|
|
Hermanis Hese "Stikla pērlīšu spēle" (Rīga, 1976., "Liesma").
Grāmatā ir stāsts par Jozefu Knehtu, kā arī vairāki "viņa atstātie darbi", kas patiesībā ir tā paša stāsta citi varianti - aplūkojot, kā varētu būt veidojusies šī paša cilvēka dzīve citos laikos un citās vidēs.
Knehts, sasniedzis augstu stāvokli savā vidē (kas ir tik garīga un intelektuāla, ka vairāk kalpo pati sev nekā citiem), izraujas no tās, lai sniegtu zināšanas citiem ārpus šīs vides.
(78.lpp.->) - Vai sapņiem jāpievērš uzmanība? - jautāja Jozefs. - Vai tos var iztulkot?
Palūkojies viņam acīs, Maģistrs īsi attrauca:
- Visam jāpievērš uzmanība, jo iztulkojams ir viss.
(79.lpp.->) Sapņotājs mākslinieks ne jau tādēļ vairās no tīrās matemātikas un loģikas, ka daļēji izpratis tās un spēj par tām spriest, bet gan tādēļ, ka instinktīvi tiecas pretējā virzienā. Šādas spilgti izteiktas simpātijas vai antipātijas ir droša liecība tam, ka darīšana ar sīku dvēseli. Īstenībā, t.i., dižai dvēselei un izcilam intelektam, šīs pretrunas neeksistē. Mēs esam tikai cilvēki, tikai eksperiments, mēs esam ceļā. Bet ceļā mums jābūt uz turieni, kur mājo pilnība, mums jātiecas uz centru, nevis perifēriju. (..) Cilvēkam mūsu izpratnē, pēc mūsu ieceres, cilvēkam, par kādu tiecamies kļūt, ik brīdi jāspēj apmainīt savu zinātkāri vai prasmi pret jebkuru citu.
(96.lpp.->) tieši tad, kad cilvēkam rodas grūtības, kad viņš nomaldījies no ceļa un palīdzība viņam visvairāk vajadzīga, visdziļāko nepatiku rada doma, ka jāatgriežas uz ierastā ceļa un jālūdz ierastā palīdzība.
(98.lpp.->) Itin visi patiesie cilvēces dižgari pratuši meditēt vai neapzināti atraduši ceļu uz turieni, kurp ved meditācija. Pārējie, lai cik apdāvināti un stipri tie bijuši, galu galā visi cietuši neveiksmi un sakāvi, tādēļ, ka pašu sūtība vai godkārais sapnis tos tik ļoti nodarbinājis, padarījis tik apsēstus, ka tie zaudējuši spēju arvien no jauna atrauties no tobrīd aktuālā, ievērot distanci.
(124.lpp.->) Valdīt pār cilvēkiem, izcelties citu vidū ir patīkami, pat vilinoši, bet varai piemīt arī savs dēmoniskums, savas briesmas, (..) - visi labi sākuši, bet slikti beiguši, - itin visi kaut vārdos tiekušies pēc varas, lai darītu labu, bet pēc tam, varas apsēsti un apreibināti, mīlējuši varu pašas varas dēļ.
(226.lpp.->) Šai mirklī es jutu, ka esmu uzvarēts. Gaišais klusums, kurā viņš mita, viņa pacietība un miers liegi skāra arī mani, un pēkšņi man atdarījās acis un es sapratu pārvērtību, kas notikusi ar veco vīru, viņa aiziešanu no cilvēkiem klusuma pasaulē, no vārdiem - mūzikas valstībā, no domām - visvienībā. Es sapratu, ko man lemts redzēt, un tikai tagad izpratu šo smaidu, šo starošanu; manā priekšā bija svētais, pilnību aizsniegušais, kurš īsu brīdi neliedz man uzkavēties savā spožumā un kuru es, nejēga, biju tiecies izklaidēt, iztaujāt, pavedināt uz sarunu.
