DZIEDAVA.lv

Dabas vērojumi: stāstījumi un foto Latvijas Daba: foto un apraksti Latvijas Daba: foto un apraksti Ceļojumu apraksti un foto Pārdomas jeb situāciju analīze Mūzika manā dzīvē Domas bez apdomas CV, biogrāfija, bildes Paldies jums visiem!:) Citāti no grāmatām Manu bērnu dienasgrāmatas Suņu kolekcijas Dziedava.lv

Latvijas Daba

Vērojumi

 
   
Ievadi >2 simbolus. Vārdus atdali ar tukšumu. Meklējot arī vārda vidū, priekšā liec %. Piem., zied %ava .
Precīzu vārdkopu meklēšanai lieto pēdiņas. Piem., "Misas dižpriede"

Julita Kluša, 2018.

Atklāt jaunu dižozolu


Raksts publicēts žurnālā "Vides Vēstis", 2018.g. rudens (septembris)

Foto: Julita Kluša

Latvijas un visas Baltijas dižākais - Kaives ozols, 2018. gads

Latvijas Dendrologu biedrība par Gada koku šogad izvēlējās parasto ozolu Quercus robur, kas Latvijas simtgadē, kad gribas izcelt visu labāko, skaistāko un latviskāko, ir gauži saprotami - jau no seniem laikiem mūsu zemē ir cildināti šie varenie koki.

Pasaulē ozoliem ir vairāki simti sugu, bet Latvijā ir tikai viena vietējā suga - parastais ozols. Ja kādos apstādījumos pamani koku, kura lapas izskatās kā ozola un kļavas lapu krustojums, tad tā, iespējams, ir Latvijā otra biežāk sastopamā ozolu suga - sarkanais ozols Quercus rubra - viena no svešzemju ozolu sugām. Par sarkano to sauc tādēļ, ka rudenī tā lapas iekrāsojas sarkanbrūnas. Citas svešzemju ozolu sugas Latvijā sastopamas reti vai ļoti reti, vien atsevišķos dendroloģiskajos stādījumos.

Ozoli zied maijā. Parasti, ja ieskatās, var ievērot to vīrišķos ziedus - dzeltenzaļas skaras. Sievišķie ziedi, lai arī ir iesārti, ir tik sīki, ka saskatāmi ar grūtībām.

Foto: Julita Kluša

Salīdzinājumam parastā (pa labi) un sarkanā (pa kreisi) ozola lapas un ziedi. Vīrišķie ziedi pa kreisi ziedēšanas sākumā, pa labi - pārzied; pa vidu sārtie - sievišķie ziedi. Ziedi abām sugām ir ļoti līdzīgi, bet zīles sarkanajam ozolam ir īsākas, apaļīgākas. Pavēro!

Viena suga, bet atšķirīgi

Lai arī ir tikai viena vietējā suga, tās ietvaros var nodalīt savstarpēji atšķirīgas grupas. Piemēram, ir agrie un ir vēlie ozoli, kas plaukst apmēram divas nedēļas vēlāk. Pavasaros gadās novērot - vieni ozoli jau sen saplaukuši, kamēr citi turpat vēl tikai pumpuros. Turklāt agrais ozols ir agrs katru gadu, tāpat kā vēlais - vēls. Atšķirīgu īpašību veidošanās vienas sugas ietvaros ir dabas gudrība, jo katrs gads ir citāds - vienā pavasaris ir silts un maigs, un vairāk iegūst agri plaukstošie ozoli, kamēr citā pavasarī agro ozolu ziedus nokož salnas un veiksminieki izrādās vēlu plaukstošie.

Vēl atšķiras mežos un klajumos augošie ozoli. Meža apēnojums, ozoliem tiecoties pēc saules, veicina strauju augšanu garumā, šaurais vainags veidojas augstu virs zemes. Klajumā augošie ozoli ir zemāki, kuplāku vainagu, kas var sniegties gandrīz līdz zemei. Šiem ozoliem nav tā jāpiepūlas, lai izstieptos līdz saules gaismai, tāpēc tie savus spēkus vairāk var veltīt briešanai resnumā un kuplumā. Parku ozoli atkarībā no apkārtējo koku blīvuma ir kaut kas pa vidu starp klajuma un meža ozoliem.

