DZIEDAVA.lv

Julita Kluša, 2015.

Kur meklēt grīņa sārteni?

Foto: Ansis Opmanis Grīņa sārtene Erica tetralix

Mūsdienās, kad jaunieši angļu valodu nereti zina labāk par dzimto latviešu, pirmā asociācija vārdam "grīnis" man bija ar angļu vārdu "green", ko izrunā "grīn" un nozīmē - "zaļš". Ieejot mežā ar augšanas apstākļu tipu "grīnis", pirmais pārsteigums tiešām bija "zaļš". Mežs, kurā dominē priedes, man asociējas ar jūrmalas priežu siliem, kur zemē sūnas ar dzeltenzaļu nokrāsu, ziedaugi zemi - mellenes, brūklenes; nereti vien brūnu skuju klāta zeme, un zemajam augājam pāri slejas augsti un brūni priežu stumbri. Bet te, grīnī, - priežu mežs, kas pilns ar garām zālēm teju manā augumā! Ļoti zaļš un slapjš priežu mežs, kurā līdzās priedēm aug arī purva bērzi, kadiķi, zemi kārkli un Latvijā retās, galvenokārt tikai piejūrā sastopamās purvmirtes, ko sauc arī par balzāmkārkliem, jo to ziedpumpuriem ir balzāma smarža.

Kā radies vārds "grīnis", nav zināms, zināms vien, ka jau 1899. gadā K. Kupfers Ziemupes - Sakas apkārtnes virsāju un mežu raksturošanai lietojis vārdu "Grinien". Ansim Opmanim ir interesanta hipotēze, vārdu "grīnis" saistot ar lietuviešu "grynas", kas nozīmē "tīrs", un varētu nozīmēt gan pēc meža izdegšanas no kokiem tīrās pļavas, gan gara tīrību, vietas saistot ar senlaikos jūrmalā pirms Velna raga (tagad - Akmensrags) bijušo baznīcu. Pagājušā gadsimta sākumā, kad mežsaimnieciskām vajadzībām ieviesa mežu tipus, arī "grīnis" ieguva jaunu jēgu kā meža tips.

Foto: Ansis Opmanis, Julita Kluša Ziemupes zāļu grīnis ar grīņa sārtenēm (vidū), purvmirtēm Myrica gale (kreisajā pusē; arī mazajā attēlā ar negataviem auglīšiem) un zilgano molīniju Molinia caerulea (arī mazajā attēlā labajā pusē, ar garām, šaurām, violetām ziedu skarām). Molīnija ir tā "zaļā zāle", kas veido grīņa zaļās sajūtas pamatus.

Mans otrs pārsteigums grīnī bija ciņainums. Zālainie slapjie posmi ar grīšļiem mijās ar sausiem sūnu ciņiem, uz kuriem auga pazīstamāki priežu mežu augi - virši, brūklenes, zilenes. Un te, uz ciņiem, pamazām iemanījāmies ievērot arī raksta galveno varoni - grīņa sārteni, kas Latvijā ir ļoti reta. Tās augšanai nepieciešami mainīga mitruma apstākļi, kādi raksturīgi grīnī, kur vasarās sauss, bet pavasaros un rudeņos - pārmitrs.

Augstāk aprakstītais ir t.s. zāļu grīnis, bet ir arī viršu grīnis - un tas ir pavisam citāds! Ja zāļu grīni tiešām var saukt par zaļu, tad viršu grīni uz rudens pusi drīzāk varētu saukt par rozīgu, jo tajā dominē virši, kas vasaras otrajā pusē sāk ziedēt. Pāri slejas retas purva priedītes, zeme klāta ar mitru vietu sūnām - sfagniem; viršiem pievienojas molīnijas, arī zilenes, vaivariņi, sausākās vietās - ķērpji. Arī šeit valda mainīga mitruma apstākļi, kādi patīk grīņa sārtenēm un citiem retiem augiem, piemēram, blīvajam sfagnam. Mūsdienās gan reti lieto jēdzienu "viršu grīnis". Skraju grīņu tipa mežaudzi, kurā dominē virši, kartē kā Eiropas Savienībā aizsargājamu biotopu 4010 jeb "Slapji virsāji ar grīņa sārteni". Lai dzīvi sarežģītu, ne visi slapjie virsāji vienlaikus ir viršu grīņi (tam raksturīgas molīnijas un koku stāvs, bet slapjā virsājā to var arī nebūt) un, par spīti biotopa nosaukumam, ne visos augs grīņa sārtenes - tās ir īpaša ekstra.

