DZIEDAVA.lv

Kā es slimoju ar ērču encefalītu

Tā kā ērču encefalīta laikā ļoti izjutu, cik svarīgi ir gūt atbalstu un pieredzi no cilvēka, kas tam ir gājis cauri, cik ļoti svarīgi salīdzināt savas izjūtas, zināt, ka ar visu iespējams tikt galā, - tad saņēmos un pusgadu pēc slimošanas sākuma uzrakstīju savas slimošanas aprakstu, kas tapis pēc atmiņām, kā arī toreiz veiktiem pierakstiem - vēstulēs vai citādi. Varbūt šis tas patiesībā bija mazliet savādāk, bet kopumā viss bija tieši tā.

Uzskatu, ka slimības nerodas no zila gaisa, tām vienmēr ir cēlonis un cēlonis ir cilvēkā, viņa ne-pareizā pasaules uzskatā. Nereti vispirms parādās kādi citi mājieni, ka nav kaut kas, kā vajag, bet, ja tos nepamana vai neņem vērā, tad var sekot arī slimība. Tā bija arī manā gadījumā.

Bija 2011. gada vasara. Tā kā man patīk vērot dabu, tad īstais laiks, lai visur kur dotos, pētītu un fotografētu. Daudz tika staigāts un pēc tam mēģināts noteikt, kas īsti redzēts, apstrādātas fotogrāfijas utt. - visu laiku nepārtrauktā darbībā.

Vasaras otrajā pusē sanāca arī pavairāk lasīt Lazarevu - divas pēdējās viņa grāmatiņas izlasīju kādās 2 nedēļās. Lazarevs gan ir brīdinājis, ka viņa grāmatas paātrinot notikumu attīstību, kas, no vienas puses, ļauj ātrāk sasniegt labus rezultātus, pozitīvas izmaiņas dzīvē, ja iekšējā virzība pareiza, gan, no otras puses, ja virzība nepareiza, ātrāk parāda arī nepareizās rīcības sekas.

Uz vasaras beigām sākās ķibeles, kas traucē, bremzē plānoto mērķu sasniegšanu.

Vispirms sākās nedienas ar mašīnu - saplānojam braucienu, bet pēkšņu problēmu dēļ nākas braucienu atcelt. Mašīna it kā tiek salabota, bet, kad dodamies ceļā, - atkal problēmas (starp citu - saistītas ar iespēju bremzēt), atkal nākas atcelt.

Rodas problēmas arī ar manu lapu dziedava.lv - hostētāji to pat uz veselu diennakti slēdz bez iepriekšējiem paskaidrojumiem. Tādējādi tiek bremzēta arī lapas attīstība.

Tad kādu laiku dzīvoju laukos un, cik vien spēju, staigāju apkārt un braucu ar riteni, - tāpat, lai pētītu dabu un fotografētu. Te pēkšņi parādās problēmas ar riteni. Salabo vienu, rodas atkal citas problēmas. Saprotu, ka arī ar šo braucamo man vairs lāga negrib ļaut pārvietoties.

Turklāt arī spēka tā kā nav tik daudz, kā gribētos.

Ko darīt. Stāvu, domāju - bet vasara taču, esmu laukos, vēl tik daudz interesanta apkārt, ja vienkārši gulšņāšu - palaidīšu to visu garām! Tā nu staigāju apkārt kājām, ceļos agri no rīta, lai skatītu saullēktu, fotografēju kaut turpat pie mājas - vienmēr atrodas kaut kas interesants, ko darīt.

Mājienus par to, ka jāatpūšas arī, es nebiju ņēmusi vērā, tā nu pie manis ķērās nopietnākiem līdzekļiem - augusta beigās atsūtīja divas ērces uzreiz, tā teikt, dubults neplīst.

Atkāpei jāpiebilst, ka potējusies pret ērču encefalītu neesmu, jo uzskatu, ka potes, par kuru iedarbību vēl strīdas, labākā gadījumā novērš vai atvieglo konkrēto saslimšanu, bet nenovērš cēloni - tas paliek un, ja mācība (ja vien tā ir nepieciešama) caur konkrēto saslimšanu tiek liegta vai ierobežota, tā tāpat tiks sniegta kādā citā veidā - caur citām slimībām, neveiksmēm vai nepatikšanām. No mācības jau neizbēgsi. Tā nu ļauju sev saņemt mācības bez aplinkus ceļiem.

Šis, iepējams, kāreiz bija tas gadījums - saņemt mācību, ka nevajag pārlieku aizrauties, savu tiesu vajag atvēlēt arī vienkāršai atpūtai.

Savas ērces pamanīju ne uzreiz, pamanījušās bija ielīst vietās, kur lāga saskatīt nevar. Kad nu ievērotas bij, gribēju izvilkt pati - ne pirmā reize, kad ir piesūkušās ērces, tādu dzīvē bijis krietni pāri simtam. Tomēr absolūti lielāko daļu ērču izvilcis vīrs, kurš ir meistars šai jomā. Šoreiz es biju laukos bez vīra, kuram plānots atbraukt tikai nedēļas nogalē, tātad vēl dienas 2-3.

Vieta bija dikti neērta, vienai ērcei netiku klāt absolūti, otra it kā bij cerīgāka, tomēr pirmie mēģinājumi to izvilkt bija neveiksmīgi - ērce nepadevās - bet noraut ķermeni, atstājot galvu iekšā, negribējās.

Tā nu pāris dienas dzīvoju, ērces apzinoties, tas diezgan piezemēja manas darbošanās, tomēr paniku neraisīja - paļaujos, ka nekas nenotiek tāpat vien, viss būs tā, kā jābūt vislabākajā veidā.

Nedēļas nogalē vīrs atbrauca un ērces izvilka ar komentāru, ka vienu tik lielu nekad neesot redzējis - es katram gadījumam neskatījos, ka nesabīstos. Tomēr izvilkšanas, iespējams, šoreiz nebija tik veiksmīgas kā parasti - ērces tomēr kārtīgi ieēdušās, uzblīdušas. Laikam vismaz vienai galva palika iekšā.

Nu neko, kas izdarīts - izdarīts, paļaujos uz Augstāko. No senākiem laikiem bija zināms, kāda homeopātija jālieto šādos gadījumos, tomēr šoreiz pat kaut kā lāga par graudiņiem neatcerējos, iespējams, tik kādu reizi vai pāris, bija arī citas problēmas, kas likās aktuālākas, nu laikam nebija lemts.

Šajā septembrī meitai sākās pirmais skolas gads, tāpēc domas griezās pārsvarā ap to, vai viss sagādāts, vai viss sagatavots uz 1. septembri (dokumenti, izziņas, mantas, drēbes, grāmatas, citas lietas), gan meitai, gan dēlam, kas jau ies 3. klasē. Dēlam turklāt 4. septembrī arī vārda diena, jādomā, kur un kā svinēt.

Tā nu augusta pēdējās dienās bija skriešanas un gatavošanās skolai. Pienāca 1. septembris, ceturtdiena, aizvedu meitu uz skolu, vēl it kā viss mierīgi. Tiek plānota dēla dzimšanas dienas svinēšana pirmdien, 5. septembrī, pēc skolas, - domāju vest dēlu ar draugiem uz kino.

Jau 2.septembrī, piektdien, nejūtos īsti labi - tādi kā drebuļi, dīvainas sajūtas mugurā, muskuļos. Kaut ko līdzīgu esmu jutusi jau vasarā, kad ārste atzina, ka sapūsta mugura. Domāju, ka šoreiz kas līdzīgs. Tomēr vienojamies, ka uz skolu un no skolas meita jau otrajā skolas dienā ies kopā ar brāli.