Foto: Julita Kluša

Tipiskus meža dižozolus var vērot Belovežas gāršā Polijā un Baltkrievijā, bet viņu dižākie nesasniedz mūsu varenāko vientuļnieku apkārtmērus. Belovežas lielākajam ozolam apkārtmērs esot apmēram 7,5 m - par 3 m mazāk nekā Kaives ozolam. Mūsējie milži toties nevar sacensties garumā - nevienam vismaz 7m apkārtmēru sasniegušam ozolam Latvijā pagaidām nav fiksēts pat 30 m garums, kamēr Belovežas dižākajam pārsniedz pat 40 m. Attēlā meža dižozols Belovežā salīdzinājumā ar vienu no kuplākajiem un skaistākajiem dižozoliem Latvijā - Staišu ozolu.

Ja mežā redzi vecu ozolu, kas ir salīdzinoši zems, redzams, ka bijušas zemas staras, kas nu apēnojumā nokaltušas un aplūzušas, tad visdrīzāk senāk koks audzis klajākā vietā, mežs ap to izaudzis vēlāk. Ja tādi ozoli vienkopus ir vairāki - iespējams, senatnē tur bijušas parkveida ganības. Interesanti, ka mežu un savrup augošajiem ozoliem atšķiras arī auglīgums - klajumā augušie sāk ziedēt salīdzinoši jauni - jau 20-25 gadu vecumā, kamēr mežos augošie tikai 50-60 gadu vecumā. Bagāti zīļu gadi ir ne katru gadu, jo tie kokiem prasa daudz spēkus, tomēr klajā vietā augošajiem bagāts var būt pat katrs otrais gads, kamēr mežos ozols uz kārtīgu ražu saņemas tikai reizi 4-7 gados.

Aizsardzības vēsture

Latvijā pirmie aizsargājamie ozoli parādās "Valdības Vēstneša" 1922.-1936. gadu izdevumos. Kā dabas pieminekļi tie minēti sarakstos aizsargu mežiem, parkiem, alejām un dabas pieminekļiem; konkrēti - ozols Sēmes pag. Kaives muižā, vēsturisks ozols Līvbērzes pag., ozols Jaunpils koppienotavā (tagad: Zaubē), kā arī ozolu grupas: Krāslavas pilskalna ozoli, Ciroles ozoli, Ugāles ozoli. Savukārt valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā minēti "Glucka ozoli" Alūksnē, 4 Ozolmuižas ozoli Liezeres pagastā, Tūteres ozols Sēļu pagastā, "Atpils upuru ozols" un Tiepeles ozols Trikātas pagastā, divi ozoli Vīpes pagasta Mežmuižā un Vec-Kušķu senējā reliģiskā kulta ozols Ugāles pagastā. Šajos sarakstos koku izmēru vēl nebija.

Kad lielākos kokus sāka arī mērīt, par atzīmēšanas vērtiem atzina ozolus, sākot jau no 4 m apkārtmēra krūšu augstumā jeb 1,3 m augstumā no zemes. Staņislava Saliņa 1974. gada grāmatā "Latvijas dižkoki un retie koki" minēts jau 421 dižozols, no tiem vairāk nekā puse jeb 227 ar apkārtmēru 4-4,9 m. Tā kā šī grāmata veicināja dižkoku meklēšanu un tika atklāti vēl daudzi jauni, tad laikā, kad veidoja aizsargājamo koku sarakstu, kas publicēts 1977. gadā, tādu "četrmetrīgo" ozolu saraksts publicēšanai šķita jau pārāk garš, tāpēc nolēma paaugstināt kritēriju - aizsargājamo koku sarakstā iekļāva tikai tos ozolus, kas sasnieguši vismaz 5 m apkārtmēru. Izņēmums bija lieli, bet vēl 5m apkārtmēru nesasnieguši ozoli, kas auga grupās, kurās vismaz viens no grupas ozoliem sasniedza vismaz 5 m apkārtmēru. Aizsargājamo koku sarakstā šādi 5 m nesasnieguši "grupu ozoli" bija ap 90. Arī ar paaugstināto kritēriju dižozolu nu bija vairāk nekā 1974. gada sarakstā - jau 477. Pieci metri kā aizsargājama dižozola kritērijs saglabājās līdz pat 2010. gadam.

