|
|
Julita Kluša, 2015.
13 iemesli, kāpēc akmeņi ir interesanti
Raksts publicēts žurnālā "Vides Vēstis", 2015.g. ziema (decembris)
Gadījās kopīgs ceļš ar žurnāla redaktori Anitru Toomu. Gribēju ieteikt kopīgi apmeklēt arī kādus interesantus akmeņus, kas mums bija pa ceļam. Liels bija mans pārsteigums, kad Anitra paziņoja, ka viņu akmeņi neinteresē. Tā arī radās ideja šim rakstam, kurā mēģināšu atklāt, kāpēc man akmeņi šķiet tik ļoti interesanti. Iemeslu izrādījās daudz vairāk, nekā iespējams vienā rakstā izklāstīt!
Akmens enerģija
Foto: Māris Zeltiņš
Guntis Eniņš pesteļiem un akmeņu enerģijām netic, tomēr Mārim Zeltiņam gadījies arī viņu pieķert, mēģinot ieklausīties Silmaļu akmenī.
|
Šķiet, pirmo impulsu pārliecībai, ka akmeņi nav tikai garlaicīgs vielas sakopojums, deva nu jau aizsaulē aizgājušais ļoti īpašais cilvēks Ivars Vīks. Viņš deva sajūtu, ka akmeņi ir dzīvi, ka izstaro enerģijas. Nemāku teikt, vai domu spēka vai patiesu enerģiju iespaidā, bet pie atsevišķiem akmeņiem es starojošo enerģiju jutu, un tā sajūta sniedza tādu .. vienotības sajūtu ar akmeni un visu pasauli. Mēs visi esam dzīvi (dabā nekā nedzīva nav), mēs varam apmainīties ar enerģijām, dalīties sajūtām. Un man ir vienalga, vai pamatā ir tikai domu spēks (kaut domāju, ka nav), - ja kontaktēšanās ar akmeni sirdī sniedz tik lielu siltumu un mīlestības pieplūdumu, tad nozīme ir tikai tam.
|
Diženie akmeņi
Foto: Julita Kluša
Lieli akmeņi mēdz būt interesanti ar to vien, ka ir lieli. Tomēr interesantāk, ja uz akmens var uzkāpt, tam ir savdabīgs izskats vai kāda īpatnība. Muršu dižakmens nav starp Latvijas pašiem dižākajiem (pats lielākais - Nīcgales Lielais akmens - ir ar 170 m3 tilpumu, bet Muršu dižakmens tilpums ir 29 m3), taču nokalnītē stāv uz sāna, tāpēc par spīti 4 m augstumam iespējams aiz akmens nostāties tā, ka no otras puses redzama paceltas rokas plauksta, radot savdabīgu intrigu - kā tas iespējams?
|
Dabas spēka brīnums ir faktā, kā Latvija tikusi pie lielajiem akmeņiem. Sensenos laikos bijuši milzīgi ledāji, kas kūstot slīdējuši un spējuši pārvietot milzu masas. Šķēluši un vēluši. Ne velti lielajiem akmeņiem nereti raksturīga izstiepta un visai noapaļota forma, bez ļoti asiem stūriem - kā jau velšanas procesā tapušiem. Bedres un šķirbas akmenī var skaidrot arī ar dažādu iežu sastāvu - vieni ieži sadēdē ātrāk, citi lēnāk, ātrāk dēdējošo vietā rodas tukšums.
Tā kā dižakmeņi neaug un nevairojas, mūsdienās Latvijā to skaits un izmēri tikai samazinās. Senos laikos lielo akmeņu bija daudz vairāk, un tos aktīvi izmantoja dažādām vajadzībām. Nu ir pienācis laiks saudzēt un priecāties par to, kas palicis. Tomēr nav arī tā, ka dižakmeņi Latvijā uz vienas rokas skaitāmi. Par Valsts nozīmes dižakmeni skaita tādu, kam tilpums ir vismaz 10 m3, un tādu Latvijā ir ap 300.