Sazvanos ar vecākiem, lai vienotos par bērnu svinībām.

Pienāk sestdiena, 3. septembris. Ar mani tomēr labi nav, katram gadījumam izmēru temperatūru - izrādās - 38 grādi! Un es biju domājusi, ka sāpes muskuļos ir no sapūstas muguras. Tātad, iespējams, temperatūra bijusi arī iepriekšējā dienā. Zinu, ka ar saslimšanu, ja paveicas, iespējams tikt galā arī ātri, te ir temperatūra, te atkal nav, un viss kārtībā. Tāpēc pagaidām ceru, ka pirmdien viss būs labi. Tomēr ir kādas 10 dienas kopš ērču kodiena, kas to lai zin. Laiks atbilstošs, lai parādītos pirmie saslimšanas simptomi.

Svētdien, 4. septembrī (dēla īstā vārda diena), jau jūtos traģiski. Temperatūra visu dienu ir robežās starp 38 un 39 grādiem, izteikti slikta dūša, kaut arī nevemju, nepārtraukti sausa mute, pilnībā izkaltusi, lūpas aiz sausuma līp kopā, ka pilnīgi ar spēku jāplēš vaļā, drausmīgi baltā mēle līp pie aukslējām; milzīgas slāpes, ūdens dzeršana tās neremdē; arī garšas sajūtas izmainījušās kardināli, garša mutē tik pretīga, ka ne aprakstīt, un no tās nekādi nevar tikt vaļā, es pat teiktu, tas bija viens no pretīgākajiem momentiem visā slimošanā. Šausmīgs nespēks, knapi velkos līdz tualetei, paiet ir ļoti ļoti grūti.

Naktis ir šausmīgas - nepārtraukti mostos aiz slāpēm, naktis paiet dzerot un velkoties uz tualeti, lai tiktu no izdzertā vaļā.

Ir skaidrs, ka nekāda svinēšana pirmdien no manas puses nav iespējama. Vakarā zvanu vecākiem, lai visu atceltu. Kādas mammas teiktajam, ka var jau svinēt arī nākamajā vai aiznākamajā dienā, es varu tikai sāji atsmaidīt. Jūtos neizsakāmi drausmīgi, un nesaprotu, kā klausules otrā galā tas var nebūt acīmredzami. Pagaidām atlieku svinēšanu uz nākamo pirmdienu.

Nakts uz pirmdienu ir drausmīga, murgoju, bieži mostos.

5.septembris, pirmdiena. Priecājos, ka svinības atceltas, jo esmu pilnīgi nelietojama, knapi varu aizvilkties līdz virtuvei un atpakaļ. Temperatūra visu diennakti svārstās starp 38 un 39 grādiem. Pēdējās dienas tikai dzeru, apetītes nav nekādas, tā ka ēšana nav pat prātā. Šausmīgi prasās kaut ko skābu, pasūtu vīram citronu, kas sen sen nav ticis lietots. Tomēr es saprotu, ka tā bez ēšanas nevaru turpināt, baidos no tās bezpalīdzības, ka nevaru pat līdz tualetei aizvilkties, bet man bērni katru rītu uz skolu jāceļ, drēbes jāmeklē un bizes jāpin; jāēd! Sākumā ar ēšanu ļoti grūti gāja, neko negribējās, kā pirmo ēdienu (kā parasti pēc ilgākas neēšanas) rīvēju burkānu ar kāpostiem un eļļu - parasti tā kombinācija man ļoti garšoja (pagatavošana gan nežēlīga - cilvēkam, kuram jau tā nav spēka no neēšanas, vēl RĪVĒT burkānu ir mežonīgi smags darbs!), bet pie jaunajām garšas izjūtām tāds ēdiens bija nelietojams - skābuma nekāda! Iekšā dabūju vien nieku, un to pašu ar grūtībām.

Vakarā dabūnu citronu. Tāda laime! Kopš šī brīža mans dzeramūdens ir citronūdens. Un arī rīvētos burkānus ar kāpostiem, ja piespiež labi daudz citrona sulas, nu jau var dabūt iekšā.

Pirms saslimšanas tradicionāli bija uzkost šokolādīti un ļoti bieži - saldējumu. Tagad neko tādu pat nepieminēt. Šokolādi! Ārprāc! Neko saldu, neko ne uz saldā pusi, neko pat mēreni garšīgu, tikai skābu, ļoti prasās kaut ko šausmīgi skābu. Citrons - tas jau ir glābiņš. Dīvainā kārtā ir gan viens izņēmums - medus, to arī iespējams dabūt iekšā. Tas tad arī kā pamatēdiens kalpoja.

Pie datora gan vēl mēģinu pieiet, bet pārsvarā neko nopietnu nedaru un nevaru padarīt. Ātri vien dodos atpakaļ uz gultu.

Bet meita tikko tik sākusi iet uz skolu, vajadzētu viņu pavadīt vismaz pirmās dienas, bet es uz to nejūtos spējīga. Ceļš līdz skolai 5 minūtes, nav tālu un nav grūts, ir zināms, bet tomēr vēl vienai neapgūts. No skolas pirmklasniekus laiž tikai kāda pavadībā. Pagaidām meita tiek laista uz skolu kopā ar brāli. No skolas arī tiek pieteikts nākt kopā ar brāli.

6.septembris, otrdiena. Temperatūra visu diennakti joprojām ir robežās starp 37,8 un 38,9. Meitu uz skolu pavadīt negribu, par maz spēka, bet dēlam pēc pusotra gada pārtraukuma uznāk astmas lēkme, kad stiprs klepus un grūti elpot, uz skolu viņš ar nevar iet. Tā nu meitai jau 4. skolas dienā nākas uz skolu iet pilnīgi vienai pašai. Atpakaļ viena viņa iet negrib, prasa, lai eju pretī. Sarunājam, ka es mēģināšu iet pretim, bet, ja viņa nevar sagaidīt, lai nāk uz māju pusi, bet tikai pa norunāto ceļu, nekur citur.

Pēc skolas eju meitai pretī, tā lēnām, ik pa laikam padzeroties citronūdeni. Iziešana svaigā gaisā gan dod zināmu prieku arī, cenšos to izbaudīt. Aizeju pie skolas, meitas nav. Atrodu apmalīti, kur apsēsties. Sēžu, gaidu pie skolas, grūti. Meitas nav. Ilgi nav. Skolā neeju, jo tur daudz pakāpienu. Esmu ievērojusi, ka slimošanas laikā īpaši grūti man ir pārvietoties pa pakāpieniem, sevišķi, ja uz leju jākāpj - tad ir sajūta, ka, sperot soli, nožaušos. Tas man tomēr ir par grūtu. Redzu meitas klasesbiedreni, kura teic, ka meita it kā esot jau aizgājusi uz mājām. Satieku citas klasesbiedrenes mammu, kura sazvanās ar meitu, kas ir pagarinātajā, un noskaidro, ka mana meita tiešām sen aizgājusi uz mājām (tā teikusi). Nogurusi velkos uz māju pusi, atpakaļceļā satieku meitu ar kādu nejauši satiktu senu draudzeni - viņas esot gājušas uz mājām pa citu ceļu (!!!), mani mājās neatradušas, tāpēc nākušas atpakaļ. Še tev nu bija.

Bet man ir sajūta, ka iestājusies stagnācija - nepaliek ne labāk, ne sliktāk. Brīžiem temperatūra nokrītas vairāk, brīžiem uzlec, bet nekad daudz zemāk zem 38. Iestājies arī liels miers, ka nav spēka lāga domāt kaut kādas tur tādas vai citādas domas.