Ar to Latvijas paši lielākie ozoli nu skaitījās aizsargāti, bet 5 m apkārtmēru sasniegušie parasti jau ir novecošanas fāzē - ar trupi, kaltušiem un lūzušiem zariem, dobumiem. Paši veselīgākie, pilnbrieda ozoli ar kupliem, bagātīgi zaļojošiem vainagiem, skaisti savā veselīgumā un kuplumā lielākoties palika neaizsargāti, jo nebija vēl tik veci, lai sasniegtu 5 m apkārtmēru. Tos nu mierīgu sirdi varēja zāģēt nost. Dabas mīļotājiem tas nešķita loģiski. Tā kā jaunākajos likumos aizsargājamos kokus noteica pēc kritērija, nevis saraksta, tad dižozolu lielais skaits vairs nebija traucēklis un 2010. gadā ozoliem dižkoka kritēriju pēc apkārtmēra samazināja līdz 4 m.

Foto: Julita Kluša

Tūteres dižozols bija starp pirmajiem aizsargātajiem kokiem, savulaik uzskatīts par Latvijas vecāko un resnāko (8,5 m apkārtmērs) ozolu, kalpojis kā nozīmīga kulta vieta. Gājis bojā jau 1967. gadā, bet koktēlnieks Valters Hirte, kas bija paguvis ieaudzēt Tūteres ozola zīļu dēstus, celmā iestādīja svētozola dēlu, kas nu jau izaudzis par kārtīgu ozolu. Blakus, piepalīdzot skolēniem, sastādīta arī vesela ozolu birzs. Tūteres ozola vieta kā valsts kultūras piemineklis tiek aizsargāta joprojām.

Mūsdienās ir atsevišķi koki vai to vietas pēc koku bojāejas, kas tiek aizsargātas kā valsts kultūras pieminekļi arheoloģijas grupā. Ozoli ietilpst 16 aizsargājamās kulta vietās: Kalnaziedu pilskalns un Kalnaziedu Upurozols, Ķuņķu Svētozols, Juru upurozoli, Liepleju Elku ozoli, Danderu Upurozols, Odres Velna akmens un ozols, Andumu ozols, Kaives Senču ozols, Kalnaegļu Upurozols (Veldes ozols), Kaņepju Svētozols, Atpiļu Upuru ozols, Ceipu Upurozols, Sīmanēnu Svētozols, Veckušķu Svētozols, kā arī Tūteres ozola vieta un Kuiķuļu svētozolu birzs vieta.

Apzināto dzīvo dižozolu skaita salīdzinājums pēc apkārtmēriem (m). Avots:
2018. - Dabas retumu krātuves (DRK) datubāzes un Dziedava.lv apvienotie dati,
1977. - "Valsts aizsargājamie dabas objekti Latvijas PSR teritorijā",
1974. - Staņislavs Saliņš, "Latvijas dižkoki un retie koki",
1937. - Edvards Jansons, žurnāls "Daba un Zinātne".

