|
|
Guntis Eniņš "Tepat Latvijā"
("Liesma", 1984.)
Grāmata mūsmājās bija jau sen. Arī Eniņš tā kā zināms cilvēks, bet tā attālināti. It kā zinu, ka viņš dabas draugs, ka grāmata laba, bet tā nopietni lasīt visu pēc kārtas - nez kāpēc iedomājos, ka tam nav laika.
Bet te, pēc daudziem gadiem, - sāku lasīt. Ak, un tā sajūta, ka grāmata tiešām ir laba, vairs nav tikai pliki vārdi, - tās ir tik daudz aiz aizkustinājuma tecējušas asaras, tik daudz informācijas, kas lieti noder pašu ceļojumos pa skaisto Latvijas zemi.
Informācija grāmatā nav detalizēta, reti kur precīzi aprakstītas vietas un objekti, - vairumā tās ir emocijas, noskaņas, iedvesmas pašu ceļojumiem, dabas pētījumiem, apkārtnes vērojumiem. Latvijas dabas daiļuma, neatkārtojamības atklājums.
Grāmata patiesi aizrauj un aicina citām acīm skatīties dabā.
Pārsvarā grāmatā ir konkrētu pārgājienu, atklājumu apraksti, piezīmes, bet sekojošos citātos izdalīju tieši tos emocionālākos, kas nav attiecināmi tikai uz konkrēto notikumu, bet aicina padomāt plašākos mērogos, par dzīvi vispār, par dabu, par Latviju.
Ak, un jā, mani dziļi aizkustināja Gunta Eniņa māka lietot tik fantastiskus salīdzinājumus, tik iztēli aizraujošus aprakstus. Viņš noteikti nav tikai dabas pētnieks, viņš ir arī sirdī dzejnieks.
Bet tad es apstājos - un brīnums man bija liels: cik bagāta ir apkārtne, šī vienkāršā zeme, cik tā mīļa un skaista! Cik sena! Cik nezināma - kā neatklāta Amerika.
Es izstiepju rokas, atveru acis, atdaru ausis un kļūstu bagāts. Sudrabs pie manām kājām, zelts man virs galvas, dimanti rīta rasā, dārgi mākslas darbi visapkārt: gleznas un akvareļi, tēli un skulptūras, dabas skulptūras - sirmi koku stumbri un Gaujas klintis, saules akvareļi atvarā un rieta debesīs, ievu un lakstīgalu simfonijas ielejā.
Vai tā ir Latvija? Mēs esam kā apburti, kā nokļuvuši pasaku zemē. Ir jau pēcpusdiena, bet nokavētā maltīte nevienam vairs nav prātā. Nav prātā slapjā kūla un slapjās debesis, un slapjie deguni, un slapjās kājas. Kādas te krāsas, cik lieliska krāsu saskaņa un skaistums!
Kā jūs neviens nezināt, ka koki lido ar zaļām burām! Tiklīdz pamostas vējš, tā koki izloka savus zarus un ceļas spārnos. Jo kuplie zari ir mūsu spārni, mūsu zaļās buras. Tā ir brīnišķīga lidošana, katru rītu pēc saullēkta mēs gaidām ceļavēju. Kad nakts pārvēršas zilā gaismā, saule parādās pie apvāršņa un pieskaras debesmalai kā kokles stīgai. Gaismas viļņi iešūpo zemi. Debesis sāk dziedāt. Un tas ir signāls vējam. Tas steidz no pamales ar baltām mākoņu laivām. Un tad mēs aizlidojam ar baltu ceļavēju zilās debesīs.
- Paceliet, koki, savus zaļos karogus, turiet pret debesīm savas stiprās rokas. Varbūt jūs, koki, varat mūs izglābt? Izglābt no mūsu pašu indēm un slimībām?
Atbildes vietā skan tikai vēja šalkoņa - un miljonbalsīgs zaļu lapu koris dzied himnu Dzīvībai.
Satikšanās ar vēl neredzētu lielu laukakmeni ir piedzīvojums un atklāsme. Katrs tāds milzenis ir pārsteigums. Akmeņi ir tīrumu un pļavu nelaime, bet reizē arī liels skaistums un nenovērtējama bagātība. Cik daudz zaudētu Latvija, ja tajā nebūtu akmeņu un laukakmeņu! Tad nebūtu arī seno ēku no plēstajiem rožainā raksta akmeņiem. Daudzas ainavas iztukšotos, upju un strautu gultnes iztukšotos, krāces un ūdenskritumi izzustu, strautu mūzika pieklustu, skaistā jūrmala iztukšotos un iztaisnotos - pazustu Ķurmrags un citi ragi, kā arī akmeņu salas jūrā. Daudzus krastus sagrautu viļņi.
Guļu zālē starp celmiem un klausos jūras dunēšanā, zemes balsīs un savās domās. Ātri vēji skrien man pāri un domas arī. Vējš paliek aiz ugunspuķēm un smilgām. Vējš tagad te brīvi skrien pa tukšumu, pa bijušā meža vietu. Ir bezgala labi gulēt uz zemes zālē. Smilgas kā lielas priedes, ugunspuķes kā milzīgas, sarkanas egles pāri galvai. Mākoņi, steidzīgie skrējēji, nozūd aiz ugunspuķu galotnēm. Es esmu tālu no ikdienas rūpēm, maizes raizēm un modernā stresa. Kaut kur zils ziediņš smilgās zib. Zeme piesūc mani, augšā paliek vēju žūžu šūpas. Liecos vēl, vēl zemāk, lai vaigs ir tieši uz zemes un smilgas vēl lielākas, skaistākas.
