DZIEDAVA.lv

Dabas vērojumi: stāstījumi un foto Latvijas Daba: foto un apraksti Latvijas Daba: foto un apraksti Ceļojumu apraksti un foto Pārdomas jeb situāciju analīze Mūzika manā dzīvē Domas bez apdomas CV, biogrāfija, bildes Paldies jums visiem!:) Citāti no grāmatām Manu bērnu dienasgrāmatas Suņu kolekcijas Dziedava.lv

Latvijas Daba

Vērojumi

 
   
Ievadi >2 simbolus. Vārdus atdali ar tukšumu. Meklējot arī vārda vidū, priekšā liec %. Piem., zied %ava .
Precīzu vārdkopu meklēšanai lieto pēdiņas. Piem., "Misas dižpriede"

Julita Kluša, 2016.

Vai piepes ir skaistas? Un garšīgas!


Raksts publicēts žurnālā "Vides Vēstis", 2016.g. ziema (februāris)

Foto: Ivars Leimanis

Baltdzeltenā egļpiepe Pycnoporellus alboluteus Latvijā atklāta tikai 2014. gadā, reta visā Eiropā (līdz 40 atradnēm). Attēlā jauns augļķermenis.

Skaisti notikumi dzīvē nereti gadās neplānoti. Aktivizējas piepju interesenti. Noorganizējam mācību ekspedīciju. Un tad izrādās, ka piepes šķiet interesantas arī citiem. Tā radās ideja arī šim rakstam.

Lai zinātu, ko rakstīt, jāzin, ko tauta jau zin. Palasīju internetā, kādi mēdz būt salīdzinājumi ar piepēm. Visbiežākais, šķiet, bija "sēž kā piepe". Taču, tautasprāt, piepe arī tup, stāv, tai ir stīvas kājas, tā ir slinka, veca, krunkaina, sarepējusi, sasprēgājusi, bāla, sausa, tomēr citreiz piesūkusies ar ūdeni, apsūnojusi, iesūnojusi, tuva kokam, kurla un skopa. Bija arī tādi interesantāki salīdzinājumi kā: "Vilkos kā piepe ar avareikām", "es tagad kā piepe kūkoju", "būtu tu kā piepe šķīdis", "pie vēdera kā piepe aug fotoaparāts" un "Rīga ir kā piepe uz Latvijas miesas".
Visromantiskākais salīdzinājums bija tekstā: "meklēja tādu piemīlīgu lauku jaunavu, kas ar laiku, cerams, uzaugtu tam kā piepe uz kreisā sirds priekškambara". Ne tik romantisks - "dzīve kā piepe uz puvuša bērza".

Lasīju un mulsu. Un kur tad ir "krāšņa kā piepe", "interesanta kā piepe", "daudzveidīgas kā piepes", "vērtīga kā piepe" un galu galā - "apbrīnojama kā piepe"?! (Es ceru, ka vismaz salīdzinājumā ar Rīgu tas bija domāts TĀ.)

Pirms pierādīt manu salīdzinājumu objektivitāti, vispirms par definīciju - kas no visa bagātā sēņu klāsta (Latvijā ir apzināts vairāk nekā 4000 sēņu sugu) ir tieši piepes (to sugu skaits Latvijā esot ap 150)? Piepju augļķermeņiem sporas lielākoties attīstās stobriņos - līdzīgi kā bekām. Attiecīgi no ārpuses virsma izskatās poraina. No tā radies arī angliskais piepju nosaukums Polypores jeb "daudz poru". Tomēr, atšķirībā no bekām, piepes ir samērā sīkstas (kaut gan var būt arī mīkstas un pat ūdeņainas) un pārsvarā aug uz koksnes, to pamazām noēdot, izraisot trupi. Saistība ar koku radījusi arī piepes latvisko nosaukumu, atvasinot to no "pampt", "pempt" un uztverot to kā pumpu uz koka. Lielākoties piepes ir čakli palīgi, atmirušo koksni pārveidojot un sagatavojot dzīvošanai visādiem dzīvniekiem un arī citām sēnēm; tikai neliela daļa piepju ķeras arī pie dzīvajiem kokiem. Piepju izskats ir ļoti daudzveidīgs, nav tā kā garlaicīgajām bekām, kas visas ar kātiņu un cepurīti. Piepes var būt gan garas un pavisam plakanas, gan ar cepurīti un pat daudzām, turklāt kādās toņu gammās! Bet sīkāk par to tālāk rakstā.