Foto: Julita Kluša Slapjš virsājs ar sfagniem, viršiem, zilenēm un vaivariņiem Slīteres nacionālajā parkā. Tas neskaitās grīnis un tajā nav ne molīniju, ne grīņa sārteņu.

Foto: Julita Kluša Blīvais sfagns Sphagnum compactum ar kladīnām slapjā virsājā Komentēt

Foto: Julita Kluša Sarkanos sfagnu ciņos nereti var redzēt izceļamies skaistu sūnu - gludlapu mīliju Mylia anomala. Komentēt

Foto: Julita Kluša Viršiem bagātās vietās var gadīties ievērot atbilstoša tauriņa - viršu mazās raibpūcītes Anarta myrtilli - spilgti zaļdzelteno kāpuru Komentēt

Foto: Julita Kluša Lai saprastu, kāda tipa grīnī esi nonācis vasaras vidū, reizēm pietiek vien paskatīties, kādi tauriņi - zilenīši, ar zilām vai violetbrūnām spārnu virspusēm - apkārt lido. Zāļu grīnī, kur nav tik daudz viršu, vairāk sastopamas zilenes, ievēroju arī vairākus zileņu zilenīšus, kam spārnu apakšpusē raksturīgs viens lielāks oranžs laukums ar ietvertu zilu "actiņu" (skat. attēlā kreisajā pusē), bet vietās, kur dominē virši, dominē arī viršu zilenīši - tiem spārnu apakšpusē krietni vairāk oranžo laukumu ar zilajām "acīm" (attēlā pa labi).

Iepazīt grīni un meklēt grīņa sārteni ieradāmies Grīņu dabas rezervātā, kas 1936. gadā dibināts ar galveno mērķi aizsargāt šīs abas Latvijā tik retās dabas vērtības, kas visvairāk sastopamas Ziemupes - Sakas grīvas apkārtnē, Latvijas pašos rietumos, tuvu Baltijas jūrai. Apmeklējumu veicām kopā ar Dabas aizsardzības pārvaldes inspektoru Andri Maisiņu, jo bez saskaņošanas rezervātu apmeklēt aizliegts.
Grīņu dabas rezervāts savulaik ir plaši meliorēts, tā mainot mitruma apstākļus un dzīves iespējas retajiem augiem, taču senākos laikos arī vairākkārt dedzis. Grīņa sārtene ir to augu lokā, kas uzzeļ tieši pēc dedzināšanas, tādējādi par spīti meliorācijai un sliktākiem mitruma apstākļiem ir izdzīvojusi.

Foto: Julita Kluša Grīņu dabas rezervāta zāļu grīnis Komentēt

Foto: Julita Kluša Parastā vairoglape Hydrocotyle vulgaris Latvijā ir aizsargājama un ierakstīta Sarkanās grāmatas 2. kategorijā, jo sastopama ļoti reti, pārsvarā tikai Kurzemes piejūrā, mainīga mitruma vidē. Tās lapas pēc formas un izmēriem atgādina efeju sētložņas un pamīšlapu pakrēslītes lapas (attēlā labajā pusē), tikai vairoglapes lapa ir biezāka, tās plātne sānā nav šķelta, kātiņš ir vairogveida plātnes centrā. Ziedi ir ļoti sīki, balti, gandrīz pie zemes. Vairoglape parasti izplatās ar ložņājošu stublāju.

