|
Julita Kluša, 2015. Uvis - no Alauksta līdz SiveramRaksts publicēts žurnālā "Vides Vēstis", 2015.g. ražas vasara (augusts)
Par Uvja atklājumiem Ruņupes ielejā bija raksts pagājušajās Vides Vēstīs, šoreiz vairāk par pašu Uvi un to, kā viņš nonācis līdz atklājumiem Ārdava un Sivera ezeros, kā rezultātā no jauna izteikts priekšlikums veidot jaunu nacionālo parku Latvijā - Sauleskalna nacionālo parku! Intervija ar Uvi par ezeriem viņa dzīvē man bija vienlaikus šoka terapija. Veselu dienu Uvis rādīja ezeru foto un dažādu detalizētu ezeru un augu atradņu apsekojumu pierakstus, kas sākušies jau tālajā 1984. gadā, kad Uvim bija tikai 14 gadi! Pieraksti kopš bērnības rūpīgā rokrakstā, precīzi noformēti un ilustrēti, kartes ar paša rokām zīmētiem ezeriem un retāku augu atradnēm. Uvja abi vecāki darbojušies ar smalkām lietām - māte bija rokdarbniece, tēvs - izgudrotājs, elektroniķis, konstruktors, veidojis detalizētus iekārtu rasējumus un shēmas. Abi vecāki mācījuši katru darbu veikt rūpīgi un pamatīgi, tas Uvim nu asinīs tādā mērā, ka nereti no kolēģiem nākas dzirdēt: "Nu pietiks taču strādāt, brauc mājās!" Bet Uvis darbojas, līdz padarītais nonāk saskaņā ar sirdsapziņu. Viņš teic: "Dzīves jēga ir mīlestībā dāvāt sevi citiem," piebilstot, ka reizēm gan tas nemaz nenākas viegli!
Par augiem nopietnāk Uvis sācis interesēties 13 gadu vecumā, tad arī tapusi pirmā augu fotogrāfija. Par nopietniem, tālejošiem mērķiem liecina 15 gadu vecumā veiktie ieraksti kladītē, kurā aprakstīti nosacījumi, kas jāievēro, lai Latvijā no jauna atrastu ārkārtīgi reto orhideju - bezlapu epipogiju. Pagāja nieka 14 gadi, un Uvis to tiešām atrada! Pirmoreiz ezeru bagātības Uvis iepazinis 1985. gadā, 15 gadu vecumā kopā ar botāniķi Zigrīdu Eglīti pētot Alauksta ezera ūdensaugus. Tajā gadā ticis arī pie savas pirmās laivas un sācis patstāvīgus ezeru pētījumus, par ko tapis arī viņa pirmais raksts. Darbs "Retie un aizsargājamie augi Rīgas rajona austrumdaļas ezeros" (1985. gada pētījumi) iesniegts Skolēnu zinātniskās biedrības konferencei. Publicēts ikgadējā izdevumā "Retie augi un dzīvnieki 1986". Uvis jau 15 gadu vecumā reģistrējis un šai rakstā minējis jaunu atradni ļoti retajai kumelīšlapainajai ķekarpapardei; kopumā tajā publicējis datus par 10 sugu 12 jaunām un 16 pārbaudītām agrāk zināmām atradnēm. Par dalību Skolēnu zinātniskajā biedrībā skolas laikā vairākkārt braucis uz konferencēm arī Lietuvā un Igaunijā. Vēl skolēns būdams, Uvis apsekojis gandrīz 80 ezerus!
Skolas laikā pamatīgi apguvis angļu un vācu valodas, veicis nopietnus tulkojumus rakstiem par augiem, piemēram, no vācu valodas tulkojis 1910. gada Vernera rakstu par ezereņu atradnēm Vidzemē. 19 gadu vecumā sācis ezeru izpēti vairāku dienu garumā vienam pašam. Pirmajā braucienā pētījis Cārmaņa ezeru, pa nakti gulējis gumijas laivā, apsedzies ar plēvi. Kad devies apsekot vairākus ezerus vienā braucienā, līdzi ņēmis ratiņus laivas pārvadāšanai. 1997. gadā gadījies, ka pie Mjaļina ezera ratiņu ritens nolūzis, bet labi, ka tuvumā dzīvojis izpalīdzīgs vīrs, kas nākamā dienā atvedis jaunu riteni!