Salīdzinot dižozolu skaitus dažādos gados, jāņem vērā, ka dižkoka apkārtmērs, īpaši attiecībā uz lielu vecumu sasniegušiem kokiem, laika gaitā var ne tikai pieaugt. Ar laiku rodas trupe, nolobās miza, atlūzt kāds žuburs, - tāpēc apkārtmērs var būtiski mainīties arī uz leju. Apzināto dzīvo dižozolu skaits samazinās uz bojā gājušo dižkoku un apkārtmēra samazināšanās rēķina, palielinās - uz atklājumu un apkārtmēra pieauguma rēķina. Jāteic, pagaidām "jaunpienācēju" skaits gadā ievērojami pārsniedz bojā gājušo un "atkritēju" skaitu, bet, palielinoties dižkoku izmēram, šis pārsvars samazinās.
40 gadu laikā no 1977. gada 42 "septiņniekiem un uz augšu" līdz 2018. gadam droši bojā gājuši jau 13 un no dzīvajiem vēl vismaz pieciem apkārtmērs noslīdējis zem 7m vai bijis jau sākotnēji par daudz samērīts, tādējādi vismaz 7m apkārtmēru saglabājuši tikai mazliet vairāk nekā puse - 24. Labā ziņa, ka kopš 1977. gada saraksta atklāti iepriekš nezināmi un šobrīd vismaz 7m sasnieguši 26 ozoli (ieskaitot divus zemu dalošos) un vismaz 18 no jau zināmiem mazākiem dižozoliem šai laikā sasnieguši vai pārsnieguši 7m robežu.

Foto: Julita Kluša

1. Kaives ozols, 2. Kaņepu ozols, 3. Rīgzemju ozols

Foto: Julita Kluša, Māris Zeltiņš

4. Dambju ozols, 5. Sējas ozols, 6. Sīmanēnu svētozols

Foto: Māris Zeltiņš, Julita Kluša

7. Upatu ozols, 8. Staišu ozols, 9. Vilciņu ozols

Foto: Julita Kluša,Māris Zeltiņš

10. Ošenieku ozols, 11. Griķu ozols, 12. Grīdenieku ozols

Paši dižākie

Līdz 2018. gadam Latvijā atklāti un nomērīti nepilni 70 dižozoli, kas joprojām ir dzīvi un sasnieguši vismaz 7 m apkārtmēru. Patiesībā droši vien ir vairāk nekā 70, jo ne visi, kam pēdējā mērījumā tikai mazliet pietrūcis, ir pēdējos gados pārmērīti.

Veidoja: Ansis Opmanis, Julita Kluša

Latvijas dižozolu izplatības karte. Zaļie - ieskicēts mazāko dižozolu izvietojums (līdz 7m apkārtmēram); Dabas retumu krātuves (DRK) dati. Dzeltenie (7-7,95m) un numurētie (dižākie 20) - DRK datubāzes un Dziedava.lv apvienotie dati (2018.). Būtiskākā īpatnība dižozolu izvietojumā - Vidzemē un Kurzemē to ir visvairāk, bet Latgalē - vismazāk. Par lielāko Latgalē kopš 2009. gada tiek uzskatīts Orenīšu ozols (Nagļu pag., atklāja Diāna Marga), kas 2014. gadā bija sasniedzis 6,90 m apkārtmēru. Zemgalē lielākais - Gāguļu ozols (Birzgales pag.; 2018. gadā - 7,95 m) tikai mazliet iepaliek no top 20.
Zilie - 7m apkārtmēru pārsnieguši dižozoli, kurus daļa dabas pētnieku sauc par "viltus dižkokiem", jo zemu dalās starās.

1.

Kaives ozols

10,52 (2016, GE)

Sēmes pag.

2.

Kaņepu ozols

9,66 (2018, AO)

Jērcēnu pag.

3.

Rīgzemju ozols

9,52 (2017, MZ)

Dundagas pag.

4.

Dambju ozols

9,48 (2018, AO)

Burtnieku pag.

5.

Sējas ozols

9,15 (2017, MZ)

Sējas pag.

6.

Sīmanēnu svētozols

8,76 (2017, MZ)

Valmieras pag.

7.

Upatu ozols

8,63 (2017, MZ)

Pelču pag.

8.

Staišu ozols

8,47 (2018, AO)

Ēveles pag.

9.

