Dzintara (4-5 g.v.) dienasgrāmata 2006.g./2007.g.

* Jūnijs. Dzintars pēdējā laikā tā interesanti spēlējas. Viņam ir tāds maziņš lācītis (starp citu, pati pirmā mantiņa, kas viņam tika uzdāvināta, vēl puncī esot), kuru viņš pasludinājis par savu bērniņu. Viņš pats ir mamma (nevis tētis). Un tad bērniņš tiek ļoti mīlēts - stāsta, ka ir vismīļākais bērniņš, tikpat mīļš kā mamma, māsa utml., tiek ņemts teju visur līdzi (lai neraudātu). "Nopirka" bērniņam savu gultu, baro utml. Nu vispār ļoti rūpējas. Un tā jau labu laiku.

* 29.jūnijs. Mēs pirms mēneša vīramāti apglabājām. Pirms tam jau viņa gulēja gultā un nevarēja pati pakustēties, tā ka arī bērniem nebija gluži pārsteigums, ka nomira - bijām par to runājuši. Turklāt tādā nozīmē, ka miris cilvēks nevar pakustēties, tad nu pirms tam tāda pusnomiršana gandrīz jau bija. Pirms bērēm visu mierīgi izstāstīju, ka aprok zemē kapos utml. Bērēs bērniem nebija nekādu pārsteigumu - izskatījās viss, kā stāstīts, bērni nebrīnījās un neko daudz nejautāja.
Pie bēru galda gan bērni uzturēja jautrību, bet nevar jau viņus piesiet un aizbāzt mutes uz 5 stundām. Es tik vienbrīd gandrīz apraudājos, ka vienas bēru runas laikā bērni bija par daudz skaļi, ka knapi varēja dzirdēt runātāju. Bet visumā tā visi bija labvēlīgi noskaņoti.
Pēc tam likās, ka bērni par bērēm neko daudz nedomā, bet vienbrīd piefiksēju, ka Dzintars ieliek lellīti trauciņā, to smiltiņās un aprok ar lielu kaudzi smilšu virsū. Es pat uzreiz nesasaistīju to ar mirušā aprakšanu. Kad gribēju promejot mantas izrakt laukā, tad gan Dzintars protestēja, ka apglabātu laukā rakt nedrīkstot.
Tā mums visumā mierīgi, bet vecmamma arī nebija pārlieku bieži redzēta - vairāk pagājušogad vasarā, pēc tam tik dažas reizes.

* 6.jūlijs. Šodien puika joku izstrādāja. Gājām uz veikalu, bērni palīdzēja preces izkraut, samaksāju, lieku preces somā, skatos - halva. Droši zinu, ka nepirku. Prasu Dzintaram - jā, šis esot paņēmis. Es samaksāju i nepamanīju, par ko esmu samaksājusi. Ta nu neko, ja jau nopirkām halvu, tad lai jau tagad priecīgs ēd

* 24.jūlijs. Mēs brīvdienās bijām Engurē. Man tas vējš par stipru, lai līstu ūdenī, bērni gan beidzot iemācījušies riktīgi pa ūdeni ņemties, laistās, akmeņus mētā, vēl visus jūrmalas augus aplaistīja ar jūras ūdeni, lai var padzerties.;) Viņi, sevišķi Dzintars, riktīgi līdz zosādai ņēmās, mati ar bij slapji.

* 26.jūlijs. Mēģināju Dzintaram stāstīt, ka mēs dzīvojam Latvijā, Rīgā, Iļģuciemā, Spilves ielā, bet beigās pašai smiekli sanāca, cik tas viss ir sarežģīti saprotami izstāstīt un saprast.

* 6.augusts. Dzintars, lai cik dīvaini nebūtu, arī ir paaudzies, vismaz 94 cm varam droši ieskaitīt.

* Pirms pāris dienām Dzintaram uzdāvināja mašīnu ar pulti - tā nu ir absolūtā topā! Tikai obligāti vajadzīgas lādējamās baterijas, jo pat 1 dienai nepietiek ar parastām baterijām. Šodien bijām uz Spilves lidlauku, lai kārtīgi varētu mašīnu izvizināt.

