|
|
Julita Kluša, 2019.
Zvagulis un citi liekēži
Raksts publicēts žurnālā "Vides Vēstis", 2019.g. vasara (jūnijs)
Foto: Julita Kluša, Ansis Opmanis
Šajā bioloģiski vērtīgajā zālājā kopā ar citām biotopa "Sugām bagātas ganības un ganītas pļavas" (6270*) raksturojošām sugām, kā piemēram, matainā vēlpiene, smaržzālīte, sekstaine, šaurlapu ceļteka un villainā meduszāle, aug arī zvaguļi. Mazajā foto - Gada suga 2019 - mazais zvagulis Rhinanthus minor.
|
Iz 1888. gada "Latviešu avīzēm", Nr.19: "Pēc tam, kad mūsu vēlēšanos esiet izpildījuši un mums piesūtījuši vienu eksemplāri no tās nezāles, kas īpaši Jūsu rudzu laukā daudz ierodās, Jums paziņojam, ka šī nezāle ir plaktiņi jeb plikši, ko latiniski nosauc rhinantus vista galli. Stāds ir viengadīgs; tas laupa saknēm labumu, nomāc bieži labibu un rada daudz sēklu, kas, kad ienākušās, viegli izkrīt, un tad nākošā gadā, pavasar' attīstās.
Lai no šīs skādigās nezāles tiktu vaļā, ievēlam Jums lietāt šādus līdzekļus:
1) Rugaju lauku, kurā ši nezāle parādijās, vaijaga tūlit pēc pļaujas ar asām ecešām vairak reižu krustiem un šķērsam noecēt, lai nezāļu sēkla tiktu apsegta drusku ar zemi, un tad pēc pirmā lietus drīz dabutu dīgt. Caur vēlaku aršanu Jūs šos jaunos stādus pamatigi sapostisiet, un pavasarā lauks būs skaidrs.
2) Pie kulšanas ar mašinu visas smalkās pelavas, kurās gandrīz visu nezāļu sēklas salasās, vaijaga rūpigi sadedzināt. Tādā vīzē Jūs tiksiet drīz no šīs nezāles vaļā, jo garās saknes, kas paliek zemē, neka neskādē, tamdēļ ka ši nezāle ir tikai viengadiga."
1932. gadā žurnālā "Zemkopis" (Nr.6) K.Starcs: "Lielie plaktiņi (Alectorolophus major Ehrh.). Ļoti izplatita nezāle pļavās, pa daļai ari laukos un ganibās. Dzīvnieki to ēd vienigi jaunu, pirms ziedešanas, jo auga sēklas satur indigas vielas. (..) Kur plaktiņi aug labibas sējumos, tur no netīritas labibas miltiem cepta maize iegūst tumšu nokrāsu un īpašu, ne visai patīkamu piegaršu. Līdzīgas īpašibas piemīt ari maziem plaktiņiem (Alectorolophus minor Wimm et Grab)."
Plaktiņi, plaktenes, plaknes, plikši, pliksti, plikstiņi, pēnezis, pļavu naudulis, saules svine, tarkšētāju puķe, žvadzenes, mūsdienās oficiāli saukti kā zvaguļi, Latvijā pamatā divas sugas - mazais zvagulis Rhinanthus minor un lielais (vēlais, šaurlapu) zvagulis Rhinanthus serotinus. Kāpēc senāk tās uzskatīja par skādīgām un nīdējamām nezālēm, bet mūsdienās ceļ godā, turklāt Latvijas Botāniķu biedrība mazo zvaguli šogad izvēlējusies kā Gada augu?
Foto: Julita Kluša
Zvaguļa nosaukums un tā daudzie sinonīmi lielākoties saistīti ar tā augļiem - plakanām sēklu pogaļām, kurām kustoties, nogatavojušās sēklas grab, žvadz, plīkšķ.
Senākos laikos zemnieks pažvadzināja zvaguli, lai zinātu, kad ir īstais laiks pļaut sienu, jo, kad zvaguļi nogatavojušies, zāle pļavā jau ir pilnbriedā, ar augstu barības vērtību.