Pirmā grāmata par ezeriem Uvim iznāca jau 20 gadu vecumā - "Rietumu Garezera flora" (1990.). Pavisam 30 gadu laikā Uvis apsekojis vairāk nekā 500 ezeru, no tiem vairāk nekā 300 - pēc pilnas izpētes programmas. Tādas ezeru pieredzes un tāda daudzuma paša savākto datu par ezeru floru nav nevienam citam Latvijā! 26 gadu vecumā Uvis pirmoreiz nopietni apjauta Dieva esamību. Gribējis atrast Latvijā vēl nezināmu sūnu sugu - zaļo buksbaumiju Buxbaumia viridis. 3-4 nedēļas par to domājis, lasījis rakstus un secinājis, ka, vienīgā vieta, kur to varētu atrast, ir Slītere. Tā nu 1996. gada oktobrī braucis uz Slīteri tai pakaļ. Otrajā meklēšanas dienā, pārkāpjot kādai kritalai, pārņēmusi dīvaina sajūta. Nogājis metrus 10 un griezies atpakaļ. Un, jā, tur tā arī bija! Tā Uvis atklāja jaunu Latvijas sūnu sugu. Tai dienā bijis arī Saules aptumsums, kas pastiprinājis notikuma nozīmīgumu.
Uvis Latvijas ezeros augošajām najādām ir gluži kā krusttēvs, ar tām saistīti daudzi atklājumi. Jau 1989. gadā Uvis atklāja savu pirmo jauno sugu Latvijai - mazo najādu Varnaviču ezerā un vēlāk tai pašā dienā arī Šilovkas ezerā. Šajā pašā gadā jau iepriekš Sila ezerā Sēlijā tika ievākta arī lielā najāda, ko pareizi noteikt izdevās tikai 2010. gadā pēc tās atklāšanas Lielajā Krāku ezerā Latgalē. 1994. gadā par lokano najādu bija zināms vien tas, ka tā 1930. gadā atrasta Usmas ezerā, vēlāk arī Vaišļu ezerā (nu šī atradne esot iznīcināta). 1994. gada jūnijā, apsekojot Ilūkstes ezeraini, pie pašas Lietuvas robežas esošajā Skujines ezerā tika ievākti arī paraugi sūnu herbārijam. Tos ziemā pētot, atklājās, ka ievākta arī viena zobaina lapiņa. Tā izrādījās trešā Latvijā zināmā lokanās najādas atradne! Atkārtotā braucienā pārliecinājās, ka lokanā najāda šajā ezerā sastopama lielā skaitā. 2006. gadā lokano najādu Uvis atklāja arī Ārdavā un Ežezerā, 2008. gadā Sūklādes Baltajā ezerā, bet 2012. gadā - arī Siverā. Šī suga ir reta arī visas Eiropas mērogā, jo Eiropas Savienības kontinentālajā daļā kopā ar Norvēģiju un Šveici ir zināma tikai aptuveni 25 vietās. Sivers ar vairāk nekā 30 lokanās najādas atradņu uzskatāms par bagātāko no tām!
Siveru Uvis pirmo reizi bija apmeklējis jau 1988. gada augustā, piedaloties ezeru pētnieces Mirdzas Leinertes rīkotajā Sauleskalna apkārtnes ezeru izpētes ekspedīcijā. Tā reize atmiņā palikusi ar piedzīvojumu - Uvis izkāpis krastā un pēc tam nav varējis vairs atrast, kur atstājis laivu. Nācies kāpt bērzā un meklēt no augšas! Pēc tam Siveru Uvis apmeklējis 2006. un 2012. gadā, katrā pa vienai dienai, bet nopietni pētījumi tad vēl netika veikti.
