|
|
Vladimirs Megre "Skanošais ciedrs. Anastasija. Mīlestības telpa."
(Rīga, 1999., "Vieda").
Šī ir 3.daļa grāmatai par Anastasiju.
Zemāk lasāmie citāti būs par bērnu audzināšanu, pašreizējo pasauli un kā noteikt patiesību.
(113.lpp.->)
- Vladimir, paskaties apkārt vērīgāk. Aug koki, zāle un puķes. Kā iespējams iepriekš paredzēt dienas un stundas, kad tās laistāmas. Tu taču nelaistīsi puķes, kad lietus līst, tikai tāpēc, ka kāds gudri paredzējis laistīšanas dienu un stundu.
- Tas nu ir par daudz. Tās ir kaut kādas muļķības, nevis piemērs bēmu audzināšanai. Dzīvē tā nevar notikt.
- Bet tieši dzīvē tā notiek. Lai kāda arī būtu sistēma, tā būs vienīgi sistēma. Vienmēr vērsta uz to, lai sirdi un Dvēseli atdalītu no mazā cilvēciņa un pakļautu viņu sistēmai. Lai viņš izaugtu tāds pats kā visi - ērts sistēmai. Un tā turpinās gadu simtiem, lai nepieļautu atskārsmi cilvēku dvēselēs. Lai neļautu cilvēkam atplaukt visā viņa daiļumā ar Dieva doto Dvēseli. Viņam! Visa izplatījuma valdniekam.
- Pagaidi, neuzskrūvējies, runā mierīgi un normālā valodā. Kas nepieciešams, lai tā būtu? Lai bēmi izaugtu, kā tu saki, ar brīvu Dvēseli. Par laimīgiem Visuma valdniekiem. Kā Dievs to vēlējies.
- Viņiem nevajag traucēt un domās jācenšas redzēt viņus tādus, kādus Dievs vēlējies.
(..)
Ja tālāk atstāstītu Anastasijas teikto par bēmu audzināšanu, tad iznāktu pilnīgs pretstats tam, kas šodien notiek šajā jomā. Es jau teicu, ka visa viņu senā dzimta un arī pati Anastasija izturas pret jaundzimušo kā pret dievību vai nevainīgu eņģeli. Viņi uzskata, ka nedrīkst pārtraukt bēma domāšanas procesu. Vectēvs un vecvectēvs varēja stundām ilgi vērot, kā mazā Anastasija aizrautīgi pēta kukainīti vai puķīti un par kaut ko domā. Viņi cenšas nenovērst mazuļa uzmanību ar savu klātbūtni. Sāk kontaktēties vienīgi tad, kad bēms pats pievēršas un vēlas kontaktēties. Anastasija apgalvoja, ka tajā brīdī, kad es vēroju, kā mazais Vladimirs kaut ko pēta zālē, viņš iepazina ne vien kukainīšus, bet arī visu pasauli. Pēc viņas vārdiem, kukainītis ir pilnīgāks mehānisms nekā jebkurš ar rokām veidots primitīvs konstruktors. Bēms, kuram ir iespēja kontaktēties ar šīm dzīvajām būtnēm, kas ir pati pilnība, arī pats pilnveidojas vairāk nekā saskarsmē ar nedzīviem, primitīviem priekšmetiem.
(160.lpp.->)
- Nāks laiks, un cilvēce sapratīs. Vislielākais zinātnieks atnāks pie vecenītes uz sakņu dārzu. Izbadējies viņš palūgs tomātu savai maltītei. Tai vecenītei šodien nav vajadzīgs zinātnieks un viņa šķietamie atklājumi. Viņa par tiem neko nezina un nevēlas zināt. Viņa mierīgi iztiek bez šā zinātnieka. Toties viņš bez vecenītes nevar izdzīvot. Viņš atrodas iluzorā, neauglīgā, nekur nevedošā pasaulē. Viņa ir kopā ar Zemi un visu Izplatījumu. Viņa ir vajadzīga Visumam, bet viņš nav vajadzīgs.
Tā nu iznāk - ja ar Anastasiju nestrīdas un notic tam, ko viņa stāsta, tad jāatzīst, ka esi pilnīgs idiots, tārps, kas sabojā augli. To negribas atzīt.
Tāpēc, tikai daļēji saprazdams Anastasiju, es cenšos rast vismaz kaut kādu attaisnojumu tam, ko mēs darām. Ja nav iespējams atrast saprātīgu attaisnojumu, mums jāatzīst, ka mūsu izraudzītais ceļš ir nepamatots, un tad... Kas tad? Padomāsim. Varbūt patiešām ir vērts ļaut bēmiem izaugt bez postulātiem? Un tad pajautāt, kurp un kā mums jāiet? Anastasija saka, ka bēmi, kurus neesam garīgi sakropļojuši, atradīs iespēju izglābt gan sevi, gan mūs, pareizāk - visbeidzot atgūt mums kādreiz doto Paradīzi.
(164.lpp.->)
Vēl no Anastasijas teiktā par bērnu audzināšanu esmu sapratis, ka pirmajā vietā ir apjēga: bērns ir personība. Atšķirībā no mums, pieaugušajiem, mazulis fiziskajā ziņā, neapšaubāmi, ir vājāks, viņš ir nesalīdzināmi labestīgāks par mums, viņš ir šķīsts un postulātu neierobežots. Pirms piebāzt viņa galvu ar visādām pamācībām, mums pašiem derētu kaut ko saprast par šo pasauli. Pašiem! Pašiem padomāt! Kaut uz brīdi aizmirst svešus postulātus.
Bet mums, uzņēmējiem, katrā pilsētā vajadzēs pašiem kaut kā sameklēt skolotājus, palīdzēt skolu bāzes izveidē, lai mācītu tur savus bēmus un mazbēmus.
(168.lpp.->)- Kā lai tiek skaidrībā? Kad avots sniedz Patiesību vai, pareizāk sakot, kad tā tiek uztverta bez traucējumiem? Ausīs taču nav dzirdami sprakšķi, kad kaut ko no ārienes dzirdam. Tu saki, ka atbilde dzimst it kā paša radītu domu veidā. Bet kā lai tiek skaidrībā, vai šī balss nāks tev par labu? Visi, kuri dzird balsis, taču uzskata, ka tā ir Augstākā Saprāta balss.
- Kad tevī ne tikai vārdi skan, bet pēkšņi uzvirmo jūtas un Dvēseles emocijas, kad rodas prieka asaras un siltuma sajūta, kad tevī dzimst smaržas un skaņas, vēlme radīt un tieksme attīrīties, tad vari būt pārliecināts, ka skaidri dzirdi Gaismas domas. Kad pie tevis atnāk vēsa informācija, norāde vai pavēle, kaut arī tā vēsta par labo, kaut arī tev tā šķiet gudra, pat visgudrākā, un šīs informācijas avots sevi dēvē par loti varenu un augsti stāvošu, zini: aiz labā nebūt neslēpjas labais, tevi tikai pieradina tai klausīt būtne, kurai nav ļauts pilnībā iemiesoties.
Komentāri:
Dzivesskolnieks, 2018-10-14, 03:59 : Vladimiram Megre ir vienkārši fantastiskas grāmatas, kas nav izdomātas, bet gan uz dzīves piedzīvoti gadījumi aprakstīti. Šīs grāmatas atvēra manas acis, ausis un sirdi... Sapratu, cik ļoti mīlu šo zemi... |
DZIEDAVA.lv
DZIEDAVA.lv
