DZIEDAVA.lv

Julita Kluša, 2015.

Uvis - no Alauksta līdz Siveram

Foto: Uvis Suško, Julita Kluša Uvis Suško vairākkārt ieguvis Latvijas Botāniķu biedrības ceļojošo balvu "Gada atradums". 2014. gadā - par reto najādu atradnēm Siverā (foto).

Par Uvja atklājumiem Ruņupes ielejā bija raksts pagājušajās Vides Vēstīs, šoreiz vairāk par pašu Uvi un to, kā viņš nonācis līdz atklājumiem Ārdava un Sivera ezeros, kā rezultātā no jauna izteikts priekšlikums veidot jaunu nacionālo parku Latvijā - Sauleskalna nacionālo parku!

Intervija ar Uvi par ezeriem viņa dzīvē man bija vienlaikus šoka terapija. Veselu dienu Uvis rādīja ezeru foto un dažādu detalizētu ezeru un augu atradņu apsekojumu pierakstus, kas sākušies jau tālajā 1984. gadā, kad Uvim bija tikai 14 gadi! Pieraksti kopš bērnības rūpīgā rokrakstā, precīzi noformēti un ilustrēti, kartes ar paša rokām zīmētiem ezeriem un retāku augu atradnēm.

Uvja abi vecāki darbojušies ar smalkām lietām - māte bija rokdarbniece, tēvs - izgudrotājs, elektroniķis, konstruktors, veidojis detalizētus iekārtu rasējumus un shēmas. Abi vecāki mācījuši katru darbu veikt rūpīgi un pamatīgi, tas Uvim nu asinīs tādā mērā, ka nereti no kolēģiem nākas dzirdēt: "Nu pietiks taču strādāt, brauc mājās!" Bet Uvis darbojas, līdz padarītais nonāk saskaņā ar sirdsapziņu. Viņš teic: "Dzīves jēga ir mīlestībā dāvāt sevi citiem," piebilstot, ka reizēm gan tas nemaz nenākas viegli!

Foto: Normunds Rustanovičs Lokanās najādas atkalatrašana Skujines ezerā 2007. gada jūlijā

Par augiem nopietnāk Uvis sācis interesēties 13 gadu vecumā, tad arī tapusi pirmā augu fotogrāfija. Par nopietniem, tālejošiem mērķiem liecina 15 gadu vecumā veiktie ieraksti kladītē, kurā aprakstīti nosacījumi, kas jāievēro, lai Latvijā no jauna atrastu ārkārtīgi reto orhideju - bezlapu epipogiju. Pagāja nieka 14 gadi, un Uvis to tiešām atrada!

Pirmoreiz ezeru bagātības Uvis iepazinis 1985. gadā, 15 gadu vecumā kopā ar botāniķi Zigrīdu Eglīti pētot Alauksta ezera ūdensaugus. Tajā gadā ticis arī pie savas pirmās laivas un sācis patstāvīgus ezeru pētījumus, par ko tapis arī viņa pirmais raksts. Darbs "Retie un aizsargājamie augi Rīgas rajona austrumdaļas ezeros" (1985. gada pētījumi) iesniegts Skolēnu zinātniskās biedrības konferencei. Publicēts ikgadējā izdevumā "Retie augi un dzīvnieki 1986". Uvis jau 15 gadu vecumā reģistrējis un šai rakstā minējis jaunu atradni ļoti retajai kumelīšlapainajai ķekarpapardei; kopumā tajā publicējis datus par 10 sugu 12 jaunām un 16 pārbaudītām agrāk zināmām atradnēm. Par dalību Skolēnu zinātniskajā biedrībā skolas laikā vairākkārt braucis uz konferencēm arī Lietuvā un Igaunijā. Vēl skolēns būdams, Uvis apsekojis gandrīz 80 ezerus!

