[2g. - 2g. 1 mēn.]

* 12.aprīlis. Smuki liek puzles. Lielai 104 gab. 6+ puzlei (kas domāta bērniem no 6 g.v.) prot atrast un savienot viena veida gabaliņus, piem., patstāvīgi salikt tīģeri no ~6 gab., sivēntiņu no 5 gab., ķenguru utml., un arī citās vietās pievienot gabaliņus, ja pa rokai ir atbilstošs pievienojams gabaliņš. Pēc zīmējuma fragmenta labi atpazīst, kam tas pieder.

[2g. 1 mēn. - 2g. 2 mēn.]

* 15.maijs. Interesanti, ka Juliata pasākusi novērtēt manu apģērbu. Pirms laiciņa, kad uzvilku jaunas garās bikses, viņa teju ar bijību glaudīja tās un komentēja: "mammai jaunas bikses!" Vakar nopirku jaunu apģerbu kārtu, mājās nodemonstrēju, bet Juliata: "Man nepatīk tas krekls!" Prasu, vai vismaz bikses patīk? "Nepatīk bikses!" Te tev nu bija.. Uzvilku vecās drēbes un tad bij miers mājās.

* Vēl pirms laiciņa pāris reizes bij tā - eju uz darbu, Juliatai no rīta uz galda atstāju kasti ar klucīšiem (tos izberu no kastes laukā), lai spēlējas (viņa pārāk pasīva, lai pati no skapja izvilktu, pat nezinu, ko viņa mājās vispār mēdz darīt). Atnāku mājās - galds tukšs. Skatos skapī - tiešām, kaste ar visiem klučiem ielikta skapī. Juliata paskaidro: "vairs negribēju spēlēties ar klucīšiem!" Pat nezinu, vai priecāties vai uztraukties par tik superapzinīgu bērnu, kas bez teikšanas pats, kad paspēlējas, noliek mantas skapī. (Vīrs noteikti procesā netika iejaucies.)

* Pēdējā laikā Juliata bieži lieto vārdu "mīļš". Mamma mījš un tētis mījš, un Dzintas mījš, un Juiata aī mījš. Vai arī visi vārdi "mīļa" - kā teikumā sāk lietot, tā visus vienādi, neskata pēc dzimtes (vai reti skata).

* 23.maijs. Juliata gan uz jautājumiem, kā sauc (vecmāti, vectēvu), par visiem atbild "ū" - nez ko tas varētu nozīmēt (nav pirmā reize)?
Vēl interesanti - pirms 10 dienām bijām laukos, un tagad, runājot par vecomāti, Juliata stāsta "vecāmamma guļ gultā" (viņa ir pusparalizēta). Prasu - ko dara vecaistēvs? Juliata īsti nemāk atbildēt: "Vecaistēvs neguļ. Viņš kauko dara." Toreiz, kad bijām laukos, Juliatu, šķiet, ļoti ietekmēja vecāsmammas paskats un runa (kā jau pusparalizētai), Juliata ļoti baidījās un vispār kļuva tramīga un raudulīga, arī, kad nebijām tiešā tuvumā vecmammai. Varbūt juta kaut ko nelabu? Tagad sarunas sākumā vispār vispirms paziņoja - "vecāmamma ir nomirusi", ka man pat šermuļi pārskrēja, kāpēc viņa pēkšņi tā. Dzintars tai pat laikā laukos mierīgi tusēja viens pats otrā istabā un nelikās satraucamies par vecmammas stāvokli. Un vēl, tolaik laukos bijām pirmoreiz kopš sunītis nomiris. Par to iepriekš bijām runājuši, ka nebūs sunīša, jo nomiris. Abi bērni tikvien kā pārliecinājās - jā, sunīša nav, sunītis nomiris, un viss. Nekāda satraukuma, žēluma utml. Laikam jau fakts, ka ikdienā sunīti neredzējām, neradīja tādu pieķeršanos, kaut vasarā sunītis tika bieži mīļots.

[2g. 2 mēn. - 2g. 3 mēn.]

* 6.jūnijs. Pēdējā laikā Juliatai ļoti aktuāla lieta ir logi no ārpuses, t.i., nākot mājās vai izejot no mājas, vienmēr rāda uz mūsu logiem ar komentāru - tie logi mūsu istabai, bet tas logs - virtuvei. Turklāt pirmajā reizē viņa to saprata un pateica pati, bez priekšāteikšanas (vismaz bez apzinātas).