Foto: Julita Kluša

Viena no krāšņākajām piepēm Latvijas dabā ir bieži sastopamā parastā sērapiepe Laetiporus sulphureus (kreisajā pusē tā pavisam jauna), kas parasti aug uz lieliem lapu kokiem. Tā nereti veido lielus, košus, dzelteni oranžus čemurus ar lielām daivām. Šai piepei kātiņa nav. Toties kādā Somijas pētījumā par piepju un vaboļu attiecībām (Polypore-beetle associations in Finland, 2011 (.PDF)) secināts, ka sērapiepes ir vaboļu visiecienītākās - uz tām atrastas 45 dažādas pieaugušu vaboļu sugas! Arī attēlā redzamā nav apdalīta, uz tās redzami piepju melnuļi Diaperis boleti (tuvplānā - mazajā attēlā).
Piepe ir tik garšīga, ka to ēd ne tikai vaboles, bet arī cilvēki. Runā, ka no jaunām sērpiepēm varot pagatavot garšīgas piepju karbonādes!

Foto: Ivars Leimanis, Julita Kluša, Diāna Meiere

Par to, ka piepes ir iemīļojuši dažādi dzīvnieki, liecina kaut vai fakts, ka ir pat vairākas vaboļu dzimtas, kuru nosaukums ietver vārdu "piepe" - piepjgrauži, piepjvaboles, piepmīļi, bet piepes tīk arī daudziem citiem. Uz plakanpiepēm Ganoderma applanatum var novērot stobriņveida brūni baltas pangas (mazajā attēlā augšā) - tie ir par milzeņiem pārveidojušies piepes apakšpuses šaurie stobriņi. To veidošanos piepē provocē sēņmušu Agathomyia wankowiczii kāpuri, kam šīs lēni augošās, cietās piepes ir vienīgā iespējamā dzīvesvieta.
Meklējot internetā salīdzinājumus ar piepi, atradu arī šādu - "lienot kā gliemezim uz piepi". Kā tas izskatās, var apskatīt augšējā attēlā pa labi. Turklāt redzamais ir aizsargājama suga - tumšais kailgliemezis Lymax cinereoniger, kas mielojoties "iznīcina" citu retu sugu - dabisku, cilvēku maz traucētu mežu specifisko sugu maigo mīkstpori Leptoporus mollis. Ko nu? Apakšējos attēlos no kreisās: piepjmīlis Endomychus coccineus, piepjvabole Triplax russica un tūkstoškājis Craspedosoma rawlinsi, kas arī mēdz ēst piepes. Tev vēl nesakārojās? :)

Foto: Julita Kluša

Arī dažas piepes mēģina izskatīties līdzīgas "parastajām" sēnēm, nu, tām ar kātiņu un cepurīti. Tikušas pat pie nosaukuma kātiņpiepes. Ar to līdzināšanos sanāk kā kurai. Zvīņainajai kātiņpiepei Polyporus squamosus, piemēram, no vienas sēņotnes, kas stiepjas cauri koksnei, izaug vairākas piepes; reizēm viņām gribas augt tik cieši kopā, ka pavisam jaunas sēnes var izskatīties nedaudz komiski (attēlā pa kreisi). Atšķirībā no citām kātiņpiepēm, zvīņainajai, atbilstoši nosaukumam, uz brūnās cepurītes ir izteiktas zvīņas. Sastopama bieži, nereti lielās grupās.

