DZIEDAVA.lv
DZIEDAVA.lv
|
|
Julita Kluša, 2025. Gļotsēņu pētījumi LatvijāRaksts mazliet citā versijā publicēts dabasdati.lv 2024.g. decembrī. Līdz nesenai pagātnei Latvijā bija ļoti maz apzinātu kādas atsevišķas teritorijas gļotsēņu pētījumu. Pirmā publikācija par Latvijas gļotsēnēm vispār bija Roterta 1890. gada raksts par Rīgas apkārtnes gļotsēnēm (tā ietvēra 40 sugas), kur "Rīgas apkārtne" bija plašs jēdziens un nebija konkrēta teritorija ar fiksētām robežām. Pagājušā gadsimta sākuma gļotsēņu atradumi lielākoties bija blakusprodukts vispārējā sugu izzināšanas procesā. Par pirmo un līdz 21. gs. vienīgo kādas fiksētas apkārtnes gļotsēņu pētījumu Latvijā var saukt Skaidrītes Ruskules (tagad Latvijas Nacionālā dabas muzeja direktore) diplomdarbu "Gļotsēņu pētījumi Slīteres Valsts rezervātā", kas ietvēra 40 sugas, kuras ievāktas 1984.-1986. gadā. Tajos laikos vēl nebija interneta, un noteicēji bija krietni nabadzīgāki. S. Ruskule paraugu noteikšanas precizēšanai devās konsultēties uz Maskavas universitāti, kur strādāja viena no vadošajām tā laika speciālistēm.
Līdz ar labākām fotografēšanas iespējām, internetu, iespēju redzēto uzreiz ieziņot, kā arī vieglāku noteikšanu, pateicoties labākiem un pieejamākiem noteicējiem, mikroskopu iespējām un elektronisku saziņas iespēju ar citiem zinātājiem, iespēja veikt nopietnus pētījumus, apzinot gļotsēņu sugas fiksētā teritorijā, strauji augusi. Tagad mēs ar dabasdati.lv aplikāciju varam ieziņot visas sugas, ko savā ceļā redzam, un pēc tam atlasīt konkrētā teritorijā interesējošo sugu grupu, un teritorijas sugu saraksts gatavs. Protams, pa vidam vēl ir sugu noteikšanas process, tomēr šajos laikos apzināt kādas teritorijas sugu sarakstu ir daudzkārt vienkāršāk, tikai jābūt vēlmei un iespējai iet dabā un fiksēt interesējošo. Gļotsēņu pētījumiem īpaši svarīgi, lai būtu iespēja vienu un to pašu teritoriju apsekot vairākkārtīgi, jo gļotsēņu sugas ir ar sezonālu raksturu katrai sugai ir savs augšanas laiks. Līdz ar to nav iespējams teritoriju apsekot vienu dienu un atrast visas šīs teritorijas sugas, pat ja būtu īpašas spējas visu augošo ieraudzīt. Pavasarī sniega kušanas vietās, kur ilgi (vairākus mēnešus) turējies sniegs, iespējams atrast pēcsniedzītes (t.s. nivicolous sugas), kas ir sugu grupa, kas aug tikai šajā laikā novērojamas apmēram mēnesi, un vēlāk, vasarā, vairs atrodamas nav.
Sugas, kuru raksturīgais augšanas laiks ir vasara, tipiski saistītas ar trupējošu koksni, kas viegli uzsūc mitrumu un tāpēc ātri ir "gatava gļotsēnēm", kurām attīstības procesā mitrums ir ļoti svarīgs. Biežāk tās ir skujkoku (egļu, priežu) kritalas, uz kurām raksturīgākā ir lākturīšu (Cribraria) ģints. Vasarā gļotsēnēm labi noder arī bērzu kritalas, uz kurām jūnija beigās, jūlijā aug arī Gada gļotsēne 2023 pušķainā vālenīte Stemonitis axifera.
Vasaras beigas iezīmējas ar sugām, kam labpatīk augt nobiru slānī uz vecām lapām, sīkiem zariņiem; lai pakāptos augstāk, tiek izmantoti arī dzīvi augi.
Rudenī, palielinoties mitruma daudzumam, pakāpeniski sāk augt sugas, kurām labāk patīk lapukoku kritalas ar cietāku koksni un mizu. Īpaši iecienītas ir apses, uz kurām tipiskas ir dažādas pumpurīšu (Physarum) sugas. Ir arī sugas, kas aug uz kritalām augošām sūnām; uz skujkoku kritalu sūnām tāda ir sīkā barbejella Barbeyella minutissima.
Rudenī augošās sugas mēdz attīstīties lēni un to augļķermeņi reizēm saglabājas līdz pat pavasarim, tāpēc to novērošanas laiks nereti ir ilgāks nekā vasaras sugām, kas reizēm no rīta ir plazmodija stadijā, vakarā jau sporu stadijā un pēc dienas vairs nav atrodamas vai ir grūti ievērojamas.
Kopumā jāsecina ja grib izveidot iespējami pilnīgu teritorijas gļotsēņu sugu sarakstu, apsekojumiem jābūt gandrīz visa gada garumā. To visveiksmīgāk iespējams paveikt, ja interesents dzīvo tuvu tādai vietai, vai kā citādi sanāk to regulāri apsekot. Latvijā pirmā šādus regulārus kādas vietas apsekojumus sāka veikt Inguna Riževa, kuru 2024. gada septembrī diemžēl uzveica vēzis. Tomēr viņa paguva parādīt, ko var iespēt viens cilvēks bez priekšzināšanām, ja regulāri iet dabā, reģistrē visus savus novērojumus un ar laiku iemācās arī tos noteikt. Pieminēsim Ingunu kā ceļarādītāju, lokomotīvi, kas ierādīja virzienus, kuros izvērsties gļotsēņu pētniecībai visādās nozīmēs.
