DZIEDAVA.lv

Apraksts: Julita Kluša, 2009.-2011.; foto: Julita, Atis Kluši, 2009.

2009.g. 1.-2. augusts, ceļojums pa Ziemeļkurzemi
(Uzklikšķinot uz bildēm, iespējams par tām uzzināt papildus informāciju)

Tādā diezgan nomākušā dienā (bet izvēles vairs nebija, no atvaļinājuma bija palikušas tikai pēdējās 2 dienas) uzsākam divu dienu braucienu ar mašīnu no Engures uz Slīteres pusi, un atpakaļ. Braucam visa ģimene - mēs ar vīru un abi bērni, 5 gadus vecā Juliata un 7-gadīgais Dzintars. Ir 2009. gada 1. augusts.

Pa ceļam līdz pirmajam lielajam pieturaspunktam Kolkā piestājam vien pie Rojnieku priedēm, kur ar vīru jau bijām bijuši iepriekš, bet gribējās vēl šo to precizēt. Arī bērni nu apskatīja varenās priedes, kas aug gluži tuvu jūrmalai, turklāt vienai no kurām ir interesants iedobums - dore ar īpatnējiem rakstiem dobuma iekšpusē.

Bērni ap vienu no resnākajām un brīvākajām priedēm uzsāk spēlēt "ķerenes". Bet pie dobumainās priedes bērniem strauji augošā interese ātri noplok, kolīdz pamana pa koku rāpjošos skudru bataljonus. Interese atkal uzrodas, kad uz koka pamanām interesantu maigi zaļu taurenīti - Lielo zaļsprīžmeti.

Iebraucot Kolkā, uzmanību piesaista skaistās akmens ēkas - vispirms Kolkas Kristus Piedzimšanas pareizticīgo baznīca (kuras fotografēšanai gan traucē daudzie vadi), tad kāda dzīvojamā ēka mazliet tālāk, visbeidzot pa gabalu skatītā Kolkas evaņģēliski luteriskā baznīca - visas līdzīgā stilā taisītas.

Tālāk Kolkā dodamies uz Kolkasraga priežu dabas taku ( slitere.lv ). Taka interesanta, līkumaina, no dēlīšiem, cauri zemām, žuburainām jūrmalas priedēm. Viena priede gan izceļas - pēc apkārtmēra sanāk pat dižkoks, turklāt tik skaists un zemi zarains, ka bērni labprāt izrāpelējas krustām šķērsām. Pie takas aug arī pa kādam kadiķītim.

Vēlāk lasu, ka priedes patiesībā esot kāpas apbērtas, tās augot dziļi smiltīs. Kamēr staigājam, tas gan kaut kā neienāk prātā.

Nonākuši jūrmalā, dodamies Kolkas raga virzienā. Bērni basām kājām skriešus metas gar pašu jūru, šļakstoties pa ūdeņiem, nemaz nerēķinoties, ka tā bikses ātri paliek slapjas. Meita vēl puslīdz laicīgi palūdz atlocīt bikšu galus, bet puikam bikses tiek atlocītas jau galīgi slapjas. Diena nav no tām karstākajām, tā ka slapjās bikses saldē.

Kamēr bērni gar jūru, es baudu kritušo koku burvību. Pie viena riktīgi liela kritušā koka izdodas sasaukt arī bērnus, kuri labprāt pa to parāpelē, tomēr drīz atkal atgriežas pie jūras.

Netālu no raga redzami tādi kā akmens bluķi jūrmalā, bērni ņemas kāpelēt, kaut ne gluži drošākā vieta tur ko tādu darīt.

Tuvojoties Kolkas ragam, steidzinu bērnus ieņemt labākās vietas mazai fotosesijai, jo citi cilvēki kāreiz dodas jau prom no slavenajām Kolkas raga vecās bākas drupām. Bet nesen vēl lielā dzīvespriekā gar jūru skrienošais Dzintars tagad rāda gauži raudulīgu seju, jo esot kaut kur sagriezis (apsitis uz akmens bluķiem?) kāju, tekot asins. Man tā vaina neliekas tik liela, es tik par to foto, par to, ka vajag nostāties ar katru kāju savā jūrā (Juliata vienīgā to arī mēģina realizēt), tomēr Dzintars neatstājas, viņam vajagot plāksteri. Tavu brīnumu, man plāksteris ir līdzi, uzlieku, un ar to Dzintaram baskājība šodien beigusies.

Juliata gan iet basām arī tālāk, gar, kā smejam, "Melno jūru", jo aiz Kolkas raga Rīgas jūras līcis ir no smirdīgām aļģēm piekrastē gluži melns. Vēl lielāku kontrastu dod baltie gulbji šai melnajā jūrā.