Ar nosaukumu "plikstiņš" gan jābūt uzmanīgam - zvagulim tas lietots reti, taču ganu plikstiņam Capsella bursa-pastoris (attēlā sarkanā rāmītī), kam arī plakani, taču sirdsveida auglīši, tas ir kā pamatnosaukums. Dažos apvidos ganu plikstiņu mēdza saukt arī par plaktiņiem.
|
Vairums augu ir čakli - paši sarūpē sev visu dzīvei nepieciešamo. Ar saknēm tie uzņem ūdeni un minerālvielas no zemes, bet ar lapām saules gaismā fotosintēzes procesā no ogļskābās gāzes un ūdens rada cieti un cukuru. Bet tāpat kā cilvēku vidū arī starp augiem gadās liekēži, kas dzīvo uz citu rēķina.
Tos, kas pilnībā dzīvo tikai uz citu rēķina, sauc par parazītiem. Šādiem augiem raksturīga neattīstīta sakņu sistēma. Tā kā fotosintēze tajos nenotiek, nav arī vairumam augu raksturīgā zaļā krāsa, - pārsvarā tie ir dzeltenīgi, sārti vai brūni, nezinātājam radot šaubas, vai tas vispār ir augs, nevis kāda sēne vai kāds cits brīnums. Nereti parazīti saistīti ar konkrētiem saimniekaugiem jeb augu sugām, uz kurām tie parazitē, tā ka tie ir ne vien liekēži, bet vēl arī izvēlīgi.
Foto: Julita Kluša
Ja redz augu bez zaļās krāsas, tātad tādu, kas neveic fotosintēzi, tas automātiski nenozīmē, ka šis augs ir parazīts. Ir arī t.s. saprofītiskie jeb mikoheterotrofie augi, kas organiskās vielas iegūst ar mikorizas sēņu palīdzību, ar kā micēliju jeb sēņotni savijušās auga saknes. Sēne, savukārt, sadarbojas ar fotosintezējošu koku vai krūmu - no tā saņem cukurus un citus ogļhidrātus, pretim palīdzot kokaugam uzsūkt vairāk ūdens un barības vielu. Par parazītiem šādus bezhlorofila augus neuzskata, jo tie savus devējus nemoka, tomēr liekēži tie ir, jo piedalās citu sagatavotajā mielastā. Ziedaugu ar tik savdabīgu barošanās veidu nav daudz, Latvijā tikai 4 sugas. Biežākās no tām, ko var gadīties redzēt mežos, arī Jāņos papardes meklējot, ir parastā ligzdene Neottia nidus-avis (attēlā pa kreisi) un parastā lāčtauce (senāk saukta arī kā priežu sparģeļi) Monotropa hypopitys (pa labi). Tomēr arī tās ļoti biežas nav, acīmredzot, piekļuve citu maltītēm nav tik vienkārša.
Ar augsnes sēņu palīdzību barības vielas uzņem arī daži paparžaugi - ķekarpapardes, čūskmēlītes un staipekņu gametofīti (pirmdīgļi). Pēdējie daudzus gadus dzīvo un aug pazemē, barojoties ar mikorizas sēņu starpniecību.
|
Bez pilnīgajiem parazītiem ir arī pusparazīti jeb tikai daļēji liekēži. Barības vielas gan tie uzņem no citiem augiem, taču fotosintēzi veic paši, lapas ir zaļas, tā ka no malas nemaz nepateiksi, ka liekēdis. Pie šādiem pieder arī zvaguļi, barības vielas uzņemot galvenokārt no graudzālēm un tauriņziežiem. Tāpēc senākos laikos, kad zvaguļu bija daudz, tie apdraudēja lauksaimniecību, jo, barojoties ar graudaugiem, tos novājināja, samazinot ražu. Arī pļavās un ganībās līdz pat 20. gadsimta otrajai pusei tie tika uzskatīti par kaitīgiem, jo mazināja siena un zāles vērtību.
Mūsdienās ir cits stāsts. Nīdēti un nīcināti no labības laukiem zvaguļi ir izzuduši, arī pļavās vairs nav sastopami tik daudz kā agrāk. Turklāt izrādās, ka liekēdis zālājos var būt pat noderīgs! Ja vēlas bagātīgu augu daudzveidību zālājā, kas agrāk bijis uzarts vai kultivēts, tad lielākā problēma ir - kā tikt galā ar biezi saaugušajām graudzālēm un tauriņziežiem, kuriem cauri izspraukties citiem augiem, kam vajadzīga plašāka dzīves telpa, ir sarežģīti. Parazīts, kurš savām maltītēm izmanto graudzāļu un tauriņziežu krājumus, problēmu lieliski palīdz risināt. Minētās ekspansīvās sugas tiek novājinātas un pamazām atbrīvo telpu arī citiem augiem.