Savukārt uz Ārdavu Uvis pirmoreiz devies tikai 2006. gadā, kad Latvijas Botāniķu biedrības projekta ietvaros tika veikta Krāslavas rajona reto un aizsargājamo augu inventarizācija. Ārdavs sākotnēji interesēja tikai viena auga - mieturu hidrillas - dēļ, to apsekot devās brauciena pēdējā dienā. Pētot augus Ārdava ezerā, Uvis atrada gan ļoti reto vienzieda krasteni, gan arī najādas, turklāt ievēroja, ka tās izskatās dažādi - vienai platākas, citai šaurākas lapas; ievāca herbārijam. Ziemā pētot herbāriju, atklājās, ka starp ievāktajām lokanajām najādām ir arī iepriekš Latvijā nezināma suga - smalkā najāda, kuras tuvākās zināmās atradnes - Somijā. Šī suga ir ļoti reta visā pasaulē - mūsdienās zināmas tikai kādas 25 vietas, kur tā aug!
Taču pēc 6 gadiem, 2012. gadā, apmeklējot Ārdavu, pavērās diezgan traģiska aina, jo ezerā bija sākts ievadīt SIA "Plinta" apsaimniekoto zivju dīķu ūdeņus. Smalko najādu atrada gan, bet tās bija palicis ļoti maz. Tā kā Ārdavs līdz tam bija pētīts ļoti maz, un pasaules mērogā retā najāda liecināja, ka ezerā varētu būt arī citas vērtīgas sugas, Agneses Priedes un Evijas Lakotko vadībā ar steigu tika rakstīts Dabas aizsardzības pārvaldes projekts ezera rūpīgai izpētei, lai būtu iespējams izstrādāt atbilstošu ezera aizsardzības plānu. Smalkā najāda ir arī ES Sugu un biotopu direktīvas II un IV pielikuma suga, tātad īpaši aizsargājama arī Eiropas mērogā. Sagatavoto projektu 2013. gada pavasarī atbalstīja Latvijas Vides aizsardzības fonds, un tā paša gada augustā Uvis devās Ārdava izpētē.
Laiks bija saspringts, darba daudz, laika maz, jo vasara līdz ar augiem tuvojās beigām. Uvis ne tikai pētīja ezera floru, bet vāca arī vietvārdus. Augustā 6 dienās paguva izpētīt pašu ezeru, taču krastu pētīšanu nācās atlikt jau uz oktobri, tā aizņēma nedēļu.
Pētījumā atklājās, ka Ārdavam ir ārkārtīgi bagāta flora (klāt pie jau zināmajiem šī ezera Latvijas retumiem pirmo reizi tika atrasti arī vairāki citi, piemēram, gludsporu ezerene un Dortmaņa lobēlija). Šai ziņā tas ir ievērojami pārāks par blakusesošo Drīdzi, kas atšķirībā no Ārdava ir aizsargājamā teritorijā. Tikai 300 m attālumā, caur Dubnu savienots ar Ārdavu, atrodas ievērojami lielākais Sivers - ja viens ezers tik bagāts, kāpēc lai blakusesošais nebūtu tāds pats? 2014. gadā ar to pašu iestāžu un cilvēku palīdzību kā iepriekš tika rakstīts un atbalstīts jauns projekts - šoreiz jau Sivera un tā apkārtnes izpētei. Sivers ir devītais lielākais Latvijas ezers pēc platības un piektais lielākais pēc ūdens tilpuma. Tā platība - 17,85 km2. Tas Uvim bija liels izaicinājums! Nekad iepriekš viņam nebija nācies rūpīgi pētīt tik varenu ezeru! Uvis pētīja Siveru un vēl arī četrus mazus teritorijas ezerus (Luboneņu, Kauseņu, Margauci un Teneisu) no laivas, bet Sivera apkārtnes sauszemes biotopu izpētē lielā darba apjoma dēļ palīgos nāca arī Rūta Sniedze-Kretalova un Valda Baroniņa.