Vilciņu ozols

8,45 (2017, MZ)

Variņu pag.

10.

Ošenieku ozols

8,38 (2017, JA)

Jaunlutriņu pag.

11.

Griķu ozols

8,33 (2016, JA)

Zaubes pag.

12.

Grīdenieku ozols

8,35 (2018, JA)

Rumbas pag.

13.

Jaunāsmuižas ozols

8,13 (2018, JA)

Vietalvas pag.

14.

Jaunpils ozols

8,12 (2017, AO)

Zaubes pag.

15.

Atpiļu Upurozols

8,10 (2016, GE)

Trikātas pag.

16.

Boķu ozols

8,03 (2014, MZ)

Cesvaines pag.

17.

Nātiņu ozols

8,04 (2017, AO)

Ēdoles pag.

18.

Vecsaikavas ozols

8,02 (2015, MZ)

Praulienas pag.

19.

Lībenieku ozols

8,00 (2017, AO)

Ēdoles pag.

20.

Ducmaņu ozols

7,96 (2018, AO)

Brantu pag.

Latvijas lielākie dižozoli. Norādīts jaunākais mērījums apkārtmēram šaurākajā vietā līdz 1,3 m augstumam (m), tā gads un mērītājs - GE: Guntis Eniņš, AO: Ansis Opmanis, MZ: Māris Zeltiņš, JA: Julita un Atis Kluši. Dižozolu secība koriģēta, ņemot vērā potenciālo pieaugumu pēdējo gadu laikā, kamēr koks nav ticis apsekots. Šie un citi ozoli līdz ar precīzām koordinātām, mērījumiem un foto skatāmi dziedava.lv koku sadaļā.

Foto: Julita Kluša

Vēl viens dižais audzis Kurzemes guberņā, un, ja ne pirms nepilniem simts gadiem notikusī robežu pārdale, kā rezultātā daļu no Ilūkstes apriņķa ieguva Lietuva, tad tagad arī Stelmužes dižozols ar savu deviņarpus metru apkārtmēru būtu mūsējais.

Foto: Māris Zeltiņš

Roķēnu ozols (Zaubes pag.) - viens no kokiem, par kuriem dižkoku entuziasti lauž šķēpus, vai to apkārtmērs šaurākajā vietā līdz 1,3 m augstumam būtu salīdzināms ar citiem dižkokiem, jo zemās žuburošanās dēļ tas ir stipri lielāks nekā tāda paša vecuma dižkokiem ar vienu vai augstu žuburos dalošos stumbru. Roķēnu ozols dalās starās 1,8 m augstumā un pēc tā apkārtmēra 1,3m augstumā - 7,39 m (2014) - tas iekļūtu dižāko 40 ozolu skaitā.
Šis ozols interesants ar vēl vienu faktu - ja to "ņem par pilnu" 7 m apkārtmēru sasniegušo ozolu sarakstā, tad tas šo koku starpā būtu jaunākais atklājums (ziņotājs - Edmunds Cepurītis 2007. gadā); ja "neņem", tad jaunākais "kārtīgais" dižozols atklāts 2006. gadā - Sāvienas Lielais ozols Ļaudonas pag., ziņotāja: Kristīne Brutāne (2010.g. apkārtmērs - 7,33m). Vēl šajā gadsimtā atklāti tikai divi šobrīd vēl dzīvi "septiņmetrinieki": Vecdoču Jaunais ozols (Skrīveru pag., 2005, atklājējs Jānis Cepītis; diemžēl tajā pašā reizē atklātais tā vecākais un gandrīz 8 m apkārtmēru sasniegušais brālis 2014. gadā jau gājis bojā) un Staļļumižas 1. ozols (Ērģemes pag., 2002; atklājējs Guntis Eniņš), tiesa, pēdējais - līdzīgs "viltus dižkoks" kā Roķēnu. Bet tas arī liecina, ka šajā gadsimtā atklāt jaunu kārtīgu dižozolu, kas jau sasniedzis 7 m apkārtmēru un vēl vairāk, būtu ļoti grūti. 15 paši dižākie Latvijas ozoli bijuši zināmi arī 1977. gadā. Starp mazākiem "septiņniekiem", kas atklāti vēlāk, vairums atklāti jau 1980. gados.