* 17.septembris. Dzintaram prasu:
- Engurē patika? -Jā!
- Pie Matīsa patika? -Jā!
- Sēņot patika? -Jā! Bet visvairāk man patika kā Matīss teica "Stulbenis!"

* 20.septembris. Pēc nodarbības Orff mūzikas studijā Dzintars bija TĀ uzlādēts, ka tuvākās nepilnas 2h joņoja kā ātrvilciens, nepārtraukti. Vispirms piezemējāmies vienā rotaļlaukumā, kur Dzintars uzņēma kontaktus ar 2 mammām, tām visu ko stāstīdams un uzturēdams aktīvu sarunu, gan vienlaikus nepārtraukti darbojoties, skrienot, rāpjoties utt.; mājup devāmies no 700m attālas pieturas, un šo attālumu VISU abi bērni veica tādā skrējienā (paralēli griežoties, dziedot, lecot), ka es knapi turēju līdzi! Ceļa beigās es vairs spēju tikai nepārtraukti raustīties smieklos.

* 28.septembris. Mums laukos Dzintars izraka šahu, prasīja, kas tas ir, parādīju, kā jāliek figūras, nu ļoti ieinteresējās! Ļoti gribēja spēlēt. Drusku parādīju. Pēc kāda laika pats atkal izvilka to šahu un gandrīz pareizi salika figūras no tās 1 rādīšanas un ļoti gribēja spēlēt.
Tad nu vienu spēli izspēlējām līdz pašam galam, - es par sevi pati, bet Dzintaram vienmēr apstāstīju, kāda situācija, iespējamie gājieni un viņš pats izvēlējās, ko tad galā iet. Es, protams, visu laiku uzbruku (gribēju ātrāk beigt šo sarežģīto spēli), bet galā matu man pieteica Dzintars.

* Nesen cītīgi mācījāmies pulksteni no uzdāvinātas grāmatas. Nopirku "zirnītis mācās rakstīt" - tā arī Dzintaram ļoti interesēja, cītīgi vilka grāmatā līnijas, kamēr es pie datora.

* 3.oktobris. Bijām uz multfilmu par Lotti. Dzintars teica, ka patika. Bet kad prasīju - kas visvairāk patika, tad izrādās - dziesmiņa uz burtiem, resp., titri filmas beigās.;)

* 27.oktobris. Par grāmatām - pēdējā aktuālākā ir Sarežģītais zvirbulēns, kura man tagad nu ļoti sirdī iekrita pašai. No tā, ko stāstu - domāju pati, pēdējie daudzi jo daudzi topiki (vēl nav apnikuši) ir par tēmu "punktiņš un dzīvnieki". Piem., gāja punktiņš pa mežu, uzkāpa uz vāveres, vāverei mīksta astīte, forši iegulties, bet vāvere kā leca pa zariem, ka punktiņš nenoturējās un nokrita; tad gāja meklēt citu dzīvnieku.

* 30.oktobris. Šodien bij jāiet uz b/d sapulci, tāpēc atnāca vecāmamma bērnus mājās pieskatīt. Uzdāvināja foršu grāmatiņu "Skat, burtiņi! Sāc lasīt!", kurā visam alfabētam katram burtiņam daži vārdi vai īsi teikumi, kur vārdi ar to burtu sākas. Atnāku no sapulces, vecāmamma uzreiz metas man klāt un ārkārtīgā izbrīnā un apbrīnā, teju vai valodai raustoties stāsta - Dzintars taču jau prot lasīt! Visu grāmatu vēl nepaspējām, bet gandrīz pusi jau visu pats izlasīja!! Un arī autoru, kas nebija ar visiem lielajiem burtiem - Māris Rungulis - pat to esot izlasījis!
Es, protams, labā māte, nemaz i nezināju, ka viņš jau prot lasīt arī sarežģītākus vārdus, ar vairākiem līdzskaņiem pēc kārtas un vairākām zilbēm. Tak tā speciāli mācīts netika, pats interesējās un vilka burtus kopā - pat ne pa zilbēm, bet burtiņu pie burtiņa.
Vispār mums ir arī tāda baigi forša pat ne grāmatiņa, bet dziesmiņa "aijā žūžū", kur katra rindiņa rakstīta uz savas lapas - paliela stingra kvadrāta, un bilde klāt. To tad arī laiciņu atpakaļ cītīgi studēja. No vienas puses, zinot dziesmu, var mēģināt uzminēt, no otras puses - mācīties lasīt. To viņš arī pats cītīgi būrās cauri.

