|
|
(Pakāpieni ceļā uz dievišķo; Sankt-Pēterburga, 2000.) /tulkojums mans/.
Salīdzinot ar iepriekšējām grāmatām, 6.grāmatā nāk klāt situācijas ar pieķeršanos dvēselei. Līdz šim tika aplūkotas tikai divas cilvēciskās līnijas - materiālais un garīgais. Te nāk klāt arī dvēseliskais, jūtas.
(15.lpp.->) Jauna sieviete ieradās pie manis ar vienu problēmu:
- Man neko negribas, - viņa teica, - man nez kur ir izgaisušas visas jūtas. Pilnīgs trulums attiecībā pret visu.
- Jūtas ir saistītas ar dvēseli, - es viņai sacīju, - ja Jums ir sajūta, ka Jūs zaudējat dvēseli, tad, droši vien, Jūs esat tai ļoti pieķērusies. Bet iemesls ir sekojošs: Jūs pastāvīgi nosodījāt sabiedrību un valsti.
- Bet kāpēc tad es nesaslimu? Kāpēc man jācieš tieši šādā veidā?
- Ja Jūs asi un mērķtiecīgi apvainotos uz kādu konkrētu cilvēku, tad arī pašiznīcināšanās programma mērķtiecīgi atgrieztos atpakaļ. Ja Jūs kādu ienīstu - sabojātos redze, kļūtu greizsirdīga - insults vai aizkuņģis, ilgi turētu aizvainojumu - sirds un plaušas, pastāvīgi kritizētu un loģiski nosodītu - aknas. Bet tā kā Jūs apvainojāties uz lielām cilvēku grupām un uz visu pasauli, tad pašiznīcināšanās programmai ir lieli mērogi, un tā lēnām nomāc ne vien garu, bet arī dvēseli. Ja gribiet atkal izjust jūtu prieku, ar atpakaļejošu datumu noņemiet neapmierinātību pret pasauli, valsti, cilvēku grupām.
(112.lpp.->) /Situācija, kurā Lazarevs spiests aizgrūst tālāk blakussēdētāja mantas, jo tās Lazarevam traucē novietot savējās./
Es, liekas, sāku saprast, ko nozīmē apvienot cilvēcisko loģiku ar Dievišķo. Cilvēciskā - tā ir spēja aizstāvēt savas tiesības, Dievišķā - tā ir mīlestības un labsirdības saglabāšana.. Tātad, ja es pirmkārt domāju par otru cilvēku, sūtot viņam mīlestības un labsirdības impulsu, tad es labi spēšu iedomāties viņa intereses un jūtas. Es izrādu viņam, ka es viņu cienu, ka ņemu vērā viņa intereses, bet tai pašā laikā vienlaicīgi gribu aizsargāt arī savas intereses.
Tad mana asā rīcība neizsauks viņā naidu, jo manā dvēselē naida nav.
(204.lpp.->) Agrāk es domāju, ka augstprātības pamatā ir koncentrācija uz spējām un intelektu. Tad es ieraudzīju, ka ir vēl smalkāks slānis, kas, savukārt, atrodas spēju pamatā - tas ir garīgums un augstsirdība. Tagad, savukārt, es ieraudzīju, ka ideālu, garīguma un augstsirdības pamatā atrodas tikumības jēdziens.
Visa mūsdienu sabiedrība pamatojas uz galvenajiem reliģiozajiem postulātiem. Un tie ir galvenās kārtību ievedošās struktūras cilvēku sabiedrībā. Taču to pielūgšana noved pie sabiedrības sastingšanas un bojāejas. Atnāk Dievišķā mīlestība, un cilvēks tai seko, pārkāpjot visus cilvēciskos kanonus. Un ja sabiedrība neredz šo mīlestību un nosoda likuma pārkāpēju, tad sabiedrības pamatu iznīcināšana ir jau kā cilvēcisko mērķu un vēlmju rezultāts. Cilvēks novēršas no tikumības naudas dēļ, vai arī labklājības, slavas vai vēl nez kādu izdomātu principu un ideju dēļ. Kad mēs pūlamies vadīt mīlestību, vadoties no tikumības principiem, tad tas nozīmē, ka mēs pūlamies vadīt Dievu ar Dievišķo baušļu palīdzību. Es sapratu, kāpēc ar katras grāmatas iznākšanu man sarodas tik daudz problēmu. Tāpēc, ka pietiekoši skaidri tiek izskatīta ideja, kā varētu vadīt savu likteni, vadoties no cilvēciskajām vēlmēm. (..)
