DZIEDAVA.lv

Dzīve ir problēmu virkne. Vai mēs gribam par tām gausties vai pārvarēt tās?
Tieši saskaršanās ar problēmām un to risināšana ir process, kurā slēpjas dzīves jēga. Tikai saskaroties ar problēmām, mēs pieņemamies prātā un aug mūsu gars. Ja vēlamies rosināt cilvēka garīgo izaugsmi, mēs izaicinām un veicinām viņa spējas risināt problēmas.

Tieksme izvairīties no problēmām un to radītajām emocionālajām ciešanām ir pamatā visām cilvēku garīgajām saslimšanām.
Vienīgais veids, kā pārdzīvot problēmu radītās sāpes, ir - veiksmīgi atrisināt savas problēmas. Šajā procesā mēs mācāmies un augam.

Lai tik iedarbīgi kalpotu mūsu ievilināšanai laulību lamatās, iemīlēšanās pārdzīvojumam jābūt saistītam ar ilūziju, ka pārdzīvojums ilgs mūžīgi. Šī ilūzija mūsu kultūrā tiek veicināta ar plaši izplatīto mītu par romantisko mīlestību. Mīts par romantisko mīlestību ir šausmīgi meli. Kā psihiatrs es gandrīz ik dienas savā sirdī raudu par briesmīgo jucekli un ciešanām, ko šis mīts veicina. Miljoniem cilvēku iznieko milzīgu enerģiju, izmisīgi un veltīgi cenšoties savas dzīves realitāti pielāgot mīta nerealitātei.

Patiesa savas un otra cilvēka individualitātes un atdalītības akceptēšana ir vienīgais pamats, uz kura var balstīties nobriedusi laulība un no kura var izaugt īsta mīlestība.

Otrs izplatītākais maldīgais priekšstats par mīlestību ir tas, ka mīlestība ir atkarība.
"Es negribu dzīvot, nespēju dzīvot bez sava vīra [sievas, meitenes, puiša], es viņu tik ļoti mīlu."
"Jūs kļūdāties, jūs nemīlat savu vīru (sievu, meiteni, puisi)."
"Kā jūs to domājat?" seko nikns jautājums. "Es jums tikko sacīju, ka nespēju bez viņa (viņas) dzīvot."
Mēģinu paskaidrot: "Tas, ko jūs aprakstījāt, ir parazītisms, nevis mīlestība. Ja jums ir vajadzīgs cits cilvēks, lai izdzīvotu, jūs esat šī cilvēka parazīts. Šādās attiecībās nav nekādas izvēles, nekādas brīvības. Tas drīzāk ir nepieciešamības, nevis mīlestības jautājums. Mīlestība ir brīvas gribas izpausme. Divi cilvēki mīl viens otru vienīgi tad, ja ir spējīgi gluži labi dzīvot viens bez otra, bet izvēlas dzīvot kopā."

"Mīlestība" pret mazuli, mājdzīvnieku un pat atkarīgi padevīgu partneri ir instinktīvs uzvedības modelis. Tā nav patiesas mīlestības forma, jo tajā gandrīz nemaz nav piepūles un tā pilnībā nav gribas vai izvēles akts.
Mēs nezinām, ko domā mūsu mīluļi. Šāds zināšanu trūkums ļauj mums projicēt mūsu pašu domas un jūtas uz mūsu mīluļiem, tādēļ izjūtam emocionālu tuvību ar tiem. Tas var pilnīgi neatbilst realitātei.
Savos mīluļos mēs novērtējam to pieķeršanos, nevis neatkarību no mums.
Iespējams, ka visbēdīgākais šāda fenomena piemērs ir lielais sieviešu skaits, kuras spēj "mīlēt" savus bērnus tikai tik ilgi, kamēr viņi ir zīdaiņi. Viņas var būt ideālas mātes līdz brīdim, kad bērns sāk aizstāvēt pats savu gribu - neklausa, atsakās rotaļāties, ik pa laikam negrib, ka viņu apmīļo, pieķeras citiem cilvēkiem, pamazām pats savā nodabā sāk doties pasaulē - tad mātes mīlestība beidzas.

Īstajā laikā nedot ir daudz līdzcietīgāk neka iedot neīstajā laikā. Veicināt neatkarību ir daudz mīlošāk nekā uzņemties rūpes par cilvēkiem, kuri citkārt paši varētu parūpēties par sevi. Ģimenes garīgajai veselībai paša vajadzību, dusmu, aizvainojuma un gaidu izpaušana ir tikpat nepieciešama kā pašuzupurēšanās. Tadēļ mīlestība jāizrāda tikpat daudz caur konfrontāciju, cik caur svētlaimīgu pieņemšanu.

Mīlestība ietver sevis pārveidošanu, bet tā drīzāk ir sevis paplašināšana, nevis upurēšana. Patiesas mīlestības gadījumā mērķis vienmēr ir garīga izaugsme.