Jau 15 gadu vecumā Uvis bija atradis aizsargājamās un ļoti retās sugas - gludsporu ezereni un Dortmaņa lobēliju, bet gadu vēlāk viņam tās izdevās atrast pat toreiz piesārņotajā Raiskuma ezerā, par ko prieks bija īpašs. "Tad beidzot es viņu atradu. Kaut arī neveicās šodien sākumā it nekādīgi ar laivas sadabūšanu, kaut lija lietus, tomēr tur, kur es, pirmoreiz noaudams kājas, iebridu, uzreiz šie zudušie augi atradās."

Foto: Uvis Suško Dortmaņa lobēlija Lobelia dortmanna aug ezeros līdz 1,5m dziļumam. Skaistiem baltiem ziediem zied jūlijā (foto Mazuikas ezerā, 1986.) un tikai seklākās vietās, dziļumā ziednesi neveido. Pēc lapām (foto Siverā, 2014.) līdzīga dažām citām ezeros augošām sugām, atšķirama pēc tā, ka lapas plakanas un strupu galu.

Foto: Uvis Suško Gludsporu ezerene Isoetes lacustris atgādina tumšzaļu īlenu buntīti, kas aug ezeros uz grunts. Tā nav ziedaugs, bet sporaugs, tāpēc nezied. Lapu rozete pie pamatnes paplatinās, tur veidojas sporas. Sīkkārpainas sievišķās megasporas veidojas rozetes ārmalā un ar aci ir saskatāmas. Rozetes iekšpusē ir vīrišķās mikrosporas.

Skolas laikā pamatīgi apguvis angļu un vācu valodas, veicis nopietnus tulkojumus rakstiem par augiem, piemēram, no vācu valodas tulkojis 1910. gada Vernera rakstu par ezereņu atradnēm Vidzemē.

19 gadu vecumā sācis ezeru izpēti vairāku dienu garumā vienam pašam. Pirmajā braucienā pētījis Cārmaņa ezeru, pa nakti gulējis gumijas laivā, apsedzies ar plēvi. Kad devies apsekot vairākus ezerus vienā braucienā, līdzi ņēmis ratiņus laivas pārvadāšanai. 1997. gadā gadījies, ka pie Mjaļina ezera ratiņu ritens nolūzis, bet labi, ka tuvumā dzīvojis izpalīdzīgs vīrs, kas nākamā dienā atvedis jaunu riteni!

Foto: Julita Kluša Pagājušā gadsimta 90. gados nebija tādu ērtu fotoaparātu kā mūsdienās, ar kuriem bildēt zem ūdens, tāpēc 19-gadīgajam Uvim nācās pielietot no tēva aizgūtās izgudrotāja un konstruktora spējas - zemūdens fotografēšanai viņš savu Zenit fotoaparātu lika paša konstruētajā fotoboksā, kas sastāvēja no liela, smaga, noblīvēta katla, kam priekšā stikls; katla malā izveidota atvere, caur kuru ar gumijas cimdu bija iespējams darboties ar fotoaparātu. Konstrukcijā izmantots arī zobārsta spogulītis un gaisa pumpis. Atsevišķa hermētiska kastīte bija arī zibspuldzei.

Pirmā grāmata par ezeriem Uvim iznāca jau 20 gadu vecumā - "Rietumu Garezera flora" (1990.). Pavisam 30 gadu laikā Uvis apsekojis vairāk nekā 500 ezeru, no tiem vairāk nekā 300 - pēc pilnas izpētes programmas. Tādas ezeru pieredzes un tāda daudzuma paša savākto datu par ezeru floru nav nevienam citam Latvijā!

26 gadu vecumā Uvis pirmoreiz nopietni apjauta Dieva esamību. Gribējis atrast Latvijā vēl nezināmu sūnu sugu - zaļo buksbaumiju Buxbaumia viridis. 3-4 nedēļas par to domājis, lasījis rakstus un secinājis, ka, vienīgā vieta, kur to varētu atrast, ir Slītere. Tā nu 1996. gada oktobrī braucis uz Slīteri tai pakaļ. Otrajā meklēšanas dienā, pārkāpjot kādai kritalai, pārņēmusi dīvaina sajūta. Nogājis metrus 10 un griezies atpakaļ. Un, jā, tur tā arī bija! Tā Uvis atklāja jaunu Latvijas sūnu sugu. Tai dienā bijis arī Saules aptumsums, kas pastiprinājis notikuma nozīmīgumu.