Piekraste Rīgas jūras līcī ir vēl trakāk nosēta kritušiem kokiem, kas tik cieši cits aiz cita visas piekrastes platumā, ka bez rāpšanās pāri uz priekšu netikt.

Tā kā mums plānos vēl līdz 18:00 paspēt uz Slīteres bāku, tad dodamies prom mežā, meklēt, kur pie Kolkas raga iespējams paēst. Juliata arī pa meža čiekuriem un skujām spītīgi turpina iet basām kājām.

Atrodam ēstuvi. Jāgaida, kamēr tiekam pie ēšanas. Dzintars slapjajās biksēs salst. Tomēr ēdiens ir silts un garšīgs, tas dod spēku cauri Kolkasraga mežiem pa taciņām ātrāk tikt mašīnā, kur abiem bērniem jāmaina garās bikses. Izrādās, Juliatai tomēr tās bikses arī tādas paslapjas.

Visi laimīgi, siltumā, braucam uz Slīteres bāku. Pāris minūtes pirms 18:00 esam klāt un veiksmīgi tiekam iekšā. Mūs nomierina, ka mūs neieslēgs, arī ja kādu minūti kavēsimies pēc 18:00. Izrādās, pēc mums pagūst ierasties vēl arī kāda ekskursantu grupa.

Lai arī diena nomākusies, jūru pār mežu galiem saskatīt ir iespējams. Pirmoreiz pēc būtības izmantoju mazo lokano statīviņu, kuru man uzdāvināja pirms gadiem 10 - te, skatu tornī, logi ir atverami, varu nolikt savu fotoaparātu uz mini statīviņa, noregulēt virzienu un leņķi un fotografēt ar vislielāko asuma dziļumu, kas tādiem tāliem skatiem ir visai būtiski, ja grib kaut cik asumu arī tādā bezsaules laikā.

Kad ejam no bākas prom, nākas apbēdināt citus šurp nācējus - pēc 18:00 gan iekšā nevienu vairs nelaiž.

Pēc bākas apmeklējuma uzkāpjam arī nelielajā skatutornī, kas atrodas pie galvenā (Mazirbes - Dundagas) ceļa. No torņa var redzēt, kā, mežu ielenkts, aizlīkumo šis ceļš.

Tālāk dodamies meklēt Mazirbes vilkaču priedi, pa ceļam piestājot arī pie Mazirbes upes.

Kā Eniņš savā grāmatā rakstīja, tā tiešām ir - zem priedes saknes nostāties pat veselai ģimenei nebūtu problēmu. Vīrs saknes augšu aizsniedz vien paceltām rokām. Bērniem patīk rāpelēt pa koka paceltajām saknēm, tomēr meitai ir mazliet bailīgi no saknes tikt lejā uz zemes.

Tālāk braucam meklēt kadiķi - bļodu - esot tāds interesants kadiķis, kur no viena celma uz visām pusēm zari saauguši tik zemu, ka nesasniedz pat 1 m augstumu, toties veido apli 4 m diametrā. Pa ceļam skatām arī Pitragsupi.

Izlīkumojam pa smilšainiem un stāviem meža celiņiem gar kapiem, līdz beidzot pie Pitragsupes atrodam koptu noru, kurā aug interesanti kadiķi un daža ne mazāk interesanta priede. Zem vienas tādas priedes, kuras zari noliekušies līdz pašai zemei, bērni ar pārsteigumu secina, ka iekšpusē - starp stumbru un zariem - ir gluži kā mājiņā.

Atrodam arī minēto kadiķi - bļodu. Diemžēl ļoti nožēlojamā stāvoklī - gandrīz visi zari nokaltuši, vien pati bļodas forma palikusi. Tomēr vienā pusē sānos sparīgi tiek dzīti jauni asniņi. Nez, cik ilgu laiku tie noturēsies? Tomēr forma iespaidīga.

Par laimi, šajā apkārtnē starp pusnokaltušiem kadiķiem aug arī vēl tīri braši un zaļoksni kadiķi. Tādējādi apskatīt šo vietu tā kā tā ir vērts, tā vēl ir skaista!

Dodamies tālāk. Beidzot uzspīdējusi saulīte, lauki vakara saules zeltīti izskatās tik daiļi. Steidzamies atrast kartē atzīmēto skatupunktu pie Vīdāles bijušām vējdzirnavām. Pa ceļam pārsteidz milzu karjers ar ūdeni pašos dziļumos. Saules apspīdēts tas izskatās īpaši skaists.