Īsta mīlestība nav jūtas, kas mūs pārņem. Tā ir saistības, pārdomāts lēmums.
Alkoholiķis tajā laikā, kad sievai un bērniem izmisīgi ir nepieciešama viņa uzmanība, var sēdēt bārā, ar asarām acīs stāstot bārmenim: "Es patiesi mīlu savu ģimeni."

Dodiet bērnam iespēju, un viņš runās nemitīgi. Kā gan vecākiem izdodas tikt galā ar šo nebeidzamo pļāpāšanu?

Šie 5 ceļi, kā reaģēt uz bērna runāšanu, tika atspoguļoti tādā kārtībā, kādā pieaug nepieciešamās piepūles daudzums. Piektais ceļš, īsta klausīšanās, salīdzinājumā ar mazākas piepūles ceļiem prasa no vecākiem kvantitatīvu enerģētisku lēcienu. Lasītājs var naivi iedomāties, ka es vecākiem ieteikšu, ka vienmēr vajadzētu iet pa piekto ceļu un allaž patiesi ieklausīties savos bērnos. Diez vai. Vispirms jau sešgadīga bērna tieksme runāt ir tik milzīga, ka vecākiem, kuri vienmēr īsti klausīsies, var nepietikt laika, lai paveiktu ko citu. Otrkārt, piepūle, kas nepieciešama, lai īsti klausītos, ir tik liela, ka vecāki būtu pārāk novārguši, lai paveiktu vēl ko citu. Visbeidzot, tas būtu ārkārtīgi garlaicīgi, jo patiesiba ir tāda, ka sešgadīga bērna pļāpāšana pārsvarā ir garlaicīga. Tādēļ ir vajadzīgs līdzsvars starp visiem pieciem ceļiem. Reizēm bērnam vienkārši jāpasaka, lai viņš apklust. Piemēram, ja viņa runāšana var novērst uzmanību situācijās, kad kam citam jāpievērš liela uzmanība. Vai arī ja tā ir rupja citu pārtraukšana un brutāli centieni panākt uzkundzēšanos.

Bieži sešgadīgie pļāpā pļāpātprieka pēc. Nemaz nav nepieciešams dāvāt bērniem uzmanību, kad viņi to neprasa un ir pilnīgi laimīgi, sarunājoties paši ar sevi. Ir reizes, kad bērni negrib sarunāties paši ar sevi, bet vēlas mijiedarbību ar vecākiem. Tomēr viņu vēlmi var gluži labi apmierināt, izliekoties, ka klausāmies. Šādās reizēs tas, ko bērni vēlas iegūt no mijiedarbības, nav vis komunikācija, bet gan vienkārši tuvība. Var pilnīgi pietikt ar imitētu klausīšanos, lai dāvātu bērniem izjūtu, ka "esat kopā", un patiesībā to viņi arī grib. Turklāt bērniem pašiem bieži patīk komunikācijas procesā peldēt iekšā un ārā un vecāku izlases veida klausīšanās ir pilnīgi saprotama, jo bērni komunicē tikai selektīvi. Bērni saprot, ka tādi ir spēles noteikumi.

Sešus gadus vecam bērnam pietiek, ja uzklausa salīdzinoši mazu daļu no visa viņa pļāpāšanas laika. Viens no īpaši sarežģītajiem vecāku uzdevumiem ir tuvoties ideālam līdzsvaram starp klausīšanās un neklausīšanās stiliem, piemērotā stilā atsaucoties uz bērna mainīgajām vajadzībām.

Šāds līdzsvars bieži netiek panākts, jo daudzi vecāki nevēlas tērēt enerģiju, ko prasa īsta klausīšanās, kaut arī šai nodarbei nav jāveltī daudz laika. Iespējams, tā rīkojas lielākā daļa vecāku. Viņi var uzskatīt, ka patiesi klausās, kaut gan patiesībā tikai izliekas klausāmies. Vai arī - labākajā gadījumā - klausās izlases veidā. Tā ir sevis maldināšana, kas radīta, lai slēptu no sevis paša slinkumu. Īsta klausīšanās, lai arī cik neilga tā būtu, prasa milzīgas pūles. Pirmkārt, tā prasa pilnīgu koncentrēšanos. Jūs nevarat klausīties pa īstam un tajā pašā laikā darīt vēl ko citu. Ja vecāki grib patiesi klausīties bērnā, viņiem viss cits jāatliek malā. Īstas klausīšanās laiks jāvelta vienīgi bērnam, tam jābūt viņa laikam. (..) Otrkārt, piepūle, kas nepieciešama, lai pilnībā koncentrētos uz 6 gadus veca bērna runu, ir krietni vien lielāka nekā tā, kas nepieciešama, lai klausītos izcilu lektoru. (..) Tātad īsta ieklausīšanās šāda vecuma bērnā ir patiesi smags mīlestības darbs.