Vakarā bērni bija satrakojušies, bet ap pusnakti jau sāka nākt miegs. Teicu, lai istabu novāc vismaz tiktāl, lai paši var tikt gulēt (resp., lai var pacelt galdu, kas virs gultas) un lai es tiktu palasīt pasaku (resp., novāc garo ķebļu virkni, kas pa visu istabu, un vismaz daļēji uz grīdas esošās mantas).
Dzintars jau nāk gausdamies, ka nav spēka visas mantas novākt, saku, ka tik galds tukšs. Kad eju skatīties, ķebļi ir novākti, galds arī; varu iet lasīt pasaku. Mēs ar Juliatu pirms tam ceļam augšā galdu, Dzintars no gultas 2.stāva aiztaisa galda slēdžus.
Bērni gultās, es lasu par Vinniju Pūku, 5.nodaļu. Tās laikā Dzintars aizmieg, pirms tam kārtīgi izklepodamies. Juliata gan neaizmieg, bet es gribu jau beigt lasīt, - tomēr pārāk vēls (ir ap plkst. 1:00 naktī). Juliata raud, ka grib, lai lasu par tiltu (redzējusi tādu bildīti grāmatā); es stāstu, ka man jāiet vannā, tāpēc nevaru vairs lasīt; dodu bučas, vienojamies, ka gaisma pie gultas paliek. Eju vannā. Pēc tās, pl.1:40, Juliata arī ir aizmigusi.
Es tad vēl Lieldienu zaķa vietā slēpju olas, kopā 13. Dzintars iepriekšējā vakarā no plāksnītēm bija sataisījis būrus (jo uzzināja, ka zaķi olas liekot būros), tur arī liku pa olai vai pīrādziņam (kad olas beidzās). Eju gulēt.
Pl. 4:00 no rīta Dzintars nāk - kārtīgi apčurājies. Tā viņam ir bijis pāris reizes mūžā - kas tad nu? Visas bikses, palags, arī krekls un segas stūri slapji. Klepo. Visu slapjo nomainu, ejam gulēt.
Pl.8:00 Juliata atnāk pie mums gulēt. Man drusku sāp labā auss, pēc instrukcijas tad jāguļ uz kreisiem sāniem. Tad nu sanāk gulēt ar muguru pret Juliatu, vienlaikus mēģinot viņu pieturēt, lai neizkrīt no gultas vietas trūkuma dēļ.
Ap pl.10:00 Juliata ceļas un sāk meklēt oliņas. Atrod 3. Tostarp apskatās vienu "putnubūrīti" par kura eksistenci es nebiju zinājusi. Neuzkrītoši tajā ielieku pīrādziņu. Gribas, lai bērni meklētu oliņas kopā, bet Dzintars īpaši nereaģē, guļ; negribas arī modināt. Tomēr ap 10:30 pieceļas, īpaši vesels neizskatās, klepo, bet oliņas meklē. Pusstundas laikā gandrīz visas ir atrastas, izņemot vienu. Cītīgi meklē olas arī gultās (tur arī zaķis liekot olas), bet gultās olas nav, lai nesaplīstu. Dzintaram pārsteigums, ka zaķis atradis visus putnubūrīšus!
11:00 sitamies pa kārtai ar olām. Uzvar tēta rokās esošā ola.
Juliata cītīgi noloba savu oliņu un pusi baltuma arī apēd. Dzintars mazliet olu paloba, bet tā kā ēst nemaz netaisās, tad darbu arī nepabeidz. Šokolādes batoniņu, maizi ar desu mazliet aizkož, bet neko daudz neēd.
11:30 Dzintars dodas spēlēt sintezatoru.
11:45 abi bērni pārņemti ar vēlmi zīmēt. Dodu lielās lapas. Dzintars ar krītiņiem zīmē lielas dāvanas, cītīgi skaidrojot, kas ir kas. Juliata ar flomasteriem zīmē daudzas sīkas svītriņas, zīmējumu nosaucot "vēja koks".