Atceros, kā Inguna vaicāja, vai ir vērts ziņot katru redzēto gļotsēni. Zinot, ka sūnu sugām izplatības dati tiek apkopoti pa 1 km2 kvadrātiem, ieteicu rīkoties līdzīgi. Inguna paskatījās ar neizpratnes pilnu skatienu un atmeta ar roku tad jau nebūtu vērts vispār sākt ziņot. Jā, gļotsēnēm situācija ir atšķirīga, jo, ziņojot atradumu, papildus ieziņotajai sugai (ja to vispār no viena novērojuma var noteikt nav nepieciešams vērot attīstību) nāk klāt informācija par stadiju, kādā gļotsēne atrasta, substrātu, uz kā gļotsēne aug, augšanas laiku. Un tas viss arī 1 km2 robežās mainās. Līdz ar to Ingunai taisnība vērtīgs ir jebkurš gļotsēnes novērojums. Ingunas daudzos vērojumus (kopā 4596 gļotsēņu ziņojumi) veicināja viņas suns, kuru Inguna veda pastaigās, paralēli ziņojot novērotās sugas. Tā ikdienišķi 8 gadus tika apsekots Biķernieku mežs, kurā veikti >1200 gļotsēņu novērojumi, no kuriem noteikti 70 taksoni. Šis arī sanāk lielākais Rīgas gļotsēņu pētījums nelielā teritorijā (apsekojumi pamatā veikti ~2 km2 robežās). Jāpiebilst, ka visā Rīgā (līdz raksta tapšanas laikam 2024.g.) reģistrēts mazāk nekā 100 taksonu. Starp Ingunas vērtīgākajiem atradumiem Biķernieku mežā minama viņas atklātā suga plakanā aveņgļotsēne Tubifera applanata (2022. gada novērojums), kas noteikšanas laikā (2023. gadā) pasaulē bija apzināta tikai 3 valstīs. Citu viņas atklāto sugu 2021. gadā atrasto sfagnu kūlīti Valtocarpus trechisporus (syn. Symphytocarpus trechisporus), ir rosināts iekļaut arī Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā. Biķernieku mežs īpašs arī ar daudzajām Ingunas atrastajām saplacinātajām kūlītēm Symphytocarpus flaccidus šajā mežā ir trešdaļa no visiem šo kūlīšu novērojumiem Latvijā. Tāpēc Biķernieku mežu reizēm mēdzām dēvēt arī par kūlīšu mežu.
Otra Ingunas regulāru pastaigu vieta bija Ķivuļurga, kur ~1,5 km2 teritorijā gar upi viņa 6 gadu laikā veikusi >550 novērojumus, no kuriem noteikti 62 gļotsēņu taksoni. Papildu bonuss šīm viņas pastaigām un vērojumiem ir fakts, ka pēc Ingunas rosinājuma Ķivuļurgai tagad noteikts īpaši aizsargājamas dabas teritorijas statuss (dabas liegums). Īsāku laiku 4 gadus Inguna veikusi novērojumus pie Krievupes 0,5 km2 teritorijā tajā no 432 novērojumiem noteikti 58 taksoni. Jāuzsver, ka tas ir tikai blakusprodukts pastaigām ar suni, tie nav mērķtiecīgi gļotsēņu pētījumi, kādos noteikto sugu skaits varētu būt lielāks. Taču arī šādiem "suņu pastaigu" pētījumiem ir liela vērtība gan teritorijas vērtības apzināšanā, gan gļotsēņu sugu izzināšanā. Savukārt Vija Sīmansone, 4,5 gadu laikā regulāri apsekojot ~3,5 km2 teritoriju pie Dzelves purva, veikusi vairāk nekā 1,6 tūkstošus novērojumu, apzinot vairāk nekā 80 taksonus. Ļoti daudzi novērojumi papildināti ar attīstības vērojumiem. Tie snieguši būtisku ieguldījumu dažādu gļotsēņu sugu izzināšanā.
Šajā teritorijā Vija atklājusi arī jaunu gļotsēņu sugu īpašo pumpurīti Physarum straminipes, un, pateicoties Vijas atkārtotajiem pētījumiem uz vienām un tām pašām kritalām, t.sk. ar šo sugu, pamazām tika apzināts sugu kopums vēlos rudeņos uz apšu kritalām, kas ietver gan šo īpašo pumpurīti, gan vēl pāris citas sugas, ar ko tā labprāt aug kopā. Iegūtās zināšanas palīdzējušas šo sugu apzināt arī citās vietās Latvijā.
Vēl apsekotajā teritorijā Vija atradusi tādu ļoti retu sugu kā olīvsporu gļotpūpēdi Enteridium olivaceum (plānots iekļaut īpaši aizsargājamo un Sarkanās grāmatas sugu sarakstā), kā arī svinpelēko sīkaci Dictydiaethalium plumbeum, trauslo gļotpūpēdi Reticularia jurana, graciozo cilindrīti Stemonitopsis amoena, Karstena (spuraingreizo) pilienīti Hemitrichia karstenii, sirmo lampīti Lamproderma violaceum u.c. Toties Sandim Laimem, apzinot Cēsu (19,3 km2) gļotsēņu sugas (noteikti jau vairāk nekā 100 taksoni), radās ideja visu teritoriju sadalīt kvadrātos 250m x 250m un censties atrast kādu gļotsēņu sugu katrā no tiem. Tā viņš atklāja arī jaunu sugu Latvijā lodveida sprodzīti Arcyria globosa, jo, rūpīgi pētot visu pēc kārtas, palielinās iespēja atrast arī citādi grūtāk ievērojamas gļotsēnes. Lielākais sugu skaits vienā tādā kvadrātā esot jau vairāk nekā 40. Divas citas Sanda atklātās sugas, kas arī joprojām ir atrastas tikai Cēsīs, ievērotas, cenšoties rūpīgi izpētīt augus (ne kritalas!) sausās gravas nogāzēs. Vienā gadījumā, pētot zaķkāpostus 20m x 20m laukumā, turpat uz nokrituša egles mizas gabaliņa Sandis atrada dzelteno dzelksnīti Badhamia nitens, bet, pētot pērno zāli, atrada meduskrāsas pumpurīti Nannengaella mellea.