Pilnīga sava likteņa vadīšana nav iespējama. Tikko kā man radās sajūta, ka esmu pilnīgi neievainojams, aizsargāts un ka spēju vadīt apkārtējo pasauli, tā tūlīt pat sākās pilnīgs sabrukums.
(210.lpp.->) Pēc mūsu priekšstatiem cilvēciskais - tā ir stabilitāte, bet Dievišķo mēs bieži uztveram kā haosu. Ja cilvēks pastāvīgi sapņo par aizsargātību, stabilitāti, tad viņš noslēdzas no Dievišķā. Jaunībā mūsu organisms pārcieš pastāvīgas izmaiņas un pastāvīgi piepildās ar mīlestību.
(216.lpp.->) Ja cilvēks pārkāpj vispārcilvēciskās normas, viņš ir jāsoda, bet ne jānicina un jānosoda. Ja mums sods ir augstāk par mīlestību, mēs paši kļūstam noziedznieki, pirmāmkārtām, pret Dievu, vēlāk arī pret cilvēkiem.
(218.lpp.->) Agrāk es atbilstoši klasiskajai indiešu tradīcijai uzskatīju, ka slimība - tā ir atmaksa par pagātnes grēkiem. Bet tad invalīds, smagi slims cilvēks - tas ir pagātnes noziedzieks. Un līdzjūtības vietā mēs pret viņu sākam izjust nelabvēlību. Jūtot, ka tāda pieeja nav pareiza, es arvien vairāk iedziļinājos patieso slimības cēloņu izpratnē. Sākumā man jebkura neveiksme pārvērtās kā sagatavošanās nākotnes situācijai, jebkurš zaudējums - kā avanss nākotnes ieguvumam. Mēs esam nolemti cilvēcisko vērtību pieaugumam līdz ar katru dzīvi. Pat ja civilizācija ies bojā, tās attīstība turpinās, bet nu jau citās vietās. Viss, kas nācis no Dieva, atgriezīsies pie Dieva. Un, kad mūsu dvēsele sajūt lielas laimes tuvošanos nākotnē, viņa tai sagatavojas ar zaudējumu, slimību un nelaimju palīdzību. Visi šie zaudējumi patiesībā ir īslaicīga atsacīšanās no cilvēciskā "es", lai iegūtu lielāku mīlestības porciju. Un jo vairāk mīlestības, jo mazāk zaudējumu un nelaimju. Cik aktīvi mēs gatavojamies nākotnes notikumiem, piepildot dvēseli ar mīlestību, tik lielā mērā izlīdzinās mūsu liktenis.
(226.lpp.->) - Ja Jūs vienkārši lūdzat Dievu, lai no Jūsu dvēseles aizietu apvainojumi uz cilvēkiem un cilvēciskā pielūgšana, tad te efekts var izrādīties minimāls, bet darba šausmīgi daudz. Jūtas ta paslēptas. Tās nedarbojas. Ja Jūs iedomājaties iespējamos apvainojumus un zaudējumus un lūdzaties par mīlestības saglabāšanu, tad būs jau mazliet labāk. Bet uz iedomātām situācijām jūtas reaģē vāji. Bet kad Jūs atceraties reālus notikumus pagātnē un "izejiet tiem cauri" desmitiem un simtiem reižu, atvirzoties no cilvēciskā un tiecoties uz Dievišķo, tad reālas izmaiņas var sākties pietiekami ātri. Bet ir vēl daudz efektīvāks līdzeklis. Strādāt ar jūtām tai brīdī, kad tās parādās. Tai brīdī, kad Jūs apvainoja, nodeva, kad Jūs kaut ko pazaudējāt. Šajā brīdī koncentrācija uz mīlestības saglabāšanu un palielināšanu, atvirzīšanās no cilvēciskā un tiekšanās uz Dievišķo var Jūs izmainīt pāris dienu laikā.
Komentāri:
Par šo tēmu vēl nav saņemti komentāri. |
DZIEDAVA.lv
DZIEDAVA.lv
