DZIEDAVA.lv

Julita Kluša, 2016.

Zemgales meži - Gada cērtamā vērtība?

Foto: Valda Ērmane

Iespējams, šī raksta nemaz nebūtu, ja nebūtu Uģa Piterāna organizētās tauriņu vērošanas akcijas ar nomināciju "novadu apceļotājs". Tā nu rudens sākumā devos "ieķeksēt" tauriņus Iecavas, Bauskas un Rundāles novados, bet, lai braucienus bagātinātu, nolēmu apskatīt arī turienes mežus. Lai arī Dabas datu pārvaldības sistēmā Ozols manis apmeklētajos mežos nebija atzīmētas aizsargājamas teritorijas vai vērtīgi biotopi, mani pārsteidza sugu daudzveidība, t.sk., aizsargājamas, retas un labus mežus raksturojošas sugas. Mežā pie Iecavas stacijas neliela apmeklējuma laikā atradu pat divas dabisku mežu biotopu speciālās biotopu sugas ar ļoti augstu vērtību (šī u.c. līdzīgu specifisko terminu skaidrojumus lasi iepriekšējās "Vides Vēstīs"), tātad meži te tik labi, ka dzīvo pat īpaši jutīgas sugas! Savukārt Rundāles novada meži mani satrieca, un es beidzot sapratu, kāpēc Vides aizsardzības klubs par Gada aizsargājamo vērtību 2016. gadā pasludinājis Zemgales mežus.

Veidoja: Ansis Opmanis, Julita Kluša Aplūkojot kartē "vistukšāko" Latvijas daļu - Zemgales dienvidus, kas aptuveni sakrīt ar Zemgales ģeobotānisko rajonu, un salīdzinot kokiem aizņemto platību īpatsvaru šajā daļā un visā Latvijā kopumā, izrādās, ka te tā ir 3-4 reizes mazāka nekā vidēji Latvijā! Ja kopumā ar kokiem klātas platības ir gandrīz pusē mūsu valsts teritorijas, tad iezīmētajā teritorijā ar kokiem apaugusi tikai mazāk nekā septītā daļa. Zemes te auglīgas, tāpēc ir ļoti daudz lauksaimniecības zemju. Arī liela daļa vērtīgo mežu iznīcināti, lai iekoptu laukus. No dabiskiem mežiem un pļavām atlicis ļoti maz. Tāpēc nav arī brīnums, ka te īpaši aizsargājamās dabas teritorijas var saskaitīt pat bērnudārznieks un tās ir relatīvi nelielas.

Foto: Julita Kluša Pavasarī apmeklēju dabas liegumu "Garākalna smilšu krupja atradne" Bēnes pagastā (Auces novads). Atpakaļceļā līdz autobusa pieturai nogāju 5 km un visā ceļā redzēju labi ja kādu lielāku koku puduri (paldies viensētām, kuru piemājas koki grezno pliko un vienveidīgo ainavu!), par mežiem nerunājot; - vieni vienīgi apstrādāti lauki. Man, rīdziniecei, kam pat lielpilsētā dzīvojot tuvākais mežs ir 500 m attālumā no mājām, tādi plašumi tiešām pārsteidza. Un tas vēl skaitās Zemgales mežainākajā pusē!

Skatoties kartē, šķiet, ka Rundāles novadā mežu gandrīz nav - tādi sīki, izstiepti pleķīši vien. Taču zināju, ka vietējā iedzīvotāja Valda Ērmane portālos draugiem.lv un dabasdati.lv jau pāris gadus ziņo par šajā novadā redzētajiem visdažādāko sugu atradumiem, t.sk. daudziem retumiem un aizsargājamām sugām, kas saistītas ar kokiem un mežiem.