Šajā dienā, kad, nejūtot uzlabojumus, liela temperatūra turas jau kādu piekto dienu, zvanu ārstei. Viņa, kas visnotaļ atbalsta pārlieku neiejaukšanos ar niknām zālēm, piedāvā 4 risinājumus - 1) turpināt, kā iepriekš, t.i., daudz dzert un veseļoties saviem spēkiem; 2-3) nodot analīzes un, atkarībā no rezultātiem, vai nu lietot antibiotikas, vai atgriezties pie 1) varianta; 4) uzreiz dzert antibiotikas, bez analīzēm (jo temperatūra turas jau ilgi). Saprotu, ka analīzes nodot nav jēgas, jo a/b lietot neietilpst manos plānos, vismaz pagaidām, kamēr varu izturēt. Tāpēc, lai arī ārste ir atsaucīga un gatava pieņemt analīzes man izdevīgā laikā, izlemju izvēlēties 1) variantu. Pēc mana teksta "nu, ja paliks sliktāk, zvanīšu atkal" ārste atbild "nu bet tad jau būs jādzer a/b", kas man liek saprast, ka tuvākajā laikā nezvanīšu vis.

Starp citu, galva man nesāp, kam it kā būtu jāsāp ērču encefalīta gadījumā. Arī vispārēji ārstei aprakstot, kā jūtos, pieņemu, ka nerodas pareizs priekšstats - tā objektīvi ir tikai temperatūra, bet šausmīgā pašsajūta patiesībā ir no visa pārējā - sliktās dūšas, bezgalpretīgās garšas mutē, drausmīgā sausuma mutē līdz ar nepārtrauktām slāpēm, totālā bezspēka.

Vēl klāt bija arī apbrīnojama miegainība, beidzot varēju arī dienā gulēt stundām bez sirdsapziņas pārmetumiem, ka paliek kaut kas nepadarīts.

Pa tam dēls, pa māju dzīvojot, ieinteresējas par Lazarevu - vasarā, kad Engurē dzīvojām, es to daudz lasīju un viņš ar gribēja zināt, par ko tur ir. Grāmatas bija krieviski, nācās tulkot viņam latviski. Tagad viņš pats gribot palasīt latviski. Latviski ir izdotas tikai pirmās 3 grāmatas - bet nevienu vairs nevaru atrast! Esmu pārsteigta, ka ir tāda liela interese. Piesaku māsai, lai atved kādu grāmatu latviešu valodā, ja viņai ir.

7.septembris, trešdiena. Tā man vēl nebija bijis, ka tik ilgi turētos liela temperatūra. Tomēr laikam paliek labāk - pa dienu max ir vairs tikai 37,8. Spēka toties pa šīm dienām galīgi vairs nav palicis. Dēls joprojām slims, meitai joprojām jāiet uz skolu vienai. No rīta viņa atkal kunkst, ka nekādi negribot viena iet mājās. Nav jau tas ceļš tik tāls, man sirds sāp, ka meitai šitāds skolas iesākums, sarunājam, ka nekādā gadījumā viņa neies pa citiem ceļiem, lai gaida pie skolas, mēģināšu iet pretim.

Aizeju, gaidu pie skolas, nenāk, gaidu ilgi, nenāk. Kā parasti pēdējā laikā, ar mani kopā ir arī citronūdens, bez tā izturēt nebūtu iespējams, jo slāpes ir nepārtrauktas, lūpas salīp ciet, ja netiek dzerts. Uz mājām iet negribu, jo, ja meitas tur nebūs, otrreiz uz skolu aiziet spēka var nebūt. Saņemos un kāpju pa trepēm uz 2. stāvu, kas man ir grūts uzdevums. Izrādās, meita gaida mani klasē (!!), esot bijusi lejā, mammu neredzējusi, skolotāja bez mammas nekur prom nelaižot (nez kā iepriekšējā dienā izdevās izsprukt?). Visgrūtākais ir nokāpt pa trepēm lejā, nekrītot. Stutējos gar margām, nokāpju veiksmīgi.

Bet viss, mans pacietības mērs ir izsmelts, vairs meitai pretī nedošos. Rakstu zīmi, lai meitu laistu no skolas vienu pašu, bez vecākiem (kā es to neiedomājos agrāk?).

Vēl ir tāda lieta, ka 8.septembrī, ceturtdien, ir Annas ielas svētki, t.i., publisks pasākums, uz kuru jau sen iepriekš bija izlemts doties, jo tā laikā bērni varētu izvēlēties pulciņus (katrs savu) Tehniskās Jaunrades namā, abi bērni tur grib iet, bet pieteikšanos vajag organizēt tā, lai varētu vest vienā laikā - tomēr tas ir patālu no mājām, lai braukātu atsevišķi ar katru bērnu. Tāpēc arī vajadzētu tikt uz pieteikšanās sākumu, lai varam izvēlēties izdevīgākos laikus, derīgus abiem bērniem.

Pienāk 8.septembris. Kā par brīnumu, temperatūra ir nokritusies (pat par daudz), ir vairs tikai 36,1. To Annas ielu dikti vajadzētu, citādi visam mācību gadam bērnu pulciņu plāni izjaukti. Dēlam pēc lēkmes ar jau ir labāk (pēdējā laikā diezgan tradicionāli viņš tiek galā 1-3 dienu laikā).

Ja reiz nav temperatūras, izlemju riskēt un braukt ar bērniem uz Annas ielas svētkiem. Tas tomēr no manis prasa daudz. Ēkā jākāpj pa trepēm, uzkāpt jau līdz ārdurvīm ir grūti, otro un vēl trešo stāvu pieveikt ir nenormāli grūti. Nekāda staigāšana pa kabinetiem un pulciņu izvēlēšanās nesanāk. Tik ieeju parunāties ar potenciālo meitas skolotāju. Īsās sarunas vidū jūtu, ka tik ilgi kājās nostāvēt nevaru, kļūst slikti, kaut kā puslīdz piebeidzu sarunu un izeju pa durvīm, kur netālu par laimi ir krēsli. Gar acīm viss sametas balts, es knapi paspēju apsēsties. Līdzi citronūdens, ko visu laiku pa laikam dzeru. Sēžot pamazām atgūstos. Bērnus pulciņos pierakstu, bet prasījis tas no manis ir daudz.

Atkāpei jāpiebilst, ka parasti esmu pieradusi būt stipra, esmu devusies visādos gājienos arī pa brikšņiem, skraidelējusi pa pakalniem augšā lejā, grūtības ceļā man patīk un arī slimot esmu pieradusi ātri. Pašai ļoti grūti pieņemt, ka es kaut ko nevarētu izdarīt, ka es nevarētu būt uzreiz pēc pāris dienām pilnīgi vesela. Tāpēc arī šais dienās tiku darījusi lietas, kuras pie tādas pašsajūtas būtu loģiski nedarīt, bet psiholoģiski es nespēju pieņemt, - nu kā tā, vai tiešām varētu tā būt, ka es to nevarētu izdarīt.
Un otra lieta - kad jūtos slikti, tad citus cilvēkus negribu redzēt, t.sk., potenciālos citus palīgus - tas man būtu tikai papildus apgrūtinājums, gribu, lai neviens mani netraucē, lai visi mani liek mierā. Tā nu arī nācās pamatā visu darīt vienai pašai, jo vīrs darbā.

9.septembris. Māsa tikusi pie bezgalskābiem āboliem un atved arī man. Mmm! Tāda laime! Beidzot ir kaut kas, ko iespējams ieēst ar baudu. Pat parastus bezgaršīgus ābolus nevaru dabūt iekšā, par tādiem ar saldenu, arī saldskābu garšu nerunājot. Tikai ko skābu, ļoti ļoti ļoti skābu var dabūt iekšā.