Foto: Julita Kluša Sīpoliņu donim Juncus bulbosus raksturīgas pazīmes - plaša skara, saknenis sīpolveidīgi paresnināts un stublājs mezglu vietās sakņojas (apakšējā mazā attēlā). Sastopams pārsvarā tikai jūras piekrastē Latvijas R un Z daļā. Attēlā fonā slapja ieplaka, no kuras sīpoliņu donis izcelts.

Foto: Ansis Opmanis Latvijā galvainais donis Juncus capitatus aug ārpus tā vienlaidus areāla, tāpēc tam ir vien dažas atradnes piejūrā. Viena no tām ir Ādažu poligonā, bet Kurzemes piejūrā galvainais donis nebija atrasts kopš 1990. gadiem, kad tas atrasts Papē, Liepājas apkārtnē un pie Sakas. Ziemupes apkārtnē retais donis bij atrasts vien 1902. gadā, līdz šovasar tur to atrada Ansis Opmanis. No citiem doņiem atšķirams pēc pušķveida ziedkopas, kurā 5-10 ziedi un gara seglapa kā īlens.

Foto: Julita Kluša Buksbauma grīslis Carex buxbaumii Komentēt

Foto: Julita Kluša Dūkstu vijolītes Viola uliginosa lapa Komentēt

Interesanta ir Grīņu dabas rezervāta vietas vēsture. Grīnis ir neauglīgs mežu tips, tādā grūti ko audzēt, tāpēc vietējie iedzīvotāji te nevēlējās dzīvot. Taču 20. gs. sākumā šurp pārcēlās ap simts bezzemnieku ģimenes no Latvijas austrumiem, kas te iekopa saimniecības, ganīja lopus. Iesauca viņus par latgaļiem, kaut ne visi nākuši no pašas Latgales. Interesanti, ka 1947. gada kartē starp māju nosaukumiem ir arī mājas "Ēriki", bet ērika ir grīņa sārtenes nosaukuma atvasinājums no tās latīņu ģints nosaukuma Erica. Vai tam būtu kāds sakars ar šo augu?
Rezervāta teritorijā atrodas ne vien kapi, bet 1935. gadā uzcelta pat sava baznīca! Pēdējais no ienācēju ģimenēm Grīņos - mežsargs Valdis Grunskis - te nodzīvojis visu mūžu, līdz pat 21. gs. sākumam. Viņam bijis daudz stāstāmā par Grīņu dabu un piedzīvojumiem. Kopā ar māsu viņi pieradinājuši alnīti Kuprīti, kam māte radībās gājusi bojā. Kuprīti nogalināja malumednieki, taču notikušo un vainīgos atklāt palīdzēja mežsarga baltā ķēve Maija, kas kā suns pēc aicinājuma uzrādīja vietas, kur viņas drauga - alnīša paliekas apraktas. Šis gadījums tapis zināms visā Padomju Savienībā, lai demonstrētu, cik ļoti Latvijā sargā dabu. Ar Maiju esot vadāts dabas pētnieks Guntis Eniņš, kad viņš Grīņos uzaicināts kā fotogrāfs. Intervijā 1999. gadā V. Grunskis stāsta arī, kā mainījusies Grīņu daba pēc meliorācijas: "Agrāk bija smuka drava. Medus netrūka. Grīņu virši lieliski medoja. Bet, kopš ierīkoja meliorāciju, tie vairs nemedo. Tagad man palikusi viena neliela saime. Arī tā velk dzīvību." un "Zalkši kādreiz dzīvoja, bet tagad, pēc meliorācijas, ir pazuduši." Pēc mežsarga nāves palikusī pēdējā t.s. latgaļu māja Grīņos ar nosaukumu "Ceriņi" nu ir dziļi aizaugusi un grūti pieejama, taču tās apmeklējums mums sniedza negaidītu pārsteigumu - uz grīdas atradām senu bioloģijas burtnīcu ar rūpīgiem pierakstiem.