Foto: Julita Kluša

Arī citas piepes "bērnībā" var izskatīties gluži citādi nekā pieaugušas. Tā, piemēram, parastā aknene Fistulina hepatica jauna ir bumbuļveida (attēlā), bet pieaugusi kļūst plakana, līdz pat 30 cm platumā, un pēc formas un krāsas atgādina aknu, no kā arī tās nosaukums. Sēne interesanta arī ar to, ka izdala asinssarkanu šķidrumu. Aknene Latvijā ir reta un aizsargājama, aug uz dzīvu ozolu stumbru pamatnēm, lielākoties redzēta pie dižozoliem (attēlā redzamā - pie Atpiļu upurozola, kam 1,3 m augstumā ir vairāk nekā 8 m apkārtmērs) - tātad pie īpaši lieliem un veciem ozoliem. Piepe ir viengadīga - uzaug vasaras beigās un sastopama līdz vēlam rudenim, taču vienā un tai pašā vietā mēdz augt gadu no gada. Tā arī pie Atpiļu upurozola aknene novērota gan 2005., gan 2015. gadā. Apmeklējot dižozolus, esiet vērīgi un saudzīgi - neuzkāpiet vai citādi jauši vai nejauši neiznīciniet retās sugas, kas pie varenajiem kokiem nereti dzīvo!

Foto: Ivars Leimanis

Vēl citas piepes netērējas ne kātiņiem, ne cepurītēm, bet izklājas biezā slānī uz kādas no kritalām - vietas tur parasti daudz, labos apstākļos var klāties metriem. Tādas piepes tā arī mēdz dēvēt - par klājpiepēm. Latvijā (un arī dažās citās valstīs) aizsargājamā un retā laškrāsas zeltpore Hapalopilus aurantiacus, kas aug uz priežu, retāk, egļu kritalām, ir krāšņa piepe ar mainīgu krāsojumu - sākumā sinepjdzeltena, nobriestot kļūst safrāna oranža līdz oranža ar purpurkrāsas laukumiem, īpaši gar malu. Sažūstot kļūst purpursarkana. Laikam piepes krāšņumu novērtē arī dzīvnieki, jo, vismaz augstāk minētajā Somijas pētījumā uz šīs piepes tika "pieķerta" tikai viena vienīga vaboļu suga! Pārējās droši vien, lai skaistumu nesabojātu, priecājas no attāluma.

Foto: Ansis Opmanis

Ne visas klājeniskās piepes izklājas biezā slānī. Dažas var būt gluži plānas, kā krāsojums. Piemēram, purpura plānpiepei Gloeoporus taxicola plānums ietverts arī nosaukumā. Izskatās, ka baltā maliņa ir pelējums? Nekā nebija! Piepe pati ir pacentusies, lai tās malās būtu glīts, vaskains baltums, uz kā izcelties košajai, sporas radošajai iekšpusei. Šī piepe ir arī dabisku mežu biotopu indikatorsuga.

Foto: Julita Kluša

Piepes iespaidīgi izklāties var arī vertikāli. Ir tādas, kas izklājas, bet to maliņas atlokās, veidojot cepurīti. Tā arī attēlā redzamā rindu antrodija Antrodia serialis, kas bieži sastopama uz skujkoku kritalām un stumbeņiem, saveidojusi rindas vairāku metru augstumā ar daudzām cita citai pārklājošām cepurītēm. Mazajā attēlā tuvplānā redzams, ka piepe vienlaikus ir arī klājeniska.

Foto: Julita Kluša

Īstā posapiepe Fomes fomentarius, saukta arī ķimpene un ķempja piepe, sastopama ļoti bieži, aug uz beigtu vai atmirstošu lapukoku (ļoti reti - arī skujkoku) stumbriem - Latvijā lielākoties uz bērziem. Tā ir daudzgadīga (dzīvo līdz pat 10-15 gadiem) piepe, kas, atkarībā no augšanas intensitātes, veido lielākas vai mazākas rievas, tāpēc piepes cepurīte izskatās nelīdzeni kārtaina. Gada laikā var būt vairāki intensīvas augšanas periodi, tāpēc pēc rievu skaita precīzu piepes vecumu noteikt nevar. Ķimpenei raksturīga pelēka krāsa un bāla vai brūngana maliņa. Posapiepes uz viena koka var saaugt lielā skaitā, tās ir cietas, tāpēc piepēm noaugušais stumbrs var atgādināt alpīnistu kāpšanas sienu (vai varbūt alpīnisti savas sienas noskatījuši no piepēm?). Gārsenes dabas takā tāda dabiski veidojusies apļveida kāpšanas siena savam mērķim kalpoja tīri labi! Kā par laimi šādas kāpšanai ērtas un cietas piepes ir bieži sastopamas, tāpēc ar kāpšanu uz piepes dabai īpašs kaitējums nodarīts netiek.