|
Subjektīvie izmēri
Šķiet - kā var būt subjektīvi izmēri? Mērīšana ir precīza lieta, ņem mērlenti un mēri! Izrādās, ja akmeni mēra dažādi cilvēki, ir liela varbūtība, ka mērījumi atšķirsies, reizēm pat ļoti. Dižam akmenim tradicionāli tiek mērīts tā virszemes daļas garums, platums, augstums, apkārtmērs un tilpums. Problēmas sākas jau pie it kā vienkāršākajiem parametriem. Ja akmens virszemes daļa būtu glīts paralēlskaldnis, tad problēmu nebūtu - skaidrs, kas tam ir garums, kas platums. Bet akmeņi ir neregulāras formas. Ko uzskatīt par akmens garumu? Vai lielāko attālumu starp pretējiem punktiem? Ja apskatām taisnstūri, tad par garumu nebūt neuzskata lielāko attālumu - tas būtu diametrs. Matemātikā nemaz nav tāda jēdziena - neregulāras figūras garums! Ko nu? Arī ar augstumu nav vienkārši, īpaši, ja akmens ir slīpumā. Augstumu mērīt perpendikulāri slīpajai vai horizontālajai virsmai? Atkarībā no atskaites sistēmas augstums var atšķirties pat uz pusi!
Viena un tā paša "akmeņa" izmēri atkarībā no domās iztēlotā paralēlskaldņa, kurā tas ievietots. Aprēķinātais V - paralēlskaldņa tilpums. Augšējā attēlā paralēlskaldnis izvēlēts tā, lai ir vislielākais garums; apakšējā - vismazākais tilpums.
Vari eksperimentēt ar paralēlskaldņa izvēli piedāvātajiem "akmeņiem" un salīdzināt iegūtos izmērus arī pats, izmantojot Dzintara Kluša programmu adresē: tinyw.in/akmens.
|
Nosakot akmens izmērus, to domās vajagot ielikt pēc tilpuma mazākajā iespējamā paralēlskaldnī, un tad šī paralēlskaldņa garums-platums-augstums būs arī attiecīgie akmeņa izmēri. Vienkārši? Un kā Tev izdodas domās aprēķināt dažādu potenciālo paralēlskaldņu tilpumus, kuros varētu ievietot akmeni?
Ja akmens pamats būtu tuvu ovālam, tad kā garumu varētu mērīt attālumu starp vistālāk izvirzītajiem akmens punktiem, bet platumu - platākajā vietā perpendikulāri garumam, bet parasti akmeņiem ir sarežģītāka forma, kad šāda pieeja neder, ja iegūtos izmērus grib izmantot arī akmens tilpuma aprēķināšanā.
Bet tilpumu aprēķināt ir vēl sarežģītāk. Visprecīzāk būtu iegremdēt akmens virszemes daļu ūdenī un aprēķināt tilpumu akmens izspiestajam ūdenim, bet to realizēt dižakmenim nav īsti reāli. Savukārt par akmens tilpumu pieņemot iepriekšiztēlotā paralēlskaldņa tilpumu (V = g x pl x h), nonāksim pie ievērojamiem pārspīlējumiem, kādi diemžēl senākā literatūrā ir sastopami. |
Ja akmens pēc formas atgādina maizes klaipu, tad tilpuma aprēķināšanai ir ieteikums minēto paralēlskaldņa tilpumu dalīt ar divi. Sarežģītākām formām tomēr jāveic individuālas tilpuma korekcijas, un nav brīnums, ka atkarībā no mērītāju matemātikas zināšanām arī iegūtie akmens tilpumi ievērojami atšķiras.
Meklējumu un atradumu prieks
Par lieliem akmeņiem parasti informāciju iegūst iepriekš un tad atliek tikai akmeni atrast. Ja akmens nav gluži ceļmalā vai ar precīzām koordinātām, labiem ceļiem un skaidrām norādēm visās šaubīgajās vietās - tad tā atrašana pati par sevi arī slēpj kārtējo interesantumu. Vai izdosies atrast? Cik viegli?
Viens no spilgtiem piedzīvojumiem man saistās ar Alojas jeb Ceļadaļas dižakmens atrašanu, kas atrodas tikai 170 m no braucama ceļa. Mēs ar vīru bijām devušies divu dienu Ziemeļvidzemes braucienā, kurā plānots daudz objektu, tāpēc tāliem gājieniem laika nav. Bet nepilni 200 m - vai tad tas ir daudz? (200 m distanci noskriet var pusminūtē!) Pāris minūtes iespaidīgam akmenim jau varam atvēlēt!