* 9.jūnijs. Juliata mani vakar pārsteidza šādi - uz viena skapja sāna (diezgan augstu) ir uzlīmēta kalendāra lapa, kurā daudz mazu fotogrāfiju ar suņiem. Dažas no šīm bildēm lielā formātā ir uz citiem skapjiem tajā pašā istabā. Tad nu vakar paceļu Juliatu (citā sakarā) un pēkšņi viņa paskatās uz to mazo fotogrāfiju apkopojumu un sāk saukt: "tāds pats! tāds pats!" Pielieku viņu tā, lai viņa var konkrēti parādīt, un tad viņa rāda uz vienu mazo bildi, un tad uz citu skapi, kur lielā bilde: "tāds pats!" Tūlīt pat atrada vēl arī otru pāri. Trešo pāri tad nu atrada Dzintars, kaut viņš tomēr lielāks un būtu bijusi viņam lielāka iespēja jau agrāk pamanīt līdzīgos pārus. Tie bērni tomēr ir tik vērīgi!

* 12.jūnijs. Bijām uz leļļu teātri par vilku un 3 sivēntiņiem. Tad, kad vilks ar pieri kaut kur tur ieskrēja, tad Juliata metās pūst - lai nesāp. Un to viņa vēl šodien pieminēja, ka vajadzēja vilkam papūst, lai nesāp - laikam tas viņai bija tas nozīmīgākais no visas izrādes, jo neko citu tā nav pieminējusi.

[2g. 3 mēn. - 2g. 4 mēn.]

* 6.jūlijs. Juliata vienmēr tā nopietni prot apgalvot, ka tas un tas, lūk, noteikti grib to un to. Piem., kaķītis grib, lai viņu paglauda, sunītis grib mammu, pīlīte grib ēst lapiņu utml. Nu tik nopietni to paziņo, ka brīžiem esmu gatava noticēt, ka bērns saprot dzīvnieku valodu.

* Mēs peldamies pa balkonu (uz kura bērni no vannas istabas nes ūdeni un laista tās pāris smiltis, kas vēl nav izmestas no balkona kaķīšu un baložu pabarošanai..)

* 9.jūlijs. Aizdomājos līdz tam, cik ļoti pieaugušie nodzen bērniem prieku par dzīvi. Pieaugušie (mani ieskaitot) nez kāpēc uzskata, ka vispareizāk ir visu darīt maksimāli garlaicīgi. Nekādas izdomas, jautrības - jo garlaicīgāk (t.i., tehniski ātrāk), jo labāk.
Visas standartprocedūras jāpaveic tā un tikai tā, jo tā ir visātrāk, visdrošāk utml.
Piem., kā Juliata tradicionāli iet tualetē -
atver druvis, nostājas uz maliņas, pastāv kādu laiku un tad jautri lec iekšā. Paņem poda uzliktni, paripina pa grīdu ar tekstu no skoliņas repertuāra "ripo ripo riņķītis", tad uzliek uz poda. Otrādi. Vēlreiz otrādi. Uz sāna. Gandrīz pareizi. Pareizi. Velk bikses. Novelk drusku, un tad palēkā - varbūt tā dabūs lejā ātrāk. Vēl pastīvē, vēl palēkā. Tad rāpjas uz poda kā alpīnists. Izmēģina visādas pozas, kā apsēsties. Dibens lejā - dibens gaisā, kājas tā - kājas šitā. Nu vai nav jautra tāda iešana uz poda!
A ko pieaugušais? - nu ko Tu stāvi, ko lekā, ko ripini, liec pareizi! Nu kā Tu sēdi!
Ja tā padomā - nu ir taču daudz dzīvespriecīgāk - ieiet ar palēcienu, bikses novilkt ar kratīšanos utml., ne?

* 14.jūlijs. Mēs šodien bijām pie ārstes - jākārto papīri b/d. Juliatai 83,5cm, 10,5 kg. Pie reizes parakstījos, ka atsakos no visām potēm līdz 2010.gadam (tad Juliatai paliks 6 gadi). Tā arī atstājam 1,5 un 1,8g. potes neizpotētas. Nebūtu domājusi parakstīties uz tik ilgu laiku, bet ģimenes ārste tādu gadskaitli izmeta - ar domu, lai nav ik pa laikam atkal un atkal jāparakstās, ka negribam potēt, tā nu uzrakstīju. Ja nu domas mainīšu, droši vien paņems mani atplestām rokām.