Cik viegli mūsdienās atklāt jaunu dižozolu? 2010. gadā Māris Zeltiņš veica pētījumu par šī gadsimta pirmajiem desmit gadiem - ja iepriekš nezināms septiņmetrīgs ozols tika atklāts retāk nekā reizi 2 gados, tad 6-metrīgi ozoli - jau 4 vienā gadā. 5-metrīgie - 18, bet 4-metrīgo jaunatklājumu skaits vairāk atkarīgs no tā, cik cilvēku un cik aktīvi iesaistās dižkoku meklēšanā - līdz pat šim laikam gadā tiek atklāti no vairākiem desmitiem līdz pat pāris simtiem šādu dižozolu. Skaidrs, ka "mazos" dižozolus vēl ir lielas iespējas atklāt, - vajag tik meklēt!

Augšāmcelšanās

Foto: Māris Zeltiņš

Interesants stāsts ir par Vēveru ozolu. Aizrautīgais Latvijas apceļotājs Bruno Gruntmanis, vēloties dalīties ar savu redzējumu, 2015. gadā atsūtīja foto dižozolam ar varenu dobumainu stumbru un pie nolauztās galotnes zaļojošu sānzaru vainagu. Puzes pagasta ozolu viņš bija noskatījis Ventspils novada kartē ar mērogu 1:75000 un, lai arī ar grūtībām un vietējās saimnieces palīdzību, atradis arī dabā. Šis ziņojums Dabas retumu krātuves senbiedros izraisīja lielu pārsteigumu, jo jau vairāk nekā 20 gadus atpakaļ - 1994. gadā bija fiksēts, ka janvāra vētrā ozols ir salauzts un sapostīts, 1997. gadā pēc nepārbaudītas ziņas no vietējiem tika pasludināts par bojā gājušu.
2016. gadā DRK ekspedīcijā noskaidroja arī apkārtmēru - 7,54 m, kas šo augšāmcelto dižozolu šobrīd ierindo 34. vietā. Vai, paskatoties uz foto, kādam var ienākt prātā, ka šis koks vēl ir dzīvs?

Cik veci ir dižākie ozoli?

Parasti, nosakot koka vecumu, precīzākā metode ir ar Preslera svārpstu - veicot urbumu koka stumbrā līdz vidum un saskaitot gadskārtas. Taču, nosakot vecumu ozolu milžiem, šāda metode nedotu pilnīgu rezultātu, jo koki kā likums ir ar dobiem vidiem un nekādas gadskārtas koka vidū skaitāmas vairs nav.
Māris Zeltiņš veicis analīzi dižajiem ozoliem, skatot to mērījumu vēsturi, rēķinot vidējo pieaugumu un, attiecīgi, koku vecumu. Kaives ozolam ņemti vērā 12 mērījumi (1924. - 2016.). Kā redzams, apkārtmēra pieaugums bijis samērā vienmērīgs, 2,37 cm/gadā. Ja tāds bijis visu ozola mūžu, tad Kaives ozolam šobrīd ir 453 gadi. To, ka ne visiem ozoliem pieaugums sanāk tik vienmērīgs, rāda kaut vai Upatu ozola grafiks. Tajā ņemti vērā 7 mērījumi no 1974. līdz 2017. gadam. Mērījumu lielās svārstības radījusi gan mizas atlobīšanās (apkārtmēra samazināšanās), gan stumbra plaisu vēršanās vaļā (apkārtmēra palielināšanās). Ar šādām svārstībām noteikt koka vecumu ir riskanti. Kopumā izanalizējot 9 milžu grafikus, vidējais apkārtmēra pieaugums gadā sanācis no 0,44 cm līdz 3,63 cm. Ja pieaugums stabili ļoti mazs, arī riskanti pēc tā rēķināt koka vecumu - iespējams, uz vecumu koks gandrīz pārstājis augt, bet jaunībā (pāris simtus gadu atpakaļ) audzis daudz straujāk. Mērījumus, protams, ļoti ietekmē gan koka stumbra forma (koniskiem stumbriem apkārtmērs ļoti mainās atkarībā no izvēlētā augstuma), gan personīgais faktors. Turklāt senākie mērījumi lielākoties fiksēti tikai ar vienu zīmi aiz komata; šobrīd mērījumi notiek ar centimetra precizitāti. Māris Zeltiņš pēc 11 mērījumiem (1937. - 2017.) analizējis arī Sējas ozolu, kam vidējais pieaugums sanāk 1,27 cm/gadā un vecums 738. Savukārt Guntis Eniņš Sējas ozola vecumu analizēja smalkāk - ņemot vērā atlūzušās staras gadskārtu skaitu un veicot papildu rēķinus, lai pārrēķinātu vecumu uz visu koku (precīzus rēķinus sk. grāmatā "Koki mājas nepamet"), tā iegūstot aptuveno vecumu 500 gadus un līdz ar to pasludinot Sējas ozolu par vecāko ozolu Latvijā. Kā redzams, abas metodes deva būtiski atšķirīgus rezultātus, tātad vecuma noteikšana pēc apkārtmēra vien ir stipri riskanta.