Mazais zvagulis vairāk raksturīgs labām, ilglaicīgām, dabiskām pļavām, bet lielais aug gan labos zālājos, gan atmatās un ceļmalās, tāpēc sastopams biežāk. Savā starpā abas sugas atšķirt jāiemanās - pēc lapām, sazarojuma, ziedu garuma un tā krāsas toņa. Jāpiebilst, ka smalkākā sugas skatījumā Latvijā var izdalīt ne tikai divas, bet pat 7-8 sugas, taču tās atšķirt ir ļoti grūti. Sīksugas jeb pasugas nosakāmas pēc stublāja zaru skaita, lapu un seglapu izmēriem, sēklu formas; dažām sugām būtiska atšķirības pazīme ir nomelnēšana kaltējot, kamēr citas nemelnē. Taču zālāju atjaunotājiem par atšķiršanas grūtībām nav jābēdā - visi zvaguļi ir pusparazīti un barojas ar graudzālēm un tauriņziežiem, tāpēc jebkuru zvaguļu sēklas var ievākt un sēt savā zālājā, lai palīdzētu tam krāšņāk sazelt.
Lai zvaguļu sēšana būtu efektīvāka, tā jāveic vasaras beigās vai rudens sākumā (ne vēlāk kā oktobra beigās), pirms tam zāli nopļaujot vai noganot. Turpmāk jārūpējas, lai vismaz daļai zvaguļu to sēklas pirms pļaujas pagūtu ienākties un izsēties.
Foto: Julita Kluša
Ne pārāk sen zvaguļi līdz ar vairākiem citiem liekēžiem tika pārcelti uz brūnkātu (brūnkāšu) dzimtu Orobanchaceae, kas sevī ietver tikai parazītiskās un pusparazītiskās sugas. Agrāk starp šīs dzimtas augiem Latvijā bija tikai brūnkātes. Foto retākā no tām - zilganā brūnkāte Orobanche coerulescens ar raksturīgo brūno kātu. Ziedi brūnkātēm gan var būt krāsaini, kā šai - zili. Zaļās tievās lapiņas gan nav viņējās, bet viņas saimniekaugam - lauka vībotnei piederošās, jo brūnkātes ir bezhlorofila parazītaugi.
|
Foto: Julita Kluša
Starp brūnkātu dzimtas augiem Latvijā pilnīgie parazīti, kas pilnībā atkarīgi no saimniekaugiem, ir tikai brūnkātes un sārtā bezlape Lathraea squamaria (attēlā). Ja mēģinātu bezlapi no zemes izraut vai pat izrakt, tās stublājs viegli notrūktu. Tas tāpēc, ka šī auga lielākā daļa atrodas pazemē - tas ir balts, resns, zarots, gaļīgs stublājs, klāts ar zvīņām. Un tur - zem zemes - tas var sasniegt pat 5 kg svaru! Bezlapes sakņu galos ir sīki piesūceknīši, kas piesūcas izvēlētā saimniekauga - koka, visbiežāk lazdas - saknēm un izsūc no tā sev nepieciešamās barībasvielas. Virs zemes izlien tikai rozīgais bezlapes ziedu ķekars. L. Latkovskis savā 1965. gada rakstā "Kaids mistisks augs" (laikrakstā "Dzeive") min, ko par šo augu stāstījis botāniķis Vladislavs Bojārs. Tulkojumā no latgaļu valodas: "Tam augam ir vairāki nosaukumi: piena zāle, bezlape, palazdene (tāpēc ka aug zem lazdu krūmiem), dzegužu puķe, pīļu deguns, govs zobi (jo stublājiņš ir it kā zobains) un ir vēl citi nosaukumi". Latīņu nosaukums Lathraea squamaria saistīts ar slēpšanos un zvīņām (lathraios=slepens, squama=zvīņa).