Foto: Julita Kluša
Alojas dižakmens pēc mūsu mērījumiem - 4,9 x 3,2 x 2,2 m; V=17 m3, tā virspusē izstiepts dobums, atgādinot laivu.
|
Piebraucam tā, lai līdz akmenim visīsākais ceļš. Bet priekšā brikšņi. It kā neliela taciņa ir, bet tā drīz beidzas. Iet tālāk vai griezties atpakaļ? Akmens šķita vilinoši tuvu. Bridām caur brikšņiem, durstīgiem avenājiem un dzēlīgām nātrēm, arī purvainām vietām. Pa gabalu akmens saskatāms nav, paļaujamies uz koordinātām, vienlaikus meklējot ejamākās vietas. Kājas skrambās, bet akmens atrasts gan! Kopā ar akmens apsekošanu un atgriešanos mašīnā mūsu plānotais pāris minūšu apmeklējums aizņēma gandrīz stundu un ap 700 m reālā gājuma. Te nu bija nieka 170 m! Taču gandarījums liels un akmens skaists.
|
Iespēja iztēlei - teikas
Foto: Julita Kluša
4,5 m garais un 2,8 m augstais Plisūna dižakmens atrodas Latvijas pašos austrumos, Istras pagastā, Plisūna ezera malā, no tā paveras lieliski saulrieta skati. Nav brīnums, ja ar iztēli apveltītam cilvēkam uz akmens izdodas saskatīt krāsns guntiņas vai spožu naudu žāvējamies.
|
Ar akmeņiem saistītas arī interesantas teikas. Nereti tiek stāstīts par naudu, kas paslēpta zem akmens, par akmeņiem kā Velna karietēm, kā arī par akmeņu rašanos, tiem izkrītot Velnam no rokām.
Plisūna akmenim jeb Dunduru Velnakmenim Guntis Eniņš grāmatā "Nezināmā Latvija" min divas teikas - viena par to, kā Velni uz akmens naudu žāvē, otra - par muzikantu, kas devies pārnakšņot kādās naktsmājās uz krāsns, bet naktī attapies nosalis, guļot uz dižakmens.
|
Akmeņu sakopojumi
Ja atsevišķi akmeņi neliekas interesanti, varbūt kādu var "paņemt uz masu"? Latvijā ir vairākas vietas, kurās ir ievērojami akmeņu sakopojumi. Pie jūras tādi skatāmi Vidzemes akmeņainās jūrmalas dabas liegumā no Tūjas līdz Dzeņiem un Kurzemes jūrmalā no Rojas līdz Engurei. Vidzemes jūrmalā Dzeņos krastmalā akmeņi ir tik blīvi, ka staigāt iespējams vienīgi pa tiem, tomēr ir ziņas, ka senatnē Duntē un Skultē bijuši pat akmeņu krāvumi un grēdas, taču nu tās cilvēku iznīcinātas. Kurzemes jūrmalā akmeņi ir vairāk izretināti, tomēr Kaltenē, īpaši zema ūdens līmeņa laikā, skats iespaidīgs ar akmeņu simtiem gan krastmalā, gan jūrā. Akmeņi pārsvarā vidēji lieli, tomēr ir arī daži dižakmeņi. Bērniem Kaltenes jūrmalā īpaši patika, cenšoties uzkāpt uz katra lielāka akmens.
Interesanti, ka ledi akmeņus kustina arī mūsdienās. Pavasaros vējš dzen ledu krasta virzienā, bet ledus, savukārt, ar trieciena spēku stumj arī ceļā sastaptos akmeņus. Tā 19. gs. krastā no jūras izstumts Lielais Lauču dižakmens. Notiek arī pretējs process - jūra izskalo smiltis un sīkos akmentiņus, lielākie akmeņi kļūst atsegtāki un jūrai pieejamāki. To, ka akmeņi laika gaitā maina ne vien savu atrašanās vietu, bet arī augstumu virs zemes, ievērojām arī Engures jūrmalā, - īpaši pēc lielākām vētrām krastu nevar ne pazīt! Akmeņi, kam senāk iets garām sausumā pa jūras pusi, nu skalojas jūrā, bet citi, kuru virsotnes virs ūdens līmeņa senāk nav manītas pat seklūdens periodos, nu kļuvuši redzami.