* 17.jūlijs. Lai kur nebūtu, lai cik forši nebūtu, Juliata prasās mājās. Daudz agrāk, nekā varētu gaidīt. Juliata ir tik izteikts mammas-mājas bērns, ka es pat bažos, vai nav par daudz. Pat ja viņa atklāti neizrāda, var just, cik ļoti viņa ilgojas pēc savām mājām, cik viņai ir svarīgi būt tieši savās mājās un pie mammas un kas nav mazsvarīgi - blakus mammas pupam, kas viņai tāds kā drošības garants.

* 18.jūlijs. Man šī vasara ir pirmā manā mūžā (kopš man ir bērni), kad uz vismaz 2 diennaktīm esmu bērnubrīva.
Pirmās 2,5 diennaktis mana mamma izturēja, tikai kļuva ļooti saprotoša, ka es gribu atpūsties.
Tagad otrā tūre - šodien 3.diena, mamma pa telefonu jau asarām acīs runā, ka lai braucot pakaļ ja ne rīt, tad parīt no rīta noteikti. Nevarot vakarā nolikt gulēt, mans tētis skaļi neko nesakot, bet esot neapmierināts ar bērnu vēlo gulētiešanu. Bērni arī plēšoties savā starpā utml.
Bet nu galvenais, ka Juliata tomēr tik ļoti ilgojas pēc mājām, ka tiešām ilgāka bezbērnu atpūta pagaidām nespīd nekādi.

* 19.jūlijs. Netālu no mājas (~700m attālumā) ielas malā atklāju kalniņu (smieklīgi, ka tikai tagad, 10 gadu dzīves šeit laikā), kurš ir liels smilšu kalns (~3 stāvu mājas augstumā) ar kokiem pa starpu (priedes, pīlādži pamatā), līdz ar to tur ir uima ko pa smiltīm rakties + ēna/aizvējš no kokiem (ja vajag) + bērni starp tiem kokiem var spēlēties (vasarā viņi ar smiltīm tos "laistīja" ) - labs rotaļlaukums sanāk!

* 26.jūlijs. Vispār bērniem grūti saprotami ir vietvārdi.
Piem., ka Ikšķile nav tikai vecmammas mājas, bet arī ka vienaudzis Jēkabs tur dzīvo.
Engurē mums bija tā, ka Juliata ārā vai raud - gribu uz Enguri, bet ko es lai padaru, ja viņa tur jau ir! Tad nu reiz izdevās piespiest viņu parādīt, kur ir Engure - izrādījās konkrēta istaba Engures mājās.

* Ar pusdienlaiku man ir visai "kā būs, tā labi" attiecības. Citreiz aizmieg 14:00. Citreiz midzinu, pavārtās un aizskrien, aizmieg ap 17:00. Citreiz neguļ vispār. Pēdējais gulētiešanu ietekmē tikai nedaudz - uz nakti aizmieg tikai kādu stundu ātrāk nekā parasti, vai tāpat kā parasti (ap pusnakti), bet daudz ātrāk, nekā, ja bijis pusdienlaiks. Tā ka savā ziņā man izdevīgi, ja pusdienlaiks nav gulēts.
Un aktivitāti tas ar ietekmē nosacīti. Ap dienas vidu Juliata "miegojas" jebšu "mammojas", bieži nāk klēpī, un nevar saprast - grib gulēt vai negrib. Kad tas pāri, tad atkal var būt ļoti aktīva un enerģiska.
Piem., vakar bez pusdienlaika gulēšanas 17:30 bija skoliņā, pēc kuras kopā ar Dzintaru abi gāja palēkdamies. It kā teica, ka grib gulēt, bet es šo uz rotaļlaukumu. Forši izspēlējās (nekādu miegainības pazīmju). Mājās 20:30, paskatījās multenes, paēda, gultā bija ap 23:00 un ātri aizmiga. Nebija ne kašķu dēļ negulēšanas, nekā.
Bet citreiz pēc pusdienlaika gulēšanas mājās lieli trači, un bērns nav valdāms vēl pusnaktī.

[2g. 4 mēn. - 2g. 5 mēn.]