Par bezlapi poētiski rakstījis A. Čemurs žurnāla "Bērnība", Nr.7 (1946.) rakstā "Liekēži augu valstī": "«Kādēļ rakties mitrā, aukstā zemē, ja man blakus ir sulīga lazdas sakne,» domā bezlape, «piegulšos un sūkšu tās gardo sulu.» Un bezlape tā arī dara. Arī bezlapei ir savas raizes, kā atrast sev barotāju. Ne katrreiz taču tuvumā pagadās kāda lazda vai alksnis. Bezlapes sēkliņa nekad nedīgst vienlaikus ar citu augu sēklām. Ko gan darītu no sēklas izlīdušais bezlapes asns, neatradis sev priekšā barotāju augu? Dažas dienas asns gan pārtiktu no tiem barības krājumiem, kas atrodas sēklas apvalkā, bet vēlāk? Tas nobeigtos bada nāvē. Tādēļ bezlapes sēkliņa gaida un nedīgst, tā dīgst tikai tad, kad pamana zem sevis kādu barotāju - koka saknīti. Gaida savu saimniekaugu, nereti pat 6 - 8 gadus, nezaudējot dīgšanas spēju. Un tomēr atgadās, ka sēkliņa to nesagaida un nonīkst."
|
Foto: Julita Kluša
Senāk zvagulis līdz ar vairākiem citiem pusparazītiem, kā piemēram, nārbuļiem, žibulīšiem, jāņeglītēm, un pilnīgo parazītu sārto bezlapi bija cūknātru dzimtā Scrophulariaceae, kuras tipiskais pārstāvis ir gumainā cūknātre Scrophularia umbrosa, saukta arī kā cūktabaka (attēlā), kas nav parazīts. Neparastos nosaukumus augs ieguvis savas spēcīgās, cilvēka degunam netīkamās smaržas pēc. Interesanti, ka agrāk šo dzimtu sauca vēl savādākā vārdā - ģīmziežu jeb ģīmjziežu dzimta, jo tās augu mazie ziediņi atgādina zvēra ģīmi ar atvērtu muti. Pēc liekēžu pārceļošanas brūnkātu dzimtā, cūknātru dzimtā palikušas tikai tās sugas, kuras sevi nodrošina ar barības vielām pilnībā pašas.
|
Foto: Julita Kluša
Latvijā pilnīgu parazītu nav daudz - bez jau minētajām brūnkātēm un bezlapēm vēl tādas savvaļā ir tikai vijas, kam ir pašām sava - viju dzimta Cuscutaceae. Tām ir tievs stublājs ar kuru tās aptinas apkārt saimniekaugam kā kobra; savukārt stublājam ir piesūcekņi, ar kuriem iespiežas saimniekaugā, lai izsūktu visu vajadzīgo un uzziedētu baltiem, bāli rozīgiem vai dzelteniem ziediem. Interesanti, ka senāk vijas sauktas arī kā sūctītņi (samērā loģiski - sūc un tinas apkārt) un zīds.
Attēlā fonā un pa kreisi - mūsdienās Latvijā biežākā no vijām - Eiropas vija Cuscuta europaea, kas mēdz augt upju krūmājos, īpaši uz nātrēm, bet arī citiem augiem. Uz āboliņiem vijas krietni retākā āboliņu vija Cuscuta epithymum subsp. trifolii (foto labajā pusē).
Dažādu sugu vijas savai izdzīvošanai izmanto dažādus augus, kuri tādēļ sāk nīkuļot un ar laiku aiziet bojā. Mūsdienās lielākas cerības sastapt ir tikai Eiropas viju, pārējās ir retas.
Tā nav bijis vienmēr. Lūk, 1938. gada rakstā "Augi - liekēži" laikrakstā "Brīvā Zeme" Nr.197 tā autors M. raksta: "Mūsu šķiedraugus - linus, apiņus, nātras piemeklē parazīts zīds (vija). Tas sastopams arī uz āboliņa, izsūkdams šiem augiem barību, tā nodarīdams laukkopjiem ievērojamus zaudējumus. Tā sēklas sīkas, mazas un grūti ievērojamas. 1 kg sarkanā āboliņā sastopams dažreiz līdz 30000 zīda sēklas graudiņu. Pat speciāli tīrīta āboliņu sēkla vēl 100 gramos satur pa sēkliņai zīda. No sēklas, arī te, līdzīgi zemē dīgstošiem augiem, attīstās neliels, vājš, bālgans līdz 15 cm garš stublājs. Retos gadījumos tas sasniedz 35 centimetrus. Ar savu brīvo, augšējo galu tas izdara spirālveidīgas kustības, it kā mēģinātu kur pieķerties. Ja tas tam izdevies, zīds aptinas savam upurim, ielaiž tā ķermenī saknītes, ar kurām izsūc barības sulu. Sakari ar zemes sakni tam pamazām izzūd un zīds paliek par augu liekēdi. Viens zīda augs gadā var dot līdz 2500 sēklu un tā savas dīgtspējas var uzglabāt 5 gadus. Zīds sastopams uz 106 dažādiem saimniekaugiem."
