|
|
(Rīga, 1996., "Alberts XII")
Autors turpina (pēc grāmatas "Trešā acs") stāstīt par savu dzīvi Tibetā, kur viņš kā Tibetas klostera Čakpori mūks apgūst arvien jaunas zinības sava skolotāja Mingjara Dondupa vadībā.
Te seko arī neliels citātiņš no grāmatas, kuru ir patiešām aizraujoši lasīt.
(118.lpp.->)- Ei! - kāds ienācis iesaucās. - Tjuzdij Lobsang Rampa! Vai Tjuzdijs Lobsangs Rampa ir šeit? Godātais lama Mingjars Dondups tūliņ grib viņu redzēt.
Es instinktīvi piecēlos un nolēcu zemē.
- Es esmu še! - atsaucos.
Pacēlis savu apaļo dūri, mūks iebelza man tik stipri, ka es nogāzos zemē.
- Es teicu: tu paliksi te un padarīsi savu darbu, - viņš bļāva. - Ja tu kādam esi vajadzīgs, lai viņš pats nāk šurp!
Sagrābis aiz deguna, viņš mani pacēla un uzmeta uz dzirnakmens. Es trāpīju ar galvu stūrī, un man gar acīm nošķīda visas Debesu zvaigznes. Kad tās nodzisa, pasaule bija tukša un melna.
Sajūta bija dīvaina, likās, es horizontāli ceļos uz augšu un tad nostājos uz kājām. Es dzirdēju milzīga, dimdoša zvana skaņas, un man radās iespaids, ka tas skaita mana mūža sekundes:
- Bom! Bom! Bom!
Reizē ar pēdējo sitienu likās, ka mani ķers zils zibens. Vienā mirklī viss atspīdēja spilgti dzeltenā krāsā, un apkārtējā pasaule izlikās dzīvāka nekā parasti.
- O-o-o, - es pie sevis noteicu, - tātad esmu pametis savu ķermeni! O! Nudien, tā ir savāda sajūta! Man bija diezgan liela astrālo ceļojumu pieredze - tiku pabijis tālu ārpus mūsu sirmās Zemes un apmeklējis arī daudz slavenu pilsētu uz mūsu planētas. Tomēr, neraugoties uz to, patlaban notiekošais bija mans pirmais mēģinājums "pamest ķermeni". Es stāvēju līdzās lielajam dzirnakmenim un nolūkojos uz netīro, krietni saplētā apmetnī ģērbto mazo cilvēciņu, kas gulēja uz grīdas. Es neatrāvu no tā acu. Mani interesēja vienīgi tas, kā mans astrālais ķermenis ir savienots ar uz grīdas gulošo ķermeni ar zilganbaltu šķiedrainu pavedienu, kurš nepārtraukti pulsēja, te uzmirdzēdams, te apdzisdams. Un es vēl ciešāk sāku vērot savu uz grīdas palikušo augumu un sabijos. Deniņu kreisajā pusē bija redzama liela brūce, no kuras sūcās tumši sarkanas asinis. Tās pazuda akmeņa šķirbās, sajaukdamās ar neslaucītajiem miežu atbirumiem. (..)
(120.lpp.->) Es vēroju to visu ar interesi un, jāatzīst, pat ar zināmu baudu, jo, atrazdamies astrālajā ķermenī, nekādas sāpes, nekādu traucējumu nejutu, biju pavisam mierīgs.
Komentāri:
Par šo tēmu vēl nav saņemti komentāri. |
DZIEDAVA.lv
DZIEDAVA.lv
