DZIEDAVA.lv

Dabas vērojumi: stāstījumi un foto Latvijas Daba: foto un apraksti Latvijas Daba: foto un apraksti Ceļojumu apraksti un foto Pārdomas jeb situāciju analīze Mūzika manā dzīvē Domas bez apdomas CV, biogrāfija, bildes Paldies jums visiem!:) Citāti no grāmatām Manu bērnu dienasgrāmatas Suņu kolekcijas Dziedava.lv

Latvijas Daba

Vērojumi

 
   
Ievadi >2 simbolus. Vārdus atdali ar tukšumu. Meklējot arī vārda vidū, priekšā liec %. Piem., zied %ava .
Precīzu vārdkopu meklēšanai lieto pēdiņas. Piem., "Misas dižpriede"

Julita Kluša, 2019.

Vidzemes jūrmalas stāvkrastu aizraujošās pārvērtības

Raksts publicēts žurnālā "Vides Vēstis", 2019.g. pavasaris (marts)

Par Gada ģeovietu 2019. gadā izvēlēti "Vidzemes jūrmalas stāvkrasti". Tātad - stāvi krasti jūras malā. Ko gan daudz par to varētu rakstīt? Tomēr, pārskatot fotogrāfijas ar dažādos gados, dažādos gadalaikos redzēto, sapratu, ka šīs ģeovietas sakarā īstais jautājums ir "Kā to visu iespiest vienā rakstā?!"

Foto: Māris Zeltiņš

Pēc 2005. gada vētras koki nogāzti, salauzīti un sakrauti kaudzītēs kā malka. Ieži pat zem biezās augāja kārtas izskaloti, bijusī zemsedze karājas gaisā ar atsegtām saknēm.

Vidzemes jūrmalas posms ar stāvkrastiem.
Tā kā lielāki vai mazāki stāvkrasti ir visā atspoguļotajā garumā un to krāšņums un atsegumi mainās atkarībā no vētrām, te atzīmēti tie posmi, kuros pēc 2005. gada vētras novēroti ne tikai atsegumi, bet arī lielākas alas. Arī tās laika gaitā mainās, izzūd un rodas jaunas. Cik, tieši kur un kādas alas ir šobrīd - jādodas skatīt katram pašam!

Pirmoreiz Vidzemes jūrmalas stāvkrastus redzēju tikai 2007. gadā, saulainā vasaras dienā.
Kopā ar vīru pa jūras malu dabas liegumu "Vidzemes akmeņainā jūrmala" nogājām visā tā 14 km garumā. Iepriekš neko par šo vietu nezināju un tiku pamatīgi pārsteigta.
Pēc tam rakstīju: "Tik negaidīti daudz dažādu iespaidu un pārsteigumu var gūt vienas dienas pastaigā gar jūru! Pati jūra, dažbrīd niknām šļakatām, dažbrīd mierīga, plūdeniem vilnīšiem ar putu galiņiem, visdažādāko izmēru un krāsu akmeņi, nebūt ne vienveidīgās smiltis, sarkana un balta smilšakmens stāvkrasti ar negaidīti dažādām alām, nez kā radies gluds smilšakmens kalns, vētras pārcietušie koki ar atsegtām saknēm, retie, bet koši zaļie smilšu augi, dažas upītes, ūdenskritums un vēl debesu un jūras krāšņie skati, saulei rietot jūrā!"
Un vēl, kas mani toreiz pārsteidza: "Lai arī varētu domāt, ka šis ievērojamais liegums ir labi zināms un pulcina plašas ļaužu masas, gandrīz visi ceļā sastaptie cilvēki koncentrējās tikai atpūtas vietās, bet visā pārējā maršrutā kopā sastapām vien uz roku pirkstiem saskaitāmus tūristus par spīti lieliskajiem laika apstākļiem."
Jā, toreiz mani izbrīnīja, ka cilvēki jūras malā vienkārši atpūtās, tā vietā, lai izbaudītu katru metru visā dabas lieguma garumā.

Tā kā arī šajā rakstā man nebūs iespējams atspoguļot katru metru, rakstīšu, galvenokārt pievēršoties tam, kam neko līdzīgu citur Latvijā novērot nevar.
Protams, pirmkārt, tā ir visa augstāk minētā daudzveidība kopumā, kas ir baudāma arī pati par sevi.
Otrkārt - tās ir pārvērtības, kādas var notikt tikai pateicoties vairāku nosacījumu kopumam - jūra + smilšakmens + stāvkrasti + vētra (+ māls) (+ akmeņi) - un šāds nosacījumu kopums Latvijā var realizēties tikai šeit - 15 km garā Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta Vidzemes jūrmalas posmā no Lejas Dzeņiem (uz D no Tūjas) līdz Veczemjiem (pirms Melekiem), kas ir Salacgrīvas novada Liepupes un Salacgrīvas pagastos.