Māsa atvedusi arī Lazareva "Karmas diagnostiku", 2. daļu, kas ir latviski. 9-gadīgais dēls aizraujas un pa vakariem pirms aizmigšanas lasa šo grāmatu. Tā esot vieglāk aizmigt pēc tam.

Man iestājies zemās temperatūras laiks. Diennaktī temperatūra svārstās 36,1-36,5 grādu robežās, no rītiem svīstu aukstus sviedrus, pamostos slapja no sviedriem. Spēka un apetītes joprojām nav daudz. Pārsvarā gribas tikai gulēt. Savukārt naktis joprojām pavadu murgos un mostoties no slāpēm.

Tomēr, pateicoties neesošajai lielajai temperatūrai, rodas ilūzija, ka esmu jau vesela, tik jāpieņemas spēkā.

11. septembris, svētdiena. Esmu jau gana laika zvilnējusi pa mājām. Laiks jauks, pēdējais laiks doties dzērvenēs. Domāju, ka tas jau nav tik sarežģīti - sēdēt mašīnā, tad izkāpt un mazliet pastaigāt purvā. Nekādi lielie ceļi un kilometri nav jāveic. Svaigs gaiss par ļaunu nenāks. Tā nu braucam ar vīru ar mašīnu divatā dzērvenēs. Esmu tomēr vēl ļoti jutīga, gribas izteikt pretenzijas pat pret tiem pāris metriem, kas jāpaiet, lai tiktu no mašīnas purvā. Tomēr purvā man ļoti patīk. Pārvietojos ļoti lēni, fotografēju (īpaši pievēršoties sūnu - sfagnu - daudzveidībai un krāsainībai), lasu arī dzērvenes, bet nepārpūlos. Viss notiek ļoti ļoti lēni. Vīrs kaut kur aizklīst tālāk, es pārsvarā dzīvojos uz vietas. Purva miers mani ļoti aizkustina un nemaz negribas doties prom. Ir arī saulīte. Izdodas redzēt un dzirdēt arī pārlidojam dzērves. Ir tik skaisti un jauki, un labi.

Brauciens ir ļoti svētīgs arī citā ziņā - tiekam pie dzērvenēm - un tas ir kaut kas SKĀBS! :))).

Nu mājās tiek taisīts arī dzērveņu sulas - biešu sulas - medus maisījums, kas ir gan veselīgs, gan spēcinošs, gan tiešām garšīgs.

Dzērvenes izbērtas istabā uz galda, katru reizi, ejot garām, pāris ogas tiek apēstas. Tā nu man cauru dienu ir dzērveņu ēšana. Vai nu vienas pašas, vai ar medu, vai medus-biešu-dzērveņu maisījumā. Par to man liels prieks.

Joprojām arī tiek daudz dzerts.

12.septembris, pirmdiena. Uz šo dienu bija plānots pārcelt dēla vārda dienas svinības, tomēr, lai arī temperatūras nav, jūtos par vārgu, lai kaut kur vēl dotos, kaut ko organizētu. Domās atceļu pasākumu uz nenoteiktu laiku.

14.septembris. Skolā sapulce. Pārvietojos lēnām, tomēr līdz 2. stāvam uzkāpju un lejā arī tieku. Domāju, ka nevienam neienāk prātā, ka neesmu īsti vesela, galu galā temperatūras nav, bet sajūtas tādas planējošas.

17.septembris, sestdiena; 10. diena, kopš man nav temperatūras (kāpēc gan lai kāds iedomātos, ka vēl esmu slima?). Ja reiz esmu tikpat kā vesela, izlemjam pa ceļam uz Enguri kaut kur aizbraukt un doties kārtīgākā pastaigā. Iespēja iziet 5 km dabas taku mani kaut kā nesajūsmina, tāpēc izvēle krīt uz tikai 1 km īso Dumbrāja taku, pirms tam gan vēl iebraucot Ķemeru parkā. Ķemeru parkā piesaista interesanti koki, dižkoki. Pārvietojos lēni. Ar dziļām skumjām fiksēju, ka mani spēki ne tuvu nav vēl veselam cilvēkam atbilstoši. Iet vēl kaut kā varu, bet skriet šķiet kaut kas no fantastikas sērijas. Arī 1-2 soļi, it kā mēģinot skriet, rada sajūtu, ka tūlīt nogāzīšos - tos varbūt varētu saukt par kustību traucējumiem, jo problēma šķiet tieši noturēties kājās, liekas tik nesaprotami - kā tas ir - skriet. Man, kā cilvēkam, kam skriešana ir bijis dabisks pārvietošanās veids (arī starp istabu un virtuvi nereti esmu pārvietojusies skriešus vai teciņiem), tas ir ļoti smagi.

Ķemeru pastaiga sanāk garāka nekā iecerēts, tomēr izlemjam iziet arī Dumbrāja taku, jo tur ir laipiņa un bērniem tādas patīk. Liekas, 1 km jau nav nekas tik traki garš.

Patiesībā jau īpaši labi nejūtos, bet tā lēnām iet jau nav nekas traks, tai laikā nedomāju, ka īstenībā vēl esmu slima. Eju pa taku, kas šai laikā ir diezgan drūma, un domāju, ka vajadzētu atgriezties vēl kādreiz, kad varētu rūpīgāk izpētīt augošos augus, sūnas; šoreiz es tik uz tiem noskatos.

Līdz ar takas beigām sākas lietus. Braucam uz Enguri.

Engurē drūms, bet interesanti mākoņi. Gribas pastaigāt pa jūrmalu. Salst, ļoti salst. Prasu pārējiem, citiem it kā tā nesalst. Man tomēr salst, un, lai justos komfortabli, uz jau esošā mētelīša uzvelku pa virsu vēl vienu mēteli, kas stāv Engurē. Nu es jūtos labi un ar prieku kopā ar vīru dodamies pastaigā pa Engures jūrmalu. Pastaiga man patīk, skaisti skati ar nomākušamies debesīm:

Gūstu patiesu baudījumu. Tomēr jocīgi liekas, kāpēc man to otro mēteli vajag. Kad atgriežamies mājā, izmēru temperatūru - še tev, izrādās, ir 38,3 grādi. Ir tāda kā vilšanās sajūta - sāksies visa slimošana atkal no gala? Tomēr mans noskaņojums ir pacilāts no dabā gūtā prieka.

Vakarā dodos skatīt Mēness lēktu jūrmalā. Visi citi ir aizņemti ar ko citu, tā es viena aizeju, apsēžos uz soliņa un skatos. Ir tumšs, neko redzēt nevar, tikai pa laikam Mēnesi, kas te izlien no mākoņu segas un atkal ielien atpakaļ. Šalc jūra, dzirdami (bet ne redzami) garām lidojoši putni. Tik fantastiskas sajūtas Mēnesslēkta laikā neatceros baudījusi. Žēl, ka citu nav klāt, ar ko dalīties priekā. Tā es tur sēdēju stundu? divas? Satinusies divos mēteļos un laimīga, ļoti laimīga.

Tā nu mirdzošām acīm dodos uz bēniņiem gulēt, palīdusi zem kaudzes segu. Nākamā rītā bij plānota saullēkta vērošana, jo rudeņos Engurē mēdzam pārgulēt reti, izdevība būtu jāizmanto. Nolemju atstāt to likteņa varā - ja varēšu, iešu skatīties saullēktu.