Dzintars uz darba grib uzrakstīt datumu. Kaut kur uzzinājis, ka vārdus mēdz saīsināt, uzrakstot pirmo un pēdējo burtu, pa starpu - svītriņa. Tā nu viņš uzraksta
2007 G-Ā (t.i., gadā; "7" uz otru pusi). Tālāk viņš uzraksta A-S/M-S (domādams - aprīlis/marts). Es skaidroju, ka m-s var nozīmēt arī maijs, un vispār nav skaidrs, ka par mēnešiem iet runa. Tad Dzintars grib uzrakstīt gadalaika nosaukumu, tāpēc prasa, vai ir vēl kāds gadalaiks, kas sākas ar p un beidzas ar s? Saku, ka nav. Tāpēc, lai būtu skaidrs, ka tiek rakstīts gadalaiks, bet lai nebūtu jāraksta pilns nosaukums "pavasaris", Dzintars uzraksta "GADALAIKS P-S".;)
Otrajā zīmējumā Dzintars ar flomasteriem zīmē kokus. Zīmējot uzdod man dažādas (laikam noklausītas) mīklas. Piem., "kas tas ir cilvēkam, bez kā nevar pakustēties, neko padarīt, ne parunāt, ne paskatīties utml." Izrādās - dvēsele (man neizdodas uzminēt).
Juliata kādu brīdi dzīvojas man pa klēpi, pēkšņi prasa: "Iedzēs koridorī gaismu!"
Es: - Kāpēc?
J: "Tāpēc, ka gribu!"
Es: - Ko Tu koridorī darīsi?
J: "Skatīšos Tavā somā!"
Es: Kāpēc Tev vajag _manu_ somu?
J: "Man zvana!"
Tā kā man mobilā telefona nav vispār, kur nu vēl somā, esmu ļoti izbrīnīta - Kas Tev zvana?
J: "Mana mamma zvana!"
Beigās izrādījās, ka "mana mamma" neesmu es, bet gan Gunāra mamma.
Tolaik Dzintaram vajag caurumspiedi, grib savām gleznām izspiest caurumus, lai var savērt ar striķi kopā, sasiet un pakārt. Kamēr meklēju striķi, Juliata šķiro vēl no Ziemsvētku paciņām palikušās konfektes. (Kad prasu - kāpēc? Juliata atbild: "Tāpēc, ka gribēju!")
Dzintars dabū striķi, Juliatai arī vajag - kaut kādam kamolam ciemiņiem. Iedodu lentīti, kuru viņa mēģina apsiet sev ap vidukli.
Dzintars sasien abus lielizmēra zīmējumus ar striķi un pakar uz ārdurvju roktura - vectēvam Jurim (kura apciemojums tuvākā laikā gan nav ticis plānots).
Juliata pa tam izjauc rokassprādzi, jo gribot sev lodītes, kas tajā bija savērtas.
Protams, arī Juliatai vajag caurumspiedi, lai sacaurumotu sava zīmējuma malas.
Dzintars pats sadabū čupu lielo lapu un visas (manā skatījumā) sašvīkā - tā kā daudzu staru zvaigznes. Un visas šīs lapas, protams, atkal jāsašņorē kopā. Tostarp Dzintars pamāca Juliatai, kā pareizi jāspiež ar caurumspiedi, jo viņa pati tā gandrīz saspieda pirkstiņu.
Mums tā kā laiks taisīties iet ārā.
Kamēr Dzintars vēl taisa savu darbu, Juliata pēc uzaicinājuma iet meklēt āra bikses. Protams, ne jau tās, kuras es piedāvāju. Viņa sameklē pašas biezākās ziemas bikses ar lencēm (ārā ir saulīte un +4 grādi) un paziņo "gribu, lai ir karsts!" Zeķes gan novelk - staigāšot plikām kājām.
Tolaik vēl pajautā "kas tie par asumiem pie loga?" Izrādās, prasa par kaktusiem.
Uzvelku Juliatai zeķbikses; palīdzu Dzintaram, kā caurspiest daudzas lapas tā, lai pēc tam visas varētu sašņorēt kopā. Juliata pa tam apgūlusies uz grīdas, apsegusies ar dvieli un dzied par Vinniju Pūku.