Foto: Valda Ērmane Koksngrauzis Plagionotus detritus Latvijā ir ļoti rets. Kopš sugas atklāšanas 2000. gadā Pededzes lejtecē apzināts mazāk nekā 10 vietās, lielākoties īpaši aizsargājamās dabas teritorijās (Vilces dabas parkā, Ruņupes ielejā, arī Rīgā). Kāpura attīstībai nepieciešami saules apspīdēti lieli, nesen atmiruši ozoli vai to zari ar biezu mizu. Tā kā Mazmežotnes - Pilsrundāles apkārtnē ir ne viens vien dižozols (t.i., ar apkārtmēru, sākot no 4 m), kā arī daudzi potenciālie dižkoki, tad arī te iedzīvojusies retā suga, ko (attēlā) vasarā izdevies nofotografēt arī V. Ērmanei.

Foto: Valda Ērmane Dobumaini lapukoki mēdz būt dzīvesvieta dažādiem kukaiņiem un to kāpuriem. Šādu koku praulos var gadīties atrast arī retu praulvaboļu kāpurus, taču precīzai sugas noteikšanai tāds būtu jāizaudzē par pieaugušu vaboli, jo kāpura stadijā vairākas sugas ir ļoti līdzīgas. Lielākie no kāpuriem ar attēlā redzamo krāsojumu ir DMB speciālās biotopu sugas melnā praulvabole un koksngraužveida praulvabole. Attēlā redzamo praulvaboles kāpuru V. Ērmane atrada martā ozolā, kas auga mežmalā Rundāles pagastā.

Foto: Valda Ērmane V. Ērmane Rundāles novada mežos klajākās vietās novērojusi Latvijā ļoti reto un aizsargājamo tauriņu - sārmeņu resngalvīti Carcharodus floccifera. Kāpuru barības augs te ir meža sārmenes, un tās aug mežos, tāpēc arī pieaugušais tauriņš meklējams mežu tuvumā. Tauriņš ir tik rets, ka uz Mazmežotnes - Pilsrundāles mežiem to pēc V. Ērmanes ziņojuma skatīt brauca pat Latvijas lielākie kukaiņu un tauriņu pētnieki - Voldemārs Spuņģis un Sintija Elferte. Nesmādēja arī Ivars Šulcs, kas šajā pusē bija ieradies vēl lielāka retuma - cūknātru mūka Shargacucullia scrophulariae meklējumos. Savukārt šis naktstauriņš Pilsrundālē 2015. gadā bija pirmais atradums Latvijā pēc vairāk nekā 100 gadu pārtraukuma. Retums retuma galā!

Biju iztēlojusies, ka viņas pētījumi notiek lielās, teju mūžameža plantācijās, tāpēc, skatot tās vietas kartē, bija pirmais pārsteigums - kā tik daudz labuma var sadzīvot tādos mazos mežu pleķīšos?!

Taču lielākais pārsteigums bija uz vietas - arī tajos vēl nesen zaļajos pleķīšos nu rēgojās izcirtums pie izcirtuma. Kā atrast tos sugām bagātos mežus, ko jau biju nodēvējusi par Valdas Ērmanes mežiem? Kad pēc ilgāka gājuma pa mežcirtēju ierīkoto dižceļu izbijušā mežā beidzot atradu kādu vēl nenocirstu nogabalu, sāku pamazām saprast, kāpēc Valda tik bieži un tik izmisusi pie saviem novērojumiem piemin - blakus izcirtums, šis jau iezīmēts nociršanai utt.

Veidojis: Ansis Opmanis

Tāda izskatās Mazmežotnes - Pilsrundāles mežu masīva izcirtumu attīstība no 1990. (gaiši pelēks) līdz 2015. (melns) gadam. Pat neticami, ka vēl pirms 25 gadiem te bija vienlaidus mežs ..

Meži kā jau līdzenajā Zemgalē nevar lepoties ar tik lielām bagātībām kā, teiksim, Gaujas Nacionālajā parkā, taču arī te ir savas aizsargājamās sugas un retumi. Kritalu, ja vien tās vēl nav aizvāktas, šajos mežos ir krustām šķērsām! Arī stāvošu beigtu un trupošu koku daudz, tie arī dzeņu sakalti un citu dzīvību apdzīvoti. Manā rudens "tauriņu brauciena" apmeklējumā izdevās pat atrast līdz tam Latvijā nereģistrētu sēņu sugu - sazaroto milneni, kas Ķīnas medicīnā skaitoties īpaša vērtība!