Foto: Uvis Suško Nez vai Latvijā bez Uvja ir vēl kāds, kurš pats atradis un nofotografējis visas piecas pie mums augošās najādu sugas?! Trīs no tām Uvis pats arī Latvijā atklājis. Pie mums najādas sastopamas gandrīz tikai ezeros, aug pilnībā iegrimušas ūdenī līdz 2 m dziļumam; nelielie ziedi veidojas lapu žāklēs. Najādas ir relikti augi, kas pie mums saglabājušies no 9000 gadu senas pagātnes. Attēlā no kreisās (iekavās atklāšanas gads): jūras najāda Najas marina, lokanā najāda Najas flexilis, mazā najāda Najas minor (1989.), smalkā najāda Najas tenuissima (2006.), lielā najāda Najas major (1989., 2010.). Daži autori gan uzskata, ka lielā najāda ir tikai jūras najādas pasuga vai vispār to nenodala.

Uvis Latvijas ezeros augošajām najādām ir gluži kā krusttēvs, ar tām saistīti daudzi atklājumi. Jau 1989. gadā Uvis atklāja savu pirmo jauno sugu Latvijai - mazo najādu Varnaviču ezerā un vēlāk tai pašā dienā arī Šilovkas ezerā. Šajā pašā gadā jau iepriekš Sila ezerā Sēlijā tika ievākta arī lielā najāda, ko pareizi noteikt izdevās tikai 2010. gadā pēc tās atklāšanas Lielajā Krāku ezerā Latgalē. 1994. gadā par lokano najādu bija zināms vien tas, ka tā 1930. gadā atrasta Usmas ezerā, vēlāk arī Vaišļu ezerā (nu šī atradne esot iznīcināta). 1994. gada jūnijā, apsekojot Ilūkstes ezeraini, pie pašas Lietuvas robežas esošajā Skujines ezerā tika ievākti arī paraugi sūnu herbārijam. Tos ziemā pētot, atklājās, ka ievākta arī viena zobaina lapiņa. Tā izrādījās trešā Latvijā zināmā lokanās najādas atradne! Atkārtotā braucienā pārliecinājās, ka lokanā najāda šajā ezerā sastopama lielā skaitā. 2006. gadā lokano najādu Uvis atklāja arī Ārdavā un Ežezerā, 2008. gadā Sūklādes Baltajā ezerā, bet 2012. gadā - arī Siverā. Šī suga ir reta arī visas Eiropas mērogā, jo Eiropas Savienības kontinentālajā daļā kopā ar Norvēģiju un Šveici ir zināma tikai aptuveni 25 vietās. Sivers ar vairāk nekā 30 lokanās najādas atradņu uzskatāms par bagātāko no tām!

Foto: Uvis Suško Najādas iespējams atšķirt pat tad, ja no tām pāri palicis tikai sēklapvalks, jo tas katrai sugai atšķirīgs. Bet sēklapvalki līdz ar iespēju noskaidrot sugu nogulumos saglabājas tūkstošiem gadu! Attēlā no kreisās - lokanās najādas sēkla ar regulāru rakstu kā bišu šūnām, mazās najādas sēkla ar šķērseniskām šaurām šūnām un smalkās najādas sēkla ar sešstūrainām pagarinātām šūnām. Fonā lokanās najādas Najas flexilis subfosilās sēklas 1960. gadu vidū iznīcinātajā Klapiņu ezera atradnē.

Siveru Uvis pirmo reizi bija apmeklējis jau 1988. gada augustā, piedaloties ezeru pētnieces Mirdzas Leinertes rīkotajā Sauleskalna apkārtnes ezeru izpētes ekspedīcijā. Tā reize atmiņā palikusi ar piedzīvojumu - Uvis izkāpis krastā un pēc tam nav varējis vairs atrast, kur atstājis laivu. Nācies kāpt bērzā un meklēt no augšas! Pēc tam Siveru Uvis apmeklējis 2006. un 2012. gadā, katrā pa vienai dienai, bet nopietni pētījumi tad vēl netika veikti.

