DZIEDAVA.lv
DZIEDAVA.lv
|
|
Julita Kluša, 2013. Ziemojošie sikspārņi un interesantais viņu mītnēsLīdz šim gadam neko daudz par sikspārņiem nezināju, tā īsti redzējusi dabā arī nebiju. Toties šogad 3 reizes sanāca piedalīties ziemojošo sikspārņu uzskaitēs, tāpēc nu ir radies kāds priekšstats kā par sikspārņiem, tā par viņu ziemošanu un par visu citu interesanto un neparasto, kas skatāms to ziemas mītnēs. Par to arī mēģināšu pastāstīt!
Vispirms jāsaka, sikspārņu mums apkārt ir daudz vairāk, nekā biju iedomājusies. Biju kaut ko dzirdējusi par to, ka tie ziemo konkrētās alās, nu, kādās 2-3 varbūt. Izrādās, ziemojošo sikspārņu uzskaitēs, kas Latvijā notiek jau 15 gadus, katru gadu tiek apsekotas vairāk nekā 80 alas! Tās ir tikai tās alas, par kurām droši zināms, ka tur kādreiz ziemojuši sikspārņi un kuras tiek apsekotas, bet vēl jau ir tādas, par kurām nav zināms, vai kuras grūti pieejamas, bet kurās arī varbūt mīt pa kādai gaisa pelei. Vēl lielāks pārsteigums izrādījās, ka sikspārņi ziemošanai iecienījuši visādus pamestus bunkurus.
Atkarībā no sugas, sikspārņi ziemot dodas oktobrī, novembrī un guļ līdz marta vidum, daži pat maijam. Ziemas guļas laikā to vielmaiņa ir pazemināta, ķermeņa temperatūra tuvu 0. Šai laikā viņi ir īpaši jutīgi pret cilvēku klātbūtni, īpaši vietās, kur pie tādas nav pierasts - alās, bunkuros. Sikspārņi reaģējot ne vien uz troksni, bet arī uz temperatūras izmaiņām, kādas rodas, cilvēkam apmeklējot to pašu vietu, kur ziemo sikspārnis, tādējādi nelabvēlīga ietekme ir pat klusai šo vietu apmeklēšanai. Sikspārnim mostoties, notiek vielmaiņas aktivizēšanās, kas izraisa brūno taukaudu zudumu pat tad, ja sikspārnis nepakustas. Bet tieši šie taukaudi būs nepieciešami, lai pavasarī sikspārnis varētu ne tikai atmosties, bet arī uzsildīt savu ķermeni un sākt kustēties. Patiesībā man sikspārņu kļuva pat žēl - viņiem ziemu nākas pavadīt kā uz naža asmens - ja būs par siltu, organisms patērēs vairāk enerģijas, ātrāk izbeigsies organisma rezerves, nesagaidīs pavasari; ja būs par aukstu - nosals. Tāpēc arī, mainoties temperatūrai, sikspārņi ziemā mostas un pārvietojas, lai ielīstu kaut kur dziļāk vai izlīstu laukā.
Bunkuros redzēju, ka sikspārņi bija izvēlējušies dažādu stratēģiju. Bija tādi, kas līduši dziļās šķirbās, iedobumos sienās, griestos, cits ielīdis pat grīdas šķirbā. Tādus parasts apmeklētājs ij nepamanīs, domās, ka sikspārņi te nedzīvo. Tāpēc svarīgi ir uzvesties klusu un iespējami maz traucēt pat tad, kad šķiet - te neviena nav.
Citi sikspārņi gan gulēja atklātāk - uz sienām vairāk vai mazāk atklātās vietās. Parasti gan tas tiek darīts vismaz metra augstumā, bet vienviet redzējām arī pārdrošinieku, kas ziemoja uz sienas teju pie pašas grīdas. Tas nu gan varētu būt laupījums kādai garāmejošai lapsai - tādas ar bunkuros esot manītas - vai kādam grauzējam.
Kādu grauzēja upuri arī bunkurā redzējām - svaigi apgrauzts sikspārnis mētājās uz bunkura grīdas.
Šur tur bunkuru stūros varēja manīt tauriņu spārnus, pārsvarā tauriņiem, kas arī ziemo bunkuros - acainie raibeņi, alu pūcītes, olīvbrūnie krūkļu sprīžmeši. Bet tie nebija vienkārši miruši tauriņi - tie, izrādās, bija gaurausainā sikspārņa maltītes atliekas. Sikspārnis noķer tauriņu, iekārtojas kaut kur uz kādas sienas un ēd garšīgo tauriņa ķermenīti, bet neēdamie spārni nokrīt lejā. Acīmredzot, sikspārņi maltīti mēdz ieturēt vienās un tais pašās vietās, tā nu vienkopus sakrājas lielāks daudzums ēdiena atlikumu.
Tagad, ziemā, šie tauriņi var mierīgi ziemot turpat netālu no sikspārņiem, jo ziemā sikspārņi neēd. Mazliet dīvaini jau ir redzēt maltīti ziemojam netālu no ziemotāja ēdēja. Tomēr garausaino sikspārņu bunkuros ir samērā maz, pārsvarā tur ziemojošie ir ziemeļu sikspārņi, kas tauriņus neēd, viņiem labāk garšo citi kukaiņi.