Divas Sanda Cēsīs atklātās sugas šobrīd ir atrastas vēl tikai vienā vietā Latvijā (sīkslaidā cilindrīte Stemonitopsis gracilis un pasaulē retā, tikai 7 valstīs apzinātā pudeļkāta kocīte Comatricha meandrispora). Pavisam Sandis Cēsīs atklājis 11 gļotsēņu sugas, no kurām 5 bijušas jaunas Baltijā. Starp atrastajām ir arī tādas retas sugas kā gailošā pilienīte Hemitrichia lutescens, mizas sveķenīte Dianema corticatum, olīvsporu gļotpūpēdis Enteridium olivaceum, elegantā kocīte Comatricha elegans, zeltmatu pumpurīte Physarum flavicomum u.c. Lielu lēcienu Latvijas gļotsēņu pētniecības attīstībā rosināja Marina Šlapakova-Pjankova, kopš 2023. gada veicot regulārus pētījumus Latgalē, kas līdz tam bija visneizpētītākā Latvijas daļa. Visvairāk novērojumu Marina veikusi savas dzīvesvietas apkārtnē, ~7km x 20km teritorijā Rēzeknē un tās tuvākajā apkārtnē, Rēzeknes novadā, veicot vairāk nekā 1100 novērojumus un tur apzinot 119 taksonus, neskaitot sugas, kuras nav izdevies noteikt, jo zinātnē tādas vēl nav aprakstītas.
Savu pētījumu rezultātā Marina atklājusi arī vairākas jaunas sugas Latvijā. Šobrīd Rēzeknes novadā 8 sugām ir vienīgās atradnes valstī, turklāt 6 no tām (pēc publicētiem datiem) vienīgās Baltijā, viena otrā atradne pasaulē! Vēl 10 sugas, ko Marina apzinājusi vienā vai vairākās vietās Rēzeknes apkārtnē, citur Latvijā atrastas ne vairāk kā divās vietās.
Līdz ar Latgales un īpaši Rēzeknes apkārtnes gļotsēņu izzināšanu Marina sniedz ieguldījumu arī gļotsēņu apzināšanā Latvijā kopumā. Viņa arī Latvijā atklāja pirmās pēcsniedzītes (nu jau 7 sugas!), no kā iedvesmojoties pāris pēcsniedzītes tika atrastas arī divās citās vietās Latvijā, turklāt šogad pie Rēzeknes notika arī pirmā pēcsniedzīšu ekspedīcija, lai pārņemtu Marinas pieredzi to meklēšanā.
Teritoriju pētījumu salīdzinājums Pārskatot visu rakstā augstāk minēto, jāsecina katram individuālam ziņotājam ir sava stratēģija, savi mērķi (vai tādu konkrētu mērķu nemaz nav), savs zināšanu un meklēšanas prasmju līmenis un, kas ļoti būtiski, savas iespējas, laiks, ko var veltīt tādai nodarbei. Attiecīgi katrā atsevišķā teritorijā ir savs ziņotāju skaits un apsekotības līmenis. Līdz ar to apsekoto vietu pētījumi savā starpā parasti nav salīdzināmi. Tā kā 2024. gadā man bija lielāks pētījums Gaujas nacionālajā parkā (GNP), bet, sākot no 2021. gada, esmu rūpīgāk pētījusi ~2 km2 teritoriju Ķemeru nacionālajā parkā (ĶNP), tad radās vēlme šos divus pētījumus salīdzināt, jo te varu atlasīt tikai savus novērojumus (būs līdzīgs prasmju līmenis), turklāt abi apsekojumi veikti tā, lai vietai taptu iespējami pilnīgs gļotsēņu taksonu saraksts. Arī GNP apsekojumā izdevās izdalīt tikpat lielu ~2 km2 teritoriju, kur uzskaitīt atrasto. Radās pat intriga kur būs lielāka gļotsēņu daudzveidība GNP vai ĶNP?
Vēl šogad divatā ar Viju Sīmansoni 4 dienas augustā apsekojām gļotsēnes arī topošajā Istras dabas parkā. Arī šo pētījumu iekļāvu nelielai salīdzināšanai ar abiem iepriekš minētajiem.
GNP apsekotajā teritorijā raksturīgi nogāžu un gravu meži ar strautiem un, vietumis, arī avoksnājiem. Boreāli meži mijas ar nemorāliem. Dominē egles, apses, baltalkšņi, bērzi, ir arī priedes un vietas, kur dominē platlapji (liepas, vīksnas, ozoli, oši, kļavas). Teritorijā ir arī smilšakmens atsegumi un pļavas starp gravām, kuru siens arī ir potenciāls gļotsēņu substrāts. Pētījums notika Tildurgas un Vildogas gravu apkārtnē, kur abas gravu sistēmas nodala zemes ceļš. Teritorijā atrodas arī vecs koka šķūnītis, kam tika veltīts individuāls apsekojums un kura rezultāti iekļauti arī kopējā apsekojumā. Turpmāk tekstā GNP apsekoto vietu saukšu par Gravām. ĶNP apsekotajā teritorijā raksturīgie biotopi staignāji, boreāli meži, susināti boreāli meži. Dominē egles, bērzi, melnalkšņi, arī priedes, apses, daži ozoli. Reljefs līdzens. Blakus dzelzceļš, šoseja. Pētījums notika netālu no dzelzceļa stacijas Ķemeri, virzienā uz Kūdru. Turpmāk rakstā apsekoto vietu saukšu par Ķemeriem.
Topošajā Istras dabas parkā līdzīgi Ķemeriem pamatā tika apskatīti boreālie un staignāju meži, taču reljefs paugurains ar mitrām ieplakām; nedaudz līdzīgs Gravām. Apsekotā teritorija plašāka, ap 4 km2, taču apsekota tikai vienā sezonā. Turpmāk tekstā šo vietu saukšu par Istru.
Kartē redzams, ka Gravās gļotsēņu novērojumi pārsvarā ir gravu ielejās, nevis nogāzēs un virsotnēs.