Foto: Uvis Suško Mieturu hidrilla Hydrilla verticillata aug ezeros 1-4 m dziļumā, Latvijā aizsargājama un sastopama tikai Latvijas DA. No bieži sastopamās un līdzīgās Kanādas elodejas Elodea canadensis atšķirama pēc 5-8 lapām mieturī (elodejai lapas mieturī pa 3). Ziedi šim augam veidojas pa vienam uz gara kāta lapu žāklēs, tomēr Latvijas apstākļos tās zied ļoti reti.

Savukārt uz Ārdavu Uvis pirmoreiz devies tikai 2006. gadā, kad Latvijas Botāniķu biedrības projekta ietvaros tika veikta Krāslavas rajona reto un aizsargājamo augu inventarizācija. Ārdavs sākotnēji interesēja tikai viena auga - mieturu hidrillas - dēļ, to apsekot devās brauciena pēdējā dienā. Pētot augus Ārdava ezerā, Uvis atrada gan ļoti reto vienzieda krasteni, gan arī najādas, turklāt ievēroja, ka tās izskatās dažādi - vienai platākas, citai šaurākas lapas; ievāca herbārijam. Ziemā pētot herbāriju, atklājās, ka starp ievāktajām lokanajām najādām ir arī iepriekš Latvijā nezināma suga - smalkā najāda, kuras tuvākās zināmās atradnes - Somijā. Šī suga ir ļoti reta visā pasaulē - mūsdienās zināmas tikai kādas 25 vietas, kur tā aug!

Foto: Uvis Suško Plinšu kanāls, pa kuru Ārdavā nokļūst ūdeņi no zivju dīķiem, radot vidi, kurā reto augu skaits mazinās, bet pieaug tādu augu skaits, kas mazina bioloģisko daudzveidību, nomācot citas sugas.

Taču pēc 6 gadiem, 2012. gadā, apmeklējot Ārdavu, pavērās diezgan traģiska aina, jo ezerā bija sākts ievadīt SIA "Plinta" apsaimniekoto zivju dīķu ūdeņus. Smalko najādu atrada gan, bet tās bija palicis ļoti maz. Tā kā Ārdavs līdz tam bija pētīts ļoti maz, un pasaules mērogā retā najāda liecināja, ka ezerā varētu būt arī citas vērtīgas sugas, Agneses Priedes un Evijas Lakotko vadībā ar steigu tika rakstīts Dabas aizsardzības pārvaldes projekts ezera rūpīgai izpētei, lai būtu iespējams izstrādāt atbilstošu ezera aizsardzības plānu. Smalkā najāda ir arī ES Sugu un biotopu direktīvas II un IV pielikuma suga, tātad īpaši aizsargājama arī Eiropas mērogā. Sagatavoto projektu 2013. gada pavasarī atbalstīja Latvijas Vides aizsardzības fonds, un tā paša gada augustā Uvis devās Ārdava izpētē.

Foto: Uvis Suško Ārdavam ir ļoti neparastas formas izlocīta un līčiem bagāta ezerdobe, kas atgādina G burtu. Ezera platība ir 2,3 km2, tajā ir arī 2 mazas saliņas. Ezera lielākais dziļums sasniedz 27,9 m.

Foto: Julita Kluša Uvis demonstrē akvaskopu, ar ko vērot augus ūdenī. Zem šāda monstra pieplakušie augi ūdens viļņos nekustas, turklāt gaisma iet caur gaisa, ne ūdens telpu, tāpēc augus var labi un skaidri apskatīt. Kad pati pirmoreiz lietoju šo rīku, biju pārsteigta, cik liela atšķirība, skatot "labi redzamu" augu parastā veidā caur ūdeni un šādi - caur akvaskopu.

Laiks bija saspringts, darba daudz, laika maz, jo vasara līdz ar augiem tuvojās beigām. Uvis ne tikai pētīja ezera floru, bet vāca arī vietvārdus. Augustā 6 dienās paguva izpētīt pašu ezeru, taču krastu pētīšanu nācās atlikt jau uz oktobri, tā aizņēma nedēļu.