* 31.oktobris. Dzintara mīkla: "Vispirms zaļš, tad dzeltens, tad sarkans un uz stabiņa" Kas tas ir?

* 9.novembris. Par burtiem un lasīšanu runājot, nebiju iedomājusies, ka nepietiek ar to, ka zin burtus un prot savilkt kopā. Ir taču visādi "ie, au, ui, ts" utml., ko izrunā savādāk, nevis vienkārši saliekot kopā 2 burtus. Līdz ar to bez palīdzēšanas Dzintaram ir grūtības ar tiem vārdiem, kur šādi burtu savienojumi.
Piem., lasa uz jogurta trauciņa "jogur.. jogur.." nesanāk.
Es saku - nu jogurts taču!
Dzintars - nē, nav jogurts! Tur nav galā "c"!
Es saku, ka t un s kopā izrunā kā c. Dzintars skatās uz mani kā uz joku - cik smieklīgi esot!
Un tad vēl, ja vairāki līdzskaņi pēc kārtas, gribas iespraust patskaņus. Piem., nekādi nevarēja izlasīt vārdu "rakstām". sanāk "rakastām", "rakistām", "rakustām", bet nekādi nepielec, kas tad īsti tas ir.

* Nesen bijām ciemos pie manas māsas un viņas vīra, tad nu Dzintars pats izdomāja tādu interesantu zīmējumu - uzzīmēja mašīnu no lapas abām pusēm (aptuveni pa tām pat līnijām). No vienas puses iezīmēja mašīnā manu māsu, bet otrā lapas pusē tajā pat mašīnā - viņas vīru pie stūres. Man pat neienāktu prātā tā zīmēt.

* 14.novembris. Dzintars daudz pats izdomā, ko sameistarot. Viņam vajag auklas, kādu mašīnu, kādu dēli, kluci, ļoti labi der visādi vadi, vecas datorpeles, klaviatūras ar visiem vadiem, šļūtene no veca putekļsūcēja, noder arī plākšņu puzles (nu tās lielās ar burtiem un cipariem), līmlentas - un tad jau pats izdomās, ko ar to visu darīt. Lielākā problēma ir nepaklupt pār visām tām izvilktajām un sasietajām auklām un pareizi iziet visus plākšņu dzelzceļus un ceļus.
Vēl pie idejām - maniem fiziķiem ļoti patīk darbošanās vannā pie atvērta krāna. Abās vannas malās pa vannas paliktnim (plastmasas paliktnis ar caurumiņiem, lai ūdenim ir kur iztecēt, kad saliek virsū), visvisādi trauciņi, lejkannas, maisiņi, konusi. Dzintars tur tādus brīnumus atklāj, kādus es savā mūžā neesmu zinājusi - piem. - kad laiž no vannas laukā ūdeni, tad tajā caurumā, pa kuru iztek ūdens, vajag ielikt mazo tenisbumbiņu - tā tur naski griežas uz riņķi un izdod tāādas skaņas!
Vai arī plastmasas maisiņā ielej ūdeni, uzliek uz tā paliktņa un patausta no apakšas pa to caurumiņu - tāda dīvaina sajūta.
Tad vēl var maisiņā ar ūdeni vērot gaisa burbuļus, krāsainus atspīdumus ūdensstrūklā, nemaz nerunājot par daudzām un dažādām strūklakām, ko var izveidot. Bet to visu domā puika pats, mani tik ik pa laikam pasauc apskatīties.

* 15.novembris. Reiz mēs no skoliņas braucām kādas 40min. - autobuss pārpildīts, normāli cilvēki tādā burzmā klusē. Bērni sēž, pretim tante, kas nebeidz vien tos bērnus slavēt. Uz ko Dzintars visu ceļu viņai skaļā balsī izstāstīja visu dzīvi - kā cēlām sniegavīru, kā ar tēti gāja uz garāžu pēc ragavām, kā viņam iet b/d, kādas grāmatas un spēles viņam ir, ka tagad brauc no skoliņas utt.; parādīja, kur strādā mamma un ka viņai ir dators. Vārdu sakot - visam autobusam bija kā uz delnas viss par mums. Vēl vairāk - izrādījās, ka tētis viņam mācot krievu valodu. Laikam dikti gribēja tēti piesaukt, tik nevarēja izdomāt, kā.