Foto: Valda Ērmane, Julita Kluša Sazarotā milnene Cordyceps polyarthra - parazītiska sēne, kas parazitē uz naktstauriņu kūniņām. Pirmoreiz Latvijā atrasta Mazmežotnes - Pilsrundāles mežā 2016. gada septembrī, kad te tā auga pat vairākās vietās.

Taču gadu no gada visas tās īpašās tieši Zemgales mežu vērtības tiek sistemātiski iznīcinātas cērtot, cērtot un cērtot. Salīdzinot dažādu gadu ortokartes, redzams, ka ciršana ir tik intensīva, ka pat jaunākā pieejamā ortokarte vairs neatspoguļo to, ko es redzēju, resp., atspoguļo to, ko vairs neredzēju dabā. Tā jau retie meži tiek retināti tik uzcītīgi un neatlaidīgi, it kā Latvija būtu pilnīgā kokmateriālu badā un nu jārauj jau pēdējais kumoss pat no Zemgales, kur to mežu (turklāt tie ir labi meži!!) tā jau ir palicis tik maz.

Foto: Julita Kluša Šajā kritalām bagātajā nogabalā arī jau ar sarkanu iezīmēta cirsmas robeža..

Tā visa iespaidā kopā ar sēņu un sūnu zinātājiem noorganizējām ekspedīciju šo mežu rūpīgākai izpētei, - varbūt tām izcilākajām vietām vēl var pagūt izveidot mikroliegumus un tā pasargāt? Pasākumu atbalstīja V. Ērmane, kas apsolīja izvadāt pa labākajām vietām.

Foto: Julita Kluša Parastā aknene Fistulina hepatica Latvijā ir reta un aizsargājama piepe, aug uz ozolu stumbru pamatnēm. Tā ir arī dabisku mežu biotopu speciālā biotopu suga. Pateicoties Mazmežotnes - Pilsrundāles mežu ozoliem, aknene te iedzīvojusies pat vairākās vietās. Attēlā mūsu ekspedīcijas komanda pie nogāzušās liela ozola, uz kura saknēm uzaugusi arī retā piepe (mazajā attēlā).

Foto: Julita Kluša Zilganā baltsamtīte Leucobryum glaucum Latvijā kalpo kā dabisku mežu biotopu indikatorsuga. Tai raksturīgi veidot ciņus - jo ilgāk sūna netraucēti augusi, jo lielāku cini tā veido. Mazmežotnes - Pilsrundāles mežā mēs ne tikai redzējām lielus, pat milzīgus zilganās baltsamtītes ciņus (attēlā fonā), bet Ansis Opmanis atrada arī, domājams, otru, daudz retāko šīs ģints sugu - kadiķu baltsamtīti L. juniperoideum (sugas savā starpā atšķirt ir ļoti grūti pat speciālistam), turklāt ar sporogoniem (mazajā attēlā). Tādi baltsamtītēm sastopami ļoti reti! Savukārt Ivars Leimanis mūsu ekspedīcijā atrada trejdaivu bacāniju Bazzania trilobata, kas Latvijā sastopama visai reti, vēl retāk - iekšzemē. Šī suga ir aizsargājama, tai var veidot mikroliegumu un tā kalpo kā dabisku mežu biotopu speciālā biotopu suga.