Kā tas nereti Engurē mēdz notikt, pirms saullēkta pamostos pati, bez pulksteņa palīdzības. Jūtu, temperatūra mani nav pametusi, bet jūtos pilnībā atmodusies, kas gan šim pulksteņlaikam nav raksturīgi. Nu ko, izdevība jāizmanto. Mani gan mazliet biedē fakts, ka no bēniņiem jākāpj pa trepēm - ja ar mani kas notiks - nespēšu veiksmīgi nokāpt, - visi citi jau guļ (ir ap pl. 6:50), vēl vairākas stundas par manu prombūtni neviens neuztrauksies. Tomēr riskēju. Satinos savos divos mēteļos un eju laukā. Un apstulbstu - visas debesis - VISAS debesis ir koši sarkanas !!!! Nav tie laiki, paskriet nevaru, lēnām dodos uz jūrmalas pusi. Vēl ir sarkanā krāsa. Ir debesis, ir jūra ar ir sarkana. Tik sarkanu rītu nekad neesmu redzējusi.

Cenšos fotografēt, bet arī izbaudīt - tādu skatu! Un vēl arī debesīs redzams dzeltens saules stabs pirms vēl pati saule lēkusi. Sarkanais tonis pār visām debesīm ilgi neturas - 5 minūšu laikā līdz ar saules lēktu tas pakāpeniski izgaist.

20 minūtes pēc saullēkta jau esmu atpakaļ mājās - spēka nav tik daudz, lai daudz staigātu un fotografētu, bet redzētais ir to vērts. Veiksmīgi atgriežos bēniņos un šoreiz, atšķirībā no daudzām citām pēcsaullēkta reizēm, aizmiegu un noguļu vēl vairākas stundas - neesmu tik vesela.

Šajā dienā bijusi plānota arī sēņošana. Temperatūra ir nu jau 39,4 grādi. Nē, šoreiz es varoni netēloju, nav, diemžēl nav man tik daudz spēka, ne vēlēšanās, lai kaut kur vēl staigātu. Vīrs aizbrauc sēņot viens.

Planēju pa mājām spīdošām acīm, turklāt jūtu, ka sāk sāpēt galva (ik pa laikam tā kā iedur). Iepriekš nesāpēja.

Braucam atpakaļ uz Rīgu. Braucienam uz Enguri pozitīvs arī fakts, ka pie dzērvenēm ar medu nāk klāt arī citi augļi, ko ēst - āboli, bumbieri (diemžēl ne tik skābi, lai daudz ēstu), arī aronijas.

Pirmdien, 19.septembrī, no rīta temperatūra 38,3. Esmu secinājusi, ka pie 38 grādiem var dzīvot itin labi, bet pie 39 jau ir drusku tā kā par daudz. Vakarā jau atkal 39,4. Joprojām riebīgas durošas sāpes galvā.

Otrdiena, 20.septembris. No rīta stipri svīstu, līdz 12:00 noguļu, temperatūra tad ir 38,3. Galvassāpes ir vai nu ik pa brīdim tādas asas, vai maziņas pastāvīgas, bet arī nekas traks. Jūtos labi, bet ne tik ļoti, lai bērnus vestu uz pulciņu. Vieni viņi nekad nav braukuši. Ar dēlu, trešklasnieku, tiek sarunāts, ka viņš brauks kopā ar vienaudzi, kurš arī dodas uz to pašu pulciņu tai pašā laikā. Meita bez mammas braukt kategoriski atsakās. Tad nu tā arī paliek. Dēls pirmo reizi uz pulciņu devies bez pieaugušo palīdzības, bet kopā ar vienaudzi.

Vakarā temperatūra man atkal ir pāri 39 grādiem.

21.septembris. No rīta es stipri svīstu, temperatūra nokrītas līdz 37,5. Diennakts maksimālā temperatūra vairs "tikai" 38,8 grādi.

Šī ir diena, kad uz pulciņu jābrauc tikai dēlam. Viņš saņemas un pirmo reizi uz pulciņu aizbrauc pilnīgi viens pats. Tā nu līdz ar manu slimošanu palielinājusies arī dēla patstāvība.

Tomēr šī ir jau 5. diena ar lielu temperatūru, turklāt otrreizējais temperatūras kāpums sācies apmēram 2 nedēļas pēc pirmā - nu gluži kā medicīnas grāmatā rakstīts par ērču encefalītu. Galvassāpes arī kļuvušas pastāvīgs pavadonis.

Izlemju tomēr zvanīt ārstei. Jautāju tieši - par ērču encefalīta iespējamību, jo pēc lasītajām pazīmēm atbilst - ērces bijušas, tam sekojuši divkārtēji temperatūras paaugstinājumi, pa vidam relatīvs miers. Ārste tomēr kategoriski nepiekrīt ērču encefalītam, jo tad būtu jābūt galvassāpēm līdz vemšanai (vemšana man nav bijusi nevienu reizi), temperatūrai pāri 40 (TIK traki man arī nav); un vispār, es tādā gadījumā būtu zvanījusi ātrajai palīdzībai, ne viņai. Ārste uzskata, ka man ir tikai 2 parasti vīrusi pēc kārtas, tādi te apkārt klīstot, daudzi slimojot. Tā teikt, mierina, ka viss kārtībā. Ārstei nenoticu, bet garastāvokli saruna uzlabo, jo ārste runā optimistiski.

To, ka starp tām temperatūrām es arī neesmu jutusies vesela, es jau nevaru ne izstāstīt, ne aprakstīt.

Pēc sarunas ar ārsti ielieku tēmu internetā, cerot, ka atsauksies kāds ērču encefalītu pārslimojušais, kam tomēr nav bijusi temperatūra pāri 40 un galvassāpes līdz vemšanai, un man paveicas - jau nākamajā dienā man atraksta Edīte - vienaudze, kas pirms pāris gadiem arī tam gājusi cauri. Tas man ir milzīgs ieguvumus, kas mani arī mudināja rakstīt šo slimības aprakstu - ir neizsakāmi vieglāk, ja ir kāda cita pieredze, ar ko salīdzināt un zināt, ka otrs tam spējis tikt cauri.

22.septembris. Pamodos (nepateikšu, kura padsmitā reize pa visu nakti kopā tā bija) ar tām pašām stiprajām galvassāpēm. Kaut gan - mazākām, jo uz rīta pusi izstudēju homeopātijas grāmatiņā par homeopātiskajām zālēm, kas palīdz pret galvassāpēm, atlasīju 2 zāles, no kurām vienas atradu mājas aptieciņā, bet no otrām paņēmu pazīmi "paliek labāk, galvu silti ietinot" - to es nebiju mēģinājusi! Tad nu dzēru homeopātiju + satinu galvu siltu, un tad izdevās panākt gandrīz uzreiz manāmu uzlabojumu - izdevās pat aizmigt, šķiet, ātrāk nekā stundas laikā (kas uz vispārējā fona ir ātri)! No rīta galvassāpes tomēr vēl bija.

Tā jau ir 4. diena, kuru pavada galvassāpes (piere sāp visvairāk, bet arī citur - plankumaini), sevišķi vertikālās un asās kustībās. Gulēt grūti, ļoti ilgi miegu un ātri pamostos. Tualetē arī grūti spiest - pie spiediena galva sāp ļoti.
Tāpat 4. dienu ir ļoti vāja asiņošana (priekš MR tā sākusies 10 dienas par ātru).

Tāpat kā iepriekš, no rīta arī stipri svīstu, temperatūra nokritusies līdz pat tikai 37,3. Vakarā temperatūra gan atkal ir pāri 38 grādiem, bet ne daudz. Tomēr tā jau ir 6. diena pēc kārtas ar lielu temperatūru.

Interesanti, ka šajā augstas temperatūras posmā jūtos daudz labāk nekā pirmajā (septembra sākumā), jūtos stiprāka, nav sliktas dūšas, ir laba apetīte (daudz ēdu, - visu laiku gribas; dzērvenes, āboli, vīnogas, bumbieri, kāposti, spēkam putra un kartupeļi), tomēr visu slimošanas laiku prasās vairāk skābu, nu jau varu vairāk ieēst arī ar neitrālu garšu, bet noteikti ne saldu - iecienīto šokolādi un saldējumu joprojām nepiedāvāt.

