|
|
Marks Hedons "Savādais atgadījums ar suni naktī" (SIA "Jāņa Rozes apgāds", 2005).
Šī grāmata ir veidota tā, it kā to būtu rakstījis 15 gadus vecs zēns Kristofers, kuram (kā internetā, ne grāmatā var noskaidrot) ir Aspergera sindroms (autisma paveids). Paveras gluži citāds skatījums uz pasauli, fantastiska, pārsteidzoša grāmata! Izrādās, tāds bērns var tehniski izdarīt teju to pašu, ko "normālie", bet kādu piepūli un koncentrēšanos tas prasa! Turklāt veids, kā viņš to paveic, ir principiāli atšķirīgs, jo viņš spēj to, kas "parastam" cilvēkam var sagādāt grūtības (pārsteidzošas matemātiskās spējas, perfekta atmiņa, izcila vērība) un otrādi - ir problēmas "vienkāršās" lietās (cilvēku emociju izprašanā, kontaktos ar cilvēkiem, orientēties informācijas pārbagātībā).
Grāmatā atklājas arī sarežģītā vecāku dzīve, kas jāpakārto šāda bērna vajadzībām. Tomēr tās īpašības, ko piespiež apgūt šāds īpašais bērns (bezgalīga pacietība, miers, spēja pieņemt jebkuras bērna izpausmes, precīza dienas kārtība, konsekvence darbībās, godīga attieksme pret bērnu) noderētu jebkura, arī visparastākā bērna vecākiem.
Pārsteidza arī, ka par tādu bērnu var uzrakstīt tik aizraujošu grāmatu, kas par spīti tam, ka rakstīts ir it kā bez emocijām (vienkārši atstāstot faktus), izsauc gan dziļas emocijas, bet nesastāv no vienas vienīgas līdzjūtības. Izrādās - cilvēks kā cilvēks! Tikai savādāks.
24., 25.lpp.:
Cilvēki manī izraisa apjukumu.
Tam ir divi galvenie iemesli.
Pirmais galvenais iemesls ir tas, ka cilvēki daudz runā, neizmantojot vārdus. Šivouna saka: ja kāds paceļ vienu uzaci, tas var nozīmēt daudz ko pavisam atšķirīgu. Tas var vēstīt: "Es gribu ar tevi mīlēties!" - un var arī nozīmēt: "Manuprāt, tu nupat pateici galīgas muļķības."
Šivouna arī saka: ja cilvēks aizver muti un skaļi izpūš elpu pa degunu, tas var nozīmēt, ka viņš jūt atvieglojumu vai ir garlaikots vai arī dusmīgs, un viss atkarīgs no tā, cik daudz gaisa izplūst pa degunu un cik ātri tas notiek, un kāda forma tobrīd ir mutei, un kā cilvēks sēž, un ko viņš pirms tam ir teicis, un simtiem citu pazīmju, kuras ir pārāk sarežģītas, lai dažās sekundēs būtu aptveramas.
Otrs galvenais iemesls ir tas, ka laudis bieži runā, lietojot metaforas. Šie ir metaforu piemēri:
Es gandrīz pārplīsu no smiekliem.
Viņš bija viņas acuraugs.
No viņa bija palikuši tikai kauli un āda.
Saulīte šodien staigā pa zemes virsu.
Tur jau tas suns aprakts!
Vārds "metafora" nozīmē kaut kā pārnešanu no vienas vietas uz citu, un tā pamatā ir sengrieķu vārdi 'meta' (kas nozīmē no vienas vietas uz citu} un 'ferew' (kas nozīmē nest), un tas ir tad, kad cilvēks kaut ko apraksta, lietojot vārdu, ko tas neapzīmē. Tas nozīmē, ka vārds "metafora" ir metafora.
Manuprāt, tos vajadzētu saukt par meliem, jo saule nevar staigāt pa zemi un dzīvam cilvēkam ir arī kas cits, ne tikai kauli un āda. Un, kad es mēģinu galvā izveidot šāda izteiciena ainu, tad tūlīt apjūku, jo iztēloties apraktu suni ir pavisam kas cits nekā izprast kādas lietas būtību, un šis apstāklis liek aizmirst, par ko cilvēks runāja.