* 4.augusts. Es savā ziņā priecājos, ka mani bērni beidzot ir daudzmaz patstāvīgi, var daudzējādā ziņā tikt ar sevi galā un vēl man palīdzēt. piem., veikalā parasti kāds skaļi nopriecājas, kā bērni palīdz izkrāmēt produktus pie kases un aiznest nolikt iepirkumu groziņu. Juliata vispār perfekcioniste, visu sakārtos precīzi.

[2g. 5 mēn. - 2g. 6 mēn.]

* 4.septembris. Mums tādas interesantas pārrunas ar Juliatu tagad. Trešdien viņai plānota pirmā diena b/d, tad nu viņa tagad visu ko grib noskaidrot - vai b/d ir krēsli? Vai ir šķīvji? Vai varēs dejot? Vai ir ledusskapis? Vai būs desa? Vai audzinātājas tagad ir b/d? utt.
Labi, ka viņa pati jautā, visu es neiedomātos pastāstīt.

* Puiku-meiteņu jautājumā Juliatai pagaidām ir svarīgi, ka viņai ir "pupas" un tās kādreiz būs lielas, bet Dzintaram - ne.

* 10.septembris. Šodien Juliata atzina, ka viņai lapsenes negaršo. Un ne no zila gaisa - ēdām svaigā gaisā (zoo), kur nez kur kāds simts lapseņu arī bija nolēmušas pacienāties, līdz Juliata pēkšņi izspļāva pussakošļātu lapseni ar tekstu: "Man negaršo". Tfutfutfu - laikam jau nebija iedzēlusi, jo nekādu citu emociju nebija, kā tik vien, ka nav garšīga.:D

[2g. 6 mēn. - 2g. 7 mēn.]

* 20.oktobris. No rītiem mums jau visai bieži sanāk histērijas, kad negrib vilkt neko no piedāvātā drēbju klāsta. Vienrīt piedāvāju 7 krekliņus, no kuriem nekas nederēja, bet akceptēts tika Dzintara priekšlikums vilkt viņa krekliņu - tā arī aizgāja uz b/d ar brāļa kreklu. Nākamajā rītā arī Dzintara krekls vairs nederēja - vajadzēja netīro mājas kreklu, kas gan netika akceptēts. Pēc b/d, savukārt, mājas krekli neviens vairs nederēja - te būšot par aukstu, te traucē burti, te nepatīk sarkanā krāsa, te nepatīk tukšumiņi (rūtiņas), te niezēšot(!) utt. Ilgu laiku skraidīja pliku augšu, līdz beidzot tika akceptēts svītrains krekls ar taurentiņu (kas gan, manuprāt, sen ir par mazu).

* 20.oktobris. Juliatai patīk lomu spēles, kad iedomājas, ka viņa nav Juliata, bet kaut kas cits. Piem., kādu laiciņu atpakaļ tika paziņots, ka Juliata esmu es, bet viņa ir mamma. Es jau paguvu jaunos noteikumus aizmirst, kad Juliatai norādīju, ka tāda un tāda manta atrodas nepareizā vietā. Juliata mierīgā tonī man uz to atbild: "Juliata, aiznes mantu uz istabu!" Resp., lai es to izdaru. Vēl pēc laiciņa atkārtojās identiska situācija, kad mantu dabūju nest es pati.
Citreiz Juliata iedomājās, ka ir ārste; pēc laika, mazgājot rokas, saslapina drēbes. Uz ko viņa paziņo: "ārstei slapjas drēbes!"
Sanāk, ka viņa ļoti iejūtas lomā.

* 22.oktobris. Šodien gan bija varen jauka dieniņa - tik silts un tikai mazliet lietains. Man diemžēl bija jābūt darbā, tikai vakarā - tieši uz lietu - izgājām ārā, bet bērni bija sajūsmā, pa lietu un peļķēm izstaigājāmies un pēc tam vēl pēc lietus arī, jau pa tumsu.

[2g. 7 mēn. - 2g. 8 mēn.]

* 1.novembris. Ja vien Juliata nerunā (par laimi, ir laba runātāja) un neliek puzles, tad viņai pirksts mutē.