* 16.novembris. Dzintaram garums 96cm.

* Es vairs mierīgi nevaru rakstīt internetā komentārus, jo Dzintars pār plecu lūr un skaļi lasa, ko esmu uzrakstījusi un izsaka savas piezīmes - kāpēc es tā esmu uzrakstījusi.

* 18.novembris. Dzintars pirmoreiz izlasa garāku gabalu - visu dzejoli "Zaķīšu pirtiņa". Man gan pa to laiku jau 10x paguva apnikt, bet puika cītīgi būrās uz priekšu. Un jālabo nebija pārāk daudz. Interesanti, ka lai arī dzejolis it kā zināms, lasa tomēr pa burtiem, nevis pēc atmiņas. Piem., grūtības sagādāja pašas dzejoļa beigas - "vau" nez kāpēc tika izlasīts kā "vun". Kad teicu, lai padomā, kas ir otrais burtiņš, tad sanāca "van", kamēr vēl līdz vau tikām. Un tas, ka jau vairākus "cibric"us bija izlasījis, nepalīdzēja, lai ātri izlasītu pēdējo cibricu - nez kāpēc iestrēga.

* 26.novembris. Vēl nesen Dzintars ļoti maz zīmēja. Nu laikam ir maisam gals vaļā - zīmē katru dienu tādos daudzumos - iedod viņam tādu kā grāmatiņu - saspraustas baltas lapas, skaitā kādas 20-40, un tās vienā rāvienā pa dienu piezīmē un vēl prasa.
Pirms laiciņa gribēja tās guašas un guašas, tagad zīmē ar pildspalvu, zīmuli, krītiņiem, zīmuļiem.
Agrāk parasti zīmējumā bija, teiksim, 1 cilvēks. Cik liels bija man pārsteigums piektdien, kad ieraudzīju pie sienas Dzintara darbiņu, kur bija uzzīmēta gājēju pāreja, ceļazīme, cilvēki abās ielas pusēs, vairākas mašīnas pa ielu, kurai vairākas joslas, māja ar trepēm, logiem un durvīm (nu ne tradicionālā zīmējumā, bet vairāk abstrakti, it kā no augšas un sāniem reizē skatoties), katrā ziņā daudz var saprast un daudz vienā zīmējumā!
Bija ieradies vectēvs un stāstīja, ka mājai vajag zīmēt jumtu, skursteni, dūmus. Vēlāk mums par pārsteigumu vienā no daudzajiem zīmējumiem atradām smuku māju ar logiem, durvīm, telpisku jumtu (kā vectēvs bij mācījis), ar visu skursteni un kārtīgiem dūmiem.
Vispār puika apbrīnojami daudz pats taisa darbiņus - laikam jau b/d ļoti ietekmējis. Piem., pats prasīja krāsaino un balto papīru, šķēres, līmi un tad pēc laiciņa man (es biju otrā istabā) atrādīja, kā bija no krāsainām izgrieztām strēmelēm uztaisījis un pielīmējis māju ar torni un piezīmējis logus.
Un vēl viņam patīk uzdot darbiņus man - saliek uz lapas punktiņus un liek man tos savienot. Uzzīmē figūru un liek man to izgriezt. utml.
Vēl sanāca gandrīz anekdote, kad puika bija no taisnām savienotām līnijām kaut ko sazīmējis pa papīru un es pētu un domāju - nez, tā ir māja vai stilizēts kaķis..? Prasu Dzintaram, izrādās - tas ir daudzstūris!
Vārdu sakot - bērns kā nomainīts.

* 7.decembris. Dzejolis par rūsu ("ja kāds rāmā mierā snauž - rūsa tūdaļ klāt un grauž") izraisīja diskusijas ar Dzintara jautājumu - vai rūsai ir zobi? Un ja ne - kā tad viņa sagrauž?

