2006.gads. 2 gadi. B/d paredzēts sākt iet septembrī, no ~2,5 gadiem.

* 18.maijs. Juliata saka, ka gribot bērnudārzā dejot kopā ar Dzintaru. Nezinu, vai viņa vispār ir sapratusi, ka iešana b/d nenozīmēs, ka viņa būs kopā ar brāli. Pārlieku aizdomīgi, ka viņa tik ļoti grib iet tajā b/d. Bet no otras puses jau, protams, labi, ka viņa jau kopš zīdainības iepazinusi b/d gan no iekšpuses, gan ārpuses, spēlējusies gan ārā, gan grupiņā (pēc svētkiem kopā ar citiem Dzintara grupiņbiedriem).

* 4.septembris. Mums tādas interesantas pārrunas ar Juliatu tagad. Trešdien viņai plānota pirmā diena b/d, tad nu viņa tagad visu ko grib noskaidrot - vai b/d ir krēsli? Vai ir šķīvji? Vai varēs dejot? Vai ir ledusskapis? Vai būs desa? Vai audzinātājas tagad ir b/d? utt.
Labi, ka viņa pati jautā, visu es neiedomātos pastāstīt.

* 5.septembris. Par b/d runājot, man jau liekas Juliatai ir max pieradināšanas režīms, tā ka pat būtu brīnums, ja viņa aizietu b/d ar problēmām (rīt pirmā riktīgā diena) - 2 gadus kopā ar brāli iepazinusi b/d pagalmu, pāris reizes spēlējusies grupiņā (brāļa svētku pasākumos), tagad iepazināmies ar abām audzinātājām un vakar 1.reizi uz pāris stundām palika grupiņā pēcpusdienā paspēlēties - es it kā lielākoties biju koridorī (uz laiciņu biju prom pie vadītājas), bet patiesībā bijusi nebijusi, jo par mani intereses nebija.
Kad grupiņā ieskatījos, Juliata uz mani paskatījās un viss - nekādas reakcijas. Audzinātājas abas arī pavisam jaunas un pret bērniem (vismaz tā, ko vakar novēroju) izturas tādā "uci-puci", ka pat salkani palika, bet nu bērniem no tādām baidīties laikam pat prātā nevar ienākt. Nav arī tāds uzpūsts uci-puci no augšas, bet gan no sirds, mēģinot pēc iespējas slavēt un iedrošināt mazo cilvēciņu. Katrā ziņā man pagaidām par b/d sirds mierīga.:)

* 6.septembris. Juliatai šodien bija 1.īstā diena b/d - uzreiz no 8:15 līdz 17:15 (iepriekš tikai 2h vakarā bij grupiņā spēlējusies). Kad atnācu pretim, pirmie vārdi bija: "Negribu vairs b/d". Es jau automātā sapratu, ka viņa vispār negrib vairs b/d, bet tad no individuāliem jautājumiem (vai patika? vai nāks atkal? utt.) sapratu, ka patiesībā doma bija - _šodien_ jau tā kā pietiktu b/d (un kā nu ne - 9h ir pārpārēm pietiekami;) ), bet citādi, protams, kāda runa, nāks atkal. Vienīgi sūdzējās, ka desa gan bijusi, bet gaļa neesot bijusi , es it kā esot solījusi, ka b/d gaļa arī būšot. Nu re. Un laikam par aukstu biju saģērbusi (īsām piedurknēm grupiņā), bet to mēs rīt labosim.
Raudājusi neesot, un vispār man liekas, ka tai grupiņā neviens neraud. Un man tiešām liekas būtu dīvaini, ka pie šīm abām jaunajām audzinātājām kāds raudātu. Laikam jau tiešām cilvēks ir ļoti no svara, jo Dzintara silīte man atmiņās stāv ar raudošu armiju, kur Dzintars teju vienīgais izņēmums.

* 11.septembris. Auklīte šorīt ļoti saslavēja Juliatu, ka esot ļoti labs bērns, visas vajadzīgās iemaņas esot. Es gan īsti nesapratu, par ko tieši runa, bet nu man jau liekas, neba vecākiem tur galvenais nopelns - kāds bērns ir, kāds raksturs, kas no paša bērna nāk. Vecāki tikai +/- drusku var koriģēt.