Ja jums gadīsies iet pēc lietus vai agri no rīta, garā zāle un krūmi būs rasas pilni. Bet ticiet - rasā vajag būt vitamīniem, tikai tie vēl nav atrasti un pierādīti. Šodien jau pazīstam negatīvi uzlādētos jonus, plaušu "vitamīnus" - fitoncīdus, bet arī rasā noteikti ir kaut kas ... nu - jūs taču paši arī esat to izjutuši!
Sākumā tu laipo, bet drīz kļūsti slapjš līdz ceļgaliem, tad līdz gurniem līdz jostasvietai. Bet te strautiņš pazūd krūmājā. Ja negribi to pazaudēt, lien rasainajās lapās, un simtiem aukstu, dzidru ūdens pilienu nobirst pār tevi. Tu noskurinies, un pazūd kūtrums un snaudulība. Un tad tu vairs nebēdā par rasu un zāli, kas līp ap kājām. Tā ir veselīga sajūta, ka pēkšņi vari nebēdāt par lietām, par kurām līdz šim vienmēr bijis jāuztraucas. Tu esi ticis kaut kam pāri.
Bet ūdens tek. Un šajā tecēšanā ir saules plūsma un staru rotaļa, un ūdens dziesma, un ūdenszāļu plastiskās dejas, meldru straujā trīsēšana, balto putu līgošanās, ašo zivtiņu liesmas.
Ūdens brubuļo un tek, bet duļķu nav. Aizvien ritmiskāk elpo dvēsele.
Gravas augšā ir vecas, lielas mājas, un garajā zālē ganās viena govs. Brīnums! Māja nav pamesta. Tajā dzīvo viena sieviņa. Te, pasaules malā, "robežu pasaulē", dzīvo viena ar gotiņu, bez elektrības, bez akas, bez televizora, bez cilvēkiem. Viena ar brūnaļu, ar dzidru avotu, ar svecēm vai petroleju, ar zaļu zāli visapkārt. Laikam jukusi? Gotiņai te ir paradīze. Un laikam tantiņai tāpat.
Es vienmēr esmu apbrīnojis avotus. Kāpēc no melnas zemes nāk dzidrs ūdens, bet peļķēs ir dubļi?
Bet kas tad tas!? Manā baterijas starmetī uzplaukst brīnumpasaule. Aklajā alas sienā uzliesmo brīnišķīgas, sīkas spožu pērlīšu miriādes. Iedegas teiksmaini dārgakmeņi, kristāli un pēkšņi nodziest - kā maldugunis. Ir un nav, iedegas un nodziest atkal. Vai man te, dziļā izolācijā, rādās halucinācijas? Ieskatos rūpīgāk. Izrādās, tā ir alas rasa uz graudainās, vecās smilšakmens sienas. Smalkāka, bet daudz iespaidīgāka un teiksmaināka nekā pļavu rasa. Pie katra smilšu grauda maza, dzidra lodīte spīd kabatas lukturīša gaismā kā smalki slīpēts briljants pazemes karaļa valstībā. Un daudz, daudz - kāda pasakaina bagātība!
Biežāk uzkāpiet kalnā un pasēdiet tur kādu laiku! Skatieties tālumā uz ziliem mežiem, uz lauku sētām vai pilsētām dūmakā, uz mežiem zilumā, uz ezeriem saulē, uz pakalniem miglā. Skatieties ilgāk, un jūs jutīsiet, ka jūsos tiek atbrīvotas mūždien saspringtās atsperes.
Tālums ir dvēseles vitamīns. Un, ja nervi un dvēsele ir vesela, tie ir pirmie priekšnoteikumi veselīgam un ilgam mūžam.
Katrai pļavai savi ziedu raksti, katram gadalaikam citi ziedi un krāsas. Nu es zinu, ka jāmeklē lielums arī mazajā. Es eju pēc dailes Lieluma no zieda pie zieda kā kamene pēc nektāra.
Komentāri:
Astra, 2010-07-19, 22:50 : Jā, Latvija ir Dievu zeme, tikai mēs to nespējam novērtēt. Un tā ir mūsu kļūda.
Jūsma par šo zemi ir fantastiski attēlota Jūsu jaukajās pārdomās. Paldies, par siltajiem, patiesajiem vārdiem.
Bet mani un vēl dažus Rindā interesē viens jautājums,: Vai Jūs gadījumā zināt par lielo upurakmeni, kas atrodas Rindas apkārtnē un kura tuvumā pulcējās paprāvs zintnieku pulciņš?
Julita, 2010-07-25, 08:59 : Astra, nē, neesam bijuši Rindā.
Apskatījos grāmatā "Kurzeme", tur minēts Ostupju akmens, augstums 2,2m, ar bļodveida padziļinājumu - vai domāts tas?
Un vēl tai grāmatā minēts Stieguļu kalns ar dīvainu akmeņu krāvumu Ventspils-Ances ceļa kreisajā pusē aiz Mazistabiem. Tur esot kulta vieta.
Vai domāts kas cits?
Ruta, 2012-07-25, 11:57 : Paldies par skaistumu, lai Jūsu Dvēsele vienmēr zied un dzied!
Anonīms komentētājs, 2014-07-17, 16:10 : Paldies par burvīgajiem citātiem. Arī gribu šo grāmatu! Mūsmājās nebija ...
Migla, 2017-09-19, 11:44 : Skaisti! |
DZIEDAVA.lv
DZIEDAVA.lv