Uvim tas bija grūts laiks gan personīgajā dzīvē, gan daudzo darbu dēļ - šajā gadā notika vēl pēdējā Lietuvas biotopu kartēšana, tika veikta arī bagātīgā Ruņupes dabas lieguma izpēte, sākta Ances mežu apsekošana. Pie lielajiem Sivera izpētes darbiem Uvis tika vien septembrī, kad augu krāšņākais laiks jau garām. Turklāt grūti bij novērtēt darāmā apjomu - sākotnēji sarēķināto 30 km2 vietā reāli sanāca apsekot 46 km2, tā plānoto trīs nedēļu vietā darba pietika veselām piecām nedēļām. Ar šausmām Uvis vēroja, kā kokiem krāsojas līdz nokrīt lapas, līdz jau 17. oktobrī uzsniga pirmais sniegs. Uvis atceras, kā kopā ar vietējiem zvejniekiem vēl 17. un 18. oktobrī apbraukājis ezera sēkļus, lai pierakstītu to nosaukumus, savilcis sev mugurā vairākas kārtas, tomēr tāpat nosalis.
Uvis stāsta par uz ezera piedzīvoto negaisu. Ja līst lietus vai liels vējš, tad ezerā nedodas, bet precīzi prognozēt, kā būs pēc pāris stundām, nav iespējams. Kādudien septembra beigās, kad līdz krastam bijis pusotrs kilometrs, pēkšņi sacēlies stiprs vējš un lieli viļņi. Lai tiktu uz priekšu, nepārtraukti jāairē, apkārt skatīties arī nevar, jo tikko apstājas, laivu nes prom. Pret vēju airējot, uz priekšu tiek ļoti lēni, turklāt sācis jau tumst. Krastā tomēr ticis, taču šāds negaiss uz ezera ir liels pārbaudījums.
Sivera izpētes teritorijā apzināti arī 13 lielāki laukakmeņi. Interesantākais ir Lielais akmens (aptuveni izmēri - 2 x 1,5 x 1,5 m), kas atzīmēts jau 1938. gada kartē. Tas atrodas uz Guļānu sēkļa; akmens virsotne ir vismaz pusmetru dziļumā, taču ūdens dzidrības dēļ tas saskatāms pat 2014. gada ortofoto kartē! Sivera izpētes teritorijā apzināti arī 12 Latvijas nozīmes dižkoki - 7 ozoli, 4 priedes un 1 melnalksnis, kā arī 19 vietējas nozīmes dižkoki.
Kopumā 2014. gadā tika apsekota 1822,6 ha liela ezeru platība, ko veido Sivers un četri mazie ezeri, kā arī 2736,4 ha liela ezeru krastu platība un 26,0 ha liela dīķu platība (Krāslavas novada Aulejas, Kombuļu un Skaistas pagasti, Dagdas novada Konstantinovas pagasts). Apsekotajā teritorijā tika konstatētas 39 retas un aizsargājamas sugas aptuveni 1400 atradnēs (no tām pašā Siverā - 17 retas un aizsargājamas ūdensaugu sugas), kā arī 17 aizsargājami Eiropas Savienības biotopi, kas kopā aizņem gandrīz pusi no Sivera izpētes teritorijas.
Smalkā najāda Latvijā un Baltijā zināma tikai Ārdavā un Siverā, turklāt Sivers uzskatāms par bagātāko šīs sugas atradni visā pasaulē, jo augs ezerā atrasts gandrīz trīsdesmit vietās! Sivers ir arī izcilākais lobēliju-ezereņu ezers Baltijā, bet najādu ziņā - izcilākais un bagātākais visā Eiropas Savienībā kopā ar Norvēģiju un Šveici. Šie fakti vien parāda, ka apsekotie Ārdava un Sivera ezeri ir ne mazāk vērtīgi un aizsargāšanas vērti kā Dridža ezers. Efektīvākai dabas aizsardzībai ir ļoti vēlams, lai visas blakusesošās teritorijas ar līdzīgām esošajām un potenciālajām dabas vērtībām tiktu apvienotas vienā aizsargājamā teritorijā. Priekšlikumā par Sauleskalna dabas parku trīs jau esošas īpaši aizsargājamas dabas teritorijas - DP "Dridža ezers", DP "Cārmaņa ezers" un DL "Ojatu ezers" - apvienotos ar Sivera un Ārdava ezeriem līdz ar to apkārtējām platībām, klāt pievienojot arī Leja ezeru ar 7 apkārtnes mazajiem ezeriņiem (Iļdzeiti, Guļbiņu, Korkļiņu, Dridzes, Cibuļovkas, Zubru, Joda ez.) un Dzalbu Lubuoneņu. Tweet Komentāri: | ||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
|