DZIEDAVA.lv
DZIEDAVA.lv
|
|
Julita Kluša, 2015. Ruņupes ielejā ar UviRaksts publicēts žurnālā "Vides Vēstis", 2015.g. vasara (jūnijs)
Raksts par Ruņupes ielejas dabas liegumu man ir zināms izaicinājums. Līdz šim esmu rakstījusi tikai par vietām, kuras pati esmu apmeklējusi, šoreiz mans plāns ir skatīt ievērojamo dabas teritoriju biologa Uvja Suško acīm. Un ne velti - Uvis, apsekojot dabas liegumu, laikā no 2014. gada maija līdz 2015. gada aprīlim tajā pavadījis 40 dienas, bijis te sešos dažādos mēnešos, izbaudījis trīs gadalaikus; piedzīvojis un redzējis daudz vairāk nekā to varētu tāds nejaušs apmeklētājs kā es, ieskrienot teritorijā uz vienu vai pāris dienām.
Ak, Ruņupe! Sarunāt interviju ar Uvi nav viegli, jo no Ruņupes ielejas un ar to saistītiem darbiem atraut viņu grūti. Cik dzirdu no citām iesaistītajām personām, Uvis esot Ruņupes skaistumā gluži vai iemīlējies! Šis dabas liegums tiešām izrādījies izcilām dabas vērtībām ļoti bagāts, tāpēc ievākto datu lielā apjoma dēļ projekts pagarināts jau divreiz. Sarunā šī gada marta beigās Uvis sūrojas par Ruņupes dižkoku, pārsvarā ozolu, pārbagātību, - tik ej un mēri, viens pēc otra! Septiņās dienās martā un aprīlī Ruņas krastos lieguma robežās Uvis samērījis 140 dižkokus. Mazgramzdas apkārtnes dižkoku mērīšanā ļoti palīdzēja arī Māris Zeltiņš un Ansis Opmanis no Dabas retumu krātuves. Kopumā liegumā apzināti 30 valsts nozīmes un 115 vietējas nozīmes dižkoki. Pie Ruņas Uvis atradis arī Latvijā lielāko skābardi, kas 1,3 m augstumā sasniedzis pat 3,85 m apkārtmēru, gandrīz kā dižozols! Te, pie Ruņas, ir savvaļas skābaržu audze ar vairāk nekā 30 skābaržiem, no kuriem vēl trīs ir sasnieguši Latvijas mēroga dižkoka izmērus. No agrākiem laikiem zināms varenais Gravas Sudmaļu dižozols (2010.g. - 7,28 m apkārtmērs), kam pirms dažiem gadiem diemžēl nolūzusi galotne; pie Plepju dzirnavām dižozolam nolūzis liels zars, apkārtmēram samazinoties no 6,36 m (2012.g.) līdz 5,26 m (2015.g.); lielākais Uvja atklātais ozols ir ar 4,74 m apkārtmēru. Bet dižkoki te ne tuvu nav vienīgā dabas vērtība!
Ruņupes ieleja ir viena no vērtīgākajām mazo upju ielejām Latvijā ar izciliem lapu koku mežiem nogāzēs. Lielā mērā tik labi saglabājusies, pateicoties tieši stāvajām nogāzēm (tās vietumis sasniedz pat 45-50 grādu slīpumu; pie šāda slīpuma cilvēkam uz nogāzes noturēties kājās grūti), ko nevar ne izmantot lauksaimniecībai, ne ērti nocirst kokmateriāliem. Tāpēc te ir augsta dabiskuma pakāpe, mežainums, daudz kritalu, veci koki. Oāze gan augiem, gan dzīvniekiem. Uvis stāstīja par satikšanos ar kādām padsmit mežacūkām. Izbijās abas puses. Uvis drošības labad uzskrējis uz Ozolbunču akmeņa, cerot, ka pa akmens malām mežacūkas augšā netiks, bet pašas cūkas kviekdamas metušās prom augšā pa stāvo gravas nogāzi. Šajā apkārtnē var laimēties sastapt arī daudz retākus dzīvniekus - 2014. gadā te novērota Eiropas kokvarde, lazdu susuris, vismaz 7 sugu sikspārņi, 18 aizsargājamas putnu sugas, t.sk., mazais ērglis un krāšņais zivju dzenītis, 23 retas un aizsargājamas bezmugurkaulnieku sugas, arī lielais un skaistais cīrulīšu dižtauriņš; te atrastā apaļblakts Coptosoma scutellatum līdz šim Latvijā bija redzēta tikai vienreiz, pirms 80 gadiem!