Sivera (attēlā) un Ārdava ezeri izceļas ar īpašu dzidrību, attiecīgi 5,6 un 5,4 m, kas vairāk nekā 2 reizes pārsniedz Latvijas ezeru vidējos rādītājus. Tas liecina arī par labiem skābekļa apstākļiem, radot iespēju šādos ezeros dzīvot un augt arī citām retām sugām, piemēram, repsim (seļavai) un īpašiem dziļūdens vēzīšiem. Attēlā labajā pusē Uvis rāda Seki disku - speciālu rīku ūdens dzidrības mērīšanai. Tādu pakāpeniski laiž ūdenī līdz brīdim, kad to nevar saskatīt. Lai noteiktu, cik dziļi Seki disks ielaists, uz striķīša mēdz atlikt mezgliņus noteiktos attālumos dažādās krāsās. Līdzīgs rīks ar striķīti un mezgliņiem ir lote - ar to mēra ūdens dziļumu. Atšķirībā no Seki diska lotes striķa galā ir akmens, kuru nolaiž līdz ezera dibenam. Savukārt augu ievākšanai ezerā tiek izmantots ķeksis un parasts grābeklis. Ķeksis jeb t.s. "kaķis" (attēlā kreisajā pusē) ir virvē iekārts stiepļu vijums ar atliektiem "nagiem", aiz kuriem labi aizķeras ezera augi.

Pētījumā atklājās, ka Ārdavam ir ārkārtīgi bagāta flora (klāt pie jau zināmajiem šī ezera Latvijas retumiem pirmo reizi tika atrasti arī vairāki citi, piemēram, gludsporu ezerene un Dortmaņa lobēlija). Šai ziņā tas ir ievērojami pārāks par blakusesošo Drīdzi, kas atšķirībā no Ārdava ir aizsargājamā teritorijā. Tikai 300 m attālumā, caur Dubnu savienots ar Ārdavu, atrodas ievērojami lielākais Sivers - ja viens ezers tik bagāts, kāpēc lai blakusesošais nebūtu tāds pats?

2014. gadā ar to pašu iestāžu un cilvēku palīdzību kā iepriekš tika rakstīts un atbalstīts jauns projekts - šoreiz jau Sivera un tā apkārtnes izpētei. Sivers ir devītais lielākais Latvijas ezers pēc platības un piektais lielākais pēc ūdens tilpuma. Tā platība - 17,85 km². Tas Uvim bija liels izaicinājums! Nekad iepriekš viņam nebija nācies rūpīgi pētīt tik varenu ezeru! Uvis pētīja Siveru un vēl arī četrus mazus teritorijas ezerus (Luboneņu, Kauseņu, Margauci un Teneisu) no laivas, bet Sivera apkārtnes sauszemes biotopu izpētē lielā darba apjoma dēļ palīgos nāca arī Rūta Sniedze-Kretalova un Valda Baroniņa.

Siverā apzinātas 26 salas. Vislielākā no tām - Lielā sala (23,41 ha), kas ir tik liela, ka tai ir savs Savstarpes līcis, kurā, savukārt, ieslēpusies vēl viena sala - Līpsaleite (liepu saliņa). Bet visinteresantākā ir peldošā Diunis sala! Uz tās atrodas ar kokiem apaugusi slīkšņa. Attēlā pa gadiem labi redzams, kā sala ceļojusi pa Sivera Diunis kokta ezera līcīti no viena gala uz otru un atpakaļ. Pievērsiet uzmanību, ka 2005. un 2011. gada kartēs sala gan atrodas tajā pašā vietā, bet ir apgriezusies par 180 grādiem otrādi! Kā tādu salu kartēt, kā atzīmēt koordinātas?