Foto: Julita Kluša Pēdējā latgaļa Grīņos nu aizaugusī māja, 2015. gads

Foto: Julita Kluša Pēdējā latgaļa māja

Foto: Julita Kluša 1997. gadā Grīņu baznīca tautai grūti pieejamajā vietā (te nav labi braucamu ceļu) tika nojaukta un no jauna uzcelta Kolkā, papildinot ar tornīti un citiem elementiem un iesvētot par Kolkas Jūras Zvaigznes Dievmātes Romas katoļu baznīcu (attēlā pa labi baznīca 2013.g.), taču Grīņu rezervātā joprojām skatāmi šīs baznīcas pamati (attēlā pa kreisi).

Foto: Atis Klušs Grīņu rezervātā līdz Otrajam pasaules karam nav bijis elektrības, toties 1932. gadā atklāta dzelzceļa līnija Liepāja - Alsunga, kura šķērsojusi visu Grīņu rezervātu. Tā robežās atradušās pat divas dzelzceļa stacijas - St. Kārpa un St. Mežaine (attēlā). Kopš 20.gs. beigām dzelzceļš vairs netika izmantots, tagad palikusi tikai sliežu ceļa vieta.

Foto: Andris Maisiņš Grīņu rezervāta teritorijā saglabājušās paliekas no seno laika darbarīka, kas izmantots lopbarības smalcināšanai. T.s. "rusverķis" bijis čuguna rats ar zobiem, kuram bija piestiprināts bomis, pie kura piejūgts zirgs. Zirgs gājis pa apli, griežot ratu. No rata griezes moments tika pārnests uz jūgvārpstu, kas tālāk darbināja smalcinātāju. Zemē joprojām saskatāmas zirga iemītās riņķveida vagas. Tādas ir vairākas (pa jūgvārpstas perimetru), jo, vagai kļūstot dziļākai, "rusverķis" tika pārvietots uz līdzenāku vietu.

Netālu no rezervāta atrodas arī izcils dižkoks - Gulēnu priede, kuras apkārtmēru 2015. gada 1. jūlijā nomērījām kā 3,86 m.

Foto: Julita Kluša Komentēt

Foto: Julita Kluša Komentēt

Grīņu dabas rezervāts nav vienīgā vieta, kur var meklēt grīņa sārteni. Netālu no tā uz rietumiem Vērgales pagastā un uz ziemeļiem Sakas pagastā turpat Pāvilostas novadā ir divi dabas liegumi ar bagātīgām grīņa sārtenes atradnēm - Ziemupes dabas liegums un DL "Sakas grīņi". Tajos ainava izskatās citāda. Ja Grīņu dabas rezervātā skatīju plašas teritorijas ar vien retām interesantāku augu atradnēm, tad "Sakas grīņi" mani pārsteidza ar kompaktumu - interesanto augu dažādība un blīvums bija lielāks. Šajā dabas liegumā varētu būt arī bagātīgākā grīņu sārtenes atradne Latvijā. Te man izdevās atrast arī dabisku mežu biotopu indikatorsugu, aizsargājamo un reto sirdsveida divlapi.

Foto: Julita Kluša "Sakas grīņu" zāļu grīnis Komentēt

Foto: Julita Kluša Sirdsveida divlape Listera cordata Sakas grīņos Komentēt

Ziemupes dabas liegums no minētajām trim aizsargājamām teriotrijām ir lielākais un daudzveidīgākais, tajā ietilpst arī 11 km garš posms jūras piekrastē ar dažādiem kāpu biotopiem, kuros sastopamas tādas retas un aizsargājamas sugas kā jūrmalas zilpodze, Lēzela vīrcele, skarainā ģipsene, dedestiņu vīķis, jūrmalas dedestiņa, pūkainais plostbārdis. Interesanti, ka vietā, kur kāpās tek avotiņš, sastopama arī zāļu purviem raksturīgā, retā un aizsargājamā kreimule, kam lapas ir kukaiņēdājas.