Vija izplatās galvenokārt ar sēklām, bet vasaras periodā arī ar stublāja daļām, kas pieaug pie jauniem veseliem augiem,
izveidojot vijas perēkļus.
|
Foto: Julita Kluša
Birztalas nārbuļi Melampyrum nemorosum (attēlos) ir ne tikai starp košākajiem nārbuļiem, bet arī starp spilgtākajiem, raibākajiem Latvijas pusparazītiem. Tiem ir dzeltenoranži ziedi, kas atrodas violetu, violetzilu vai, retāk, baltu pieziedlapu žāklēs. Kopskatā ar zaļajām lapām rada neparastu raibumu, augi ievērojami jau pa lielu gabalu. Aug sausos mežos, mežmalās, ceļmalās. Tā kā zied visu vasaru un arī Jāņos, tad sava košuma dēļ dēvēti arī vienkārši par Jāņuzāli vai Jāņa zāli. Un kā nu ne - turpat mežmalā aug arī papardes - visa laba Jāņuzāle vienuviet! Tikai jāņem vērā - šī Jāņuzāle ātri vīst, tāpēc vairāk priecēs pļavā un mežmalā nekā vāzē uz galda. Pētot senākus rakstus, atklāju, ka nārbuļi kā mīļi bērni saukti dažādos vārdos - nārzbuļi, nērbuļi, ņērbuļi, nerbuļi (birztalas nārbuļi - zilgalvainie nerbulīši), ņārbules, ķērbuļi, ķerbuļi, ķerbules. Bet Latgalē saukti kā kodeilas (kuodeilys).
Birztalas nārbuli mēdz saukt arī par zilgalvīti zilo pieziedlapu dēļ, bet ar šo nosaukumu jābūt uzmanīgam, jo tāpat citi sauc arī mazo brūngalvīti Prunella vulgaris, kam zili violetu ziedu galviņa.
Mazajā attēlā pa labi divi pusparazīti aug blakām - birztalas nārbulis ziedos kopā ar zvaguli augļu stadijā.
|
Foto: Julita Kluša
Vislīdzīgākie zvaguļiem, tāpat ar dzelteniem izstieptiem ziediem ir meža un pļavas nārbuļi, kuriem nav tādu košu lapu kā birztalas nārbulim. Atšķiršanai jāpievērš uzmanība, ka nārbuļiem visi ziedi vērsti aptuveni vienā virzienā, sakārtoti pa divi, kamēr zvaguļiem tie var būt visādos virzienos. Turklāt nārbuļu ziedi izskatās tādi kā plakanāki, zvaguļu ziediem ir raksturīgs uzpūsts kauss. Un vēl raksturīgi, ka zvaguļu lapas mala zobaina, kamēr nārbuļiem - gluda. Savstarpēji meža nārbulis no pļavas nārbuļa atšķiras ar skrajāku ziedu skaru un mazliet garākām lapām pirmajam. Meža nārbulis Melampyrum sylvaticum parazitē uz eglēm un mellenēm, savukārt biežākais pļavas nārbulis Melampyrum pratense nereti parazitē uz priedēm, tāpēc biežāk atrodams priežu mežos, taču tam der arī daži citi koki un krūmi, t.sk. egle un bērzs.
Attēlā no kreisās: zvagulis, pļavas nārbulis, meža nārbulis.
|
Foto: Julita Kluša
Žibulīšiem Euphrasia sp. (attēlos fonā un pa labi) līdzīgi kā zvaguļiem sugu atšķiršana ir sarežģīta, tāpēc dabā parasti nosaka tikai līdz ģintij - žibulītis. Sugu atšķiršanai jāņem vērā ziedu krāsa, apmatojums, lapu izmēri, jāskata lapu zobiņi utml.
Žibulītim arī lietoti dažādi nosaukumi - lauka cēle, siliņš, zemes šiliņš, meža (pļavu) eglīte. Pēdējais, iespējams, tamdēļ, ka žibulīšu lapiņas savas zobainības dēļ atgādina mazas eglītes.