* 8.decembris. Dzintars uzzīmējis smuku bildi - mamma visā garumā ar parakstu MAMMA. Visdziļāk mani aizkustināja fakts, ka matos ir iezīmēta arī mana matu gumija. Un A burtiņiem austiņas. Man jau patīk, ka visām dzīvām būtnēm Dzintars zīmē smaidu līdz ausīm un vēl bišķi. Precīzāk - smaidu viņš vienmēr zīmē līdz uzacīm.

* 11.decembris. Dzintars vakar pirmoreiz sāka zīmēt dzīvniekus - pirmais suns gan izskatījās ļoti līdzīgs cilvēkam, tikai ar 4 kājām un asti. Otrais jau vairāk bij līdzīgs dzīvniekam.
Cilvēkus vispār viņš zīmē daudz. Un autobusi arī topā. Un, piem., autobuss, kurā iekšā cilvēks.
Nesen gājām ciemos, tad nu apsveikumā Dzintars uzzīmēja 2 saimniekus. Nesapratu, kādus saimniekus. Izrādās - viens suņa un viens kaķa saimnieks. Bet dzīvniekus pašus negribēja zīmēt, tā ka tas, ka tie ir saimnieki, bija jāsaprot tāpat.

* 27.decembris. Dzintars svēti tic Ziemsvētku vecītim, tik noskaidro neskaidros jautājumus - kāpēc citiem nāk rūķis, citiem vecītis, un vai viņš tiešām redz, kā Dzintars uzvedas, bet tie paskaidrojumi, šķiet, apmierina, un tā ticība IR! Viņš pat spēja pieņemt, ka vēstule vecītim pati aizlidoja (jo A3 formātu es pastkastītē nedabūtu).

* Dzintaram bija traģisks atklājums fakts (ko es izmetu tā starp citu, lai pierunātu Dzintaru gulēt ne kopā ar māsu, bet savā gultā), ka tad, kad viņš izaugs liels, viņš precēsies (dzīvos kopā, gulēs) ar citu meiteni, ne Juliatu. Dzintars patiesi izmisis izsaucās: "KĀ?! KĀPĒC!!??? Es negribu citu sievieti, es gribu Juliatu !!!"
Sirsniņa izskatījās patiesi salauzta..

* 3.janvāris. Dzintars atkal vakar izjuta ākstīšanās sekas. Nekas ļauns no viņa puses jau nebija - ejot no b/d, izvilka rokas no mēteļa piedurknēm un ievilka mēteļa iekšpusē, vēl plaukstas bāza pa mēteļa apakšu laukā. Jautri bija līdz brīdim, kad paklupa. Parastā gadījumā paklupšana nav nekas traks, bet ja rokas ir iespundētas kā cietumā, tad kritienā nav pret ko atbalstīties - rezultātā pamatīgi sasita piere - puns pieres platumā + pa vidam vēl viens liels puna izcilnis.
Sāpēja jau nu ļoti. Bet tā kā bļaušana ātri beidzās un turpinājās ar mierīgiem tekstiem "man ļoti ļoti ļoti sāp", tad secināju, ka tik traki, ka jāsauc ātrie, tomēr nav. Drīz jau spēlējās it kā nekas nebūtu bijis. Bet riktīgs puns ir vēl šodien.

* 4.janvāris. Par teikumu saprašanu. Izlasa visus vārdus skaidri un saprotami - katru vārdu atsevišķi saprot. Kad prasu, par ko bija teikums kopā - saka, nezinu. Vai arī lasa atkal visu no sākuma, bet secinājumi tie paši. Tā ka lai arī formāli Dzintars visu var izlasīt, tomēr nevar skaitīt, ka viņš patiešām var lasīt pats grāmatas. Ja nu teikumā 3 vārdi, tad varbūt.

* 4.janvāris. Kamēr biju atgājusi no datora, puika izveidojis jaunu direktoriju - "tom un ģerīs" - skan labi!

* 18.janvāris. Dzintaram šogad it kā uzradās draugs Emīls, bet sanāk tā, ka Emīls par Dzintaru vien runā (vecāki pat audzinātājām prasīja mūsu telefonu, kad Emīls bija slims, jo sailgojies esot), bet kad Dzintaram prasīju, vai viņš ir sailgojies pēc Emīla, šis atteica, ka nē, jo, kā Dzintars teica: "Man visi ir draugi. Man pilnīgi visi ir draugi!"
Nu jā, viņam laikam pietiek ar sirdsdraudzeni māsu Juliatu. Nez kā būtu, ja māsas nebūtu.