Lai arī no vienas puses gļotsēnēm tiešām vairāk patīk mitrāks klimats (kaut arī ne gluži atklāts ūdens), taču tieši 2024. gada īpatnība bija tā, ka vasarā gļotsēnēm bija par maz nokrišņu, vasaras sugas negribēja labi augt. Daudzviet Latvijā vispār gļotsēņu bija maz vai nemaz, bet Gravu priekšrocība bija vienmēr mitrās gravu ielejas, kur mitruma pietika un gļotsēnes varēja atrast arī tad, kad citur visapkārt bija sausums.
Ķemeros četru gadu laikā teritorijas apsekojumam tika veltītas 26 dienas (astoņos mēnešos, visvairāk oktobrī un novembrī, kad, attiecīgi, 8 un 6 dienas). Gravās viena gada laikā tika veltīta 21 diena (sešos mēnešos, visvairāk oktobrī un augustā, attiecīgi 6 un 5 dienas). Kopējais gļotsēņu novērojumu skaits abos pētījumos līdzīgs 683 Gravās un 715 Ķemeros (no tiem līdz sugai noteikti attiecīgi 588 un 597). Istrā novērojumu ~3x mazāk 229 (no tiem līdz sugai noteikti 195). Pētījumu salīdzināšanai izmantošu arī visas Latvijas statistiku, kas iegūta no visu lietotāju ziņojumiem Dabasdati.lv līdz 2024.g. 27. novembrim.
Pavisam Ķemeros tika noteiktas 106 sugas (115 taksoni; vēl 4 sugas tika atrastas netālu, bet ārpus izvēlētās teritorijas), Gravās nedaudz vairāk 114 sugas (129 taksoni; vēl 1 suga ārpus 2 km2 teritorijas), kas ir attiecīgi 42% un 44% no visām Latvijā apzinātajām sugām. Lai arī Gravās apsekojuma mēnešu un dienu skaits bijis mazāks, toties biotopi daudzveidīgāki, kas varēja veicināt arī lielāku sugu daudzveidību. Atšķirība gan nav ļoti liela, ņemot vērā, ka Ķemeros varētu būt palicis vairāk nenoteiktu paraugu (pārsvarā no iepriekšējiem gadiem). Savukārt Istrā vienā 4 dienu braucienā pagūts apzināt 60 sugas (66 taksonus), kas ir apmēram divreiz mazāk nekā šajos pētījumos, kas notikuši ilgāk un dažādās sezonās. Apskatot Latvijā novēroto taksonu skaitu pa gadalaikiem (skat. tabulu), labi redzams, ka visvairāk novēroto taksonu ir rudenī (211) un daudz neatpaliek arī vasara (184). Līdzīgi, ja skata taksonu skaitu, kas novēroti tikai attiecīgajā gadalaikā 49 un 42. Šis fakts vien liecina, ka ar gļotsēņu pētījumu tikai vienā gadalaikā sugu pilnvērtīgai apzināšanai nepietiek. Izdalot visu novēroto ar tikai tajā gadalaikā novēroto taksonu skaitu, iegūstam lielumu, pēc kura noteikt, kurā gadalaikā pētījumi ir visproduktīvākie kā redzams, vasara un rudens šai ziņā ir līdzīgi (no katriem 4-5 atrastajiem taksoniem viens varētu nebūt atrodams citā gadalaikā). Konkrēto vietu pētījumos meklējumiem atvēlētie gadalaiki ir bijuši visai atbilstoši vasarā un rudenī tiem atvēlēts visvairāk dienu. Tomēr Ķemeros pētījuma rudens dienu skaits ir bijis būtiski lielāks nekā vasarā, attiecīgi rezultātos varētu vairāk iztrūkt vasaras sugas. Šādam sadalījumam pa gadalaikiem ir būtisks iemesls Ķemeri ir odiem bagāta vieta, līdz ar to vasarā tur uzturēties ir grūtāk, pētījumi nav tik produktīvi. Savukārt Gravās odu gandrīz nav, kas dod priekšrocības attiecībā uz vasaras sugu meklēšanu un atrašanu. Kā redzams tabulā, gan Ķemeros, gan Gravās rudenī atrasts vienāds taksonu skaits 91, kas ir ~43% no visiem Latvijā rudenī novērotajiem. Ķemeriem tas sastāda 79% no visiem novērotajiem taksoniem, kamēr Gravās tikai 70,5%. Gandrīz tikpat daudz 85 taksonus (66% no visiem) Gravās izdevies novērot arī vasarā, bet mazākā dienu skaitā (8 dienas pretstatā rudens 11 dienām), ko var skaidrot arī ar garākām dienām. Istrā vienā vasaras braucienā izdevies novērot vairāk taksonu (66) nekā Ķemeros (56), lai arī dienu skaits bijis vienāds, tomēr Istrā pētījumu veicām divatā.