No jau minētā A. Čemura raksta "Liekēži augu valstī": "Izcelsim vienu žibulīšu krūmiņu ar visām saknēm no zemes, izrušināsim uzmanīgi no zemes pikas auga saknītes un aplūkosim tās. Ko redzēsim? Žibulīšu saknītēm atradīsim tādas pat kārpiņas kā bezlapei un bez tam vēl kāda cita auga saknītes, kas ar pirmajām saaugušas; arī žibulīši ar kārpiņām atņem šīm saknītēm barības sulu."
Lai arī pusparazīts, arī žibulītis ir noderīgs - to izmanto acu slimību ārstēšanā.
Vēl kāds pa pusei liekēdis, žibulīšiem nedaudz līdzīgs, taču pēc krāsas viegli atšķirams ir parastais sārtžibulītis Odontites vulgaris (attēlā sarkanā rāmī). Arī sārtžibulīši Latvijā ir vairākas sugas, taču pārējās ir ļoti retas, bet pēc citu autoru uzskatiem - tikai vienas sugas pasugas.
|
Foto: Julita Kluša
"Eglīte" ir ne viena vien Latvijas auga vairāk vai mazāk lietotā nosaukumā. Ir arī tādi augi, ko dēvē par jāņeglītēm (arī: jāņegle); agrāk arī par pļaveglītēm (pļavu eglītēm), purveglītēm (purvu eglītēm), cūkeglītēm vai vienkārši - eglītēm. Šiem augiem robotās lapiņas kopskatā ar košajiem ziediem atgādina izpušķotu Ziemassvētku eglīti. Biežākā no jāņeglītēm - purva jāņeglīte Pedicularis palustris (attēlā) - zied arī Jāņos, varbūt tāpēc arī iesaukta par jāņeglīti. Vēl citi šī auga nosaukumi: dumbri, priežu zāle, blakšu zāle, utu zāle, utene, utubunga, tēviņi.
Jāmeklē mitrās, purvainās vietās.
Tā ir pusparazīts un parazitē uz tuvumā augošu augu, piemēram, grīšļu saknēm. Tādējādi līdzīgi zvaguļiem pļavās purva jāņeglīte var darīt labu darbu purvainās ar niedrēm un grīšļiem aizaugušās vietās - barojoties no tiem, atbrīvot vietu retākām sugām, kam vajadzīga skrajāka veģetācija, piemēram, retākām orhidejām.
Citas jāņeglītes Latvijā pašas ir ļoti retas, un maz ticams, ka Jāņos izdosies tās sastapt.
|
Foto: Julita Kluša, Ansis Opmanis
Iepriekš aprakstītie pusparazīti parazitē uz augu saknēm. Taču ir arī tādi, kas parazitē uz augu zariem. Latvijā tāds ir āmulis Viscum album (attēlā fonā un augšējā foto). Latvijā kopumā rets, tāpēc aizsargājams, kaut Latvijas DR vietumis ir visai plaši sastopams un turpina izplatību arī ZA virzienā. Par to, ka ārpus Liepājas - Grobiņas apkārtnes āmulis ir bijusi reta un īpaša suga, liecina kaut vai fakts, ka Arendoles (Randaukas) pamatskola 1935. gadā tika pārsaukta par Amuļu (Āmuļu) pamatskolu, jo tās pagalma kokos auga (un aug joprojām) āmuļi. Vēlāk āmuļu aizsardzībai te izveidots arī 3 ha liels mikroliegums "Arendoles muiža".
Tā kā vietās, kur āmuļu nav daudz, tie nereti skatāmi tikai augstu koku galotnēs, vislabāk tos meklēt ziemā vai rudenī, kad kokiem lapas nobirušas, jo āmuļi ir ziemzaļi, t.i., arī ziemā tiem ir zaļas lapas. Tāpēc bezlapu periodā āmuļus arī viegli atšķirt no pēc skata līdzīgajām bērzu vējslotām, kuru veidošanos provocē sēne Taphrina betulina (attēlā sarkanā rāmī).
|
Pavisam Latvijā esot ap 40 parazītu un pusparazītu sugas, kas izmēros no citiem Latvijas augiem īpaši neatšķiras. Pasaulē lielākā liekēde ir Arnolda raflēzija Raflesia Arnoldii. Tā aug un barojas uz tropu koku saknēm un tās sarkanīgais, skaistais un neparastais zieds sasniedz 1 m diametrā.
Komentāri:
Par šo tēmu vēl nav saņemti komentāri.
|
DZIEDAVA.lv
DZIEDAVA.lv