* 20.septembris. Juliata jau ir pārsitusi visus Dzintara b/d ilgiešanas rekordus, skaitot, cik dienas pēc kārtas, bez pārtraukuma noiets b/d. Dzintara rekords līdz šim (iet 3.gadu) ir 8 dienas pēc kārtas; Juliata šodien aizgāja jau 11.dienu, tfutfutfu!
Vispār silītē visi bērni esot veseli, tā ka mums ir paveicies ar labu grupiņu; iespējams, iespaidu atstāj arī tas, ka 9 no 14 bērniem ir brāļ/māsas, līdz ar to slimības jau caurlaiduši un pie b/d laikus pieraduši, tā ka nav lielu brēku, kašķu, audzinātājas un auklīte grupiņu vien nebeidz slavēt.

* 21.septembris. Juliata ar visām iesnām iet uz b/d - nu ļoti nelielas, un nekā citādi slimīgumu nemanu, tāpēc vedu. Viņa gan brāļa iespaidā uz b/d iet bez vārda runas - arī kad brālis slims palika mājās, viņa vairāk nekā nedēļu braši gāja, brāli atstājot mājās. Audzinātājas jau slavē, ka viss kārtībā, un ka grupiņa kopumā esot baigi laba.

* 29.septembris. Mums atkal šorīt pirms b/d bija pilnīgi neizskaidrojama histērija. Uz poda aizgāja, pačurāja, bet prom neiet - vajagot vēl. Ilgi sēdēja, bet nekas vairs nenotiek. Zeķubikses neļauj vilkt, krekliņu neļauj vilkt. Beigās nocēlu tomēr no poda ar lielu brēkšanu. Svārkus ar neļāva vilkt. Brēca/spiedza tā, ka kaimiņi noteikti saprata, ka tur bērnu spīdzina.
Ar spēku (un Dzintara palīdzību ) saģērbu zeķubikses, kreklu, svārkus un zābakus, un ar to mana pacietība beidzās - liku iet ārā tāpat bez āras drēbēm - pat bez jakas. Uzsēdināju sev uz pleciem, jaka man rokā un tā arī aizgājām. Uz pleciem gan Juliata jutās omulīgi un nebrēca, tā arī mierīgi ievedu grupiņā - pat jānoģērbj nebij :D, tikai zābaki jānovelk.
Tas bija izmisums, jo līdz b/d brokastīm bija jāpagūst vēl apskatīt izstādi, kuru nāca skatīties arī slimais Dzintars - viņš, slimnieks, kam tikko naktī bija bijusi temp., ir grūti elpot, tomēr piecēlās (dikti gribēja izstādi redzēt), saģērbās un gaida uz Juliatu, kurai it kā nekas nekaiš! Tā arī nesapratu, kas bij noticis. Varēja tak bērni samainīties lomām - uz b/d negribēt iet Dzintars un Juliata gribēt!

* 3.oktobris. Mums šodien b/d pirmā diena, kad Juliata grupiņā iegāja (resp., viņu ienesa) raudošu. Sākās jau ar kašķi mājās, kad negribēja ģērbties; pa ceļam bij mierīga (man uz pleciem), bet grupiņā iet negribēja. Bet lai vai kā, esam baigie malači - taču jau mēnesi b/d iet un tikai 2 dienas no visa laika nav bijusi! Nav brīnums, ka arvien vairāk sāk trūkt mammas un no rītiem ar atsākusi pārvākties uz mūsu gultu (pirms b/d jau kādu laiku visu nakti izgulēja savā gultā).

* 5.oktobris. Juliatai vakar vakarā bija kārtīga histērija, kad nekas nav labi - tomēr laikam b/d ir liela spriedze, un ja tik ilgi visu laiku iet, tad sakrājas gan mammas trūkums, gan iespaidu pārbagātība, un tad nāk klikšķis, kad vajag to visu izraudāt, izspiegt utt. Sākumā es viņu spiedzošu mīļoju, tad atdevu tētim, kādu pusstundu viņam klēpī Juliata raudāja (vairs ne spiegdama), tad atkal es paņēmu, un tad jau nomierinājās un ilgu laiku nēsāju rokās, kur viņa mierīga, gluži nekustīga gulēja vaļā acīm. Un tad atkal bija klikšķis un bija atpakaļ dzīvespriecīgs bērns, ar kuru visu var sarunāt.

* 11.oktobris. Nu re, Juliatai arī šodien temperatūra, tāpēc arī nav b/d. Bet kad šorīt teicu, - vai nu velc zeķes kājās, vai iesim uz b/d, šī izvēlējās b/d. Biju domājusi, ka b/d viņai jau tik apnicis būs, ka zeķes būs mazāks ļaunums - izrādās, nekā.