Foto: Julita Kluša

2015. gada decembra vētras radīti viļņi izskalojuši stāvkrasta klinti tiktāl, ka trepes uz pludmali palikušas karājamies gaisā, balstu pamatiem esot metru virs zemes.

Gandrīz viss šis posms ir iekļauts arī minētajā dabas liegumā "Vidzemes akmeņainā jūrmala" (aizsargāts kopš 1957. gada, sākumā kā ģeoloģisks objekts un mazākā teritorijā), savukārt krāšņākie atsegumu posmi ir noteikti kā ģeoloģiskie un ģeomorfoloģiskie dabas pieminekļi – "Ežurgu Sarkanās klintis" un "Veczemju klintis".

Foto: Ģirts Kasparsons (no R. Matroža arhīva); Julita Kluša

Ja neiedziļinās detaļās, Veczemju klintīm kopskats kopš pagājušā gadsimta nav pārāk mainījies - stāvi, līdz 5 m augsti atsegumi ar vairākām alām. Foto 1959. un 2015. gadā.

Alas, kas veidojas jūras krastā, viļņiem izgraužot robus krasta klintī, sauc par abrāzijas alām. Vētras laikā saceļoties lieliem viļņiem, tie gluži kā mākslinieki stāvkrastu smilšakmens un māla sienā izveido dažādas skulptūras. Kur siena padodas vieglāk, veidojas alas. Ja alas jau bijušas iepriekš, tās var tikt izskalotas vēl vairāk vai pat sagrautas. Tāpēc pēc lielākām vētrām krasta klintis gandrīz nevar pazīt, jo viss mainījies. Ja ilgāku laiku nekādi satricinājumi nav bijuši, stāvkrasti pamazām apaug. Vētrās pa viļņiem trāpījies apaugums tiek norauts, atsedzot košas krāsas tikko atklātajā un svaigi nomazgātajā atsegumā, tāpēc īsi pēc vētras pastaiga jūrmalā ir īpaši krāšņa - gar stāvkrastiem var iet kā izstādē vērojot dabas veidotās gleznas.

Foto: Julita Kluša

Pēc vētrām visneparastākie skati vērojami vietās, kur stāvkrastu veido kārtām dažādu krāsu māli un smilšakmeņi. Smilšakmens izskalojas vieglāk, māls grūtāk, tāpēc smilšakmenī starp mālu kārtām veidojas dažādas rievas, plaisas un caurumi, radot neparastus, krāsainus rakstus. Foto Veczemju klints fragments pēc 2015. gada vētras.

Foto: Julita Kluša

Kā neparasti mākslas darbi izskatās jūras un vēja spēku veidotas smilšakmens kolonnas, taču to mūžs parasti nav ilgs.

Dabas pētnieks Ansis Opmanis stāsta, ka pirms šī gadsimta vētrām pa Vidzemes jūrmalu staigājis un ar velosipēdu braucis diezgan daudz, taču senāk vienīgā interesantā vieta esot bijušas Veczemju klintis, citur tikai niecīgi, knapi manāmi iezīši vai pamatiežu klātbūtne. Ievērojamākās alas bijušas Veczemju klintīs. Četras alas Guntis Eniņš 1975. gadā samērījis Lejas Dzeņos, kur garākā no tām bijusi 8 m dziļa, 2,5 m augsta un pusotru metru plata.
Ķurmraga alas, iespējams, veidojušās kādā 1990. gadu vētrā, jo rakstos pirms tam, šķiet, nav pieminētas. 1995. gadā izdotajā grāmatā "Latvijas Fiziskā ģeogrāfija" minēts: "Vidzemes jūrmalā starp Ķurmragu un Veczemjiem izveidojušās apm. 12 nelielas alas." Savukārt žurnāla "Laiks" rakstā "Jūrmalas akmeņi un alas" (2001) Benāra Lielmeža raksta: "Septiņus kilometrus no Tūjas uz ziemeļiem atrodas slavenais un pat ģeogrāfijas mācību grāmatās aprakstītais Ķurmjrags, no kura paveras plašs skats uz zilganajām jūras tālēm. Te izveidojies vairākus metrus augsts smilšakmens krasts ar vairākām alām."
Viena no Ķurmraga alām - ar kupolveidīgajiem griestiem - esot bijusi skaistākā Vidzemes jūrmalas ala. 2003. gadā klintī virs šīs alas ieejas bija izveidojies arī liels logs. Diemžēl 2005. gada janvāra vētrā Ķurmju Kupolala sagruva, pludmalē atstājot vien smilšakmens kalnu, kas 10 gadu laikā pamazām izdila līdz pazuda pavisam.
2005. gadā divu ekspedīciju laikā 22. janvārī un 12. februārī Ansis Opmanis kopā ar domubiedriem nostaigāja Vidzemes jūrmalas stāvkrastus no Lejas Dzeņiem līdz Veczemju klintīm, fiksējot lielās vētras darbus un nedarbus, uzskaitot un samērot nu jau 44 alas (vismaz 3 m dziļas). Lielākā daļa no tām bija radušās šīs vētras laikā.