Salīdzinot ar pirmo temperatūras kāpumu, esmu arī vairāk nomodā.

Acis it kā nesāp, bet lasīt ilgi arī negribas, to ir grūti darīt, visu laiku gribas no teksta griezties prom, burti tādi it kā neskaidri. Bieži pat dators ir pavisam izslēgts (parasti dators visu dienu bijis ieslēgts).

Kaitina tādi neadekvāti trokšņi, kustības, gaismas.

Vēl kas interesanti - žoklis palicis jocīgs - grūti veras mute, sākumā tikai maza šķirba, bet ar piepūli tomēr izdodas atvērt līdz galam. Tas nav tik apgrūtinoši, cik drīzāk smieklīgi.

Un vēl mazliet pleci, kakls no ārpuses jutīgs, nedaudz.

Izlemju aizrakstīt homeopātei, pie kuras ar dēla astmas problēmām esmu gājusi pirms vairākiem gadiem. Vizītes pie viņas ir dārgas, ar iepriekšēju pierakstu, bet man nebūtu arī spēka aiziet uz tādu vizīti. Paļaujos - kā būs, būs. Ja neatbildēs, nav lemts, tikšu galā pati.

Visu šo laiku kopš augusta es Lazareva grāmatas nebiju ņēmusi rokās - laikam jau paniskas bailes sagaidīt vēl kaut ko trakāku (jo Lazrevs ir teicis, ka viņa grāmatu lasīšana visus procesus paātrina). Bet nu tagad beidzot izlēmu palasīt, ko ta 9-gadīgais dēls tik aizrautīgi lasa. Palasīju, tiešām, valoda samērā viegla, piemēri bērnam saprotami, sevišķi tematika tur Dzintaram atbilstoša - par citām pasaulēm, dubultnieku, telpu un laiku. Viņam tur ir ko nenobrīnīties. ;)) Un lasīšanas laikā jūtu, kā galva kļūst gaišāka, un vispār vispārējais noskaņojums uzlabojas. Nav jau šobrīd viss ideāli, bet ir vieglāk! :) Varbūt tā galva tieši spieda man saprast, ka šobrīd es neapzināti pati eju pret Lazarevu, ja reiz spītīgi nelasu, lai cik grūti, tātad nepaļaujos.

Pēdējā grāmatā (2011.g.) bija piemērs, kad Lazarevs sazvanīja vēža slimnieku, pēc kā viņam viss sagriezies vēl 2x trakāk, bet viņš bijis ļoti cītīgs Lazareva mācības izpildītājs, izķepurojās. Kad Lazarevs atkārtoti pārzvanījis, lai apvaicātos, kā iet, viņš jau pēc sarunas gatavojis, ko ņemt līdzi uz slimnīcu ;)), bet viss bijis labi. Nu un grāmatā bija vairāki tādi smagi piemēri, kā cilvēki ņēmušies līdz ārprātam, bet stingri turējušies un tikuši galā. Es laikam nejūtos gatava tam iet cauri. Tur arī pēc tam kādai, kas bija izķepurojusies un kļuvusi ļoti laimīga, ar skaudību teica - kā tev viss tik labi un viegli! Un viņa pretim - bet tu gribētu iet tam pašam cauri, lai nonāktu pie šāda rezultāta? Nē, noteikti nē!

Tā nu 22. septembrī pieķēros sastādīt sarakstiņu pagaidām no 13 punktiem, ko jau sen man vajadzēja dzīvē mainīt, bet, redz, nekad nesaņēmos - kamēr labi, kāpēc mainīt.

Visu laiku pārsvarā nodarbojos ar situācijas pieņemšanu - mācos pilnībā paļauties. Smaidu, pateicos par visu, kas man dots. Turklāt, jo tīrāku sirdi paļaujies, jo vieglāk pārciešamas jebkuras sāpes. Tāpēc arī man ir miers un nav bail ne no ērču encefalīta, ne no kā cita, kas man varētu būt (un man ir patiesībā diezgan vienalga, kas man ir). Es zinu, ka ir tas, kam jābūt, un ka Dievs nedod to, ko cilvēks nevar izturēt.

23.septembris. Šonakt jau gulēju labāk, salīdzinoši ļoti reti modos, sapņi gan nebija labi - nevarēju parunāt un gāju klupdama, jo kājās spēka nebija.

Ar temperatūru dīvaini. Parasti no rītiem tā ir mazāka, bet dienas laikā pieaug. Šoreiz otrādi. Sākumā 37,8, tad 37,6, tad pl. 17:00 jau tikai 37,3. Jocīgi, jo šausmīgi miegaina jūtos visu dienu, gribu tikai gulēt.

24.septembris. Man paliek labāk, vakarā temperatūra tikai 37,6, tories meitai uzlec temperatūra visi 38 - vairāk nekā man. Par laimi, viņas slimošanas laiks ir īss, jau nākamā dienā temperatūras nav, meita ir gana dzīvespriecīga.

25. septembris. Lai mani izvējotu no nīkšanas mājās, vīrs saplāno izbraucienu ar mašīnu pa Olaines, Ozolnieku, Jelgavas novadiem. Pārsvarā braucam mašīnā, es tik skatos pa logu. Kad ir kas interesantāks - izkāpju, nofotografēju. Brauciens sniedz daudz pozitīvu emociju! Nomērām arī vairākus dižkokus. Daudz noiet es gan nevaru, vēl nav tik daudz spēka.

27.septembrī pēc manas vēstules piezvana homeopāte, kas tikai tad izlasījusi vēstuli. Esmu aizkustināta par viņas rūpēm. Sākumā viņa pat izklausās vairāk satraukusies nekā es, kas ar slimošanu mēneša garumā esmu jau apradusi. Homeopāte sākumā domā, ka prātīgāk būtu doties pie infektologiem un nodot analīzes, lai noteiktu, ir vai nav ērču encefalīts. Tomēr tad nomierinās, izdomā, kādas homeopātiskās zāles man varētu līdzēt, un liek tās nedēļu dzert, tad jau redzēs, paliks labāk vai ne. Galvenais akcents - lai pēc visa pārslimotā nepaliktu paliekošas sekas - pastāvīgas galvassāpes, piemēram.
Šis zvans man ļoti daudz nozīmēja, deva arī atbalstu un drošības sajūtu; nu bija zināmas arī homeopātiskās zāles, ko lietot. Paldies liels!

Šajā dienā es arī beidzot esmu pārgājusi pazeminātās temperatūras fāzē - 36 grādi. Visādā ziņā paliek labāk. Pat skābais režīms pāriet saldākā - vairs skābuļus lāga nevaru ieēst! Citrons man vairs nav vajadzīgs. Garšas sajūtas mutē beidzot sāk iegriezties pierastākās sliedēs. Apetīte ir liela.

Šodien pat krietni ilgi varēju nosēdēt (t.i., lasīt !) pie datora.

Tā ka kopumā iet labumā, un, kad jūtos labi, pie datora cenšos arī pastrādāt.

28.septembris. Vistrakāk psiholoģiski tomēr ir, kad nav temperatūras, un visiem liekas, ka esi vesels. Ja vārdos jāizstāsta, pat nezinu, ko teikt, bet sajūta, ka nemaz neesmu vesela :(. Miegs nāk, planēju it kā, gribas gulēt, bet šķiet, ka nu jau jāpadara kaut kas ir, un tad nāk raudiens. Ehh.. Un tak ja ir 39,4 grādi, tad visi saprot (bet es tad jutos labi!), tad šito saprast ir grūti! Galva ne ta sāp, bet arī planē. Acis tāpat. Besis.
Kad guļu, tad man ir labi, tad stulbās domas aizpeld. Man visu dienu gulēt?
Šodien gan ir arī viens pozitīvs moments - beigusies gandrīz 10 dienas ilgusī asiņošana (ļoti vājas MR?).