* 13.novembris. Es secinu, ka Juliata tiešām riktīgi pieradusi pie b/d. Šonakt un no rīta viņa izvēmās, tāpēc b/d tika liegts. No rīta pirms viņa izvēmās es viņai vēl gan pajautāju, kā jūtas, vai grib iet uz b/d, skanēja brašs jā. Bet tad viņa izvēmās un man bija skaidrs, ka nekur neies. Bet viņa tūlīt pēc izvemšanās uzreiz - man vairs nav vēmiena! Es iešu uz b/d!
Tad gan aizmiga uz pāris stundām, tagad piecēlās, ēd brokastis, drusku atvēma un pēc tam atkal lepni paziņo - man vairs nav vēmiena! Es tagad varu iet uz b/d?!
Gluži apbrīnojami! Es pie sliktas dūšas nezin vai gribētu kur iet, pat kompleksi sametās, - es palieku ar viņu mājās, a viņa ar visu slikto dūšu grib nevis pie manis, bet iet uz b/d!

* 2007.gads. 4.janvāris. Klepus un iesnas ir gandrīz bez pārtraukuma, bet tas nav bijis par iemeslu kavēt b/d - kopš septembra kā iet, tā vairāk par 2 dienām pēc kārtas nav kavējusi.

* Es laikam esmu zem tupeles - uz b/d pēdējā laikā (es pati slima būdama) stiepju Juliatu uz pleciem, jo šai miegs nāk (it kā man nenāktu).

* 5.februāris. Mums rituāls ir tikai uz gulētiešanu - vakarā 1-2h lasu/stāstu pasakas. Bet no rīta laika nav nemaz - tādu pusaizmigušu saģērbju (kad nosēdinu, jāpietur, lai neapgāžas ) un pa durvīm laukā. Laukā tad nu arī pamazām atmostas. Ideāli jau bij ragavas - tad varēja mosties lēnām. Ja jāiet kājām, tad vēlams atmosties ātri, lai nenokrīt.

* 15.februāris. Mums šodien nestandarta ieiešana grupiņā bija. Nezinu, vai ilgi neredzētā audzinātāja pie vainas, bet viss bija labi līdz brīdim, kad jāiet iekšā. Iegāja, audzinātāja no grupas otra gala (stāvot ar muguru pret mums) nosaka "Juliata, ej mazgāt rokas", un Juliatai pēkšņi asaras un grib mammu, un iekšā neiet. Bet audzinātāja pat nepaskatās uz mūsu pusi, auklītes nav, es pat nezināju, ko darīt? Grūst iekšā un muktin nu vai nokliegties audzinātājai, lai tak palīdz (viņa otrā galā pat neskatās). Līdz šim vienmēr meitene bij apčubināta (vai nu audzinātāja, vai auklīte), tāpēc tāda ignorance varēja iespaidot. Beigās sarunājām, ka pie loga parāda atā, sākumā rādīja, tad pašķīda asaras. Es it kā aizgāju, tad atgriezos, pie loga vairs nebija - vai pati aizgāja vai tomēr viņu kāds sadzirdēja. Ja viņa būtu vēl pie loga, būtu gājusi atpakaļ. Mums pirmoreiz tāda raudāšana šķiroties.

Jau 3 gadi.

* 4.aprīlis. Mums bija tagad b/d rīta raudāšanas, nu ne lielas, bet tomēr kreņķis - kad pa mājām bija 2 nedēļas sadzīvojusies un atsāka iet b/d. Pirms tam no septembra kā sāka iet, vispār laikam ne reizi neraudāja - no sākta gala saprata, ka jāiet un ka interesanti, un viss. Bet nu kad pārmaiņas pēc izbaudīja mājas priekus, tad arī kreņķis sākās.

* 25.aprīlis. Juliata apgalvo, ka viņai ir tikai viena draudzene - Dārta. Šorīt kad atvedu uz b/d, kāreiz viņi tika likti pāros iešanai ēst, nu un Juliata tiešām bija pārī ar Dārtu.
Šodien gan Juliata sūdzējās, ka Dārta esot nolīmējusi viņas smuko vāverītes uzlīmi no skapja durtiņām un ielikusi savā kabatā. Viņa gan tā mierīgi stāstīja, es gan to tā tik mierīgi nebūtu atstājusi. Baigi smuka uzlīme bija.
No puišiem Juliatai gan tikai Kārlis ir favorīts, es pat nezinu, ar ko tādu uzmanību izpelnījies. Tik bieži nav nācis, bet allaž pieminēts.