* Interesanti, ka mūsu šaurajā dzīvoklītī Dzintars paziņoja - gribu, lai vēl kāds pie mums dzīvo! Man patīk, ka ir daudz cilvēku!
Ar to viņš domāja droši vien vecomammu vai kādu citu pieaugušo, jo allaž, kad kāds atnāk bērnus pieskatīt vai vienkārši ciemos, tad uz promiešanu Dzintars žēli novelk - kāpēc nepalika pa nakti?
Vispār viņš ar pieaugušiem ir ļoti sabiedrisks, visu izstāstīs, viņam patīk izrunāties, visus jaunums vajag izstāstīt visiem satiktajiem cilvēkiem, vienalga, vai tā ir Juliatas audzinātāja, ārste vai svešs cilvēks sab.transportā.

* Brālis ar māsu tā bučojās, tā bučojās, runāja kaut kādus mīļus vārdus (it kā spēlēja spēlīti, nebija paši, bet tēloja lomas).. kad es pametu acis uz viņiem, tā Dzintars uzreiz: "Tu neskaties!"

* Dzintars nereti kaut ko pārliecinošā tonī pārprasa "tas ir tā un tā?", piem., "tas ir smieklīgi, ja?". Es tā, daudz nedomājot, piekrītu, uz ko Dzintars ar dziļu izbrīnu pārvaicā: "Kāpēc?" "Kāpēc, tas ir smieklīgi?"
Tad nu es nesaprotu, ko tur skaidrot, sākumā tak pašam tā likās, bet kad es piekritu, tad sāk šaubīties.

* 22.janvāris. 3 gadu vecumā Dzintars brauca ar riteni uz urrā, bet kad sākās sezona 4 gadu vecumā, tad ik pa laikam (resp., kad brauc uz riteni) sūdzas, ka celītis sāp un neko daudz nobraukt nevar.
Ikdienā mēdz sūdzēties tikai, ka spēka nav; bet tad grūti saprast, cik patiesība, cik pietēlo.

* 23.janvāris. Juliata mēdz tik neskaidri izrunāt vārdus, ka es nereti pārprasu un nekādi nesaprotu, līdz nākas uzjautāt Dzintaram, kas ar rāvienu pasaka pareizi (ka Juliata piekrīt, ka to teikusi). Uz tekstu, ka Dzintars labi saprot, ko Juliata pasaka, tika labots, ka viņš labi JŪT, ko viņa saka, saprot viņš tikpat neskaidri.

* 26.janvāris. Dzintaram laikam vislielākais sods - ka nebūs multenes (datorā) skatīties un nebūs pasaciņas vakarā klausīties.

* 12.februāris. Mums te vakar-aizvakar bija nopietnas sarunas. Cilvēkam vajag saprast, kas ir elektrība! Vai tad es atceros kaut skolas kursu?
Nācās meklēt pa grāmatām, tikām tiktāl, ka ir plusiņi un mīnusiņi, kas pievelkas; tad nu cilvēks uztaisa vienā galā plusiņu, un tad mīnusiņi slaidā riksītī viens aiz otra metas pie tā plusiņa - tā arī iekustina visu, ko vajag (analoģija ar Tom&Jerry filmā redzētu skudru rindu, kas, reizē soļojot, sakustināja visu apkārtni) - iegriež mašīnas, veļasmašīnas utml.

* 13.februāris. Mums vienu laiku bija rituāls - eju pakaļ Dzintaram, viņš atļauj iet vispirms pie māsas, tad ar māsu nākam vēlreiz. Tagad gan vienojāmies, ka uzreiz vispirms eju pēc māsas. Bet tik un tā citreiz bērnam garš ģīmis, ka nav pabeidzis darbiņu (vakar, piem., kalendāru taisīja, citreiz no klučiem būvē).

* 14.februāris. Dzintars arī pēdējā laikā dikti mammīgs palicis. Sācis bieži teikt tāpat kā mazā māsa: "mammu gribu". Kaut agrāk jau bija palicis ļoti patstāvīgs.