Beidzot viņai uzvelku īstās āra bikses, Juliata paziņo, ka dvieli viņa ņemšot līdzi ārā.
Dzintars savas lapas beidzot sasējis, Juliata dvieļa galu aizbāzusi aiz āra biksēm.
Vienbrīd abi bērni vieni paši bērnistabā, kad jau atskan Juliatas brēciens - Dzintars lielā ķobītī ielicis trauku ar krītiņiem; ķobīti aiz roktura iesējis virvē un pāri veļasstriķim uzvilcis augstu gaisā, striķa galu piesienot gultas otrajā stāvā (vieglāk parādīt, nekā aprakstīt;)).
Priekš ārā iešanas gribu sameklēt Juliatas krūzīti, bet tā pazudusi.
Dzintars stāsta, ko vēl sataisījis ar virvēm un spaini. Sūtu Juliatu meklēt āra zeķes, bet viņa nemeklē. Kamēr Dzintaru ģērbju (Pastardiena ātrāk pienāks, ja gaidīs, ka pats sāks ģērbties), viņš cītīgi stāsta, ko kam taisa, taisīja un taisīs.
Juliata liek, sien ap savu galvu dvieli.
Kamēr meklēju Juliatas zābakus, Dzintars ierodas ar pāris sedziņām uz galvas - esot uzvilcis mēteli un cepuri.:D Tad Dzintars paslēpjas zem segām, tēlo pazudušo. Juliata analogi paslēpjas zem sava dvieļa. Konstatēju, ka bērnu nav, tātad varu iet ārā bez bērniem. Juliata grib nākt man līdzi, tāpēc "atrodas". Ar viņu sarunājam, ka Dzintars laikam ir jau mežā. Tad nu mēs abas ģērbjamies, lai abas divatā ietu ārā. Dzintars parādās no segapakšas ar tekstu, ka viņš pa jokam tikai esot mežā. Mēs ar Juliatu paliekam pie sava - ka Dzintars pa īstam ir mežā, pa jokam - te, mājās tikai rādās. Mazliet pamuļķojamies, bet tad Dzintars nogāž Juliatu. Juliata kā nokrīt koridorī uz netīrās grīdas, tā arī paliek guļot - esot pielipusi.:D
Pa tam Juliatas krūzīte ir atrasta, bērni saģērbti. Juliatai rokās joprojām dvielis.
Atceros, ka jāpaņem līdzi kādu bumbu, bet tās esot aiznesis "briedis". Pēc pāris minūšu meklējumiem 2 bumbas tomēr atrodu, bet tās grib nest abi bērni. Dzintars nez kur dabūjis zaru, uzkāris lielu maisu un teicās tajā nest bumbas. Pierunāju apmainīt pret mazu maisiņu, kurā arī ieliku bumbu. Juliatai analogu mazu maisiņu ar bumbu, ko stiept.
Pirms iešanas ārā Juliata ne par ko negribēja šķirties no dvieļa - ņemšot līdzi. Beidzot pierunāju apmainīt pret mazāku sedziņu, resp., kabatslakatu. Dzintaram ar vajagot. Abiem iedevu pa kabatslakatam.
Ārā izejam 13:15.
Izejot ārā, sākumā likās ļoti auksts. Saule spīdēja spoži, bet vējš liels. Savilku bērniem kapuces. Dzintars no pastaigas sākta gala sāka vākt zarus un visu ceļu stiepa kā rūdīts koknesis. Kad tuvojāmies garāžu jumtiem (kas no ielas puses sasniedzamā augstumā), Juliata spiegdama devās turp, lai uzrāptos. Pa jumtiem tradicionāli gāja abi bērni, Juliata dziedāja bum-bum-bum. Kad jumti beidzās, cēlu abus pa vienam lejā, pie reizes pagriežot uz riņķi.
Siltajā vietā (apakšā siltumtrase) pamanījām pirmo ziedošo pieneni (agrāk biju manījusi tikai jau pārziedējušu).