Ruņai stāvas ne tikai krasta nogāzes, tā pati ir ar stāvu ūdens kritumu, ierindojoties Latvijas straujāko upju pirmajā desmitā. Visā upes garumā vidējais kritums ir 3,8 m uz 1 km, bet, skatot atsevišķi dabas lieguma teritoriju, tajā upe kopumā nokrīt par 40 m. Jāņem gan vērā, ka upe ir arī ļoti līkumaina - lieguma 7,4 kilometru garumā tā pagūst noskriet divtik lielu attālumu!
Uvis: "Mežs ir mūsu pamatekosistēma. Ieejot dabiskā mežā vai purvā, mēs ceļojam laikā, jo tādus tos redzēja arī mūsu senči. Šeit var sajust saikni ar pagājušajiem gadsimtiem, kad Latvijas daba milzīgās platībās vēl bija cilvēka neskarta." Kā tas sākās Jau 1977. gadā Ruņupes ielejai bija izveidots kompleksais dabas liegums, taču par to nebija zināms pārāk daudz. Andris Maisiņš (DAP Kurzemes reģionālā administrācija) šo skaisto un interesanto vietu bija ievērojis, tā likās izpētes vērta. Tāpēc, aprunājoties ar Priekules novada pašvaldību, un vēlāk jau, pašvaldībai vienojoties ar Latvijas Dabas fondu, tika nolemts izstrādāt dabas aizsardzības plānu, pie reizes apzinot arī tūrisma iespējas šajā teritorijā. 2014. gadā tika sākts Latvijas Vides aizsardzības fonda un Priekules novada pašvaldības finansēts projekts, kura ietvaros Ruņupes ieleju pētīja seši eksperti - Uvis Suško (augi, biotopi), Voldemārs Spuņģis (bezmugurkaulnieki), Jānis Birzaks (zivis), Andris Čeirāns (abinieki un rāpuļi), Aivars Petriņš (putni) un Gunārs Pētersons (zīdītāji); projekta vadītāja - Ilze Priedniece.
Uzsākot projektu, neviens neapzinājās patieso šīs vietas dabas vērtību un, attiecīgi, veicamā darba apjomu. Pirmoreiz iepazīties ar Ruņupes ieleju Uvis devās 2014. gada 14. maijā kopā ar četriem kolēģiem. Neviens negaidīja, ka vietai būs tik, Uvja vārdiem, "traks reljefs". Dienu nostaigājuši pa stāvajām gravām un upes līkumiem, vakarā visi pieci esot bijuši pavisam klusi. Lielā darba apjoma dēļ ar laika plānošanu nevedās. Pavasara augu izpētei tika prognozētas 3-4 dienas, bet bija nepieciešamas sešas. Vasarā cerēja, ka pietiks ar 12 dienām, bet vajadzēja 18.
Uvis Ar Uvi iepazinos Lietuvas biotopu kartēšanā. Ja kartētājs "parastais" dienas laikā varēja uzrakstīt ap 15 anketām, tad par Uvi klīda baumas, ka viņš labos biotopos rakstot 40 anketas dienā. Tātad cilvēks ar dabā uztrenētu aci, kas ātri spēj novērtēt situāciju un to aprakstīt. Turklāt pārsteidzoši, ka, šādā tempā strādājot, Uvis prot ievērot un nepalaist garām dažādus retumus un aizsargājamās sugas. Īpaša interese viņam ir par sūnām, kuras nu nemaz tā pa gabalu nemāj, jāzina, kur meklēt! Arī Ruņupes ielejā Uvis atrada retas un pat ļoti retas sūnas - piemēram, aizsargājamo lapsastu krūmīti, kam Latvijā šī varētu būt tikai otrā šobrīd zināmā augšanas vieta. Tika atrasta arī Eiropas mērogā nozīmīga sūnu suga - zaļā divzobe. Pavisam tika atrastas 17 retas un aizsargājamas sūnu sugas, kā arī 17 retas un aizsargājamas ziedaugu sugas. Šos īpašos augus Uvis lieguma teritorijā atzīmējis vairāk nekā 1500 vietās!
Ar Lietuvu ir vēl kāds sakars - Ruņupe ir Latvijas dienvidos, tuvu Lietuvas robežai, tāpēc tur gadās atrast tādas sugas, kas citur Latvijā ir ļoti retas vai nav sastopamas vispār, taču gana biežas Lietuvā. Tāda ir arī mieturu mugurene, kam Latvijā lielākā atradne, acīmredzot, ir Ruņupes ielejā, citur tā sastopama ļoti reti.
