trīsšķautņu onnija Onnia triquetra (I. Leimanis - 1),
17. tumšbrūnā cietpiepe Phellinus ferrugineofuscus (G. Grandāns - 15, I. Leimanis - 14, U. Ļoļāns - 3, J. Kluša - 1),
18. melnsvītras cietpiepe Phellinus nigrolimitatus (I. Leimanis - 3),
19. sārtā mīkstpiepe Rhodonia placenta (G. Grandāns - 1, J. Kluša - 1, I. Leimanis - 1),
20. melnējošā cietpore Rigidoporus crocatus (J. Kluša - 1, I. Leimanis - 8),
21. pelēkā baltene Skeletocutis carneogrissea (I. Leimanis - 3, I. Riževa - 1),
22. gludā baltene Skeletocutis lenis syn. Sidera lenis (I. Leimanis - 5),
23. smirdīgā baltene Skeletocutis odora (I. Leimanis - 2),
24. zvaigžņu baltene Skeletocutis stellae (I. Leimanis - 3),
25. garenporu tauriņpiepe Trametes gibbosa (J. Kluša - 1).

Paldies Ivaram Leimanim par palīdzību raksta tapšanā!

Komentāri:
Par šo tēmu vēl nav saņemti komentāri.