* 9.maijs. Mums tikko b/d bija Māmiņdiena. Bērni uz pārmaiņām skrēja pie mammām. Juliata sākumā bija starp dažiem visčaklākajiem dziedātājiem (daži tikai stāvēja), bet tad pēkšņi redzu, seja nomācas, es pamāju un viņa veikli atskrēja un ierausās raudādama klēpī, ka gribot mammu. Bet bija jau pēdējā dziesma un tad bija dziedāšana un darbošanās aplī kopā ar vecākiem, un tas jau viņai bija ok. Tā ka visumā diezgan braši noturējās. Bet tas, ka ik pa brīdim kāds skrien pie mammas, arī pārējos izsita no dziedāšanas, kaut ko automātā dzied, bet ar sirdi seko līdzi tiem bērniem, kas pie mammām. Bet tur nu neko nevar darīt..

* 8.jūnijs. Mums bērnudārzā tagad super iekārtots! Silītei durvis ir iekšpagalmā, kas noslēgts ar vārtiņiem, un tagad tajā iekšpagalmā ir ierīkota visa viņu iedzīve! Lielās mašīnas, ar ko mīties, lelles, ratiņi, pat galds ar ūdenskrāsām un otām! Bērni ir ārā kopš viņu atvešanas brīža - iekšā ieiet tikai paēst (turklāt tā kā ir vējbaku karantīna, tad ēd grupiņā nevis ēdnīcā) un gulēt. Durvis uz grupiņu ir vaļā, tā ka pēc vajadzības var ieskriet uz tualeti - baigi labi! Ja bērns netiek dzīvoties riktīgos laukos, tad b/d ir labākais risinājums.

* 15.augusts. Juliata pēc vasaras brīvdienām 3.dienu b/d - pirmajā dienā viss bija ok - kā nekā interesanti, kas jauns b/d pa šo laiku. Otrajā dienā jau tā kā kreņķīgāka bija, bet šodien brēca tādā balsī, kā nekad b/d nebija brēkusi - iekrampējās man rokā un nelaida vaļā, bija gatava nākt līdz uz darbu un pat nesēdēt man klēpī, tikai lai būtu man tuvumā. Bet nu nācās atstāt. Ļaunākais, ka man rīt darbā brīvdiena, līdz ar to pa gariem laikiem beidzot diena TIKAI MAN, bet pēc šitādiem Juliatas kreņķiem man būs jau pagrūti viņu mierīgu sirdi atstāt b/d, ja pašai nav jāiet uz darbu.
Laikam šodien mazliet par ilgu bija garumā vilkšana - pierunājos, ka vispirms vedīsim Dzintaru (vienmēr bijis otrādi). Juliata pa tam jau sadomājas, ka ja jau tiktāl, tad varbūt viņa pa to laiku pierunās arī iet atpakaļ uz mājām. Es viņai saku, ka uz darbu nevaru ņemt, uz ko viņa laikam nodomā "ahā, tātad pastāv vēl variants iet līdz uz darbu!" un tad sāk teikt, ka nāks uz darbu. Pie grupiņas saģērbties vēl saģērbās, bet kad jāiet grupiņā, tad sākās vaļā nelaišana un bļaušana, - ķērās pie pēdējiem līdzekļiem. Citreiz nebūs nekāds "Dzintaru vispirms".

* 16.augusts. Re ku mammai ir tomēr mīksta sirds. Šorīt Juliata - "vedīsim Dzintaru vispirms!" Un mamma tūlīt "Jā, jā, meitiņ!"
Nu labi, tā gluži nebija, mēs sarunājām, ka vedīsim Dzintaru vispirms tikai tad, ja Juliata pēc tam neraudās (citādi citreiz tādu iespēju vairs nedošu). Juliata turējās braši un vēl smaidīja pie loga, kad rādīja atā.

* 22.augusts. Mums ar tas b/d sākums joprojām nav viegls. Pirmdien Dzintars bij slims, vedu vienu Juliatu, otrdien dēļ negulētās nakts no rīta aizgulējos un Juliatu uz b/d neaizvedu, šodien viena jau dikti negribēja iet, pat tā kā sāka klepot. Rīt Dzintaru ceru vest uz b/d, vismaz būs vieglāk arī Juliatai.. Atceros, ka Dzintaram 2.b/d gads arī bija visgrūtākais - pirmajā vēl tā, atkarībā no slimošanām, bet otrā gada sākumā ķērās man klāt un raudāja pirms iešanas grupiņā, kā nekad agrāk.
Toties pēc tam jau rodas draugi un gribēšana uz b/d iet ir stipri liela.