Foto: Julita Kluša Parastās kreimules Pinguicula vulgaris lapas izdala saldu un lipīgu šķidrumu, kas pievilina un tad pielipina kukaiņus, kurus "apēd", izdalot attiecīgus fermentus, kas sagremo barību. Zied maijā, jūnijā; ziedneša galā viens zieds (mazajā attēlā).

Foto: Ansis Opmanis, Julita Kluša Latvijas apstākļiem neparasta izskata augs ar biezām un dekoratīvām lapām - jūrmalas zilpodze Eryngium maritimum - Latvijā sastopama tikai Rietumkurzemes jūrmalā, Ziemupē un Užavā, un arī tur tās nav daudz. Izplatās un vairojas pārsvarā ar sakņu palīdzību, uz tām attīstoties jauniem dzinumiem, tādējādi tālu no savas sākotnējās augšanas vietas netiek. Zied vasaras otrajā pusē ziliem ziediem kā pogaļām, no kā arī radies auga latviskais nosaukums. Ziemupē atrodas senākā un joprojām lielākā jūrmalas zilpodzes populācija.

Foto: Julita Kluša Pūkainais plostbārdis Tragopogon heterospermus Kurzemes jūrmalā vietām sastopams diezgan bieži. No mitrās pļavās augošā pļavas plostbārža Tragopogon pratensis viegli atšķirams pēc ļoti pūkainā, pat tīmekļainā apmatojuma un lielākiem ziediem. Komentēt

Foto: Julita Kluša Lēzela vīrcele Linaria loeselii Latvijā sastopama tikai nelielās grupās vai atsevišķi eksemplāri. No visai bieži sastopamās parastās vīrceles Linaria vulgaris atšķiras ar retākām lapām, zilganu apsarmi un smaržīgiem ziediem. Komentēt

1930. gados Ziemupē kādā upītē blīvi augusi vairogu palēpe Nymphoides peltata, kas atgādina dzelteno lēpi, vien tās dzeltenais zieds dekoratīvāks, plaši atvērtām ziedlapām ar bārkstainām malām. Diemžēl vēlāk suga Latvijā nekur nav konstatēta, tā esot arī ļoti jutīga pret piesārņojumu. Vērts pievērst uzmanību mazo upīšu grīvām - varbūt tomēr izdodas atrast šo Latvijā par izzudušu uzskatīto sugu? Šobrīd Latvijai tuvākā zināmā vairogu palēpes atrade - Lietuvā.

Tālāk no jūras Ziemupes DL ir visai mežains, tā vecajos degumos, pļavās, kur kādreiz ir ganīti lopi, izveidojušies slapji virsāji un zāļu grīņi, kur var atrast arī grīņa sārteni. 1 km no Ziemupes baznīcas ir arī vecākā zināmā grīņa sārtenes atradne Latvijā. Tā kā Ziemupes dabas liegumā nav meliorēts, te vērojama lielāka augu daudzveidība un blīvums nekā Grīņu rezervātā, kur pēc meliorācijas, pazeminoties ūdens līmenim, atklātās ainavas ar slapjiem virsājiem vairāk aizaugušas ar kokiem un krūmiem, izzūdot virsājiem raksturīgajām sugām. Ziemupē atrastas arī tādas īpaši retas sugas kā galvainais donis, dobuļu fosombronija, šķeltlapu somenīte Calypogeia fissa.