Tālāk devāmies meža virzienā. Grūtākais bija tikt līdz mežam - vējš liels, auksts, jāiet ap 1km. Uz beigām tētis Juliatu nesa rokās, lai ātrāk tiekam mežā. Tur viņi abi sagaidīja, kamēr mēs ar Dzintaru aiztiekam. Tad arī redzējām šai vietā pirmās 3 māllēpes. Katrs no bērniem apēda pa vienai, trešo atstājām.
Tālāk cauri piemežam un mežam līdz dižozolam. Juliata bija sūdzējusies, ka trūkst spēka, tad nu ieteicu iet pie ozola, smelties spēkus, pretim dodot ozolam mīļumu, viņa to arī darīja, samīļoja ozolu. Netālu no ozola pamanījām pirmās ziedošās baltās vizbulītes.
Laika gaitā abi bērni atbrīvojas (atdodot man) no maisiņa ar bumbu - traucē tomēr.
Pārgājām dzelzceļu un pagaidījām, kamēr atnāk milzonīgs kravas vilciens, lai varētu viņa garāmbraucienu noskatīties. Dzintars laikam vagonus nav skaitījis, bet uz jautājumu atbild, ka varētu būt 100 vagoni.
Nu mēs bijām pavisam mežā, blakus Lāčupīte ar nelielo ūdenskritumu pie dzelzceļa. Juliata pamanīja vienu pīli, es vēl otru blakus.
Mežā sākās bumbas ripināšana, pamatā bumbu spārdīja Juliata, tētis un es mazliet. Dzintaram svarīga bija zaru vākšana un stiepšana. Juliatai pietika ar "vienas priedītes" stiepšanu;), resp., vienu zariņu ar priežu skujām. Pa laikam Juliata arī apsēžas / apguļas uz zemes. Savukārt Dzintars, nesot zarus, cītīgi stāstīja, kādas dzirnavas no tiem veidošot, kā tās darbošoties utml., manī neklausoties, ka uz māju visus kokus nest neļausim.
Vēl mežā pa laikam norāvu pa kādai pieneņu lapiņai un ēdām visi trīs - es, Dzintars un Juliata. Vēlāk pamanīju pirmās nātrītes un ar sajūsmu tās sāku lasīt. Bērni arī ieinteresējās, tomēr viņiem nedevu, kaut pati vienu tādu tomēr nenocietos un apēdu. Vērojām plaukstošās lapas kokos.
Tad kāpām no kalna lejā uz balto vizbuļu laukiem. Kalna pakājē bija neliels ūdens, kam Juliatu pārcēlu, bet Dzintaram liku iet pa koka stumbru pāri, lai neiestigtu dubļos.
Vizbuļu laukos pagaidām vēl bija tikai daudz lapiņu; ziedēja tikai neliela daļa. 5 ziedošas puķītes salasījām mājupnešanai. Juliata sēdēja uz zemes un "sauļojās" - te bija aizvējš un silts. Sākumā gan parāpās pa koka stumbru. Dzintars rāpās pa nolauzta koka stumbru pēc tam, tomēr viņš nepakļāvās tēta vēlmei, lai Dzintars uzkāptu līdz stumbra augšai - lūzuma vietai, kas bija apm. cilvēka augstumā; Dzintars gribēja jau ātrāk tikt lejā.
Tālāk gājām gar Lāčupīti un vērojām bebru ne-darbus - viņi te sagrauzuši tik daudz koku, ka upītē izveidojies riktīgs aizsprosts ar ūdenskritumu, vairākās vietās koki sagāzti pāri upei, kā arī zemē daudzviet caurumi - zemes ceļi līdz upei. Runājam par bebriem. Mēģinu stāstīt, ka bebrs mazliet līdzīgs lielai pelei bez astes, uz ko Juliata iebilst, ka peles esot mazas.
Dzintars apgalvo, ka bebri ir slikti, jo sataisījuši visādus caurumus, ka cilvēkam grūti iet. Es teicu, ka viņi ta pa mūsu mājām nestaigā, mēs, savukārt, tagad staigājam pa bebru mājām. Juliata iebilda, ka viņa mūsmājās arī esot redzējusi mazu bebrīti. Dzintars prasa: "bērniņu?" Juliata: "nē, bebrīti!". Dzintars: "maziņu bērniņu?" Juliata līdz asarām izmisusi: "NĒ, BEBRĪTI!" Es saku, ja jau mazs, varbūt ir bērniņš, jo bebriem arī ir bērniņi, uz ko Juliata - "nē, bebriem nav bērniņu!" Nācās skaidrot, ka ir gan.