* Pāris dienas Dzintars lielījās, ka bērnudārzā esot pats pirmais saģērbies, gandrīz pilnīgi visu pats, tikai drusku vajadzējis palīdzēt.
Es nezināju - ticēt, neticēt, jo mājās no rītiem viņam vēl nākot miegs un tāpēc man jāģērbj, bet pēc b/d šausmīgi jāsteidzas uz poda, tāpēc mammai jāpalīdz. Tā nu nejūtu to prasmi.
Bet šorīt auklīte ar sāka lielīt, kāds patstāvīgs puisis esot, tik labi visu pats saģērbjoties, liels esot izaudzis.
Tad jau jātic vien būs, tikai kā panākt, lai man no tā būtu labums.

* 20.februāris. Dzintaram b/d pagājušajā "draugu" nedēļā vajadzēja zīmēt savus draugus un pastāstīt par tiem. Viņš uzzīmēja 2 dikti smukus cilvēciņus (žēl, ka nevaru parādīt), bet stāsts bija sekojošs: "viņiem ir 6 un 7 gadi, viņi dzīvo tik tālu, ka jābrauc ar ātrvilcienu. Viņi dzīvo vienā mājā, bet dažādos dzīvokļos. Viņi ir precējušies." Lieki teikt, ka realitātē tādu draugu viņam nav. Sākumā satraucos, aiz kam viņš stāsta tādas fantāzijas, viņam taču ir draugi! Līdz beidzot sapratu, ka patiesībā viņš bija atreferējis mūsu nesenu sarunu par tēmu, ka viņš nevarēs precēties ar Juliatu. Es viņam biju apsolījusi, ja vien viņi gribēs, viņi ar Juliatu taču varēs dzīvot pat vienā mājā, tikai dažādos dzīvokļos, jo katrs precēsies ar citu. Tad nu to viņš būs neapzināti arī identificējis ar ideālu draudzību.;)

* 25.februāris. Dzintars raksta uz datora:
vieneiz briadis 4 vadija uac lido
(vienreiz briedis 4 vadīja (veda?), ods lido)

* 27.februāris. Dzintaram patīk rakstīt - interesanti, ka mazāku interesi viņš izrāda par iespēju pašam lasīt grāmatas (nelasa, kaut varētu) nekā pašam kaut ko uzrakstīt.
Tagad viņš paintā uzzīmēja smuku zīmējumu un pierakstīja klāt:
"mamai būs jāsataisa no tiam klucīšiam logi un māja un tia luagi LOGI būs jāliak iakšā tia logi"

* 2.marts. Pāris dienas atpakaļ Dzintars pats atrada kādu nepiepūstu balonu un daudzas reizes piepūta! T.i., piepūš, izlaiž gaisu, piepūš atkal un atkal izlaiž gaisu. Beigās jau apsaitējām, lai ir ko tētim parādīt. Ne nu gluži pilnā izmērā, bet tomēr diezgan prāvs (15-20cm diametrā?).
Turklāt tiem, kam ir nosliece uz astmu, pūst jau ir ļoti veselīgi, tā ka baigi laba nodarbe.

* 6.marts. Rīt un piektdien b/d ir Dzintara grupiņas vārddošanas svētki - grupiņa turpmāk sauksies "rūķīši", rīt rādīs rūķu priekšnesumu bērnudārzam, piektdien - vecākiem. Vakar uzšuvu rūķa cepuri.. Dzintaram esot pirmoreiz pat pašam savs dzejolis jāskaita..

* 14.marts. Mums teju sanāk, ka vērtīgākās lietas iemāca vectēvs Pēteris, ko vispār lielākoties redzam tikai vasarā (turklāt viņš ir vājdzirdīgs un praktiski neko nesaprot, ko Dzintars viņam saka) - nu pēc Dzintara stāstītā. Un arī tētis (kuru ikdienā maz redz, jo nāk mājās, kad bērni iet gulēt) visu ko ir stāstījis, par ko patiesībā pat ne domājis nav.
Pirms pāris dienām Dzintars stāsta, ka vectēvs Pēteris, vecmamma Lidija un vecmamma Ināra (pēdējā - pirms nomira) esot Dzintaram stāstījuši redz, kādu lietu - ka puķīti sadzirdēt var tikai tad, kad noliecas pie puķītes klāt, nevis kad viņu norauj. Jo visas skaņas esot kātiņā, un ja to norauj, tad nevarot vairs sadzirdēt puķīti.
Interesanta doma, bet minētie cilvēki to nez vai varētu būt stāstījuši, arī b/d neesot tas teikts.