Foto: Ansis Opmanis Ziemupes dabas liegumā atrastas abas Latvijā augšās retās fosombroniju ģints sūnu sugas, kas turklāt ir vizuāli skaistas - kā krokoti svārciņi. Dobuļu fosombronija Fossombronia foveolata (fona attēlā) ir īpaši reta. No līdzīgās mazliet biežāk, bet tāpat reti sastopamās Vondrāčeka fosombronijas Fossombronia wondraczekii (mazajā attēlā augšā tā ir ar sporu vācelītēm, no kurām viena jau atvērusies un kaisa sporas) vislabāk atšķirama, skatot sporas mikroskopā (mazajos attēlos apakšā: pa kreisi, režģotā - dobuļu fosombronija; pa labi, spurainā - Vondrāčeka fosombronija).

Foto: Ansis Opmanis Starp sfagniem atrastā Latvijā ļoti retā šķeltlapu somenīte Calypogeia fissa no citām somenītēm atšķirama pēc vismaz vienas iešķeltas lapas Komentēt

Foto: Ansis Opmanis Klauvas purvs, starp Limbiķi (jūrmalas mežu) un Grīņiem Komentēt

Vietās, kur mūsdienās aug grīņa sārtene, senāk cilvēki ir saimniekojuši - ganījuši, pļāvuši, dedzinājuši. Nu jau vairākus gadu desmitus grīņus neapsaimnieko tā, kā to darīja agrāk. Tāpēc tradicionālā grīņu ainava, kas ietvēra slapju virsāju, zālāju, zāļu purvu un skraju meža puduru mozaīku, no Latvijas ainavas ir gandrīz izzudusi. Vai mēs kādreiz vēl ieraudzīsim īstu grīņu ainavu?

Balstoties uz līdzšinējiem Latvijas Dabas fonda veiktajiem pētījumiem Latvijā, koku un krūmu izciršanu aizaugušos grīņos bez ganīšanas atsākšanas ir lietderīgi veikt tikai tajās vietās, kur koku stāvā pārsvarā aug priedes un zemsedzē dominē virši, sārtenes un sfagni, bet zilganās molīnijas nav daudz, maz arī lapu koku un krūmu, jo tie pēc ciršanas ataug. Tad pēc veiktās ciršanas virsājiem raksturīgo augu sugu, tai skaitā sārtenes, segums palielinās vai vismaz nemainās.
Savukārt vietās, kur zilganās molīnijas ir daudz, pēc koku un krūmu izciršanas tās segums palielinās vēl vairāk, bet citas augu sugas aug nelabprāt.
Tādējādi šķiet, ka bez ganīšanas atsākšanas (kas nozīmē arī jaunu kociņu un krūmu regulāru nograušanu) skaisto grīņu ainavu atjaunot varētu būt grūti.

Tradicionāli Eiropā, visticamāk arī Latvijā, vecos virsājus arī dedzināja, tā sekmējot jaunu viršu augšanu, jo tos lopi ēd labprātāk nekā vecos viršus. Šādās izdegušās vietās labprāt aug arī grīņa sārtene, kas spēj iesēties tikai atklātā augsnē. Par to varēja pārliecināties arī Grīņu dabas rezervātā, kur sārtene auga vecajās degumu vietās blakus dzelzceļam.

Foto: Ansis Opmanis, Julita Kluša Grīņa sārteni (attēlos kreisajā pusē) mēdz dēvēt arī par zvaniņu virsi vai čemurvirsi, jo sila virsim Calluna vulgaris (attēlos labajā pusē) tā patiesi ir līdzīga. Lapas abiem augiem ir īsas, skujveidīgas, bet ziedi - rozā. Kā jau tautas nosaukumi liecina, grīņa sārtenes ziedi atgādina zvaniņus un ir sakārtoti čemurā stublāja pašā galotnē pretstatā sila virsim, kam ziedi izkārtoti garā, izstieptā ķekarā. Ja aplūko vien lapiņas, tad grīņa sārtenei tās vairāk līdzinās melnās vistenes Empetrum nigrum lapiņām (vidējā mazajā attēlā), tomēr ieskatoties viegli atšķiramas - sārtenes lapiņas ir apmatotas (tādas nav ne vistenei, ne sila virsim) un sakārtotas mieturī pa 4.