Tuvojamies dzirnavām, bet ceļš slēgts. Atstājam mašīnu, gribam doties tālāk kājām, bet mūs aptur mums pakaļdzenoša mašīna - ko mēs tur gribot darīt?! Ak, dzirnavas, labi, tur ejiet, bet uz tām mājām gan neejiet! Kam mums mājas! Tuvojamies aizaugušajām dzirnavu drupām, bet mūs atkal aptur - šoreiz bruņoti vīri formastērpos - ko mēs te meklējot ?! Ak, jūs laikam jūru gribat redzēt? Pirms 10 gadiem varēja, vairs jau nevar, viss aizaudzis. Bet nu ejiet, tikai ātri, jo pēc 10 minūtēm sāksies medības.

Tā nu steigā mēģinām rāpties dzirnavu drupās, bet visapkārt nātres, nātres, nekāds vieglais ceļš augšup neved, tā nu formāli pakāpjam, bet nekur augstu netiekam un neko pāri drupām neredzam. Vīrs bijušās dzirnavas apbrien apkārt, bet aiz tām arī nekādi skati nav manāmi, vien koki. Meklēt tālāk nav ne laika, ne vēlmes - negribam kļūt par medību mērķiem, tāpēc ātri dodamies prom, vien pa ceļam nomērām vienu iespaidīgu un skaistu ozolu, kas varbūt esot 2 koku saaugums.

Nu beidzot braucam apmeklēt mūsu brauciena plānoto varenāko koku - Rīgzemju dižozolu. Mašīnu noliekam ceļa malā un tālāk pa nelielu celiņu dodamies pie ozola, kuru kopā ar viņa 2 mazākiem dēliem varēja redzēt jau no ceļa.

Es ateju nostāk, lai dižo - vairāk nekā 9 metru apkārtmērā - ozolu nofotografētu pilnā augumā. Mērogam pie koka nostājas vīrs ar abiem bērniem. Vienam bērnam lieku nostāties otrā pusē. Viņš skrien apkārt kokam, lai nostātos no otras puses. Tik ilgi skrien, kamēr tiek no otras puses, ka beidzot tā pa īstam sajūtu - šis ir tiešām varen liels koks!!

Saknes pie pamata piepaceltas kāreiz tā mazliet, lai pa tām varētu iet ap koku, arī nebrienot apkārtnes zālēs. Mērām dižo ozolu ar līdzpaņemto garo mērlenti. Pirmo reizi mūsu pieredzē (tiesa, kokus tā nopietni mērīt sākām tikai šajā gadā) 7,5 m garā mērlenta par īsu - tātad šis ir dižākais no kokiem, kuru paši esam nomērījuši. Tiesa, šajā braucienā mērlenta par īsu būs arī Valdemārpils Elku liepai.

Kad aizdodos labāk aplūkot un nomērīt Rīgzemju ozola tuvāko dēlu, arī bērni grib turp doties. Taču nātru tur ir oioi, tāpēc bērnu ierašanās tiek pavadīta ar asarām par sadzeltajām kājām. Ar vīru nomērām arī šo ozolu, kurš pats par sevi arī ir dižozols, jo apkārtmērs pārsniedz 5 metrus!

Pēcāk vēlos aizdoties arī pie Rīgzemju ozola otra dēla turpat pļavā uz otru pusi, bet priekšā ir aizaudzis un slapjš grāvis, vakars jau vēls, bērni paliek kašķīgāki, saule riet, bet mums vēl naktsvieta jāmeklē, telts jāceļ. Tā nu gājiens tiek atcelts un trešais šīs vietas varenais ozols tiek fotografēts vien pa gabalu.

Tālāk braucam naktsvietas meklējumos. Skatām karti, meklējam kādu izbijušu māju vietu gabaliņu no ceļa, vērojam apkārtni. Vienubrīd pamanu tālumā pļavā sakrautus akmeņus, varbūt tur bijušas mājas. Netālu gar mežu ir celiņš tai virzienā. Dodamies turp.

Vieta tomēr nav tik pasakaina kā gribētos - aizaugusī apkārtne mijas ar lieliem, droši vien mežacūku izgulētiem zemes pleķiem. Tumsa laižas pāri un mežacūku iespējamā klātbūtne nevilina, jo vairāk, kad pamanām, ka tuvumā ir arī trepītes ar iespējamu novērošanas posteni - kazi no šejienes mēdz tikt koordinētas mežacūku medības. Vēl tikko mūs dzina prom no citas vietas, kur plānotas šīsnakts medības, nu atkal esam iekūlušies kādā iespējamu medību vietā. Omulīgi nav, bet vēls, ko darīt. Mierinājumam gar mežu ir avenāji ar gatavām ogām - vismaz badā nenomirsim. Ceļam telti un mežacūku izgulētajā zemes pleķī kuram ugunskuru.