* Juliata, domājams, tieši no skoliņas (Orff mūzikas studijas) sāka interesēties par burtiem, jo tur bija jāliek lietas pie konkrētiem burtiem. Jā, nodarbības tur ir daudz sarežģītākas nekā b/d pāris gadu vecākās grupiņās, bet tā kā neviens netiek spiests izpildīt visu perfekti, tad par ļaunu jau nenāk! Kas var, tas braši visu ko iemācās, kas ne - tāpat interesanti!
Un visas mušas mūsmājās tagad ir "mušainis", analogi kā "kudainis" (skudra) - arī no skoliņas.

* 2.novembris. Juliata konsekventi sniegu sauc par sniegavīru (lai cik, grāmatas skatoties, esmu teikusi, ka tas ir sniegs), līdz ar to cilvēki šodien staigā pa sniegavīru un uz mašīnas arī ir sniegavīrs! Mamma, vai mēs šodien taisīsim sniegavīra bumbas? (resp., ĪSTO sniegavīru)
Ceļš uz b/d šodien bij 2x garāks, jo bija jāiet nevis pa ceļu, bet pa "zāli", kas šoreiz bija balta, turklāt visādi mīcoties un citādi izbaudot. Sniegavīru celt gan mums nebij laika.

* 9.novembris. Manai meitenei pēdējā laika lielākā mīļmantiņa / iemīļotākā grāmatiņa ir Bilžu enciklopēdija "Izzini pasauli" 4-7 gadus veciem bērniem. Viņa tur pati studē un ņem līdzi gultā pa nakti kā citi lācīšus.
Vakar nopirku uzlīmju grāmatiņu "Zirnītis iepazīst krāsas" - to arī vakar gandrīz visu vienā vakarā ar lielu azartu izlīmēja un krāsoja. Tur vienīgi beigās jāgriež figūras - tās uzņēmās izgriezt brālis.

* 14.novembris. Manai 2,5gadniecei topā ir staigāt ar mammas naktskreklu ap kaklu.

* Nesen nopirkām printeri un tad tai printera kastē meitiņa ielīda, ka pat ārā nekas nepalika, Dzintars arī līda, bet gluži aizvērt nevarēja, par spīti māsas pūlēm.

* 23.novembris. Juliata vienmēr badā - no rīta acis vēl ciet, kad jau paziņo, ka grib ēst. Un vakarā, kad es uz b/d eju pakaļ, tad pirmais jautājums ir - vai ir ābolītis / banāns / bumbieris skapītī, ko varētu ēst? Līdz mājām nevar gaidīt.
Viņiem tur b/d ēst dod? :D

* 24.novembris. Mana meitiņa nu jau ilgstoši (mēnesi vismaz) sevi sauc par mammu. Es esmu Juliata, bet viņa ir mamma.

[2g. 8 mēn. - 2g. 9 mēn.]

* 30.novembris. Mums te tikko tā bija, ka viendien Dzintars iekoda Juliatai kājā, bet nākamā dienā - Juliata iekoda Dzintaram mugurā.

* Es atkal esmu stāvā sajūsmā, ka mazais bērns jau prot pareizā ritmā dziedāt, un tikai lielais bērns jau palēnām tuvojas tonim - gandrīz spēj noturēt meldiņu, bet nu vēl īsti nesanāk. Ja meitiņa tā varētu, tad vispār būtu super. Vispār man ir doma uz zsv kārtīgi iemācīt bērniem "vai priedīte, vai eglīte" - apmēram jau prot arī tagad, varētu zsv vecītim duetā nodziedāt, ja vien nesakautrētos. Manuprāt, izklausās jau dikti mīļi, ja divi mazie kopā dzied.

* 4.decembris. Kad citi par iedomu draugiem runāja, sākumā domāju, ka uz mums tas gluži neattiecas, jo nu bļodiņās jau gan var likt neredzamu ēdienu, bet dzīvnieki, cilvēki, - tos parasti tēlo īstas mantas.
Bet nu pēdējā laikā Juliata kaut ko uz to pusi sāk darboties. Viendien eju tualetē Juliatai slaucīt dibenu, bet šī izmisusi sauc - nekāp nekāp zvēriņiem virsū! Izrādās, pilna tualete esot ar zvēriņiem. Es gan nevienu nemanīju.
Tagad arī, Juliata paziņo, ka pie manis esot atnākuši zvēriņi, izstāsta, kādi tieši. Kad prasu, kur ir, tad konkrēti pastāsta - tas tajā stūrītī, tas tur. Vienu ielika man klēpī.
Tiešām mazliet spocīga sajūta.