* 16.marts. Mēs te ar Dzintaru laiciņu atpakaļ strīdējāmies - viņš saka, ka viņš mani mīlot vēl vairāk nekā es viņu, bet es saku, ka mīlēt nevar vairāk vai mazāk - ja mīl, tad vienādi.
Vispār pēdējā laikā es bērniem tik bieži saku, ka viņus mīlu, ka tagad klausos, kā Dzintars ņem rokās rotaļu sunīti, spiež sev klāt un saka "es tevi ļoti mīlu, sunīt!"

* Dzintaram parasti lielie lielumi ir miljards vai miljons, vai kaut kāda kombinācija, tipa, 87 tūkstoši miljardu miljonu. Un bieži iznāk stāstīt par jēdzienu bezgalība, kas ir lielāks par jebkuru skaitli, t.i., nav tāda vislielākā skaitļa - lai Dzintars saka, kuru grib, es tik un tā varu pateikt par vienu lielāku.
Bet tik un tā Dzintars allaž mēģina izdomāt vislielāko skaitli.

* 20.marts. Dzintaras kā no b/d, tā pirmais darbs sēsties pie sintezatora - viņš jau atradis kādus 10 stilus, kam ir atbilstošas dziesmas sintezatorā atrodamas (bet dziesmu tur ap 100) - bet nu tas laikam saprotams tikai tiem, kam ir sintezators. Resp., to aparātu var ne tikai spēlēt, bet arī pētīt, ko tur var dabūt laukā, un arī mācīties konkrētas dziesmas (Dzintaram nepilnos 5 gados pa bišķam jau ir pa spēkam nospiest ekrānā redzamos akordus).
Ak, jā, joprojām aktuāla ir sintezatora dziesmiņa "ak, eglīte" un "klusa nakts". Tā tiek drillēta un dziedāts līdzi.

* 27.aprīlis. Dzintaram džinsu bikses ar kabatām, tad nu allaž no b/d mājās tiek pārnesta pus-smilškaste, visas daudzās kabatas teju pilnas. Nezinu, vai speciāli ber, vai, smiltīs rokoties, tās automātiski iepildās arī bikšu kabatās.
Akmeņi ar pāris reizes bija tā sabāzti kabatās, ka brīnums, ka bij spēks paiet, bikses bij ļoooti smagas.
Bet topā ir zaru vākšana - tā kā tāds Koknesis, allaž visi pa ceļu sastaptie zari jāpaceļ un jānes uz māju. Pie mājas, savukārt, ir gara runāšana, jo negribu pilnu māju ar zariem, tā jau tīrību grūti uzturēt. tad nu cenšamies vienoties, ka istabā jāienes tikai 1 mazākais zariņš.
Viendien, istabu tīrīdama, pa logu izmetu vairākus atrastos zarus. Ejam no b/d uz māju. Dzintars pēkšņi skrien loga virzienā un prasa "Kāpēc Tu izmeti MANUS zarus?" Un es domāju, ka visi zari vienādi, nepamanīs.

* 4.maijs. Tūlīt būs 5 gadi un garums tie paši 99cm

* Mums mājās topā brālim ar māsu spēlēt "mamma un bēbis". Uz pārmaiņām mamma ir viens vai otrs bērns. "Bēbis" staigā uz celīšiem, lai būtu mazāks. Man jau ir forši - mammas pienākumus bērni izpilda manā vietā. Es tik dzirdu "mammiņ, mammiņ, bērniņ, mīļo bērniņ" un visādas mīļošanās. Man tiek lietots jēdziens "otra mamma"

* 17.maijs. Dzintaram bērnudārzā esot bijusi runāšana, kas ar ko precēsies, tad nu pajautāju, ar ko tad Dzintars precēšoties. Ar Katarīnu (attēlā Dzintars ar Katarīnu svētkos).
Prasu, vai viņai esot prasījis, vai viņa precēšoties ar Dzintaru?
Dzintars saka, ka viņa esot pamājusi ar galvu.