Grīņa sārtene ir rets augs ne tikai tāpēc, ka tai vajag īpašus mainīga mitruma apstākļus. Tai kopumā nepieciešama dzīves vide, kāda raksturīga augiem Eiropas okeāniskajā daļā, t.i., okeānu piekrastē un tās tuvumā. Grīņa sārtenes atradnes Latvijā ir uz ZA vistālākās pasaulē. Tāpēc arī Latvijā šī suga sastopama galvenokārt tikai piejūrā pie Baltijas jūras. Ādažu poligonā arī sastopami plaši virsāji, kuros šobrīd gan nav dabisku grīņa sārtenes atradņu, tomēr, ja iestādītu, varbūt šī retā suga tur varētu iedzīvoties, līdzīgi kā tā aug dažās kolekcijās Rīgas apkārtnē. 1895. gadā minēta arī atradne Sēlijā pie Mazzalves, kas gan ir tik tālu no jūras, ka nekad, šķiet, nav tikusi pārbaudīta, jo atzīta par neticamu. Tomēr pastāv iespēja, ka, piemēram, to kāds savulaik ir iestādījis. Kas to lai zina, varbūt vēl aug?

Foto: Julita Kluša Šovasar mežā pie Engures ezera, pievēršoties ainaviskai kadiķu audzei, uzgāju brīnišķīgam zāļu grīnim ar izteiktiem ciņiem un bagātīgu augu klāstu zemsedzē. Saskaitīju ap 30 augu sugas, starp molīnijām, viršiem, vistenēm, brūklenēm, mellenēm, stāvo retēju, raibo kosu ievērojot arī tādus interesantākus augus kā seslēriju, melnceri, blusu grīsli, dažādas ziemcietes, arī vienzieda sūnactiņu; dzeguzenes un dzegužpirkstītes. Turpat ceļmalā auga arī Grīņu rezervātā iepazītā vairoglape ar ziediem un augļiem. Tomēr grīņa sārteni atrast neizdevās, lai arī vieta sākotnēji šķita tai ļoti piemērota. Izrādās, - ne katrs grīnis ir piemērots sārtenei, - pie Engures ezera tai esot par sausu un par kaļķainu.

Nebūt nav tā, ka par grīņa sārtenes atrašanās vietām Latvijā viss būtu jau izpētīts. Gan Ilze Rēriha 2010. gadā, gan Uvis Suško un Rūta Sniedze-Kretalova 2013. gadā atklāja iepriekš nezināmas grīņa sārtenes atradnes Alsungas novadā. Tas gan ir uz Z tuvākais novads iepriekš jau zināmajām atradnēm Pāvilostas novadā. Vēl esot zināmas nelielas atradnes gan Latvijas pašos DR pie Nīcas, gan Latvijas pašos ZR - Slīteres rezervātā. Tādējādi Baltijas jūras tuvumā vismaz kādu šīs sugas augu iepriekš nezināmā vietā vēl ir cerības atrast. Tā kā grīņa sārtene ir ziemzaļš augs, tad to var meklēt arī rudenī un pat bezsniega ziemā, vien jāiemācās atšķirt lapiņas no citiem līdzīgiem augiem (skat. attēlā), turklāt šiem čemurviršiem nereti saglabājas arī brūnas pērnās augļkopas. Un ja nu tiešām Tev paveicas atrast - neslēp sveci zem pūra, ziņo Latvijas Botāniķu biedrībai vai portālā dabasdati.lv, priecāsimies kopā!

Paldies Andrim Maisiņam, Ansim Opmanim un Lienei Auniņai par palīdzību raksta tapšanā!

Komentāri:
Eduards, 2024-04-19, 15:01 :   Liels paldies par interesanto informācīju. Man palidzēja prezentacīja!
Eduards, 2024-04-19, 15:02 :   PALDIES!