22. oktobrī 10 dalībnieku sastāvā (ieskaitot suni) apmeklējām četrus iepriekš izvēlētus potenciāli interesantus Mazmežotnes - Pilsrundāles mežu masīva nogabalus. Tajos atradām 38 dažādas īpaši nozīmīgas sugas (sēnes, ķērpjus, sūnas, kā arī 3 putnu sugas, kam konstatētas darbības pēdas) - 16 DMB indikatorsugas, 10 DMB speciālās biotopu sugas (trīs no tām - ar ļoti augstu vērtību), 11 Latvijā īpaši aizsargājamas sugas, bet 4 sugām var veidot mikroliegumus. Astoņas sugas ārpus minētajiem "statusiem", taču ļoti retas. Katrā atsevišķā nogabalā bija vairāk nekā 10 šādas īpašās sugas, bagātākajā - 18. Ansis ekspedīcijas laikā apzināja 95 sūnu sugas (ieskaitot varietātes), starp tām 7 DMB indikatosugas un viena aizsargājama un DMB speciālā biotopu suga, kā arī vēl trīs citas ļoti retas sūnu sugas. Interesanti, ka enciklopēdijā "Latvijas daba" (1998.) minēts, ka Zemgales ģeobotāniskā rajona bagātākajos mežos kopumā apzināta tikai 41 sūnu suga, tātad laikā, kad sākās lielā šo mežu izciršana, tie, vismaz sūnu ziņā, nemaz nav bijuši rūpīgi pētīti!
Te var skatīt pilnu ekspedīcijā atrasto īpaši nozīmīgo sugu, kā arī visu apzināto sūnu sugu sarakstu.
Ekspedīcijas secinājums viennozīmīgs - jāveido mikroliegumi, lai saglābtu vēl palikušās bagātības.

Foto: Diāna Meiere, Julita Kluša Viens no skaistākajiem atradumiem Mazmežotnes - Pilsrundāles ekspedīcijā, turklāt vairākās vietās, ir Latvijā retās piepes - sveķainās smalkpiepītes, kas aug uz lapukoku, lielākoties apses, kritalām, - varietāte Ceriporiopsis resinascens var. pseudogilvescens, kas no pamatformas atšķiras ar baltām izstiepto poru maliņām, atgādinot medus kāri šķērsgriezumā. Iespējams, šī varietāte Latvijā tika fiksēta pirmoreiz!

Foto: Julita Kluša Mazmežotnes - Pilsrundāles mežos ne vienā vien vietā pie ozoliem aug daivainās čemurenes Grifola frondosa, kas raksturo dabisku mežu biotopus un Latvijā ir gan aizsargājamas, gan retas, taču te - gandrīz vai parastas! Pa vairākām pie viena koka, dažas īpaši lielas.

Foto: Diāna Meiere Mazmežotnes - Pilsrundāles ekspedīcijā piedalījās arī Latvijas dabas muzeja mikoloģes Diānas Meieres suns Tofis, kas apmācīts pazemes sēņu meklēšanā. Viņam saimnieces vadībā izdevās atrast gan kādu no bieži sastopamajām briežtrifelēm Elaphomyces sp., gan vairākas īstās trifeles Tuber sp. (tiesa, mazas, ēšanai nenozīmīgas), bet visievērojamākais no atradumiem varētu būt zemesčiekurs, iespējams, melnraibais zemesčiekurs Pachyphloeus melanoxanthus (D.Meieres foto mērogā ar apses lapu).

Zemgales ģeobotāniskajā rajonā, kas ietver Zemgales līdzenumu, ir tikai dažas īpaši aizsargājamās dabas teritorijas (ĪADT), kas saistītas ar mežiem, tostarp trīs dabas liegumi - Paņemūnes meži, Ukru gārša, Skujaines un Svētaines ieleja - šajās teritorijās vēl ir cerības saglabāt pārpalikušās mežainās dabas vērtības dabiskā vidē arī lielākās platībās. Lielākais no trim teritorijas dabas parkiem (DP) ir Tērvetes DP ar varenajām staltajām priedēm, daudzas no kurām ir dižkoki gan pēc garuma, gan apkārtmēra. Taču šis mežs - ievērojams dižsils - gandrīz pilnībā ir rūķīšu, zaķīšu un citu cilvēka veidotu objektu un ceļu pārņemts - baudīt neskartās dabas krāšņumu te īsti vairs nevar. Vēl ir arī Vilces un Bauskas DP. Lai arī pēdējais ar plašām mežu bagātībām lepoties nevar, tajā atrodas Bornsmindes (Ziedoņu) parks ar Latvijā lielāko retās un aizsargājamās sūnas plakanlapu porenītes Porella platyphylla atradni - un nevajag tur ierīkot pastaigu takas vai retināt kokus - lai saglabājas īpašais mikroklimats īpašajai sugai!
Aplūkotajā Zemgales teritorijā ietilpst arī vairākas aizsargājamās alejas un dendroloģiskie stādījumi, taču platības ziņā tie aizņem mazu teritoriju.