Apskatot novēroto taksonu skaitu pa mēnešiem (skat. tabulu), Latvijā visbagātākais laiks ir no augusta (157 taksoni) līdz oktobrim (147 taksoni) ar pīķi septembrī (170 taksoni), turklāt vairāk nekā trešdaļai no attiecīgā mēnesī novērotajiem taksoniem šis mēnesis ir bijis arī kopumā galvenais mēnesis, kurā suga ziņota, resp., citos mēnešos šīs sugas atrast būtu grūtāk. Ķemeros visvairāk taksonu novērots oktobrī (64 taksoni 8 dienās), bet Gravās augustā (65 taksoni 5 dienās). Atkal var secināt, ka vasarās dienas garākas, vairāk var pagūt. Interesanti, ka Istrai viena mēneša pētījumos ir vislabākais rezultāts (66 taksoni 4 dienās augustā) atkal var piebilst, ka te bija darbs divatā, tāpēc tas varētu būt arī par godu kopdarbam. Līdzīgi kā gadalaikiem, skatot, kuri mēneši Latvijā ir produktīvākie gļotsēņu meklēšanai, pēc minētajiem trim (augusts-oktobris) seko jūlijs, novembris un jūnijs. Ja novembrī tika gļotsēņots gan Ķemeros (40 taksoni 6 dienās), gan Gravās (44 taksoni 3 dienās), tad jūlija sugu iztrūkst Gravās, bet jūnija sugu Ķemeros. Turklāt Gravās jūnijs izrādījās trešais taksoniem bagātākais mēnesis (50 taksoni 3 dienās pēc 65 un 60 taksoniem augustā un oktobrī). Būtu vērts citos gados pētījumus paturpināt arī šajos neapsekotajos mēnešos. Savukārt pavasaros Gravās un Ķemeros kopējais atrasto gļotsēņu sugu skaits bija 25, taču netika atrasta neviena suga, kas nebūtu atrasta arī vēlāk citos gadalaikos. Skatot kopumā Latvijā pavasara mēnešu produktivitāti, perspektīvākais izskatās aprīlis, kad nav gļotsēņots ne Gravās, ne Ķemeros, bet to ir vērts darīt, ja teritorijā kādā vietā vairākus mēnešus turējies sniegs, jo šim mēnesim raksturīgās sugas pamatā ir pēcsniedzītes. Vismazākās cerības atrast kaut ko tādu, ko citos mēnešos neatradīs, ir decembrī, tad arī neviens pētījums netika veikts. Nākamais tukšākais mēnesis maijs, kad pērnās gļotsēnes atrodamas vairs tikai retumis, jaunu maz, un, ja bijušas pēcsniedzītes, tās arī nereti jau vairs nav atrodamas. Kopumā Ķemeros un Gravās 81 gļotsēņu taksons ir kopīgs, kas ir ~2/3 no visām atrastajām sugām katras apsekotās teritorijas ietvaros (63% Gravām un 70% Ķemeriem), attiecīgi apmēram 1/3 no visām sugām katrai vietai sanāk specifiska.
Abos 2 km2 pētījumos Ķemeros un Gravās atrastas visas 16 Latvijā bieži sastopamās gļotsēņu sugas. Istrā no tām trūkst 2 sugas, kam apsekošanas laikā nebija augšanas sezona. No vidēji biežās 31 sugas Ķemeros trūkst viena (paciņu ragansviests), bet Gravās divas (pārslainā cukurīte un purvu dzelksnīte; pēdējā atrasta netālu no 2 km2 robežas). Istrā jau trūkst 13 sugu, tātad ar dažu dienu apsekojumu vienā mēnesī ir stipri par maz pat vidēji biežu sugu apzināšanā.
No Latvijā samērā retajām 32 sugām Gravās un Ķemeros bija attiecīgi 24 un 25 sugas jeb 3/4 no visām! Istrā jau mazāk nekā puse (14).
Vislielākā atšķirība starp pētījumiem ir, skatot ļoti retos taksonus, kas Gravās ir 60 (jeb gandrīz 1/3 no visiem Latvijā ziņotajiem), Ķemeros 44 (kas ir ~1/4 no visiem), bet Istrā 20 (~ 1/9 no visiem). Pieci no taksoniem novēroti visos trīs pētījumos. Vismaz par dažiem no tiem var domāt, ka, iespējams, tie ir biežāk sastopami nekā tiek ziņoti, jo prasa rūpīgāku meklēšanu vai noteikšanu.
Latvijā vienīgās atradnes Istrā ir divām sugām, Gravās un Ķemeros abos pa pieciem taksoniem. Savukārt tādi taksoni, kam Latvijā ir vairāk nekā viena atradne, tomēr ārpus pētījuma teritorijas ne vairāk kā 2 citās vietās, Istrā ir viens (2. atradne Lavijā), Ķemeros 7, bet Gravās pat 15 (8 pamatsugas un 7 varietātes).
Interesanti, ka ir viena suga (trauslā kocīte Comatricha fragilis) un viena varietāte (dzeltenzaļā pilienīte Trichia botrytis var. cerifera), kas Latvijā novērota tikai Ķemeros un Gravās. Varētu domāt, ka tās ir kādas sīkas sugas, ko iespējams atrast tikai rūpīgākos pētījumos, bet nē tās ir gļotsēņu mērogos pietiekami lielas, lai būtu atrastas biežāk, ja vien būtu arī gana bieži sastopamas. Trauslā kocīte ir reta pat pasaules mērogā reģistrēta tikai 14 valstīs. Tāpēc šī suga drīzāk liecina par to, ka abās vietās ir gana labi biotopi tās augšanai. Visi atradumi (Ķemeros tie ir divi) bijuši uz labi satrupējušas, gandrīz irdenas skujkoka koksnes.
Vairāku gadu pētījumi Ķemeros rosinājuši man izvirzīt priekšlikumu par pasaulē jaunu varietāti iebrūnajai olītei Diderma subviridifuscum var. macrospora*, jo atkārtoti un dažādās Ķemeru vietās novērotas gļotsēnes ar lielākām sporām, nekā sugas aprakstos minēts. Pasaulē šī suga ir reta reģistrēta tikai 11 valstīs. Ķemeri ir viena no trim vietām Latvijā, kur atrasta šī lielsporu varietāte. Vēl trīs citās vietās Latvijā ir novērota pamatsuga ar tipiskām sporām.
Mēģinot caur gļotsēņu sugām saprast pētījumu teritoriju atšķirības, salīdzināju rezultātus pa dzimtām. Sākotnēji skatījos gan taksonu skaitu, gan sastopamības biežumu, bet biežums lielākoties neparādīja neko jaunu (ja vairāk sugu, tad arī biežāk dzimtas pārstāvji sastopami), tāpēc pārskatāmībai šo parametru izņēmu. Vienīgā uzskatāmā atšķirība bija lākturīšu dzimtai (Cribrariaceae) Gravās šīs dzimtas pārstāvji bija sastopami pusotrreiz biežāk nekā Ķemeros, lai arī atrasto sugu skaits līdzīgs. To gan varētu skaidrot ar faktu, ka Gravās izdevās trāpīt tieši uz lākturīšu augšanas laiku (gan vasarā, gan rudenī), kad tās ir vislabāk pamanāmas. Bet, kā redzams, šis veiksmes faktors kopējo sugu skaitu nav būtiski palielinājis.