Uvim tas bija grūts laiks gan personīgajā dzīvē, gan daudzo darbu dēļ - šajā gadā notika vēl pēdējā Lietuvas biotopu kartēšana, tika veikta arī bagātīgā Ruņupes dabas lieguma izpēte, sākta Ances mežu apsekošana. Pie lielajiem Sivera izpētes darbiem Uvis tika vien septembrī, kad augu krāšņākais laiks jau garām. Turklāt grūti bij novērtēt darāmā apjomu - sākotnēji sarēķināto 30 km² vietā reāli sanāca apsekot 46 km², tā plānoto trīs nedēļu vietā darba pietika veselām piecām nedēļām. Ar šausmām Uvis vēroja, kā kokiem krāsojas līdz nokrīt lapas, līdz jau 17. oktobrī uzsniga pirmais sniegs. Uvis atceras, kā kopā ar vietējiem zvejniekiem vēl 17. un 18. oktobrī apbraukājis ezera sēkļus, lai pierakstītu to nosaukumus, savilcis sev mugurā vairākas kārtas, tomēr tāpat nosalis.

Foto: Uvis Suško Siveram ir ļoti nelīdzena ezerdobe, tajā ir ap 100 sēkļiem un 15 dzelmes, kuru dziļums sniedzas no 14 līdz 24,5 m. Dziļākā no tām - Rubynu dūbs jeb Jama. Pētot šādus ezerus, nākas apbraukāt visus daudzos sēkļus, jo tie ir ļoti pateicīga vide ūdensaugiem, kas pārsvarā aug tikai līdz 5-6 m dziļumam. Sivera sēkļi kopš seniem laikiem tiek saukti savdabīgos vārdos - Džundžyns, Pūreņš, Bubenčiks, Blukeits, Skreiņa, Čapļis, Krutapečka, Zolotuška, Kaulineits, Capums u.c. Uvis stāsta par Sivera centrālās daļas Traščankas sēkli (fona attēlā), kam apkārt 5-8 m plata niedru audze un vidū pusmetru dziļš un klajš sēklis ar visiem retumiem vienviet - lokanajām najādām, subulārijām, Dortmaņa lobēlijām, vienzieda krastenēm un pamīšziedu daudzlapēm (attēlos no kreisās - pamīšziedu daudzlape Myriophyllum alterniflorum un ūdens subulārija Subularia aquatica). Gribi tās redzēt - kāp no laivas un brien aukstajā un viļņojošajā ūdenī tām pakaļ. Uz grūtāk ievērojamiem sēkļiem zvejnieki jau senos laikos sakrāvuši akmeņu kaudzes, lai aiz tiem neaizķertos tīkli un vadi un uz tiem neuzskrietu motorlaivas (mazajā attēlā Uvis 2006. gadā uz viena no tādiem, tālu no ezera krasta; no laivas bildējis Normunds Rustanovičs).

Uvis stāsta par uz ezera piedzīvoto negaisu. Ja līst lietus vai liels vējš, tad ezerā nedodas, bet precīzi prognozēt, kā būs pēc pāris stundām, nav iespējams. Kādudien septembra beigās, kad līdz krastam bijis pusotrs kilometrs, pēkšņi sacēlies stiprs vējš un lieli viļņi. Lai tiktu uz priekšu, nepārtraukti jāairē, apkārt skatīties arī nevar, jo tikko apstājas, laivu nes prom. Pret vēju airējot, uz priekšu tiek ļoti lēni, turklāt sācis jau tumst. Krastā tomēr ticis, taču šāds negaiss uz ezera ir liels pārbaudījums.

