|
Julita Kluša, 2011 Akmeņi zied un šķiļasZiema. Snieg sniegi un apsedz pasauli. Pamazām arī akmeņainā jūrmala pārklājas ar baltu segu, kurā paliek grūti nomanīt akmeņu kontūras. Vai esi kādreiz ievērojis, kā akmeņi zied? Kā plaukst akmeņu pumpuri? Viss bija tik līdzens un balts, bet te pienāk brīdis, kad no zemes jau izspraucies knapi manāms pumpurs, kā puns sniega klātajā zemē.
Un te skaties - zieds jau plaukst. Sniegs, atkusnis, sals un ledus veido akmens zieda ziedlapas. Tikai nestāstiet, ka akmens nav dzīvs. Akmens elpo un ar savu dzīvības siltumu dod spēku ziedlapām vērties.
Gadās, var redzēt dīvainu ledus un sniega veidotu ziedu, un, tikai rūpīgāk ieskatoties, var ievērot, ka zieda viducis ir no akmens. Varbūt vēl dziļi dziļi sniegā, bet ir. Kā zieda sirds un dvēsele.
Ne visi akmeņi zied. Lielie akmeņi mēdz būt tik pašpietiekami, ka tie ar pa lieliem sniegiem vareni paceļas no zemes, tiem nekādi pārklāji nav vajadzīgi. Šur tur pa gaumīgai sniega - ledus rotai un viss, pietiek. Vēl vairāk, ar savu vareno stāvu tie atkausē sniegu savā apkārtnē tā, ka rodas sajūta - šie akmeņi atrodas bedrē. Sniegs atkāpies valnī kā tāds nocietinājums akmens pilij.
Daži akmeņi šķiļas no sniega segas kā tādi cālēni no olām. Dziļos sniegos iekūņojušies, līdz ar saules siltumu un atkusni tie izbāž savus degungalus un atkausē sniegu kā nometot čaumalu. Dažiem sniega sega nokūst tik vienmērīgi, ka šķiet - akmens stāvus izaug no zemes. Bet ne vien no sniega akmeņi mēdz šķilties, arī no smiltīm! Ziemā jūras viļņos nelieli akmeņi var būt ieskaloti smilšu seģenē, kuru pēcāk sargājusi vēl arī sniega kārta. Kad sniegs nokūst, slapjās smiltis sākumā paliek uz akmeņiem, līdz pamazām palēnām veras vaļā un akmeņi izšķiļas. Skats tiešām tāds, it kā akmeņi no smilšu olām šķiltos laukā.
Tik vajag trāpīt īstajā laikā un vietā, lai to redzētu! Tweet Komentāri: | |||||||||||||
|