Foto: Julita Kluša Vilces dabas parks ir mazākais no Zemgales ģeobotāniskā rajona dabas parkiem, toties tajā ir Zemgalei neraksturīgie, taču skaistie nogāžu un gravu meži. Visskaistākais laiks, kad apmeklēt DP iekārtoto dabas taku, ir pavasarī, kamēr koku lapas vēl nav pilnībā saplaukušas, toties krāšņi zied dažādi augi meža zemsedzē.

Zemgalē ir arī skaisti parki, kas saglabājušies no seno muižu laikiem un sevī vēl glabā ne vien dendroloģiskās vērtības, bet arī dabiskiem mežiem raksturīgas un retas sugas, kam vajadzīgi lieli un veci koki. Sugu daudzveidībai un arī ainavai būtu labāk, ja parkus neizskūtu līdz pēdējam krūmiņam un atstātu vismaz iespaidīgākās kritalas - tādas arī parka apmeklētājiem būtu interesants apskates objekts.
Bez krāšņā un droši vien pazīstamākā Rundāles pils parka Zemgalē vēl skatāmi skaistie Iecavas, Zaļenieku jeb Zaļās muižas, Elejas, Svitenes, Bēnes u.c. parki, kas daži jau sāk pārvērsties par mežiem, varbūt zaudējot tradicionāla parka vērtību, taču joprojām glabājot un pat iegūstot vērtību kā mežs vai mežaparks, un tas šajā mežiem nabadzīgajā Zemgalē ir būtiski.

Lai arī kopumā aizsargājamo un kopto mežaino dabas vērtību Zemgales ģeobotāniskajā rajonā ir maz, tas nenozīmē, ka visi šobrīd neaizsargātie un nekoptie mežainie nogabali ir nevērtīgi un cērtami nost - par to pārliecinājāmies arī Mazmežotnes - Pilsrundāles ekspedīcijā. Un mūsu apmeklētie meži ne tuvu nav vienīgie palikušie kā pēdējās mežaino dabas vērtību saliņas Zemgalē. Saudzēsim tās! Vai tiešām tie graši no pēdējiem palikušajiem Zemgales mežiem ir to zaudēto unikālo tieši Zemgales dabas vērtību vērti?!

Foto: Julita Kluša Strunguļu mežā (1 km x 250m) pie Viesturiem (Glūdas pagasts) kopā ar vīru Ati uzskaitījām 47 dižpriedes (apkārtmērs sākot no 2,5 m; 15 no tām apkārtmērs pārsniedza 3 m), nodēvējot nelielo mežiņu par mazo Krimuldas mežaparku (par tā dižkoku un sugu bagātību lasi iepriekšējā "Vides Vēstu" numurā). Starp priedēm auga arī jauni ozoliņi, lazdas un citi lapukoki, saskaitīju arī 7 dabisku mežu biotopu indikatorsugas (piepju, sūnu un ķērpju sugas), tātad mežs ne vien ar kokiem, bet arī ar kopumā labam, dabiskam mežam raksturīgām sugām bagāts. Jācer, nevienam neienāks prātā šo jauko un bagāto mežiņu nocirst!

Komentāri:
Par šo tēmu vēl nav saņemti komentāri.