Grafikā redzams, ka vislielākās atšķirības starp pētījumiem ir attiecībā uz dzimtām, kurās ir salīdzinoši daudz sugu. Istras pētījums izceļas arī ar proporcionāli lielu pumpurīšu dzimtas (Physaraceae) īpatsvaru (28% sugu ir no šīs dzimtas), bet to var izskaidrot ar apstākli, ka pētījums veikts tikai augustā šajā mēnesī Latvijā ir raksturīgs lielāks šīs dzimtas īpatsvars. Ar pētījuma laiku augustā Istrā var skaidrot arī proporcionāli mazo cukurīšu dzimtas (Didymiaceae) pārstāvniecību (9%), kas vairāk sastopama rudenī. Daudz interesantāk ir ievērot, ka gan pumpurīšu (Physaraceae), gan cukurīšu dzimta (Didymiaceae) visu gadu pētītajās Gravās ir pārstāvēta salīdzinoši maz (attiecīgi 19% un 10%) mazāk gan par Latvijā kopumā, gan Ķemeros noteikto īpatsvaru (salīdzinoši, piemēram, cukurīšu dzimta (Didymiaceae) Ķemeros pārstāvēta 17% un Latvijā kopumā 14%). Abas šīs dzimtas raksturīgas ar to, ka to sugas vienīgās satur kalcija karbonātu. Tādējādi šajā statistikā atspoguļojas fakts, ka Gravās ir pārāk maz kaļķa, lai ar esošo pietiktu kaļķaino sugu daudzveidībai. Interesants fakts, ko šobrīd nemāku izskaidrot, ka starp kaļķainajām Gravu sugām ir lielāks sugu ar dzeltenu kaļķi īpatsvars, nekā tas ir citur Latvijā. Gravās tika atklāta arī jauna suga Latvijā (skrajdzeltenā pumpurīte Physarum oblatum), kuras kapilīcija mezgli ir ar dzeltenām kaļķa granulām. Savukārt Ķemeros kaļķis ir ļoti raksturīgs, un arī tas statistikā atspoguļojas jau minētā cukurīšu dzimta te ir vairāk pārstāvēta nekā Latvijā kopumā (17% pret 14%).
Vēl grafikā redzams, ka, salīdzinot ar diviem pārējiem pētījumiem, Gravas izceļas ar cilindrīšu dzimtas (Stemonitidaceae) daudzveidību 29 taksoni (jeb ~puse) no 59 Latvijā zināmajiem. Sastopami 8 vālenīšu (Stemonitis) taksoni (5 pamatsugas un 3 varietātes), 6 sugu kocītes (Comatricha), 5 cilindrīšu (Stemonitopsis) taksoni (3 pamatsugas, 2 varietātes), 4 sugu lampītes (Lamproderma), 3 sugu kūlītes (Symphytocarpus) un vēl nabas jāņodzīte Enerthenema papillatum, apkakles palampīte Collaria arcyrionema un brūnā kurkulīte Colloderma robustum. Šī dzimta prasa rūpīgu meklēšanu, paraugu vākšanu un mikroskopēšanu, jo dabā pateikt grūti, vai būs kāda jauna vai jau zināma suga, tāpēc Gravu pārsvars varētu izrādīties arī tikai pateicoties šī gada centībai. Savs devums varētu būt arī Šķūnīša pētījumam, kurā bija 5 šīs dzimtas sugas. Istras pētījumā varētu būt bijis par maz laika tādai rūpīgai meklēšanai un vākšanai, savukārt Ķemeru pētījumā varētu gadīties, ka ir vēl vairāki nemikroskopēti šīs dzimtas paraugu vākumi.
Visos pētījumos pilienīšu dzimtas sugas novērotas proporcionāli vairāk nekā Latvijā kopumā. Iespējams, to var skaidrot ar to, ka šīs dzimtas pārstāvji vieglāk atrodami un nosakāmi, tāpēc pētījumos tā pārstāvēta labāk nekā dzimtas, kas atrodamas retāk un nosakāmas grūtāk.
Aplūkojot rezultātus ģinšu līmenī, grafikā, kur attēlots Ķemeru ģinšu pārsvars, var redzēt to, par ko tika secināts jau dzimtu līmenī, piemēram, ka plašāk pārstāvētas kaļķi saturošās gļotsēnes (no 16 "Ķemeru" ģintīm tādas ir 8 jeb puse no visām). Taču te var labāk redzēt, ar ko tieši pārstāvētas krāterītes (Craterium), vizulītes (Diachea), lāsenītes (Leocarpus), rāpulītes (Angioridium), bieži arī cukurītes (Didymium) un reizēm pumpurītes (Physarum, Nannengaella) ir ģintis ar nobiru sugām un tādām, kas pakāpjas uz dzīviem augiem.
Pavisam Ķemeros novērotas 30 sugas un 1 varietāte, kas nav novērota Gravās. Starp šīm "Ķemeru" sugām 22 ir kaļķainās sugas (jeb vairāk nekā 2/3!), bet starp tām, kas ziņotas vairāk nekā vienu reizi visas ir kaļķainās. Skatot "Ķemeru sugas", iezīmējas te raksturīga retu sugu grupa tās, kas aug nobirās un uz dzīviem augiem uz staignāja un boreāla meža robežas vai mitru ieplaku sausākās vietās dubultā un labirinta rāpulīte (Physarum bitectum, Angioridium sinuosum), konglomerāta un zemesriekstu pumpurīte (Physarum conglomeratum, Nannengaella contexta) un šādu vietu indikatorsuga kapsulu olīte Diderma testaceum. Starp te tikai vienreiz novērotajām ir arī Latvijā tikai 4 vietās atrastā plakancaurā cukurīte Didymium serpula. Istrā bija līdzīgi biotopi, un no šīm sešām sugām piecas arī tika atrastas, ieskaitot plakancauro cukurīti. Interesanti, ka šogad, pēc lielajiem plūdiem Ķemeros no minētā komplekta, speciāli vairākkārt meklējot, izdevās atrast tikai vienu sugu acīmredzot, šīm sugām īpaši liels mitrums labumā neiet.