Foto: Julita Kluša

Rūpīgāk apsekojot, uz viena dižozola gadījies atrast pat 3 aizsargājamās sugas. Savukārt citas sugas tik retas, ka vēl nav paguvušas iegūt aizsargājamas sugas statusu. Attēlā kārpainā vijzobe Syntrichia papillosa, kam lapiņa tikai 1 mm gara un raksturīgi vairķermenīši (kā sīki zaļi krikumiņi) gar lapas vidusdzīslu. Atrasta tikai 2 vietās Latvijā. Abas uz dižozoliem!

Tam, ka dižkoki ir ievērības cienīgi ne tikai ar savu vareno apkārtmēru un izskatu, bet arī ar dabas daudzveidību, ko tie uz sevis glabā, uzmanība pievērsta salīdzinoši nesen, jo senākos laikos, kad visu pamatā vērtēja pēc aktuālā noderīguma (diemžēl nereti tā skatās arī mūsdienās, aizmirstot, ka dabā viss savstarpēji saistīts), tādām sūnām, ķērpjiem un piepēm nepievērsa vērību. Par to, ka ozoli šajā ziņā ir īpaši bagātīgi, rakstīju jau pagājušā Vides Vēstu numurā, aicinot veikt pētījumu, cik sugas uz dižkoka iespējams novērot viena gada laikā. Bet skatot, kādas retas un aizsargājamas sugas līdz šim tikušas atrastas uz lielākajiem Latvijas ozoliem, kas jau pārsnieguši 7 m apkārtmēru, priekšgalā izvirzās parastā aknene (uz sešiem dižozoliem) un nokarenā stardzīslene (4 dižozoli); pavisam 21 atradne 10 dažādām sugām. It kā nav nemaz tik daudz, bet jāņem vērā, ka dižkoki joprojām nav rūpīgi izpētīti un lielie retumi ne vienmēr ir viegli ievērojami īsa apsekojuma laikā. Dižozoli - vieta jūsu atklājumiem!

Paldies par palīdzību raksta sagatavošanā Dabas retumu krātuves komandai - Mārim Zeltiņam, Ansim Opmanim, Atim Klušam.






Komentāri:
Par šo tēmu vēl nav saņemti komentāri.


Spama dēļ ziņojumi, kas ietver pilnus linkus, netiek pieņemti.
Vēlies komentēt?
Vārds / segvārds:
Komentārs par šo tēmu:

 

(c) Julita, 2008.- 2018.    

dziedava.lv DZIEDAVA.lv