Foto: Ruslans Matrozis, Guntis Eniņš

Atsegums ar Ķurmju Kupolalu 1999. un 2002. gadā. Var ievērot, ka pēc 2001. gada vētras alas sienas labajā pusē noskalota nost niša, taču stāvkrastā no alas pa labi zaļo augu vietā atsegušies krāsaini mālu slāņi, kas līdzīgi kā alas kupola iekšpusē (fotogrāfijā pa labi).

Foto: Māris Zeltiņš, Julita Kluša

Ķurmju Kupolalas paliksnis - smilšakmens kalns, kas sākotnēji atgādināja varenu dižakmeni (ap 3 m augsts, ap 7 m garš), no rašanās 2005. gadā līdz izzušanai. 2016. gada apmeklējuma laikā bijušās alas un sekojošā smilšu "dižakmens" vietu iezīmēja vien "piemiņas akmens", kas, šķiet, senāk atradies stāvkrasta augšpusē, bet laika gaitā līdz ar izgāzto bērzu saknēm nonācis pludmalē. Šo gadu laikā arī stāvkrasts apaudzis un smilšakmens ieža atsegums skatāms vien pašā apakšā. Salīdzinot ar foto, kur Ķurmraga Kupolala 1999. gadā, vieta izmainījusies līdz pilnīgai nepazīšanai!

Foto: Māris Zeltiņš, Julita Kluša

2005. gada janvāra vētrā Zivtiņu atsegumu sarkanais un baltais smilšakmens bagātinājās ar iepriekš nebijušām alām. Pēc Anša Opmaņa mērījumiem 21 no tām sasniedza vismaz 3 m garumu. Vislielākā ala - 9,7 m gara, 2,3 m augsta un 2,6 m plata (pirmajā attēlā kreisajā pusē; alas ieeja līdz pusei aizbirusi); tai blakus - divas mazākas plaisas, no kurām garākā sasniedza 4,3 m . Lai arī alas bija veidojušās strauji, turpmāko gadu laikā ik pa laikam skalotas vai, tieši pretēji, piebērtas ar sprunguļiem, smiltīm vai citiem jūras sanesumiem, pat arī pēc 2012. gada janvāra vētras (otrajā attēlā) šī trijotne pārāk mainījusies nebija, arī izmēri saglabājušies apmēram tādi paši, vienīgi ap lielo ieeju kontūras nolīdzinājušās.

Foto: Māris Zeltiņš, Julita Kluša

Neparastākā ala Zivtiņu atsegumos, kas izveidojusies 2005. gadā - alu labirints baltajā smilšakmenī. Tā kā ieejas ir no smilšakmens sienas dažādām pusēm, ir bažas, ka to kādā vētrā varētu ātri sagraut, tomēr vēl vismaz 2016. gadā tā bija saglabājusies. Foto no kreisās 2005., 2007., 2016. gads.

Foto: Julita Kluša

Vēl viena "odziņa" Vidzemes jūrmalas stāvkrastos - Ežurga ar ūdenskritumu, kas A.Grīnberga grāmatā "Latvijas ūdenskritumi un krāces" minēts kā vienīgais pastāvīgi tekošais ūdenskritums pār cietajiem nogulumiežiem jūras piekrastē. Ežurgas un ūdenskrituma izskata maiņas saistītas ne tikai ar vētrām, tām papildus ir arī sezonāls raksturs. Mainās gan tecēšanas vieta, gan plūsmas lielums, gan kāpsles un to augstums, gan ūdenskrituma kopskats. Interesants vērojums bija 2012. gada sākumā - ja 1. janvārī straumīte bija gandrīz nemanāma, tad jau pēc nedēļas, 7. janvārī, ūdenskritums mutuļoja pat divās varenās straumēs (attēlā pa kreisi). Savukārt 2016. gada rudenī tas mūs mēģināja pārliecināt, ka ūdenskritums nemaz nav pastāvīgi tekošs, jo upes gultne bija sausa (attēlā pa labi). Vidējā attēlā - maza straumīte 2007. gadā.