Foto: Julita Kluša
Akmeņainas mēdz būt arī upju gultnes, viena no iespaidīgākajām tādām vietām - Naružas Velna grāvis Ērgļu un Ogres novadu robežupē.
|
Lieli akmeņu sakopojumi vērojami ne tikai pie jūras. Sauszemē senos laikos ļoti iespaidīga vieta bijusi Kaltenes kalvas. I.Vīka un S.Rusmaņa grāmatā "Kurzeme" minēts, ka Velna kalvas krāvums senos laikos sniedzies līdz pat koku galotnēm, bet laika gaitā cilvēku iznīcināts, akmeņus izmantojot ceļu būvei un citām vajadzībām. Tagad no tā vien atmiņas un zemē atrodamas akmeņu grupas, ko apaudzis mežs, - bet ar visu to tā ir iespaidīgākā akmeņainā vieta sauszemē! Izveidota arī Velna kalvas dabas taka.
|
Akmeņi svārkos un frizūrās
Foto: Julita Kluša
Aļģu radītais gan atklājas tikai tad, kad ūdens līmenis pazeminās, bet sausumā aļģes izbalē, taču arī šis fakts reizēm noder, skat, kāda panciska frizūra izveidojusies!
|
Nepatīk pliki akmeņi? Daba apģērbs! Zaļaļģei kamolainajai kladoforai Cladophora glomerata lieliski sanāk gan svārciņi, gan frizūras.
|
Dzīvība un retumi uz akmeņiem
Foto: Julita Kluša
Saknes un ķirzakas uz akmens veido līdzīgus rakstus.
|
Akmens saules staros uzsilst un kļūst par tīkamu atpūtas vietu dzīvniekiem, tiem netīši pozējot atklātā vietā un tā šim akmenim kļūstot interesantam arī dabas fotogrāfam. Ne velti tieši uz akmens man izdevās ievērot pļavas ķirzaku Lacerta vivipara gan gaidībās, gan citviet kopā ar mazuli.
Interesanta akmens un dzīvības savienība veidojas, ja akmens atrašanās vieta ir ceļā koka saknēm, tad tās reizēm var novērot izstiepušās pāri akmenim ne gluži ar nolūku sildīties saulē.
Akmens var būt arī ērta vieta ligzdai. Jūrā akmeņi ir kā radīti putnu atpūtai tālāk no cilvēkiem, un cilvēkiem - ērtai fotografēšanai.
|
Var tikai apbrīnot, kā ķērpji, sūnas, reizēm pat sēnes un ziedaugi uz akmeņiem atrod gana barības vielas, lai te arī augtu un vairotos, turklāt ir sugas, kas bez akmeņiem nemaz nevar. Latvijas ķērpju flora, neesot lielākiem laukakmeņiem, kļūtu par 1/10 jeb vismaz par 55 sugām nabagāka! Kurš katrs akmens gan nederēs; lai ķērpis izdzīvotu, nereti akmeņiem jābūt atklātā vietā, tie nedrīkst būt noēnoti, apauguši ar sūnu un velēnu. Arī 20 sūnu sugas Latvijā aug tikai uz akmeņiem, kaut kopumā sūnas spēj labāk pielāgoties dažādām augtenēm.
Man pašai vislabāk patīk sūnaini akmeņi, tieši uz akmeņiem aug ar košām sporu vācelītēm bieži sastopamā parastā šķeltcepurene Schistidium apocarpum, skaistiem ziediem līdzīgā lielā cepurene Encalypta streptocarpa, cakotām lapiņām greznā parastā bārdlape Barbilophozia barbata un citas skaistas sūnas.
Foto: Julita Kluša
Rojā uz akmens novēroju augam un ziedam šaurlapu ugunspuķi, biežāk uz akmeņiem ziedam redzēti augumā mazāki ziedaugi, - pienenes, zaķskābenes.
|
Foto: Julita Kluša
Silupītes Kalvas dižakmenim akmeņi ir arī atspulgā, bet pats klāts ar biezu un mīkstu sūnu kārtu, tajā arī parastā bārdlape.
|
Foto: Ansis Opmanis
Lai arī garlapu platdzīslene parasti ir bez sporu vācelītēm, Ansim Opmanim uz Ļavēnu akmens (23 m3 liels) izdevies to nofotografēt arī ar jauniem sporogoniem.
|
No retākām akmeņu sūnu sugām man gadījies atrast skaisto garzobu smaillapi Lophozia longidens ar sarkaniem vairķermenīšiem kā maziem bumbulīšiem zobaino lapiņu galos un garlapu platdzīsleni Paraleucobryum longifolium, kas Latvijā vēl ne tik ļoti reta, bet dažās kaimiņvalstīs jau ļoti reta.