Vēl mežā Juliata vienbrīd sūdzējās, ka neesot spēka - briedis esot izslēdzis kājām spēku.
Savukārt, meža beigās nācās izveikt Dzintara mutisku apstrādi, lai panāktu, ka viņš atstāj kokus mežā - ka zariņi ir mežam, bet mājām ir klucīši. Ja viņš gribēs no zariem taisīt dzirnavas, lai viņš taisa mežā, kad te citreiz atnāksim; tagad atstāj zarus mežā, un nekas, ja kāds paņems - vai ta žēl, ja, piem., bebrīši paspēlēsies. Gan vēlāk citus vietā atradīs, jo bebri te daudz kokus sagāž un daudz zaru apkārt. Beigās Dzintars lielo vairumu zaru atstāj, bet vienu tomēr aizstiepj līdz pat mājām.
Ceļš cauri mežam ir apm. 1,4km, vēl drusku vairāk par 1km no meža līdz mājām pa ielu, kur gan arī visādi ziedoši pūpoli pa ceļam.
Pa ceļam Dzintars turpina stāstīt visādus plānus par to, kā ko varētu uztaisīt, par virvēm līdz jumtam utml., es nemaz nespēju izsekot līdzi. Prasu - nez vai varētu uztaisīt tā, lai var uzkāpt debesīs un uzsēsties uz mākoņa. Dzintars skaļi smejas, piebilstot, ka par to jau viņš arī visu laiku runājot! Prasu, kā viņš domā, vai mākonis ir mīksts vai ciets, kas notiktu, ja mākonim uzsēstos? Dzintars saka, ka mākonis ielūztu. Prasu - tad mākonis ir ciets? "Nē, mīksts." Tad vienojamies, ka mākonis nevis salūztu, bet gan saplīstu. Doma principā pareiza! :)
Bērni iet braši, kaut pastaiga visā garumā sanāk ap 3,5 km, vien spēki regulāri tiek stimulēti ar rozīnēm šokolādē, tāpat uz pastaigas beigām bērni daudz prasa padzerties līdzpaņemto negāzēto minerālūdeni.
Pirms mājām atstāju bērnus ar tēti, lai aizietu pēc maizītēm. Pirms tam gan kārtīgi jāizrunājas ar Juliatu, kas negrib mammu nekur laist, bet maizītes grib, tāpēc beigās samierinās.
Ap 16:30 esam visi mājās, tātad ārā bijām 3h 15 min.
Jāpiebilst, ka no rīta pēc visas nakts epopejas Dzintaram mājās bija visai nepatīkams klepus, bet ārā viņš ieklepojās labi ja reizi! Bet kā atgriezāmies mājās, tā atsākās reizi pa reizei klepošana.
Pēc atgriešanās un roku mazgāšanas ejam ēst maizītes. Bērni tās lielākoties tikai aizkož.
Dzintars, virtuvē darbojoties ar konstruktora daļu, ievēro, ka ar to varētu aizķert gāzes slēdzi un pagriezt.
Stāstu, cik tas bīstami, ka gāze ir indīga. Dzintars: "Kāpēc?" Es: "Nezinu." Dzintars: "Droši vien tikai Dieviņš zin! Dieviņ, kāpēc gāze ir indīga? Kāpēc nevar dzirdēt, ko Dieviņš atbild?"
Pēc ēšanas es pie datora ar Juliatu klēpī. 10 min. laikā Juliata manā klēpī aizmigusi, lieku gultā. Ir 17:15.
Kādu laiku Dzintars padarbojas viens, bet vienam apnīk, ielien blakus Juliatai gultā un pl.17:45 jau ir aizmidzis.