Savukārt grafikā, kas rāda Gravās sastopamo ģinšu pārsvaru, to skaits ir mazāks, un nav arī neviena "kaļķainā" ģints. Te dominē cilindrīšu dzimta (Stemonitidaceae; 4 ģintis), par ko rakstīts jau augstāk, un lākturīšu kārta (Cribrariales; 3 ģintis). No pēdējās interesanta ir kriksīšu (Licea) ģints, kas Gravu pētījumā pārstāvēta ar 4 sugām. Ķemeros 3 sugas, kas novērotas retāk nekā Gravās. Iespējams, to var skaidrot ar to, ka Gravās ir vairāk kriksītēm piemērotu kritalu nereti tās bijušas lielas vai mazliet virs zemes (piemēram, pārkritušas pāri gravai); līdzenajos Ķemeros tādu vietu un lielu kritalu ir mazāk.
Pārsteigumu sagādā Gravās ar vislielāko pārsvaru dominējošā ģints ar vienu sugu paciņu ragansviestu Lignydium muscorum, kas te sastopams bieži. Pārsteigums, jo šī suga ir samērā bieža visā Latvijā, taču netika novērota ne Ķemeros, ne Istrā, kaut apsekojumi tika veikti sugai piemērotā laikā (Istrai varbūt mazliet par agru, bet ne neiespējami).
Pavisam Gravās novēroti 46 taksoni (no tiem 7 varietātes), kas nav novēroti Ķemeros. No tiem kaļķainie ir tikai 12 (mazāk nekā 1/4). Vairāk nekā vienu reizi novērots 21 taksons (kaļķainie 6). Interesanti, ka visi Gravām raksturīgo kaļķaino taksonu novērojumi (izņemot vienu) saistīti ar kritalām vai kritalu sūnām (ne nobirām vai zemsedzes augiem). Istrā no 21 biežāk novērotā "Gravu taksona" sastopama Persona lākturīte Cribraria aurantiaca var. persoonii un apaļīgā sprodzīte Arcyria pomiformis. Pēdējā vairāk asociējas ar nogāzēm un lapukokiem, tāpēc nav brīnums, ka līdzenajos un pamatā boreālajos Ķemeros nav atrasta. Bet lai saprastu, cik daudzi Gravu retumi ir saistīti ar te īpašo mikroklimatu, piemēram, pastāvīgi mitrām gravām, nogāzēm, būtu salīdzināšanai jāveic nopietnāki pētījumi arī citur Latvijā, jo daudzas retās sugas nosakāmas tikai mikroskopējot.
Salīdzinot visus trīs pētījumus, jāpiemin arī, ka tikai Gravās atrastas potenciāli īpaši aizsargājamās gļotsēņu sugas. Tādas plānotas piecas, un Gravās tika atrastas pat trīs no tām dzeltenbrūnā olīte Diderma ochraceum (raksturīga ļoti mitrām vietām, kādas bija gravās ar strautiem un avotu izplūdes vietām), sīkā barbejella Barbeyella minutissima (mitru gravu nogāzēs ar lielām, trupošām egļu kritalām) un olīvkrāsas gļotpūpēdis Enteridium olivaceum (mitrā gravā uz lielas egles kritalas ar cietu koksni bez mizas un uz šķūnīša, kas aizvieto sausokni bez mizas).
Vēl jāpiebilst, ka ne visu gaidīto izdevās atrast un ne visu atrasto izdevās noteikt. Gravās bija cerības uz ilgstoši nostāvējušiem siena ruļļiem, jo uz tādiem mēdz augt retākas cukurītes (Didymium), bet uz tiem izdevās atrast tikai jaunu sēņu sugu Latvijā, kas ārēji atgādina gļotsēnes. Cukurīšu neesamība uz siena tikai apstiprināja, ka šai apkārtnē ar kaļķainajām sugām tiešām ir bēdīgāk.
Interesanti bija salīdzināt, cik daudzi no taksoniem katrā pētījumā varētu būt jau dabā nosakāmi, cik obligāti mikroskopējami. Gravu sarakstā bija būtiski mazāk dabā nosakāmo (55% no visiem, pretstatā ~67% Ķemeros un Istrā), savukārt Istrā bija vismazāk obligāti mikroskopējamo tikai 6% (pretstatā Ķemeru 10% un Gravu 18%). Skaidrot to varētu tādējādi, ka Istrā bija mazāks pētījumam atvēlētais laiks viens 4 dienu brauciens, tāpēc pārvietošanās bija ātrāka, cenšoties aptvert lielāku biotopu daudzveidību, bet palaižot garām sīkas, grūti atrodamas un nosakāmas sugas, kas prasa ilgstošu pētīšanu vienā vietā. Savukārt Gravās ekspedīcijas bija vairākas un uz vairākām dienām, tāpēc varēja vairāk atslābt un vairāk "stāvēt uz vietas", mēģinot apsekojumu veikt iespējami pilnīgu. Ķemeros bija daudzi vienas dienas braucieni, attiecīgi "kaut kas pa vidam" starp abiem pārējiem. Visu trīs pētījumu taksonu saraksts: Glotsenu_petijumi_Julita2024.xls Secinājumi Visi trīs pētījumi bijuši gandrīz līdzvērtīgi gļotsēnēm bagātās vietās (ņemot vērā, ka vēl pavisam nesenajā, 2020. gadā Adamonītes publicētajā Latvijas sugu sarakstā bija tikai 108 sugas, tad 2 km2 teritorijās atrast vairāk nekā 100 sugas un vienā 4 dienu braucienā vairāk nekā 60, ir ļoti daudz), kas savstarpēji atšķiras gan ar biotopiem un reljefu, gan gļotsēņu sugām, kas visvairāk izpaužas attiecībā uz Latvijā ļoti reti sastopamajām. Istras sugu saraksts ir gandrīz divreiz īsāks galvenokārt ievērojami īsāka apsekojuma laika dēļ. Gravās varētu būt vislielākā daudzveidība gan biotopiem, gan sugām, taču