DZIEDAVA.lv

Lai paceltos pār kreiso un labo, vajag koncentrēties uz mīlestību, un jo intensīvākas ir mīlestības jūtas, jo vieglāk savienot jebkurus pretpolus.

Mēs saņemam Dievišķo enerģiju, tā pārvēršas par mūsu garīgajiem un materiālajiem labumiem, bet pēc tam enerģija pakāpeniski sāk kristies. Mēs esam pieraduši nožēlot krišanas, t.i., zaudējumus, meklēt un neieredzēt vainīgos. Bet patiesībā vajag tikai nodrošināt, lai nepārtraukti nāktu klāt jaunas enerģijas porcijas, un iegūsim skaistu strūklaku. T.i., nožēlas un aizvainojuma vietā vajag iemācīties mīlēt.
Mīlestībai nav pretpola, tā ir absolūti harmoniska. Mīlestība pati rada pretpolus. Tā dod milzīgu laimi un milzīgu sāpi vienlaikus. Kad cilvēki cenšas iztēloties mīlestību tikai kā vienu pusi, tikai kā laimi, stabilitāti un vēlmju piepildījumu, tad mīlestība pārvēršas par pieķeršanos, bet pār tās plecu jau glūn naids.

Lai tik iedarbīgi kalpotu mūsu ievilināšanai laulību lamatās, iemīlēšanās pārdzīvojumam jābūt saistītam ar ilūziju, ka pārdzīvojums ilgs mūžīgi. Šī ilūzija mūsu kultūrā tiek veicināta ar plaši izplatīto mītu par romantisko mīlestību. Mīts par romantisko mīlestību ir šausmīgi meli. Kā psihiatrs es gandrīz ik dienas savā sirdī raudu par briesmīgo jucekli un ciešanām, ko šis mīts veicina. Miljoniem cilvēku iznieko milzīgu enerģiju, izmisīgi un veltīgi cenšoties savas dzīves realitāti pielāgot mīta nerealitātei.

Patiesa savas un otra cilvēka individualitātes un atdalītības akceptēšana ir vienīgais pamats, uz kura var balstīties nobriedusi laulība un no kura var izaugt īsta mīlestība.

Otrs izplatītākais maldīgais priekšstats par mīlestību ir tas, ka mīlestība ir atkarība.
"Es negribu dzīvot, nespēju dzīvot bez sava vīra [sievas, meitenes, puiša], es viņu tik ļoti mīlu."
"Jūs kļūdāties, jūs nemīlat savu vīru (sievu, meiteni, puisi)."
"Kā jūs to domājat?" seko nikns jautājums. "Es jums tikko sacīju, ka nespēju bez viņa (viņas) dzīvot."
Mēģinu paskaidrot: "Tas, ko jūs aprakstījāt, ir parazītisms, nevis mīlestība. Ja jums ir vajadzīgs cits cilvēks, lai izdzīvotu, jūs esat šī cilvēka parazīts. Šādās attiecībās nav nekādas izvēles, nekādas brīvības. Tas drīzāk ir nepieciešamības, nevis mīlestības jautājums. Mīlestība ir brīvas gribas izpausme. Divi cilvēki mīl viens otru vienīgi tad, ja ir spējīgi gluži labi dzīvot viens bez otra, bet izvēlas dzīvot kopā."

"Mīlestība" pret mazuli, mājdzīvnieku un pat atkarīgi padevīgu partneri ir instinktīvs uzvedības modelis. Tā nav patiesas mīlestības forma, jo tajā gandrīz nemaz nav piepūles un tā pilnībā nav gribas vai izvēles akts.
Mēs nezinām, ko domā mūsu mīluļi. Šāds zināšanu trūkums ļauj mums projicēt mūsu pašu domas un jūtas uz mūsu mīluļiem, tādēļ izjūtam emocionālu tuvību ar tiem. Tas var pilnīgi neatbilst realitātei.
Savos mīluļos mēs novērtējam to pieķeršanos, nevis neatkarību no mums.
Iespējams, ka visbēdīgākais šāda fenomena piemērs ir lielais sieviešu skaits, kuras spēj "mīlēt" savus bērnus tikai tik ilgi, kamēr viņi ir zīdaiņi. Viņas var būt ideālas mātes līdz brīdim, kad bērns sāk aizstāvēt pats savu gribu - neklausa, atsakās rotaļāties, ik pa laikam negrib, ka viņu apmīļo, pieķeras citiem cilvēkiem, pamazām pats savā nodabā sāk doties pasaulē - tad mātes mīlestība beidzas.

Īstajā laikā nedot ir daudz līdzcietīgāk neka iedot neīstajā laikā. Veicināt neatkarību ir daudz mīlošāk nekā uzņemties rūpes par cilvēkiem, kuri citkārt paši varētu parūpēties par sevi. Ģimenes garīgajai veselībai paša vajadzību, dusmu, aizvainojuma un gaidu izpaušana ir tikpat nepieciešama kā pašuzupurēšanās. Tadēļ mīlestība jāizrāda tikpat daudz caur konfrontāciju, cik caur svētlaimīgu pieņemšanu.

Mīlestība ietver sevis pārveidošanu, bet tā drīzāk ir sevis paplašināšana, nevis upurēšana. Patiesas mīlestības gadījumā mērķis vienmēr ir garīga izaugsme.

Īsta mīlestība nav jūtas, kas mūs pārņem. Tā ir saistības, pārdomāts lēmums.
Alkoholiķis tajā laikā, kad sievai un bērniem izmisīgi ir nepieciešama viņa uzmanība, var sēdēt bārā, ar asarām acīs stāstot bārmenim: "Es patiesi mīlu savu ģimeni."