Foto: Julita Kluša, Atis Klušs

Lai arī ūdenskritumu grāmatā neminēts, Ežurgu klintīm D pusē ir vēl viens interesants ūdenskritums ar vairākām kāplēm nelielā gravā. Reizēm tur ūdens tek ne vien pa gravu, bet arī pa abām gravas nogāzēm. Salīdzinot dažādās reizēs redzēto, ievērojām lielu mainību gan stiprumā, gan kāpļu izvietojumā. Pārsteidzošākā bija gandrīz pusotru metru augstā kāple ar zili sarkano mālu joslām. Vieta gan mālaina arī zemē - reiz, mēģinot piekļūt tuvāk, gandrīz nācās ziedot zābaku. Meklējot informāciju par šo ūdenskritumu, sākotnēji vienīgo informāciju atradu Persija Ģederta draugiem.lv galerijā, kur viņš to sauca par Mārtiņurgas ūdenskritumu, kas, šķiet, bijis pašu izdomāts nosaukums personisku motīvu dēļ. Tā arī šis nosaukums iegājās. Vēlāk uzzināju, ka Dabas retumu krātuves datubāzē tas reģistrēts kā Ežurgas Mazais ūdenskritums, par kuru jau 2002. gadā ziņojis Gatis Pāvils - tajā ziemā šajā gravā bija izveidojies krāšņs, 3 m augsts leduskritums.
Attēlā Mārtiņurgas ūdenskrituma mazākā un lielākā kāple 2014. gada decembrī.

Viens no iemesliem, kāpēc mūsu pirmajā gājienā, 2007. gadā, starp Tūju un Rankuļragu redzējām tik maz cilvēku - daudzas alas un atsegumi bija veidojušies salīdzinoši nesen, tikai pēc 2005. gada vētras. Droši vien nemaz ne tik daudzi zināja, ka nu šīs vietas tik krāšņas. Interesanti, kādas tās ir šogad? Vai šīgada vēji ir ko būtisku mainījuši?

Foto: Julita Kluša

Katrā gadalaikā un atkarībā no citām norisēm dabā ainava pie stāvkrastiem ir citāda. Tā 2016. gada oktobrī jūra bija ļoti atkāpusies un atsegusi ar aļģēm apaugušos akmeņus, ko šādā skatā citkārt redzēt nevar.

Vēl šajā rakstā būtu gribējies parādīt ļoti reto pludmales biotopu "daudzgadīgs augājs akmeņainās pludmalēs" un mazliet biežāko "smilšainas pludmales ar daudzgadīgu augāju" (ar tiem neizbēgami sastapsieties, vērojot stāvkrastus no jūras puses). Pastāstīt, kādas retākas ķērpju sugas var augt uz jūrmalas akmeņiem, bet ka uz Vidzemes stāvkrastu atsegumiem retās augu sugas nevar iedzīvoties biežo nogruvumu dēļ. Taču Veczemju klints pašā kraujas malā kaut pavisam slīps, jau gadiem turas bērzs, un pludmalē savu izturību vētrās gadu desmitiem pārbauda vairāki melnalkšņi. Savukārt mežā aug varena dižpriede - Mantiņu priede, kuras apkārtmērs pārsniedz 3m, un vēl ir pat "Apburtā birzs" (ar akmeņiem), kas aizsargājama jau kopš 1957. gada.

Tāpat grūti iedomāties pastaigu gar stāvkrastiem, neievērtējot arī gandrīz simtgadīgo Ķurmraga bāku, ko vētra no stāvkrasta augšas savulaik nocēlusi zemē, pēc tam bākai turpinot ceļojumu jūras virzienā nu jau pa pludmali.

Foto: Atis Klušs

Kutkāju dižakmens

Dodoties apmeklēt stāvkrastus, varētu būt interesanti pie viena apskatīt arī lielākos apkārtnes akmeņus - Zaķu akmeni (30 m3), Kutkāju dižakmeni (20 m3), Smilšu stigas / Ežurgas akmeni (13 m3) u.c., bet žurnāla vietas ierobežojuma dēļ sīkāku info par to visu nāksies meklēt pašiem.






Komentāri:
Par šo tēmu vēl nav saņemti komentāri.


Spama dēļ ziņojumi, kas ietver pilnus linkus, netiek pieņemti.
Vēlies komentēt?
Vārds / segvārds:
Komentārs par šo tēmu:

 

(c) Julita, 2008.- 2019.    

dziedava.lv DZIEDAVA.lv