vietas kaļķa trūkums neļauj pārsvaram būt lielam. Savukārt jebkuras teritorijas gļotsēņu saraksts atkarīgs ne tikai no biotopiem un to daudzveidības, bet arī no apsekojuma gadalaikiem, konkrētiem mēnešiem, laika apstākļiem (lietus daudzuma), veltītā pētījuma lauka dienu un mikroskopēšanas dienu skaita, no rūpības (ātruma/lēnuma) lauka un mikroskopijas paraugu pētījumos. Protams, arī no prasmēm un pieredzes. Kāpēc pašam svarīgi vairākkārt apsekot vienu un to pašu teritoriju? No kopējās statistikas var iegūt sugu augšanas mēnešus, bet tā neparāda, kas aiz kā seko, jo vienā gadā atbilstoši laika apstākļiem gļotsēnes var sākt augt agrāk, citā gadā vēlāk, un katru sugu laika apstākļi var ietekmēt citādāk, kāda var neaugt vispār. Pētījumi konkrētā teritorijā viena gada laikā ļauj labāk saprast gan secību, kādā gļotsēņu sugas aug, gan kura ar kuru aug kopā vienā laikā. Lielākais atklājums šajā ziņā Gravu pētījumā bija jūnija beigās atklātais "lākturīšu (Cribraria) uzlidojums", kad dažādas šīs ģints sugas auga "visur" uz atbilstošām (pārsvarā skujkoku) kritalām. Lākturītes citus gadus bija novērotas vecas un grūtāk nosakāmas nebija skaidrs, kad tās sāk augt. Attiecībā pētījumu Gravās jāpateicas Ansim Opmanim par naktsmājām, citādi tik daudz paveikt viena gada laikā teritorijā, kas ir patālu no sabiedriskā transporta, man nebūtu iespējams. Un, visbeidzot, raksta noslēgumā par pētījumu, kuru mums, visiem gļotsēņotājiem, būtu jāturpina par gļotsēnēm uz apdzīvotu vietu dzīviem kokiem. 2024. gada novembrī gluži nejauši atklāju, ka uz tādiem kokiem gļotsēņu ir gana daudz Rīgā pa divām dienām, kopsummā tikai ~3,5h laikā, apskatot tikai ~10 kokus daudzstāvu ēku un sliežu ceļu tuvumā, kopā ar Viju Sīmansoni atradām 8 sugu gļotsēnes, no kurām 6 izrādījās jaunas sugas Latvijā, 5 jaunas Baltijā, turklāt pāris arī citur pasaulē reti ziņotas! Divas no atrastajām sugām zeltpūšļu pilienīte Hemitrichia sordivesiculosa un dzeltenzilganā dzelksnīte Badhamia flavoglauca līdz šim bijušas zināmas (pēc myx.dk apkopotajiem publicētiem datiem) tikai 3 valstīs pasaulē. Ņemot vērā gan norvēģu eksperta E. Johannesena komentāru, ka Norvēģijā minētajai it kā pasaulretajai zeltpūšļu pilienītei (Hemitrichia sordivesiculosa) ir jau 38 atradnes (tiesa 10 gadu laikā), gan personīgo pieredzi (vēl vienu dienu apskatot dažus kokus apmēram tādā pašā vidē un atrodot šo sugu uz vēl diviem kokiem), skaidrs, ka suga ne tik daudz ir reta, cik šādi koki nav daudz pētīti ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē. Jāņem vērā, ka uz dzīvajiem kokiem augošās gļotsēnes ir visai sīkas, visbiežāk 0,3-1 mm diametrā, nav košas un arī neveido lielus klājienus, tāpēc pa gabalu nav pamanāmas, bet saskatāmas, piemērotu stumbru rūpīgi pētot ar lupu kaut vai acu augstumā. Īpašu uzmanību jāpievērš kokiem, kuri ir daļēji klāti ar ķērpjiem un sūnām. Rīgā gļotsēnēm īpaši piemērotas izrādījās nelielas kļavas, bet gļotsēnes tika atrastas arī uz citu sugu kokiem (pāris piramidiālajiem ozoliem un papeles), tāpēc koka sugai nav noteicošā nozīme. Svarīgāk šķiet, lai uz stumbra veidotos gļotsēnēm piemērots mikroklimats, ko varētu nodrošināt un par ko varētu liecināt uz stumbra augošie ķērpji un sūnas. Nozīmīgs varētu būt arī stumbra reljefs uz gludiem stumbriem gļotsēņu iespējamība mazāka.
Par to, kā notiek šāda gļotsēņošana, varētu liecināt mūsu ar Viju Sīmansoni "ekspedīcija", kurā ataicināju Viju pie koka, uz kura es jau biju atradusi gļotsēnes, bet pati piestāju blakus pie cita. Mēs ar Viju lēēnām "riņķojām" ap "saviem" kokiem, rūpīgi ar lupu visu pētot un pa laikam ievācot paraugus, bet sarunāties savā starpā (ar domu varbūt iet tālāk) sākām tikai pēc stundas, un arī tikai tāpēc, ka bijām nosalušas. Atrastās gļotsēnes bija bez kājiņām, pelēkas un dzeltenbrūnas, apaļīgas līdz izlocītas. Vēl var meklēt arī vairāk klājeniskas tā varētu tikt pie vēl kādas jaunas sugas Latvijā. Kā saprotams, Latvijā dzīvie koki pētīti maz, kaut gļotsēnes uz tiem, domājams, atrodamas ne tikai novembrī vismaz Norvēģijā tādas atrastas dažādos mēnešos. Paldies manam dēlam Dzintaram Klušam par palīdzību statistikas apkopošanā un karšu veidošanā! Tweet Komentāri: | |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
|
|
DZIEDAVA.lv
- retumi, kas citur Latvijā atrasti ne vairāk kā 2 vietās, 
- katrs pirmais citu taksonu ziņojums, 
- pārējie gļotsēņu ziņojumi.