(288.lpp.->) Nams bija skaists un liecināja par bagātību un komforta mīlestību, katra telpa iekārtota atbilstoši tās izmēriem, katrā - divu vai triju toņu saskaņa, šur tur pa vērtīgam mākslas darbam; ar patiku Knehts lūkojās apkārt, taču galu galā visa šī acu ieprieca viņam sāka likties drusciņ par pilnīgu un rūpīgi apsvērtu - bez kustības, norisēm, atjaunotnes - un viņš noprata, ka arī šo telpu un priekšmetu dailei ir apvārdojuma, aizsargāšanās žesta raksturs un šīs istabas, gleznas, puķes rotājot ietver mūžu, kurš ilgojas pēc harmonijas un skaistuma, bet nespēj to sasniegt citādi, kā vien rūpējoties par saskanīgu vidi.
(332.lpp.->) Viņam šķita, ka "atmoda" attiecas nevis uz patiesības izziņu, bet uz īstenību - uz tās pārdzīvojumu un uz pastāvēšanu tajā. Pamostoties neizdodas piekļūt tuvāk lietu būtībai, pietuvoties patiesībai, pamozdamies cilvēks atskārš, īsteno vai pārdzīvo vien sava "es" ievirzi pret lietu acumirklīgo stāvokli. Pamozdamies cilvēks neatklāj likumus. Viņš pieņem lēmumus, nokļūst paša personas, nevis pasaules centrā.
(407.lpp.->) Ļaudīm netīk norēķināties ar uzticību un mīlestību, viņi labāk samaksā naudā un graudā. Viņi pieviļ cits citu un gaida, ka arī paši tiks pievilti.
(413.lpp.->) Palīdzot skolniekam, kas gan prot spīdēt, bet neprot kalpot, būtībā tiek kaitēts šai kalpībai, tiek nodots gars. (..) Laikus iepazīt šāda veida talantus, iekāms tie pārņēmuši savā zināšanā intelektuālo profesiju pamatus, un, izrādot nepieciešamo bardzību, novirzīt tos neintelektuālas darbības sfērās, dažkārt, protams, ir ārkārtīgi grūti.
(445.lpp.->) (..) nedz man, nedz tev nav jāapstrīd citu cilvēku ticība, apgalvojot, ka tas, kam viņi tic, ir meli un maldi.
(..) Lai cilvēkā mostos ilgas pēc pestījuma un pēc pestījošas ticības, (..) viņam jāklājas slikti, ļoti slikti, viņam jāpiedzīvo vilšanās un ciešanas, rūgtums un izmisums, viņam jājūt, ka ūdens smeļas mutē. Nē, Jozef, lai šis mācītais pagāns netraucēts mīt savā labklājībā, lai netraucēts izbauda savu gudrību, savu domu, savu runas mākslu! Varbūt rīt (..) viņu piemeklēs bēdas, kas sagraus viņa mākslu un gudrību, varbūt nosista tiks sieviete, ko viņš mīl, vai arī nogalināts tiks viņa vienīgais dēls, varbūt viņs saslims vai arī kļūs nabags - tad, satikuši viņu no jauna, parūpēsimies par nelaimīgo un pastāstīsim viņam, kā mēs centāmies pieveikt savas bēdas. Un, ja viņš tad vaicās: "Kādēļ jūs to neteicāt man jau vakar (..)?" - mēs atbildēsim: Toreiz tev vēl neklājās slikti diezgan."
(453.lpp.->) Tas tomēr ir ļoti bēdīgi, ja cilvēks mirst izmisis. Dievs neliek mums izsamist, lai mūs nogalinātu, viņš dzen mūs izmisumā, lai modinātu jaunai dzīvei.
(461.lpp.->) Lai cik lielu mīlas laimi viņam bija sniegusi Pravati, ne mazāk lielas, ja ne lielākas, tagad bija viņa ciešanas, dusmas, zaudējuma un aizvainojuma jūtas. Tā atgadās, ja cilvēks visu mīlestību veltī kaut kam vienam vienīgam, - zaudēdams šo vienu vienīgo, viņš zaudē visu un nabags stāv gruvu vidū.
Komentāri:
Teiksma, 2012-03-11, 02:46 : Ieinteresējāt! Izlasīšu! |
DZIEDAVA.lv
DZIEDAVA.lv