* 6.septembris. Juliata šorīt gribēja izdomāt visādus viltīgus iemeslus, lai nebūtu jāiet grupiņā iekšā. Mēs sabučojamies, pamājam, vajadzētu iet pie loga (lai no āras varētu parādīt atā), bet nē - neiet. Neesot vietas. Nu ja, tur citi bērni arī stāv, bet nu vietu jau atrastu! Nē, neiešot, jo nav vietas. Sakām audzinātājai mūsu problēmu - audzinātāja saka, ka ir speciāli krēsliņš nolikts, lai var pie loga tikt! Nē, krēsliņš neder , vajag parastajā vietā. Beigās jau sarunāja, ka audzinātāja samaina vietām bērnus - resp., atbrīvo vietu Juliatai un citu bērnu pārliek uz krēsliņa.
Tad gan vairs nebija ko iebilst un beidzot atvadījāmies.

Juliata gan pēc b/d man starojoša skrēja pretī ar tekstu "Man ļoti patika bērnudārzā!" Tiesa, no rītiem viņa ir mazliet citās domās. Bet kopš 3.septembrī pārgājām uz brāļa grupiņu, t.i., tur kur brālis pirms tam bija - nav vairs raudājusi, tikai svārstījusies pirms atvadīšanās - moš tomēr mammu kaut kā sarunāt, lai varētu nepalikt b/d.

* 11.septembris. Juliatai pēc pirmās nedēļas jaunajā grupā (sākumā ļoti patika) jau pietika - teica, ka vairs Dzintara grupiņā negribot. Varētu pamēģināt kādā citā bērnudārzā.
Šorīt atkal tielējās, ka neiešot pie loga rādīt atā (t.i., no manis atvadīties), jo gribot, lai citi bērniņi esot kopā ar viņu (pie loga neviena nebija). Tad nu es teicu, lai iet pie loga ar savu draugu Markusiņu. Man par lielu izbrīnu, Juliata arī aizgāja pie Markusa, paņēma viņu pie rokas un abi draudzīgi smaidot aizdevās pie loga.
Laikam jau Markuss ir tāds riktīgs draugs viņai - jau sen par viņu runā. Es viņu sākumā pat ilgi neievēroju, nesapratu, par ko runā, jo Markuss tāds maigs, smaidīgs, mierīgs, neizrādās, kā citi.

* 14.septembris. Šodien šokēju audzinātāju. Viņa nebij to reizi redzējusi, kad Juliata ar Markusu gāja pie loga atā rādīt. Kā Juliata iet grupiņā, tā es paziņoju - mums vajag Markusu! Audzinātāja jūtami mulsa.
Bet nu dabūja Juliata Markusu un parādīja atā. Vakar jutos diezgan pazaudējusies, kad Markuss nebija ieradies.

* 20.septembris. Mums b/d atvadīšanās izvēršas par veselu procesiju. Vispirms Juliata sameklē savus draugus - Markusiņu un Ieviņu, tad vēl kāds pievienojas, un tad visi barā dodas pie loga rādīt man atā. Vakar eju ārā - pie loga stāv un _man_ māj kādi 5-6 bērni, tik Juliatu nevar saskatīt - izrādās, viņai pašai pietrūka vietas, kur pakāpties. Beigās jau viņa ar tika pie atā rādīšanas.
Man rada bažas tā viņas atkarība no blakuscilvēkiem (turklāt neder kurš katrs, vajag viņas draugus, bet Markusiņš jau ir mēģinājis dot kurvīti, tik galā tiek piespiests ), ka viena neiešot pie loga ne par ko.

* 5.oktobris. Iepriekšējās dienas Juliata dabūja pie loga iet ar savām draudzenēm, jo Markuss bija pasācis viņai dot kurvīti. A šodien, kad Juliata veselu dienu nav bijusi redzēta, - Markuss pats izgāja koridorī, smaidīgs grozās apkārt, dod roku. Es prasu, vai ies kopā ar Juliatu pie loga - šis māj ar galvu. Tā ir - kad ir, tad nevajag, kad nav, tad sāk gribēties.

* 2008.g. 10.janvāris. Mums sasniegums, ka pēdējās reizes Juliata b/d iet jau viena pie loga rādīt atā (iepriekš vislaik vajadzēja kādu draugu blakus). Vienreiz tā sarunājām, ka Juliata, t.i., kumeliņš lēkšos pie loga kopā ar savu dipada-dapada (kas izleks no kabatas), un tā viņi abi draudzīgi arī aizlēkšoja. Tagad lēkšo jau katru rītu (spēkā vēl marta beigās).