Mans vārds ir metafora. Tas nozīmē "nesdams Kristu" un cēlies no sengrieķu vārdiem 'xristos' (kas nozīmē Jēzus Kristus) un 'ferew', un šis vārds tika dots sv. Kristoferam, jo viņš pārnesa Jēzu Kristu pāri upei.
Tas liek jautāt, kā tad viņu sauca, pirms viņš pārnesa Kristu pāri upei. Taču viņu nesauca nekā, jo šis ir apokrifs, un apokrifs arī ir meli.
Mamma sacīja - tas nozīmējot, ka Kristofers ir jauks vārds, jo stāsts ir par laipnu un izpalīdzīgu izturēšanos, bet es negribu, lai mans vārds nozīmē stāstu par laipnu un izpalīdzīgu izturēšanos. Es vēlos, lai mans vārds nozīmē mani.
211., 212.lpp.:
Un tad es nolēmu pameklēt Tobiju, jo mazajā stacijā bija tikai 3 cilvēki. Un es piecēlos un pārmeklēju mazo staciju, bet nekur viņu nemanīju. Un tad es ieskatījos melnajā padziļinājumā, kur atradās sliedes.
Un tad es ieraudzīju 2 peles, tās bija melnas, jo bija netīras. Un man tas patika, jo man patīk peles un žurkas. Taču tās nebija Tobijs, tāpēc es turpināju meklēt.
Un tad es ieraudzīju Tobiju, un viņš arī bija padziļinajumā, kur atradās sliedes, un es sapratu, ka tas ir Tobijs, jo viņš ir balts ar brūnu olveida plankumu uz muguras. Es nokāpu no perona. Viņš ēda kādu atkritumu, tas bija vecs konfekšu papīriņš. Un kāds iesaucās: - Jēzus! Ko tu dari?!
Un es noliecos, lai noķertu Tobiju, bet viņš aizbēga. Un es sekoju viņam un atkal noliecos, un teicu: - Tobij... Tobij... Tobij... - un izstiepu plaukstu, lai viņš var saost plaukstu un saost, ka tas esmu es.
Un kāds teica: - Velns parāvis! Dieva dēļ, lien laukā no turienes! - un es paskatījos augšup, un tas bija vīrietis, kam mugurā bija zaļš lietusmētelis un kājās melnas kurpes, un bija redzamas zeķes, un tās bija pelēkas ar rombiņu rakstu.
Un es teicu: - Tobij...Tobij... - bet viņš atkal aizbēga.
Un vīrietis ar zeķēm rombiņu rakstā mēģināja satvert mani aiz pleca, tāpēc es iebrēcos. Un tad es dzirdēju zobenu cīņas troksni, un Tobijs atkal metās prom, bet šoreiz uz otru pusi, tas ir, man gar kājām,
un es viņu tvēru un saķēru aiz astes.
Un vīrietis ar zeķēm rombiņu rakstā sacīja: - Ak Dievs! Ak Dievs!
Un tad es dzirdēju dārdoņu un pacēlu Tobiju, un satvēru ar abām rokām, un viņš man iekoda īkšķī, un parādījās asinis, un es iekliedzos, un Tobijs mēģināja izsprukt no manām rokām.
Un tad dārdoņa pastiprinājās, un es apgriezos apkārt un ieraudzīju no tuneļa izbraucam vilcienu, un tas gatavojās mani sabraukt, un tad es būtu beigts, tāpēc mēģināju uzrāpties uz perona, bet tas bija augsts, un es abām rokām turēju Tobiju.
Un tad vīrietis, kam bija zeķes rombiņu rakstā, mani satvēra un vilka, un es brēcu, bet viņš turpināja vilkt un uzrāva uz perona, un mēs nogāzāmies zemē, un es turpināju kliegt, jo viņš man bija sāpīgi saspiedis plecu. Un tad pienāca vilciens, un es piecēlos un atkal aizskrēju līdz solam un iebāzu Tobiju jakas kabatā, un viņš tur sēdēja ļoti kluss un nekustējās.
Komentāri:
didam, 2017-10-11, 17:00 : Trakas lietas ar to Tobiju...... |
DZIEDAVA.lv
DZIEDAVA.lv