Uvis: "Iet dabā ir gan darbs, gan izaicinājums, gan noslēpums. Skaistā, nezināmā vietā tevi uzrunā dabas noslēpums. Mēs varam tam tikai pieskarties - novērtēt vizuālo skaistumu, daudzveidību, sugas, struktūras. Daba un cilvēks ir noslēpums un viens otru pēta. Eju caur dabas noslēpumu un reizē šķetinu savu noslēpumu. Pētot dabu, vienlaikus sastopu sevi dažādās situācijās. Daba pārbauda mūsu izturības robežas.
Bijis arī tā - Uvis mēģinājis šķērsot upi pa pārkritušu koku. Kritala beidzas, bet līdz krastam vēl gabals. Jālec! Bet kādam zaram iepatikusies Uvja somas siksna, un tas to cieši aizķēris. Labi, ka lēciena laikā siksna pa vīli veikli atplīsusi, tā atbrīvojoties gan pati, gan izglābjot Uvi no pavasara peldes.
Uvis: "Kā satvert skaistumu?! Tu nevari to tikai ņemt un nedot tālāk, tad pārsprāgsti. Tu atklāj sev un citiem nezināmo un nodod tālāk - novērtēt vai vienkārši priekam. Skaistums sakņojas Dievā, un viss skaistais ir kā Dieva atspulgs. Tāpēc tas cilvēkus pievelk. Senāk cilvēki pauda savu sajūsmu, dziedot tautasdziesmas, mēs - skaitot sugas un zīmējot biotopus." Skaistumi, retumi, atklājumi Uvis stāsta par vienu ļoti īpašu vietu Ruņupes ielejā, kur savienojas vairāki biotopi vienuviet, iekļaujot sevī arī bagātīgu reto augu buķeti - starp nogāzēm aizlokās ozolu mežs (Latvijā reti sastopams mežu tips), virs tā pacēlumā sauss egļu mežs ar sūnām, bet tam apkārt slapja, avotiem bagāta nogāze ar bērzu un egļu mežu. Nogāzes bagātas ar Latvijā reti sastopamajiem un aizsargājamajiem lakšiem, mēnesenēm un mieturu mugurenēm, te aug arī reta sūnu suga - smaržīgā zemessomenīte Geocalyx graveolens.
Jāatzīmē, Uvis ne tikai apraksta un izzīmē kartē biotopu robežas, kur beidzas viens aizsargājamā meža tips un sākas cits, kur un cik lielas ir reto un aizsargājamo sugu atradnes; klāt pie visa viņš reģistrē un kartē atzīmē arī vietvārdus - mežu, nogāžu, strautu, akmeņu un atsegumu nosaukumus, kurus prasa tuvējo māju saimniekiem vai nosaka, pētot seno laiku kartes. Arī laikā, kad ciemojos pie Uvja, viņš brīdi velta pārdomām, kā pareizāk būtu saukt viņa no jauna atklāto pilskalnu - par Biržumuižas, Birzenieku vai Biržu pilskalnu? 1923. gada E. Brastiņa grāmatā "Latvijas pilskalni" minēts Augusta Bīlenšteina jau senāk atklātais Biržumuižas pilskalns, bet 19.gs. kartēs šī vieta saukta Birseneken. "Muiža" nosaukumā pielikta tikai 20.gs. sākumā, pārsaucot to par Birshof. Ak, jā, Uvis taču atklāja ne vien retu augu atradnes, akmeņus un dižkokus, bet arī aizmirstu pilskalnu! Gājis gar Ruņu un vietā, kur upes krasta nogāze jau it kā beigusies, ievērojis īpatnēju pauguru, kas izskatījies pēc pilskalna. Vēlāk tam apstiprinājums atrasts arī minētajā grāmatā. Pilskalns gan nav liels, turklāt, kā grāmatā norādīts, nedaudz norakts grants ieguvei. Ruņupes ielejā ir vēl divi pilskalni - Gravas-Sudmaļu pilskalns Ruņas un Kauliņupes satekas vietā (apzināts 1947. gadā) un Kaltes pilskalns Ruņas kreisajā krastā.