* 15.decembris. Vispār laikam Juliatai hroniski trūkst mammas, jo bildes skatoties - te viņa vecmammai klēpī, te kādam citam rokās vai klēpī, - to visu Juliata komentēja - man nepatika! Es prasu - kāpēc? Tāpēc, ka nav mammas!

[2g. 9 mēn. - 2g. 10 mēn.]

* 4.janvāris. Mūsmājās joprojām kopā ar mums dzīvo bariņš mistisko neredzamo zvēriņu. No b/d, piem., reizēm ejam, no malas skatot, droši vien dīvaini - 3 cilvēki it kā blakus, bet ne sadevušies rokās, bet rokas kulakos savilktas - resp., starp mums, rokās sadevušies, iet arī zvēriņi. Trakāk ir iet pāri ielai, jo Juliata jau roku man nedos, ja starp mums rokas sadevis zvēriņš.
Un kā Juliatai mirdz acis, ja mistiskajam zvēriņam es atļauju vilkt īstas bikses vai iedodu īstu piparkūku!

* 10.janvāris. Ciemos zvēriņi nekad neiet. Uz/no b/d iet, bet kad esam ciemos un jautāju, kur zvēriņi - tad nekad nav. Esot mājās, kūtī.

* 12.janvāris. Mums noteikts, ka ar visām sīkām lietām, zīmēšanām, plastalīniem, jādarbojas pie konkrēta galda, kur tad var lipināt uz nebēdu. Nekur apkārt nekas no plastalīna netiek staipīts un lipināts.

* Es ļauju Juliatai izsmērēt biezpiena sieriņu pa visām rokām (ne tikai plaukstām), šķīvjiem un galdu - un, godīgi sakot, neredzu te nekā slikta (nu labi, nav pieklājīgi to ļaut darīt svētkos, svešu ļaužu klātbūtnē kādam samaitāt apetīti), bet savējo vidū - lai tik darbojas.

* 15.janvāris. Juliata vienā laikā atzīst tikai vienu sev veltītu nosaukumu, piem., Juliata (var būt konkrētajā brīdī nevis Juliata, bet kukainis, vilks, krokodils vtml.). Nekādā gadījumā viņa vienlaikus nav arī meitene, meita, māsa utml., par saulītēm, mīļumiņiem utml. nerunājot.

* 16.janvāris. Juliata bieži grib zīmēt tikai līstošu lietu. Piem., uzzīmē smuku apli ar svītriņām (varētu pat piedomāt, ka cilvēks), bet tad visu sašvīkā, jo, redz, lietus līstot.

* 18.janvāris. Reizēm (pēdējā laikā biežāk) Juliata nakts vidū savāc pekelītes (krūzīti, kādu mantiņu) un dodas gulēt uz mūsu gultu. Citreiz tā apguļas, patrinas, un tad saprot, ka patiesībā vajag uz tualeti, tāpēc cenšos uzreiz apvaicāties, vai nevajag. Pēc tualetes aizvedu uz viņas gultu, kur viņa bez protestiem arī guļ. Bet nu ja neiet uz tualeti, tad citreiz slinkuma pēc tā arī ļauju pie mums nakti nogulēt (tāpēc jau biežāk pasākusi nākt).

* Matus es pinu atkarībā no tā, vai bērns ļaujas un vai ir laiks. Ja saka kategorisku nē, tad lai staigā ar acīs krītošiem matiem, nekaujos. Mati jau viņai plāniņi un droši vien, ka nav tik gari citiem. Man jau patīk bizītes papīt. Pēc pusdienlaika b/d audzinātājas parasti ir sataisījušas astītes - katrā ziņā pilnīgi savādāk nekā es. Man jau patīk!

* 19.janvāris. Par pazudušām lietām runājot, uz Jauno gadu, tā kā brālim tika sintezators, tad māsai tika uzdāvināts metalafons pa 6Ls. Un jau pāris dienas nevaru to nekur atrast. Juliatai viena atbilde: "briedis aiznesa" - un nekādu sirdsapziņas pārmetumu vai žēluma. Man gan būtu žēl, ja šī instrumenta mūžs tā arī izrādītos beidzies.