Bez sikspārņiem un tauriņiem bunkuros un alās ziemojam var vērot arī odus, zirnekļus un gliemjus.
Bet no nedzīvākiem objektiem ziemā visnotaļ lielu interesi var izraisīt baltie un krāsaini tonētie stalaktīti, stalagmīti un pat stalagnāti, kas rodas, pateicoties mitrajiem un caurumainajiem griestiem. Bunkuros var redzēt dažādi radušos veidojumus - gan tādus, ko var novērot tikai ziemās, kas rodas, pateicoties ūdens tecēšanai un atkal sasalšanai, - lāstekas no griestiem un ledus stalagmītus uz zemes; gan tādus, kas veidojas pastāvīgi un, pateicoties mitrumam, var augt gadiem - no kaļķiem un dažādiem kalciju, dzelzi u.c. saturošiem sāļiem, kā, piemēram, zemāk bildēs:
Tikai ziemās var vērot ledus stalagmītus, kas veidojas, ūdenim pamazām tekot un sasalsot:
Pat kādā alā, kā izrādās, ar pacauriem griestiem, bija novērojams stalagmīts.
Ziemā bunkuros var vērot arī abu veidu (ledus un sāļu notecējumu) sajaukumus - ledus veidojumus tonētus dažādās krāsās.
Stalagnāts veidojas, stalagmītam un stalaktītam satiekoties. Arī tādus šur tur bunkuros varēja novērot.
Ļoti interesants veidojums bija izveidojies uz kāda bunkura griestiem, atgādinot tādus kā ledus matus.
Uz sienām varēja novērot arī dīvainas baltas putas, kas varbūt esot kalcija salpetrs, par ko gan es droši nezinu.
Šur tur sienas klāja apsarme, interesantu skatu izdevās redzēt pie bunkura ieejas, kur apsarme jau bija sākusi lobīties nost un izskatījās visnotaļ dīvaini.
Arī pašas bunkura ārsienas klāja savdabīgs pārklājs.
Bunkuri jau izraisa interesi arī paši par sevi - visādas ejas, spocīgi gruveši - tēma tuvāka t.s. "bradātājiem", kas tieši tādas vietas speciāli apmeklē. Var vērot cilvēku atstātās "pēdas", piem., uzrakstus "Mirstīgais, tava dzīve ir nolemta" vai norādi "Nāve", kuras virzienā nācās doties.
Bet atradās arī lapiņa ar gluži svaigi drukātu veltījumu mīlestībai. Un vēl citur, izrādās, bunkurs kalpo par slēptuvi kādai bilžu grāmatiņai :)
Lai apsekotu sikspārņus, ne vienmēr pietiek ar staigāšanu kājām. Izrādās, bunkuros mēdz būt arī tādi kā "otrie stāvi", kuri ir tik šauri, ka nākas pa tiem līst uz vēdera. Par lielu pārsteigumu, kādā no bunkuriem šis otrais stāvs bija izklāts ar paklāju!
Savukārt kādai alai bija tik šaura ieeja, ka nācās tajā līst guļus ar kājām pa priekšu. Labi, ka alā nedzīvoja kāda lapsa! Toties sikspārņiem tur bija tik ērti un mājīgi, ka pat šķirbās līst nevajadzēja - gulēja atklāti uz sienām. Šīs alas apsekošana ir mans lielais lepnums, jo alas izmēru dēļ (plus ziemā tās ieeja mazliet aizsnigusi, padarot iekļuvi vēl apgrūtinošāku) tajā kurš katrs nemaz ielīst nevar. Turklāt, lai līdz šai alai tiktu, jāpārtiek arī upei, tādējādi pirmoreiz iemēģināju hidrobikses, kas arī interesanti - iespēja nobildēt upi ziemā, stāvot upes vidū!
Runājot par augiem, tādus bunkuros un alās īpaši daudz nemanīju. Interesantākās bija sūnas uz bunkura sienām ārpusē un uz griestiem kādā alā, ķērpji uz ķieģeļiem bunkura iekšpusē.
Vēl bija manāmas putnu bijušas klātbūtnes pazīmes - ligzdas un ekskrementi. Kādu sūdiņu bunkurā bija atstājusi arī cauna.
Kādas alas avotā skatījām makstenes kāpura mājas, atradās arī vesela sauja ar bruņuzivs fosiliju fragmentiem un pat kādas devona laika zivs zobs.
Tāds nu ir ieskats tajās sikspārņu ziemošanas vietās, kur man gadījās pabūt! Bez bunkuriem un alām sikspārņi mīt arī dažādos pagrabos, dzīvojamās mājās, baznīcu bēniņos un pat pilīs, koku dobumos un putnu būrīšos, citur gan tikai vasarā, citur ziemā. Šajās vietās tos savām acīm man vēl nav gadījies redzēt. Jebkurā gadījumā, ja ziemā vai agrākā pavasarī gadās būt vietās, kur varētu mitināties sikspārņi, - atcerieties, viņiem nav viegla ziemošana, centieties traucēt iespējami maz un īslaicīgi! Visi foto tapuši 2013.g. februārī.
Tweet Komentāri: | ||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
|
|
DZIEDAVA.lv