Staigājot pa Ruņas "baigo reljefu", Uvis atradis arī ne vienu vien īpatnēju atsegumu, kam devis vārdus atbilstoši nogāzei, kurā tie atrasti - Rudzīšu, Iņķu, Buividu, Dzērvju kraujas un Ozolbunču atsegumi. Atsegumi parasti nelieli, vienā nogāzē vairāki, taču pēc izskata tik neparasti, ka talkā lūgts ģeologs Dainis Ozols. Viņš secinājis, ka šie ir kvartāra kalkrētu konglomerātu atsegumi un te, pie Ruņupes, ir lielākā šādu iežu (kā dabīgu atsegumu) atradne Latvijā, biežāk tie sastopami karjeros. Atsegumi vienmēr interesanti arī no dažādu sugu viedokļa, kas uz tiem varētu augt - jo retāka dzīvotne, jo retākus augus ir cerības atrast. Uz viena tāda atseguma Ruņupes ielejā Uvim izdevies atrast pat 4 retas un aizsargājamas sūnu sugas - gan minēto lapsastes krūmīti, gan plakanlapu porenīti, viļņaino un gludo nekeru.
Stāstot par Ruņupi, Uvis vairākkārt piemin avotus un avoksnājus - tie šajā apkārtnē sastopami ļoti daudz (Uvis atzīmējis 160!) un skaisti (iztēlojies avoksnainu vietu ar ziedošām zilām neaizmirstulītēm). Tikai pāris dienas pirms prombraukšanas atklājis kārtējo avotu, kas izrādījies dikti varens - iztekas vietā 1 m diametrā, tālāk aiztek pa 2 m platu, akmeņainu gultni cauri nepilnus 10 m dziļai gravai.
Vēl Uvis ievērojis, ka vienviet Ruņai ir arī paralēlā gultne, kas atšķeļ ap pushektāru lielu saliņu ar vecu ozolu mežu. Savukārt bebri lieguma teritorijā izveidojuši vairāk nekā 60 dambjus! To ietekmē upes tecējums ir daudzveidīgāks - pie dambjiem upe ir lēnāka un dziļāka nekā no tiem brīvajos posmos. Ilze Priedniece stāstīja, ka tik straujai upei kā Ruņa bebru darbi nav liels šķērslis - vienviet, kur bebru dambis kļuvis pārāk apgrūtinošs, upe izveidojusi jaunu gultni tam apkārt.
Dzīvošana Mēģinot aprakstīt visus Ruņupes retumus un interesantumus, sāk nogurt roka, bet kā gan lai jūtas pats Uvis, kas tam visam gājis cauri?! Kā viņš dzīvojis, ko ēdis, kā izturējis grūtības? Uvis smejas, ka pēdējā braucienā uz Ruņupi atbraucis ar četrām somām, bet prom braucis ar trijām - ceturto "apēdis". Tā kā meža vidū ne veikala, ne ēdnīcas nav, visu ēdamo jāved no Rīgas. Ja radusies iespēja paēst Priekulē, tad vienmēr saimniecēm piebildis - lieciet tā kārtīgi, es tikko kā no meža iznācis! Uvis ar raksta palīdzību lūdz pateikt lielu paldies brīvdienu mājas "Gailišķe" saimniekam Oskaram Jaunzemim un Mazgramzdas "Rudzīšu" saimniekam Andrim Bokam, kuri izrādīja lielu pretimnākšanu, ļaujot apmesties pie sevis un nodrošinot labus apstākļus.
Pa Ruņupes ieleju gan nācies viscaur staigāt kājām, ar mašīnu tur daudz neizbraukāsi, jo daudz kur ceļu vairs nav. Kad, pa gravām augšā - lejā staigājot, spēki mazinājušies vai vienam kļuvis skumīgi, Uvis pie sevis uzmundrinājumam skaitījis rindas no Ausekļa dzejoļa "Latvijā":
Noslēgums Lai arī citi varētu izbaudīt brīvības garu Ruņupes ielejas kalnājos un lejās, te tiks izveidota gājēju taka un velotaka; iekārtots stāvlaukums, skatu laukumi, informācijas stendi. Gan Uvis, gan projekta vadītāja I.Priedniece lūdza pateikt paldies arī atsaucīgajiem un jaukajiem Priekules pašvaldības cilvēkiem, īpaši Daigai Eglei, Dainai Fominai un Modrim Baumanim.
Uvim mājās Rīgā puķpodos aug dažādas puķes, un viņš ievērojis interesantu likumsakarību - tās uzzied, kad pabeigts kāds lielāks darbs, kā atzinība par to. Arī tai dienā, kad pie viņa ciemojos īsi pēc Ruņupes brauciena šajā pavasarī, ziedēja Ziemassvētku kaktusi un grasījās uzziedēt komelīna. Paldies Uvim un Ilzei par sadarbību raksta tapšanā! Tweet Komentāri: | |||||||||||||||||||||||||||||||||||||
|
|
DZIEDAVA.lv
