|
|
Zenta Mauriņa "Dzīves vilcienā" (1941.)
Grāmata atstāja uz mani spēcīgu iespaidu, un par šo grāmatu es rakstīju sacerējumu skolas izlaiduma eksāmenā, jo uz to brīdi tā man šķita pati spēcīgākā no izlasītajām grāmatām. Toreiz izlasītais vairākkārt deva apstiprinājumu manai pārliecībai, kura vēl nebija tik stabila, lai varētu pastāvēt pati par sevi.
No šodienas viedokļa lasot, varētu būt savādāks grāmatas vērtējums. Autore tomēr ir pārāk pesimistiska un rada nospiestību, pārāk uzspiež nolemtības zīmogu. Daudz kam vairs es nepiekrītu vai piekrītu nosacīti.
Tomēr savā ziņā viņas viedoklis ir respektējams, un es joprojām uzskatu, ka grāmata ir vērtīga un daudzas izteiktās domas joprojām ir aktuālas.
Citējot nešķiroju, kurām domām es piekrītu un kurām - ne, - tās visas ir diskutējamas vai vienkārši interesantas. Bet citātos jau grāmatas būtību neizteiksi, jālasa visa grāmata.
Darbs nedrīkst būt verdzinātājs, kas strādātājam neļauj pacelt acis pret sauli, darbam jābūt par prieka raisītāju, par muskuļu un smadzeņu spēku izpaudēju, par personas apliecinātāju. Es strādāju - tātad es esmu, tā skan latvieša ticības apliecinājums.
Bagāts ir tas, kam daudz spēka, bet gudrs tas, kas sev neuzkrāj pārāk lielas nastas.
Siltā vasaras naktī, dārzā ēdot, arī mazi akmentiņi garšo kā melnie ikri.
Ārsti visās pasaules malās raksturojami ar divi 2 d. ... "Viņi ir dumji un dārgi."
Slimnīcā atdvēseļo cilvēku, nolaupa tam personību, un tādēļ, jo spilgtāks indivīds, jo grūtāk tam slimnīcā.
Cilvēku var mīlēt, var ienīst, bet kur to izlieto, tur tam nodara vislielāko pārestību.
(Ārsti) nāk un iet it kā slimnieks nebūtu cilvēks, bet apraugāma lieta, piemēram, plaušas, kas novietotas un kas jāaplūko, kā tās uzglabājušās.
Viņa neprata domāt, jo piederēja baram.
Kā fiziskas sāpes viņa izjuta to cilvēku valodas, kas runājot stostās, svepst, rīstās, šļupst, šņāc, sēc, sīc, gaudo, vaid, činkst, ķērc, ņaud, ņerkšķ, ņurd, kas izmurkšķ un apmuļļā vārdus un runājot klukst kā vistas vai arī kulkst kā ūdens, kas skrien gar pudeles kaklu.
Kas nemīl cilvēku, nevar būt par labu ārstu... Bet kas vienu cilvēku vairāk par visiem mīl, neder ārsta darbam.
Evaņģēlija jēga - mīlēt savu tuvāko, bet to ar pavēlēm panākt nevar.
Nevis dvēsele un gars piemērojas miesai, bet gan otrādi, miesa piemērojas garam un dvēselei... "Izdziedinait dvēseli, miesa tad izturēs daudz".
Lielākai svētlaimei tāpat kā lielākām sāpēm nav vārda, un visas domas sadeg šais liesmās. Tad cilvēks kļūst līdzīgs zvaigznei debesīs un puķei pļavā: var tikai mirdzēt un ziedēt.
Katrai lietai, tāpat kā katram cilvēkam, ir dienas un nakts puse. Dienas puse ir rādāma, nakts puse - slēpjama. Silts, pelēks vai arī mīksti zaļi apsūnojis akmens guļ saulē. Cik skaisti - jūs sakāt un labprāt apsēžaties uz akmeņa. Bet sargaities to pacelt un paskatīties, kas mitrajā nakts pusē mudž un lokās ...
Viņai atļauts ārstu modināt tikai ārkārtīgos gadījumos. "Ja ārsts katras normālas agonijas dēļ celtos, tad viņš pats ilgi neizturētu."
Viņa seju būtu grūti aprakstīt, jo kā lai apraksta tukšu plankumu.
Nav cita dabas spēka, kas tā mierinātu, kā krītošais sniegs.
Komentāri:
antons vogulis-tumovs/vogulis5, 2010-10-03, 23:35 : ZENTA MAURIŅA man asociējas ar nenobradāto zelmeni un ārstniecības augiem mauriņa pusē ,esmu lasījis Viņas darbus un garīgās vērtības lai visiem stāv klāt.
B.B., 2010-11-05, 09:18 : ....Zentas Mauriņas darbi-mans SPĒKAVOTS!
Elmaars, 2012-02-26, 13:21 : Paldies tev par sastadiitajiem domu graudiem.Katraa var atrast daudz veertiiga.
|
DZIEDAVA.lv
DZIEDAVA.lv