29. septembris. No rītiem guļu līdz ~ 11:00. Galvai spiediens no iekšas, acīm nepatīk, kad lasu, gribas gulēt.

30.septembris, piektdiena. No iepriekšējo brīvdienu pozitīvās pieredzes iedvesmojoties, ir doma kaut kur aizbraukt arī šajās. Lai, tā teikt, iesildītos, pie reizes pavērotu manus spēkus, veicam nelielu pastaigu pa ceļam vīram uz darbu. Sākums ir iedvesmojošs, bet beigās jūtos par daudz nogurusi. 2 km vienā reizē man tomēr ir par daudz.

Nakts uz 1. oktobri paiet ar šausmīgu caureju, nākas celties vairākkārt.

Arī 1.oktobrī rīts sākas ar caureju. Taču plānos brauciens ar mašīnu. Ar vēderu sarunāju, ka brauciena laikā viss būs kārtībā. Braucam divatā ar vīru, ar mašīnu pa Rīgas apkārtni, mazliet izkāpjam, mazliet pastaigājam, mazliet pamēram kokus / dižkokus. Brauciena laikā lai arī vēders visnotaļ cenšas būt mierīgs, tomēr vienbrīd tas sāk ļoti aizdomīgi sāpēt, es pat pagūstu sabīties, vai nav kas traks. Par laimi, kādas izbijušas dižliepas celmā ieraugu kaussēnītes - tādas negadās bieži. Līdz ar tām arī vēdersāpes atkāpjas.

Rudens skaists, saulains, vēl skatām arī ziedošus augus. Gūstu atkal pozitīvas emocijas.

Iedvesmoti nolemjam turpināt tādā pat garā - svētdien braukt nu jau kopā ar bērniem.

2.oktobris. Pa nakti un no rīta atkal ir pamatīga caureja, tik traki, ka es pat paņemu kaut ko no homeopātijas, šķiet, nostrādā. Turklāt nu jau es zinu, ka vēders pa dienu prot savākties. Nezinu gan, vai tas kaut kā varētu būt saistīts ar iespējamo ērču encefalītu, vai tas ir jau pavisam kas cits. Braucienā skatām dižkokus, t.sk., Černausku dižozolu, arī Černausku akmeni (kas bērniem ir kā galvenais objekts).

4.oktobris. Pēc ilgstošas sarakstes ar Edīti, kas arī ir slimojusi ar ērču encefalītu, beigās nolemju, ka asinsanalīzes taisīšu - gribas gūt apliecinājumu, ka slimošanu ar ērču encefalītu neesmu izfantazējusi, ka tā ir reāla.

Vedot bērnus uz pulciņu, man kāreiz ir brīvs laiks analīžu nodošanai.

Eju nodot pilno asins ainu, kā arī ērču encefalīta IgG un IgM. Agrāk analīzes netaisīju, jo biju pārāk vārga - man likās, ja arī izdosies aizkļūt, tad pie tik vārga organisma es pieķeršu klāt visus apkārtlidojošos vīrusus. Tagad beidzot biju tik stipra, lai pati aizbrauktu un nodotu.

Bērnu pulciņu laikā man ir 1h 15 min. ceļam no Annas ielas līdz Skolas ielai un atpakaļ + analīzes. Domāju, ka jau esmu gana spēcīga, lai šo attālumu pieveiktu, tomēr pirms analīzes, laika un sevis taupīšanas nolūkos, braucu ar trolejbusu. Taču arī ar atpakaļceļu vienu pašu, kājām ietu, diezgan daudz nogurstu.

Pati asins nodošana ir ātra un nesāpīga, taču māsiņa ir stipri pārsteigta par vēlmi noteikt gan IgG, gan IgM. Viņasprāt, antivielas uzrādās tikai tad, ja ir bijusi pote, bet man potes nav bijušas. Mirkli saminstinos, bet tad tomēr palieku pie sava, jo kāpēc gan lai neuzrādītos arī dabiski veidojušās antivielas? Tās ir kādas savādākas?

Šajā dienā vispār jūtos labi, bet acu aktīva kustināšana tomēr ir jūtama un pierē kaut kas mazu ugunskuru tomēr kurina.

6.oktobris. Vīram rudens atvaļinājums. Turpinām iesāktos braucienus ar mašīnu. Šoreiz plānā arī pastaigāšana pa mežu.

Vakarā saņemu analīžu rezultātus, kuros apstiprinās, ka ir ērču encefalīts - pozitīvs ir gan Ērču encefalīta IgG, gan IgM.

Tātad ir gan vīruss, gan pret to izstrādājušās antivielas.

No vienas puses tas nāk kā atvieglojums, jo neesmu jutusies tik slikti tikai kaut kādas nieka saaukstēšanās dēļ, bet ir bijis pamatots iemesls; turklāt nu man būtu jākļūst turpmāk imūnai pret ērču encefalītu! No otras puses līdz ar diagnozi parādās bažas par iespējamām komplikācijām (iepriekš par to nedomāju).

Vēders pēdējās dienās iziet ne bieži, bet pašķidrs, bet ne sāp, ne kā citādi sliktu neko vairs vēderā nejūtu. Mazliet vēl jutīgas acis un galva (gribas roku turēt uz pieres); galvassāpes uz asām kustībām praktiski vairs nejūtu. Tomēr nu jau varu lasīt ilgstoši.

Spēka, protams, vēl nav kā agrāk. Nogurstu relatīvi ātri, tomēr jau šo to varu izdarīt.

Kopumā jūtos lieliski!

Pirmās 2 naktis pēc mēneša slimošanas beidzot esmu nogulējusi, neceļoties slāpju vai sāpju dēļ!!

Kopš sastādīju sarakstiņu ar to, ko man vajadzētu mainīt ikdienā, esmu izmainījusi ēšanas paradumus - agrāk ēdu praktiski tikai pie datora, paralēli darbam. Tagad - tikai virtuvē, mierīgi, bez steigas, lai cik bieži nevajadzētu. Agrāk taisīju ko nopietnu (siltu) reizi 2-3 dienās - ēšana nebija aktuāla - tad tagad nereti kārtīgas ēšanas ir pat 2x dienā - kas nu man galīgi nav raksturīgi - bet ēst ta gribas!

7. oktobrī pēkšņi sāk sāpēt visi zobi un smaganas. Nu jau man sāk nākt smiekli - tikko likās, ka nu viss, beidzot viss iet uz labo pusi, tā še tev, sākas kaut kas pilnīgi no citas operas. Kas mani vēl sagaida?
Par laimi, tā vismutes sāpēšana ilga ne vairāk par dienu - divām (pat tā arī neaizejot pie zobu ārsta).

8.oktobrī no rīta ir sajūta, ka tirpst labā puse - tik nezinu, iedomu dēļ (salasījusies, ka Edītei tā bijis), vai reāli tur nav labi.

Ievēroju arī, ka pārāk daudz izkrīt mati, tie ir visur (matu izkrišana pilnībā pārgāja tikai apm. 2012.g. janvārī, februārī). Kaut kur lasīju, ka pie ilgstoši paaugstinātas temperatūras un stresa bojājas matu saknes un tāpēc mati arī sāk izkrist. Man tā matu krišana ilga apmēram 3-4 mēnešus (tomēr ne tik traki, lai paliktu par plikgalvi).