Fragmenti no Uvja veidotās vietvārdu kartes Ārdava apkārtnei. Uvis no vietējiem zvejniekiem saklaušināja tādus skanīgus vietvārdus kā Raudives šauras (latg. raudive - meža pīle), Katinu šauras (liet. katinas - runcis), Naudiņš (sēklis), Piuriškas (mežs) u.c. Sīvera un Ārdava vietvārdu kartēs kopā Uvis atzīmējis ap 280 paša apzinātos līču, ragu, sēkļu, dzelmju, šaurumu, salu, pussalu, krastu, mežu, kalnu u.c. vietvārdus! Vietvārdi, vārdu izcelsme ir viena no Uvja īpašajām interesēm. Viņš stāsta, ka nereti neprasmīgi latviskoti latgaliskie vietvārdi iegūst pavisam citu nozīmi nekā sākumā. Piemēram, Sivera Miuļs (līcis) latviskots kā Mūļa līcis, kaut latgaliski nozīmē "dumpis"! Izzināt vietvārdu izcelsmi nav viegli, jo jaunā paaudze nereti tos vairs nezin, bet vecākie ļaudis jau miruši. Uvim aptaujājot vietējos un tiem reizēm sazinoties vēl ar citiem radiem un paziņām, tomēr izdevās uzzināt arī aizmirstākus vietvārdus kā, piemēram, Sivera apkārtnē Škeibais kolns, Zalta kaļneņš, Rogonys kolns, Božaja gora, Mikeļa pūrs, Valātive (pļava), Ostrovs (mežs) u.c. Interesanti mēdz būt arī vietējie augu nosaukumi, piemēram, Sivera ziemeļu krasta zvejnieki par gaiļiem sauc elšus, kam baltais zieds atgādina gaiļa seksti, par berjozku - ezerā plaši sastopamo spožo glīveni, bet par budku - tikpat bieži sastopamo vārpaino daudzlapi.

Foto: Uvis Suško Sivers ir bagātākā vienzieda krastenes Littorella uniflora atradne Baltijā, vismaz 10 - 20 reizes pārsniedzot visu pārējo Baltijā zināmo krastenes populāciju lielumu kopā! Latvijā mūsdienās vienzieda krastene saglabājusies tikai 10-13 vietās. Interesanti, ka šis ziedaugs, ūdenī augot līdz 1,5 m dziļumam, nezied, bet, ja gadās to izskalot krastā, tad var uzziedēt. Ziedi gan šim ar ceļmallapām vienā dzimtā esošajam augam ir visai neizteiksmīgi (mazajā attēlā).

Foto: Uvis Suško Starp Eiropas Savienības un Baltijas līmeņa retumiem, kas atrasti Sivera izpētes teritorijā, ir arī ūdenssūnu suga - Lapzemes āķīte Hamatocaulis lapponicus. Baltijā tā zināma tikai Latvijā (7 atradnes) un Igaunijā (1 atradne). Eiropas Savienībā šī suga sastopama arī Somijā (reti) un Zviedrijā (ļoti reti).

Sivera izpētes teritorijā apzināti arī 13 lielāki laukakmeņi. Interesantākais ir Lielais akmens (aptuveni izmēri - 2 x 1,5 x 1,5 m), kas atzīmēts jau 1938. gada kartē. Tas atrodas uz Guļānu sēkļa; akmens virsotne ir vismaz pusmetru dziļumā, taču ūdens dzidrības dēļ tas saskatāms pat 2014. gada ortofoto kartē! Sivera izpētes teritorijā apzināti arī 12 Latvijas nozīmes dižkoki - 7 ozoli, 4 priedes un 1 melnalksnis, kā arī 19 vietējas nozīmes dižkoki.

Potenciālā Sauleskalna nacionālā parka robežas. Kartē ar zaļiem romiešu cipariem atzīmētas teritorijas, kam jau šobrīd ir aizsardzības statuss - DP "Dridža ezers" (I), DP "Cārmaņa ezers" (II), DL "Ojatu ezers" (III), DL "Čertoka ezers" (IV)

Foto: Guntis Eniņš Sauleskalna apkārtnes ezeri dabaspētnieka Gunta Eniņa skatījumā no putna lidojuma 2010. gada 1. oktobrī: vidusdaļu aizņem 27,9 m dziļā Ārdava austrumu daļa ar (no kreisās) Lielo Ārdavu, Lielajām šaurām, Liepu (Drikāna) salu un Mazā Ārdava Suoleimu pluotu (līci), tālumā aiz tā Sivers ar salām un sēkļiem.