Pa miegam ap 18:50 Dzintars pēkšņi ierunājas: "biju atskrūvējis vaļā un aizmirsis aizvērt ciet", tā ka par tehniskiem darbiem viņš domā arī sapņos.. Norunājis viņš turpināja gulēt līdz pat 20:35. Tad abi bērni pamodās, Dzintars klepo.
Iedevu likt tādu puzļveidīgo galvlauzi, kur jāsaliek bizmārītēm astes ar galvam kopā tā, lai uz visām pusēm sakristu pareizās krāsas un nebūtu aste ar asti, galva ar galvu. Pati aizgāju izkārt izmazgātās drēbes.
Juliata aiziet ēst maizi ar desu. Dzintars tikmēr pēta vecu, sabojātu printeri - zobratus utt., visu, ko vien var izkustināt, pavilkt, izvilkt.
21:30-21:45 un 22:00-22:15 šūpoju bērnus istabas šūpolēs - tās ir pavisam parastas - virve un padibenis. Tāpēc, lai būtu drošāk, no mugurpuses piestiprinu kādu ādas jostu muguras atbalstam. Ikdienā bērni parasti spēlējas ar virvi atsevišķi un padibeni atsevišķi, jo šūpoles ir pārāk uzmanāmas. Uz Lieldienām tās beidzot tiek izmantotas pēc piederības, man klātstāvot, šūpojot un pieturot.
Pa vidam šūpošanās atrakcijai ejam ieēst nelielu svētku maltīti - ananāsu gabaliņus.
Sataisu arī svaigi lasīto nātrīšu tēju, bet bērni to knapi pagaršo.
22:15 Atkal ķeramies pie Lieldienu atrakcijām - olu ripināšanas. Nekad agrāk neko tādu neesam darījuši, tāpēc pieredzes nav. Paņemam nelielu dēlīti un atspiežam tā vienu galu pret dīvāna grumbuli - dažus cm. virs zemes. Apkārt uz zemes noklājam autiņus, lai mīkstāka nosēšanās. Olu ripināšana izrādās interesanta. Laižu ripināt bērnus pa kārtai un skatīties, kam ola aizripo tālāk. Visveiksmīgākais ripojiens ir Dzintara olai, kas pārripo gandrīz visu istabu līdz pat durvīm! Citas olas atpaliek krietnu gabalu. Tētis noskatās darbošanos, līdz arī nolemj izmēģināt un pāris reizes paripina, pie reizes arī mēģinot nofilmēt. Kad olas jau saplīsušas, turpinām ripināšanos ar bumbām. Dzintars taisa sarežģītu sistēmu, lai varētu ripināt bumbu no gultas otrā stāva, tālāk pa 9 ķebļiem, pār kuriem ripojot, bumbai jāieripo plauktā un jāapgāž vāks.
Juliata pa to laiku ēd olu.
Tikai vēlu vakarā attopos, ka Dzintaram patiesībā ir ne tikai klepus, bet arī lēkme ar apgrūtinātu elpošanu. Jūtos apmulsusi, ka pēc 4 mēn. pārtraukuma lēkme tomēr atkārtojas.
23:20 vēl bērni braukā ar istabas trīsriteni. Dzintars vēl cenšas ko meistarot, kaut jāiet jau gulēt.
Juliata, ejot uz tualeti, izdomā sev izklaides. Vienreiz ņem līdzi bumbu, lai stāvot uz zemes un gaidot. Citrreiz dodas iekšā tualetē ar lecienu pāri ieejai.
23:35 uz brīdi bērni bērnistabā ir vieni, istaba sagatavota gulēšanai. Kad ieeju - virvē iekārts (iesiets) vecais printeris kopā ar grāmatas vāku. Juliata staigā ar dažādām mantām pieliktu pilnu maisiņu, stāstīdama, ka nopirkusi klucīšus.
Beigās sarunājam, ka Dzintars rīt varēs turpināt savus dižos darbus, un sūtu bērnus gultās.
Lasu grāmatu par Vinniju Pūku līdz pat pl.0:50, bet bērni kā nemieg, tā nemieg. Un Dzintars tik klepo un klepo.. Es dodos gulēt pati.