Liela nozīme reto sugu izdzīvošanā ir arī tam, lai tās tiktu saudzētas ne vien no dabas huligānu, bet arī citu akmeņu pētnieku puses - meklējot reālas vai iedomātas cilvēku kultūrvēsturiskās pēdas akmeņos, tiem tiek plēsta un berzta nost sūna un ķērpji. Iespējams, tādu darbību rezultātā Latvija ir jau zaudējusi kādu ķērpju sugu.
|
Dzīvības pēdas akmeņos
Foto: Julita Kluša
Gana bieži, īpaši jūras malā, uz grantētiem ceļiem un upju sērēs, sastopami akmeņi, kas sevī glabā pēdas vai atliekas no seniem augiem un dzīvniekiem. Attēlā daļa no manis atrastajām fosilijām, starp kurām arī seno dzīvnieku kolonijas: sūneņi Bryozoa, koraļļi Favosites, Heliolitidae, Syringopora un viskrāšņākais labajā pusē apakšā - stabuļu korallis Sarcinula sp.
|
Akmeņi ar bedrītēm, caurumiem, iekalumiem
Foto: Julita Kluša
Riņķa krusts Zutēnu vecajos kapos - šādi cilvēku veidotie akmens krusti saglabājušies vien nedaudzās vietās Latvijā; Igaunijā gan to esot daudz vairāk.
Mazajā attēlā akmens ar dabisku caurumiņu |
Ir liela akmeņu grupa, kas visi interesanti sava specifiskā reljefa vai tajā atstātās informācijas dēļ un kurai varētu veltīt daudzus atsevišķus rakstus - akmeņi ar dabiskām bedrītēm un muldām, kurās uzkrājušos ūdeni pat mēdz izmantot dziedniecībā vai kurās tikuši likti ziedojumi; bedrīšakmeņi un dobumakmeņi, kurus par tādiem veidojuši cilvēki senos laikos; pēdakmeņi jeb akmeņi ar it kā pēdu nospiedumiem, kuru izcelsmi nereti ir grūti noskaidrot; dažādi kultūrvēsturiskie akmeņi ar visāda veida un nozīmes iekalumiem; visbeidzot arī sīki jūrmalas akmentiņi, kam dabiskā veidā izveidojies caurumiņš, radot iespēju akmentiņu nēsāt kaklā pakārtu - tādi nesot laimi! Šie akmentiņi man īpaši mīļi un katru reizi, staigājot pa akmeņainu jūrmalu, tādus meklēju!
|
Reizēm akmeņi aug
Foto: Julita Kluša
|
Patiesībā tā nemaz nav, ka akmeņi kļūst tikai mazāki un mazāki. Reiz vējainā ziemas dienā pie Ķurmraga novērojām pretējo - akmeņu veidošanos, tapšanu lielākiem. Vētra mālainos krastus bij izskalojusi un nu jūras viļņos jauca baltos un sarkanos mālus kopā ar krāsainajiem sīkajiem akmentiņiem. Īsta māksliniece! Tapa jauni, raibi bērna dūres lieluma akmentiņi, kas pēc laika sacietēja, jo akmeņiem jau pieklājas būt cietiem.
|
Skaistums cilvēku veidotās celtnēs
Foto: Julita Kluša
Subates katoļu baznīcas kompleksa arhitektūrā akmeņi izmantoti trejādi - atšķirīgi baznīcai, zvanu tornim un žogam. Kā citi piemēri attēla kreisajā pusē (sākot no augšas) - fragmenti no Arakstes muižas kūts, Valdemārpils (Sasmakas) pareizticīgo baznīcas un Virķēnu muižas smēdes.
|
Ne tikai daba parāda akmeņu skaistumu, savs devums ir arī cilvēkam, kas kopš seniem laikiem akmeņus lietojis ne vien kā materiālu, bet arī skaistas vides radīšanai, izmantojot akmeņu krāsu, formu un izmēru dažādību. Prieks redzēt celtnes, kuru veidošanā izmantoti akmeņi, vienalga, vai tā būtu pils, baznīca, saimniecības ēka, dzirnavas, mols, akmeņu krāvumi, piramīdas vai žogs. Neiedziļināšos, vien pievērsiet uzmanību, cik dažādi un skaisti akmeņi atklājas arī ar cilvēka roku palīdzību.
|
Akmeņi zied
Grupas "Skumju akmeņi" tituldziesmā ir vārdi "Visi akmeņi zied, visi akmeņi zied... uz iekšu...". Un šī doma liek paskatīties uz akmeņiem atkal no citas puses.
Taču ziemās un pavasaros akmeņi zied arī uz āru, ap sevi veidojot sniega un ledus ziedlapas.
Paldies Ansim Opmanim par konsultāciju.
Komentāri:
Par šo tēmu vēl nav saņemti komentāri.
|
DZIEDAVA.lv
DZIEDAVA.lv