Kopumā 2014. gadā tika apsekota 1822,6 ha liela ezeru platība, ko veido Sivers un četri mazie ezeri, kā arī 2736,4 ha liela ezeru krastu platība un 26,0 ha liela dīķu platība (Krāslavas novada Aulejas, Kombuļu un Skaistas pagasti, Dagdas novada Konstantinovas pagasts). Apsekotajā teritorijā tika konstatētas 39 retas un aizsargājamas sugas aptuveni 1400 atradnēs (no tām pašā Siverā - 17 retas un aizsargājamas ūdensaugu sugas), kā arī 17 aizsargājami Eiropas Savienības biotopi, kas kopā aizņem gandrīz pusi no Sivera izpētes teritorijas.
Salīdzinājumam - šobrīd jau aizsargājamajā teritorijā turpat netālu - dabas parkā "Dridža ezers" - aizsargājamo sugu un biotopu ir 2-3 reizes mazāk!

Smalkā najāda Latvijā un Baltijā zināma tikai Ārdavā un Siverā, turklāt Sivers uzskatāms par bagātāko šīs sugas atradni visā pasaulē, jo augs ezerā atrasts gandrīz trīsdesmit vietās! Sivers ir arī izcilākais lobēliju-ezereņu ezers Baltijā, bet najādu ziņā - izcilākais un bagātākais visā Eiropas Savienībā kopā ar Norvēģiju un Šveici.

Šie fakti vien parāda, ka apsekotie Ārdava un Sivera ezeri ir ne mazāk vērtīgi un aizsargāšanas vērti kā Dridža ezers.
Lielākā sāpe ir par Sivera un Ārdava piesārņošanu, ko izraisa SIA "Plinta" un "Vasals" ierīkoto zivju dīķu notekūdeņi, kā arī tuvo lauksaimniecības zemju meliorācijas sistēmas. Ja drīzā laikā šie ezeri netiks ņemti valsts aizsardzībā, kā arī netiks veikti īpaši aizsardzības pasākumi, biogēnajam piesārņojumam turpinoties, izcilās dabas vērtības varētu arī izzust vai būtiski samazināties.
Īpaša aizsardzības vērtība ir arī ainaviskajam skaistumam ar mozaīkveidā izkārtotajiem kalniem un ielejās ezeriem, kā arī valsts un vietējās nozīmes kultūrvēsturiskajām vērtībām - Brāslavas pilskalnam, 7 senkapiem, Sivergola muižas ēkai un vecajam Kubuļnišku krucifiksam.

Efektīvākai dabas aizsardzībai ir ļoti vēlams, lai visas blakusesošās teritorijas ar līdzīgām esošajām un potenciālajām dabas vērtībām tiktu apvienotas vienā aizsargājamā teritorijā. Priekšlikumā par Sauleskalna dabas parku trīs jau esošas īpaši aizsargājamas dabas teritorijas - DP "Dridža ezers", DP "Cārmaņa ezers" un DL "Ojatu ezers" - apvienotos ar Sivera un Ārdava ezeriem līdz ar to apkārtējām platībām, klāt pievienojot arī Leja ezeru ar 7 apkārtnes mazajiem ezeriņiem (Iļdzeiti, Guļbiņu, Korkļiņu, Dridzes, Cibuļovkas, Zubru, Joda ez.) un Dzalbu Lubuoneņu.
Ir vērts nopietni apdomāt arī jauna - Sauleskalna (Sauļiskolna) - nacionālā parka dibināšanu, vienotai aizsargājamai teritorijai paplašinoties vēl līdz DL "Čertoka ezers", attiecīgi iekļaujot arī Jazinku un 4 lielākos apkārtnes ezerus - Plaudiņu, Mazo Gauslu, Lielo Gauslu un Auleju (skat. kartē ārējo sarkano robežu).
Latgale ar savu īpašo ainavu un bagātajiem ezeriem ir pelnījusi otru nacionālo parku!

Komentāri:
Aigars, 2016-10-19, 18:25 :   Sveika,
piedod bija slinkums vērt inbox - te viena garumzīme trūxt zem najādu sēklām.
... najādas sēkla ar šķērseniskām šaurām sūnām un smalkās najādas sēkla ar sešstūrainām pagarinātām šūnām...
Julita, 2016-10-20, 10:15 :   Ja ar garumzīmi domāts jumtiņš uz s, tad izlaboju, paldies :)