9.oktobris. Pa vecam paradumam reizēm mēģinu skriet, bet nekas nopietns tur nesanāk. Pat ja paskrienu kādu metru, kājas ļoti pārgurst.

Vēders joprojām iziet reti, bet pašķidrs. Mazliet slikta dūša. Pa nakti murgoju kaut ko slimošanas sakarā.

14. oktobris. No rītiem nav spēka, trīc kājas, nogurušas rokas. Bet mostos krietnu laiku pirms nodinātāja (7:30) un vairs neaizmiegu. Šķidrs vēders joprojām. Sāpēt nesāp. Šorīt slikta dūša, aizvakar vakarā bij slikta dūša.

Kopumā var teikt, ka slimošana beigusies, tomēr nav tā, ka spēki uzreiz atgrieztos vecajās sliedēs, tie nāk klāt ļoti lēnām, pamazām.

Vēlāk oktobrī, kad jau sāku iet uz veikaliem, ievēroju, ka tirpst rokas pat pie nelielas smagumu nešanas, šķiet, pietika pat ar pārsimts gramiem. Ja neko smagu nenes, tad arī neko sliktu nejūt.

Oktobrī, vīra atvaļinājuma laikā, un arī pēc tam turpinājās arī braucieni ar mašīnu, pašiem vien uz īsu brīdi izkāpjot un mazliet pastaigājot, ar bērniem un bez:

Tas ir viens no skaistākajiem oktobriem, saulīte tik skaista, baudīti arī skati, kur saule mijas ar lietu un daudzām varavīksnēm. Izcili vīra saplānoti pasākumi, kā gūt prieku par dzīvi arī pie tik pieticīgiem spēku krājumiem, kā bija tolaik man.

21. oktobrī beidzot esmu izlēmusi aiziet pie ģimenes ārstes vizītē (gribas saprast, kas ar mani var būt turpmāk, vai uzskatīt, ka jau viss beidzies), bet to nākas pārcelt, jo manējā ārste pati guļ mājās ar lauztu kāju.

Ja tā atskaitīties, tad uz to laiku man ir palikušas sekojošas problēmas:

Kopumā var uzskatīt, ka ar oktobra beigām slimošana beigusies. Tad sākas arī ilgstošākas pastaigas, ilgāk varu nostāvēt kājās un nopietnāk pievērsties arī tuvplānu fotografēšanai.

• ~ 24.augusts. Piesūcas 2 ērces, kuras tiek izvilktas ne uzreiz, iespējams, arī ne īpaši veiksmīgi.
• 2.-6.septembris. Temperatūra visu laiku 37,8-38,9 grādu robežās. Slikta dūša, sausa mute, slāpes, nespēks, īpašas grūtības pārvietoties pa trepēm, īpaši lejup. Garšas sajūtu izmaiņas, gribas tikai skābu.
• 8.septembris. Vairākas dienas pazemināta temperatūra 36,1-36,5 grādu robežās, auksti sviedri, apetītes nav, nespēks, miegainība.
• 17.-20.septembris. Temperatūra visu laiku 38,3-39,4 grādu robežās. Parādās galvassāpes, kuras nepāriet, pastiprinās pie asām, vertikālām kustībām, spiediena.
• 21.-24.septembris. Temperatūra 37-38 grādu robežās, no rītiem ļoti svīstu. Apetīte liela. Pārvietojos joprojām lēnām, paskriet nevaru. Grūtības lasīt, burti tā kā izplūduši. Galva joprojām sāp. Parādās grūtības kustināt muti, tikai ar piepūli var to atvērt tik plati, lai varētu, piemēram, nokosties ābolu.
• 27.septembris. Sākas atkal pazeminātās temperatūras posms, kad temp. ir ap 36 grādiem. Pāriet vēlme ēst tikai skābu, beidzot var ēst visādu ēdienu.
• 1.oktobris. Sākas ilgstošs posms ar šķidru vēderu, caureju. Pamazām sāku ārā staigāt nelielus gabalus, lēnām paiet varu, paskriet joprojām ne.
• 4.oktobris. Nododu asins analīzes, kurās ērču encefalīta IgG un IgM abi ir pozitīvi.
• 8.oktobris. Ievēroju pastiprinātu matu izkrišanu, kas turpinās vairākus mēnešus (bet ne traģiski).
• Oktobris līdz beigām - varu veikt nelielas pastaigas, lēnām, bez skriešanas. Tirpst rokas, nesot pat nelielus smagumus. Galvassāpes pamazām pāriet, grūtības lasīt arī. Oktobra beigās paliek tikai nelieli sīkumi, kas atgādina par slimošanu, galvenais - spēka nav tik daudz, tas atgriežas lēnām.
• 2012.g. 1. janvāris - pastaiga dienas garumā, kuras pēdējie kilometri pavadīti, ejot ļoti ātrā tempā. Pēc pastaigas nejūtu neko tādu, kas varētu atgādināt par ērču encefalītu - līdz ar to var pieņemt, ka esmu vesela!

Komentāri:
Agita, 2012-04-07, 12:38 :   Izlasīju pilno versiju.
Ārprāāācccc!
Secinājumi:
1. Tu patiesi esi stipra sieviete! Tik nopietna saslimšana, bet TU vēl spēji skatīt un priecāties par apkārtējo dabu.
2. Biju pārsteigta par gļotsēnu daudzveidību un skaistumu.
Nobeigums:
Paldies Dievam, viss ir beidzies labi (tava saslimšana)un par to no sirds priecājos!
Julita, 2012-04-07, 13:34 :   Agita - tagad pārējiem lasītājiem būs atjautības uzdevums - kur šajā aprakstā minētas gļotsēnes?! Tu tiešām esi rūpīgi iepazinusies :)
MAIJA, 2012-06-19, 22:52 :   Julita ir stipra un apbrīnas vērta sieviete, kura riskē un sasniedz rezultātu.Tu ļoti tici un esi gatava pārbaudījumiem.Malacis.Lai Tev labi klājas!
eleonora, 2012-07-22, 09:39 :   apbrīnojami kā cilvēks var būt tik optimistisks tādā situācijā:) visu cieņu:) lai jums atgriežas veselība pilnībā:)
Dadzz, 2012-09-15, 00:49 :   Respect.
Līdzīgi cīnījos ar Epšteina-Barra vīrusu (ir tāda mononukleoze) divus gadus. Paldies par aprakstu, ļoti derīgs, saturīgs, izsvērts. (Noderēs man, ja sabēdāšos, kad tas draņķa vīruss atkal izlīdīs kaitināt.)

Grr, kaussēnītes ir, gļotsēņu nav. Nu gan Agita mums uzdevusi. :D

P,S, Jā, kā tad iznāk - Julita, Jūs tagad esat imūna uz mūžu laikam pret ē.e,? Ta laikam var apsveikt, per aspera ad astra? :)
Julita, 2012-09-15, 10:02 :   Dadzz - par gļotsēnēm atbilde jāmeklē apraksta linkos.
Par ĒE - nu tā tiek apgalvots, ka man tagad vajadzētu būt imūnai. Ja nu tomēr ne - tad gaidiet nākamo aprakstu - kā es otrreiz slimoju ar ĒE. ;)
PALDIES!!!!, 2013-07-28, 12:31 :   Ljoti paliidzeeja slimiibas dienasgraamata. No vienas puses nomierina saspringtaa situaacijaa, no otras ir skaidras paziimes un veids kaa riikoties. PALDIES!!!! Ljoti veertiigi.
Ligita, 2017-04-21, 11:55 :   Malacīte! Tu pierādīji,ka ar visu var tikt galā tikai pati. Paldies ka padalījies .
Zane, 2017-06-20, 00:31 :   Esmu saslimusi...un nobijusies.