Foto: Julita Kluša

Pēc Somijā veiktā pētījuma īstā posapiepe Fomes fomentarius izrādījās otra vaboļu iecienītākā piepe, uz tās tika atklātas 25 dažādas pieaugušu vaboļu sugas. Lielās piepju kodes Scardia boletella kāpuri arī barojas šajās piepēs, tad iekūņojas un jau kā pieauguši tauriņi izkūņojas laukā, pametot kūniņas apvalku, kas piepē aizķeras un paliek. Attēlā pārpalikušie lielās piepju kodes kūniņu apvalki posapiepē.

Foto: Julita Kluša

Bet, ja piepēs sakrājas par daudz mitruma, tas spiežas no piepēm ārā kā asaru lāses vai rasas pilieni. Un tad var zināt, ka stiprs lietus būs. Jo tā mitruma ir par daudz un tas ar laiku sāk spiesties arī no mākoņiem laukā. Foto piepju rasa uz neīstās posapiepes (jā, ir arī tāda, citā vārdā arī parastā cietpiepe; šī piepe priekšroku dod vītoliem) Phellinus igniarius.

Foto: Ansis Opmanis

Pusapaļas cepurītes ir arī parastajai cinobrpiepei Pycnoporus cinnabarinus (visai parasta suga; lielajā attēlā) un liesmainajai egļpiepei Pycnoporellus fulgens (samērā reta, raksturo dabiskus, cilvēku netraucētus mežus), kuras pēc skaistās oranžās augšpuses ir līdzīgas, vien pirmajai cepurītes apakšpuse ir ļoti koša, sarkanīgi oranža, kamēr otrajai - bāli oranžīga (mazajos attēlos).

Foto: Ivars Leimanis

Ne mazāk krāšņa ir arī retā ziemeļu klimakociste Climacocystis borealis, kas aug tikai dabiskos, cilvēku neietekmētos mežos, īpašos biotopos uz skujkoku kritalām. Bet, ja vieta laba, piepe ar savām bālāk vai košāk dzeltenajām lielajām cepurēm kritalu vai celmu var noaugt bagātīgi. Pēc Somijas pētījuma, tā dala 6./7. vietu starp vaboļu iecienītākajām piepēm - ar to mielojas 15 pieaugušu vaboļu un 4 vaboļu kāpuru sugas. Izskatās jau arī apetelīgi!

Foto: Julita Kluša

Piepes var ne tikai izskatīties mīlīgas, tās var būt pavisam pūkainas! Ieraugot tādu omulīgu sniega bumbu rudenīgā mežā nevar saprast - vai ziema jau klāt? Pūkainā mīkstpiepe Postia ptychogaster parasti ir balta, bet mēdz iegūt arī brūnu vai rozīgu nokrāsu kā šajā attēlā. Sastopama ļoti reti, uz skujkoku kritalām un celmiem. Uz vecumu gan mainās un kļūst līdzīgāka pūpēdim.

Foto: Ansis Opmanis

Lai arī slānis, kurā veidojas sporas, piepēm parasti ir stobrveida, piemēram, korķainajai ozolpiepei Daedalea quercina tas ir labirintveida. Šī piepe aug uz ozolu stumbriem un kritalām.

Foto: Diāna Meiere, Viesturs Vintulis

Piepes mēdz būt arī daudzveidīgi raibas, piemēram, raibā tauriņpiepe Trametes versicolor. Domājams, ka nosaukumā ietvertais tauriņš saistīts ar piepes izskatu, atgādinot tauriņa spārnus, taču saistība ar tauriņiem ir arī citāda - uz šīm piepēm labprāt barojas piepju pūcītes Parascotia fuliginaria (pamanīji attēlā uz tauriņpiepēm?) kāpuri, kaut tie nesmādē arī citas sēnes. Tauriņpiepe un piepju tauriņš - ne tikai rakstās, bet arī izskatās līdzīgi! Tauriņpiepes par vērtīgām uzskata ne tikai dažādi kukaiņi, izrādās, ka Japānā visvairāk izmantotais pretvēža preperāts tiek gatavots tieši no šīs piepes! Savukārt Ķīnas medicīnā to iesaka elpošanas un aknu saslimšanu gadījumos, vajag tikai sažāvēt piepi un no tās var taisīt tēju. Vajadzēs nogaršot!