* No skoliņas repertuāra Juliata ik pa laikam "pielīp" pie zemes - un viss, nevarot piecelties, jo esot pielipusi. Tad nu man jāceļ.

* 22.janvāris. Mani bērni pieraduši dzert ikdienā avota ūdeni, bet jo sevišķi, kad slimāki, bet arī ikdienā vajadzētu arī siltu tēju un svaigi spiestas sulas. Tad nu uz pēdējiem Juliata ir īpaši skubināma. Nu jau sāk ieieties tik greiza sistēma, ka es lieku izdzert kriksīti siltas tējas / svaigas sulas par 1 gabaliņu šokolādes. Resp., bērns prasa šokolādi, bet es saku - izdzer 1/4 krūzes sulas/tējas un tad dabūsi. Ja grib vēl otro, tad lieku dzert puskrūzi. Nu jau pasākuši teikt "es gribu dzert tēju" ar zemtekstu - gribu šokolādīti.
Nudien žēl, diezgan bieži izspiežu svaigu sulu, bet preilene krata ar galvu - pat nepagaršošot.
Bet tiklīdz piesolu šokolādīti, tā krūze rokās un izdzerta tukša, tā ka tik pretīgi gluži nav.
Bet tak kādu vitamīnu arī vajag. Citādi - svaigus augļus, dārzeņus ne. Tikai desu ar maizi padod un viss.

* Juliatai atkal bija slimība viendienīte. Naktī uz svētdienu bija liela temp. un svīšana, svētdien neilgi pēc piecelšanās nolikās gulēt 3h pusdienlaiku, vislaik ar temperatūru un klepu. Pamodās un palēnām atkopās. Vakarā vairs nevarēja gulēt dabūt. Pēc visām pasaciņām, kad bērni gultās (tiesa, vēl neaizmiguši) un es savā gultā savā istabā, dzirdu - baigs troksnis bērnistabā. Eju skatīties - un tu re, abi bērni draudzīgi sēž uz viena krēsla un skaļi lasa dzejoļu grāmatu. Pusdivos naktī!
No rīta piecēlās kā parasti - miegs nāk, bet īpaši neprotestē. Aizgāja uz b/d, tur viss kārtībā - ne temp., ne īpaša klepus.

[2g. 10 mēn. - 2g. 11 mēn.]

* 29.janvāris. Man patīk loģiskais arguments "bet man vajag / bet es gribu!" pat tad, kad mums prasītā ne tuvu nav (piem., vajag desu, kad tā jau apēsta vai braukt ar ragavām, kad nav sniega).

* 30.janvāris. Mana meitiņa ļoti bieži nāk pie manis, rāpjas klēpī un sēž, un kad es prasu - ko gribi? Viņa arī atbild: "mammu gribu!" Tas nekas, ka es visu laiku esmu blakus. Es pat nezinu, kā vēl vairāk varu sevi iedot?

Bet vispār viņa arī ļoti mīļojas un saka "mīļa mīļa mamma un tētis, un Dzintars"

* 3.februāris. http://www.orff.lv/
Mūzikas pavadībā darbojas (uzdevumi ne tikai ar mūziku saistīti - piem., aiziet līdz konkrētam burtiņam, salasīt akmentiņus utml.) un spēlē visdažādākos mūzikas instrumentus, t.sk. pēc mūzikas nosaka, kas tieši jāspēlē (smalkas skaņas - jādauza mazie akmentiņi; rupjas skaņas - jādauza lielākie akmentiņi) utml.

* 7.februāris. Juliata tualetē var ilgi sēdēt un dziedāt (it sevišķi, ja pa lielam) - citreiz jau jožu skatīties, kas noticis - bet nekas, tikai skaļāka dziesma gadījusies. Jo sevišķi labi "sēžas" uz nakti, kad jāiet, bet vēl negribas gulēt - uz poda mamma vismaz liek mieru.;)

* 12.februāris. Juliata visu, kas viņai nepatīk, sviež nost. Ābolu šobrīd negrib- slaids metiens uz grīdas. Sieru negrib - slaids metiens uz grīdas. Putru vairs negrib - pārliek brāļa šķīvī vai uz galda - ka tik šķīvis tīrs un šķīsts. Nevaru iestāstīt - ja negrib, lai neēd, bet nemet projām.

