|
|
(Rīga, 1996., "Alberts XII")
Grāmatā tiek stāstīts par tibetiešiem, par autora dzīvi bērnībā, daudz mācoties un attīstot savas spējas Tibetas klosterī.
Grāmata ļauj paraudzīties uz dzīvi citām acīm, jo Austrumu un Rietumu pasaules uzskats un dzīvesveids krasi atšķiras. Citātā attēlota mazā tibetieša pirmā sastapšanās ar svešzemnieku no Anglijas.
(169.lpp.->) Lamas dzeltenās drēbēs pavadīja ekstravaganti ģērbušos cilvēku. Es tikko noturējos, lai skaļi neiesmietos. Aiz smiekliem gandrīz vai nomiru. Šis cilvēks bija garš un tievs kā maikste. (..) Bet tērps! Tas bija pašūts no gaiši zila auduma, ar garu mirdzošu pogu rindu. Tūdaļ varēja redzēt, ka drēbes piegriezis slikts šuvējs, jo apkakli, kas jau tā bija milzīga, vajadzēja piegriezt no jauna un izgludināt, lai visas tās daļas stāvētu nevis kā pagadās, bet gan savā vietā. (..) Jāatzīst, ka toreiz man nebija nekādas jēgas par kabatām un apkaklēm! Tibetā tie, kas iegūst līdzekļus bez fiziska darba, nēsā apģērbu ar garām piedurknēm, kas rokas pilnīgi nosedz. Bet šim cilvēkam piedurknes bija īsas, tās tikko sniedzās līdz plaukstas pamatam.
"Viņš nav melnstrādnieks," es nodomāju, "viņa rokas nebūt nav raupjas. Varbūt viņš vienkārši nezina, kā klājas ģērbties?"
(..)
Bet, kad svešzemnieks kaut kur no sāniem izvilka baltas drēbes gabalu, pielika to pie deguna un mutes un izlaida skaņu, kas atgādināja mazas taures skaņu, es pilnīgi apjuku un apstulbu.
"Tas laikam ir sveiciens Augstākajam valdītājam," es nodomāju.
Pēc šī sveiciena cilvēks balto lupatu nolika atpakaļ, kur paņēmis. Tad viņš sadabūja citus priekšmetus, starp kuriem bija dažas man nepazīstamas papīra lapiņas. Mūsu papīrs bija dzeltens, biezs un grubuļains, bet šis balts, plāns un gluds. Bet kā uz šāda papīra lai raksta? Krītiņi šeit nederēs, tie slīdēs... Cilvēks paņēma tievu krāsaina koka nūjiņu, kura serde līdzinājās sodrējiem. Ar šo instrumentu viņš sāka rakstīt dažādus ķeburus. Manuprāt, viņš neprata rakstīt, tikai izlikās, ka māk!
(..)
Šis cilvēks acīmredzot bija jucis, jo apsēdās uz kaut kāda koka paliktņa ar četrām kājām, nolaida kājas un sāka tās kustināt. Mugurkauls viņam droši vien bija sakropļots, jo viņš atspiedās pret diviem šķērskokiem, kas bija piestiprināti sēdekļa aizmugurē. Lūkojoties uz viņu, es pret šo cilvēku izjutu dziļu līdzcietību: apģērbs viņam nepiestāvēja, rakstīt viņš neprata, bet, lai par sevi izraisītu interesi, iepūta kabatas taurē, ko pielika pie deguna. Jā, viņš vēl kā nākās neprata sēdēt - jo atspieda muguru pret kaut kādiem balstiem un kustināja kājas. Cilvēks grozījās, lika kāju vienu pār otru un atkal noņēma. (..)
Komentāri:
Teiksma, 2012-03-11, 03:40 : Gribu izlasīt šo grāmatu! |
DZIEDAVA.lv
DZIEDAVA.lv