Foto: Ivars Leimanis, Julita Kluša

Un ir arī pavisam citādas piepes - čemurenes, kas ir kā no daudzām mazām sēnītēm kopā liktas, tās gan Latvijā ir reti sastopamas un aizsargājamas, aug pie lapu koku (daivainā čemurene - pie lielu ozolu, dižozolu) pamatnēm. Lielajā attēlā skatāmā čemurainā čemurene Polyporus umbellatus tāpat kā daudzas citas, arī daudz biežāk sastopamas piepes (kā augstāk pieminētā īstā posapiepe, tā arī parastā apmalpiepe Fomitopsis pinicola u.c.) arī esot ar antibakteriālu un audzēju augšanu kavējošu iedarbību. Savukārt tās "māsu" izskata ziņā daivaino čemureni Grifola frondosa (mazajā attēlā skatāmas tās daivu apakšpuses) izmanto gan dažu vēža formu ārstēšanā, gan augsta asinsspiediena un pārmērīga svara regulēšanai, pētnieki izmēģina tās efektivitāti arī AIDS slimniekiem. Arī citās piepēs atrastas vielas ar anti-HIV aktivitāti. Turklāt zināms, ka starp piepēm indīgo sugu nav vispār. Patiesi apbrīnojama sēņu grupa! Un vai pēc visa augstākminētā ir vēl kāds, kas šaubās par piepju krāšņumu, daudzveidību, interesantumu un vērtīgumu? Turklāt 10 piepju sugas ir aizsargājamas, bet 33 sugas (gandrīz 1/4 no visām!) ir dabisku mežu biotopu (DMB) indikatorsugas vai specifiskās sugas (tātad to klātbūtne liecina par to, ka mežs ir dabisks, cilvēku maz ietekmēts, bagāts ar daudzveidīgām, t.sk. retām sugām), vēl vairāk - tās ar savu klātbūtni ne tikai raksturo vērtīgos mežus, bet arī palīdz šo mežu "apsaimniekošanā" un sugu daudzveidības uzturēšanā, par ko bij minēts jau raksta sākumā.

Foto: Julita Kluša

Raksta noslēgumā vēl pāris fotogrāfijas ar sēnēm, kas iesācējus ļoti viegli var samulsināt, atgādinot kādu no piepēm, taču oficiālajai piepju definīcijai tomēr neatbilst. Viena tāda skaistule, kas kritalas mēdz klāt ļoti bagātīgi, ir latvisko nosaukumu vēl nedabūjusi sēne Plicaturopsis crispa. Tās cepurītes apakšpusē ir nevis stobriņi, bet izlocītas lapiņas.

Foto: Julita Kluša

Ir daudz klājenisku sēņu, kas tāpēc atgādina piepes, taču tām ir adatiņas, nevis stobriņi, un tās nav piepes. Viena no krāšņākajām adatiņu sēnēm ir ābeļu sarkodoncija Sarcodontia crocea (attēlā).

Foto: Julita Kluša, Ivars Leimanis

Parastā jeb ķidu ausaine Auricularia mesenterica no vienas puses var izskatīties kā tauriņpiepe ar koncentriskām līnijām puslokā, no otras puses tā atgādina klājpiepi. Jauna tā ir mīksta, bet veca kļūst kā sažuvusi āda. Lai cik piepiska neizskatītos, arī šai sēnei nav piepēm raksturīgo poru, un tā nav piepe. Taču arī ķidu ausainei ir savi klienti - attēlā redzams, kā sausā un karstā laikā vārpstiņgliemeži Clausiliidae izmanto sēni, lai atveldzētos.

Paldies Ivaram Leimanim par palīdzību raksta tapšanā un Diānai Meierei par konsultāciju!






Komentāri:
Par šo tēmu vēl nav saņemti komentāri.


Spama dēļ ziņojumi, kas ietver pilnus linkus, netiek pieņemti.
Vēlies komentēt?
Vārds / segvārds:
Komentārs par šo tēmu:

 

(c) Julita, 2008.- 2017.    

dziedava.lv DZIEDAVA.lv