* Tā. Juliata mani "sašāva" uz līdzenas vietas. Ņēma un uzzīmēja sunīti! Nu nekas, ka pēc "ģīmja un līdzības" kā cilvēku, tikai ar asti apakšā, bet es līdz šim nekad nebiju arī cilvēku (vai jebko iz dzīvās dabas) viņas zīmētu redzējusi (t.i., ar acīm, ausīm, degunu, muti, matiem, rokām, kājām, galvu, vēderu un pat 2 zodiem un uzacīm)! Esmu bezgallepna!

Pēdējā laikā viņa vispār maz zīmē, pirms pusotra gada bija stipri lielāka interese par to. Izrādās - prot, bet nerāda.

* 13.februāris. Biju pārsteigta, ka Juliata ar padibeni brauc lejā no kalniņa stabili, nemaz negāžoties. Godīgi sakot, nebiju gaidījusi tik labus rezultātus.

* 14.februāris. Vēl es gribēju pastāstīt, ka vakar bijām skoliņā. Lielais brālis gāja uz 4-5gadnieku grupiņu un palūdzu, lai māsai ar atļauj piedalīties (tai vecumā iet bez mammām un ar 2 skolotājām). Atļāva. Ar meitu un skolotājām bij sarunāts - kā kas, lai nāk pie manis, es tepat būšu. Bet darbojās visu nodarbību un cik skatījos caur stiklu, Juliata visu aktīvi darīja un izskatījās ļoti priecīga un apmierināta. Pēc nodarbības gan skolotājas teica, ka Juliata diezgan bieži bija tuvu raudāšanai, bet viņu uzpasējuši 2 puiši - brālis un vēl viens puisis Emīls, kam ar mājās esot maza māsa. Un kolīdz Juliatai pavelk uz raudāšanu, tā šie viņai novērš uzmanību un atkal viss ir kārtībā. Labi bija!

* 20.februāris. Manai meitiņai ļoti patīk "klāt galdu" - uzlikt "galdautu", un uz tā visi iespējamie trauciņi, vāciņi, ķobīši utml. kalpo par šķīvjiem un krūzītēm. Tiek liets krūzītēs, "ēdiens" tiek salikts šķīvjos un tiek "ēsts" un "dzerts" uz nebēdu. Būs laikam čakla mājsaimniece (atšķirībā no manis).

Interesants bija pirmais lielais galds, ko uz grīdas uzklāja abi ar brāli kopā - no virtuves sanesa īstus mandarīnus, apelsīnus, kivi, ābolu, salika visādus trauciņus, bet pats interesantākais - vēl uz galda tika saliktas vairākas mašīnas.
Nezinu, vai tās labi iederējās dizainā vai bija ar kādu citu, man nezināmu nolūku.

Dāvanu dāvināšana arī ir topā - vajag tik kādu nebūt somiņu, maisiņu, un tas būs pilns līdz augšai ar visu ko, sākot ar lellēm un mašīnām, beidzot ar zīmuļiem, papīriem un zīlēm. Nu visu, ko vien izdodas atrast. Un tad tik dāvina.

* 23.februāris. Juliatas zvēriņi palikuši nemanāmi, pati neko nestāsta. Kad nu uzprasos, tad stāsta, ka daudzi aizgājuši, mājās tik daži palikušies.
Šodien apprasījos un, re, ko uzzināju - mūsu mājās palikusi tikai viena pati aitiņa, visi pārējie gājuši uz savām mājām, ārā drēbes nokritušas, zvēriņi paši nokrituši, sasitušies, noslīkuši un beigās visi nomiruši. Tad viņus esot paņēmuši sveši zvēri un aizveduši uz slimnīcu, lai ārstētu.

[2g. 11 mēn. - 3g.]

* 15.marts. Meitiņai savos 3os gados interesē - kas tas ir, kur tas ir. Un izspēlēt dažādu darbību spēles "nāc ēst", "ņem dāvanu", "es eju uz darbu" utml.

* 16.marts. Mums joprojām visus bardakus taisa tikai briedis - nu tad lai viņš arī kārto!

* 17.marts. Pēdējā laikā Juliata pati grib izvēlēties biksītes, bikses un zeķes. Bikses mēģina arī pati uzvilkt, zeķes gan es velku, Juliata nemāk.

* 19.marts. Juliata sēž man klēpī un dungo. Pirms tam uzzīmēja pāris cilvēciņus ar daudz zobiem.