Neilgi pēc pusnakts pēdējās ugunskura paliekas likvidētas, dodamies gulēt. Vīrs esot naktī dzirdējis kādu zvēriņu (vai pat vairākus) ostāmies gar telti, es tai laikā droši vien biju aizmigusi, neko nemanīju. Toties citubrīd naktī atmodāmies abi ar vīru - nakts klusumu pāršķēla skaļi kliedzieni gluži pie mūsu telts. No miega tikko atrautam dzirdētās skaņas izklausījās visai šausminošas, sirdi stindzinošas, tomēr nonācu pie atziņas, ka tās varētu būt dzērves, kaut nekad agrāk dabā manis nedzirdētas. Tik tuvu! Bērni visu nakti nogulēja ciešā miegā, neko ne dzirdēja, ne manīja, kas apkārt notika.

No rīta, atverot mašīnu, mūs gaidīja pārsteigums - kāds zirneklis pa nakti bija pamanījies novīt savu tīklu uz mašīnas stūres! Vai tiešām esam gulējuši tik ilgi? :D Bērni ieturēja brokastis ceļmalas avenājos. Vīrs aizbrida līdz akmeņu krāvumiem un secināja, ka tie tomēr neesot bijušu māju paliekas. Tātad nakšņojām nevis pie bijušām mājām, bet parastā medību vietā.;)

Labi, dodamies tālāk. Necik daudz nepabraucam, skatām - priekšā uz ceļa divi stārķi. Mierīgi pastaigājas, it kā mašīna te nemaz netaisītos braukt. Nu tā pozē, ka jākāpj no mašīnas un jābildē tuvplānā. Knābji gan dikti melni.

Beidzot aizlido gan. Braucam - bet atkal jāpiestāj. Ozols ceļa malā iespaidīgs. Dižkoks gan pēc mēra nesanāk (pēc 2010. gada jaunajiem noteikumiem - jau pat sanāk), bet pie pašas zemes ozolā dobums, kur bites laižas iekšā - ārā - laikam jau strops ierīkots.

Vēl neliels brauciens, pētām, ka netālu esot jābūt Āžu stāvakmenim. Es izlemju nelaist iespēju garām, bridīšu pie akmeņa.

Bet pirms tam klausāmies - atkal tie paši dzērvju kliedzieni, tik šoreiz tālumā. Redzam arī divas vaininieces. Ierakstu arī šīs skaņas, ko mājās pārbaudu - tiešām, dzērves. Tā nu, nobildējusi dzērves, brienu pie akmeņa. Zāle pagara, slapja, zeķes ar paliek slapjas. Akmens kā akmens - tāds vertikāls, ne ļoti liels, apaudzis no visām pusēm. Žēl, ka tobrīd akmeņa vēsturi nezināju, nenovērtēju, tik apfotografēju. Būtu vismaz varējusi senas zīmes pameklēt.

Beidzot tad nu braucam uz Pēterezera dabas taku, ko iepriekšējā dienā bijām plānojuši, bet nepaguvām. Sākumā bērniem taka liekas garlaicīga - mežs kā mežs. Bet drīz atklājas kangaru un vigu burvība. Te kalnā, te lejā, ceļš pa labi, pa kreisi, pāri upītei, pa tiltiņu, pa laipiņu, pa trepītēm.

Skaisti un interesanti! Nogurums gan kājām liels, spēka nav, tas tik dienas laikā pēcāk pienāca klāt, bet šie zemes viļņi man vēl nācās visai grūti.

Arī mežs mainās, te pārskatāms un sauss priežu mežs, te arī egles parādās, mežs paliek biezāks, te parādās alkšņi, mežs kļūst ievērojami mitrāks.

Vienviet mežā laipa, pa kuru ejam, šķērso tādu kā jocīgu sakņotu gultni - atsegtu sakņu rindu. Te nonākam pie kāda aizauguša ūdeņa (vēlāk noskaidrojam, ka tā varētu būt Mazirbe - upe netālu no savas iztekas), pār kuru laipa iet līdz ar ūdens līmeni, zem smagāka gājēja ieliecas jau ūdenī. Un mēs vēl ejam relatīvi sausā laikā, - nez kā te izskatās lietainā laikā?

Par laimi tie kalni un ielejas pēc kāda laika pieved pie purvaina līdzena apvidus - pie pašiem Pēterezeriem. Tur arī atpūtas vieta ierīkota, var sēdēt, vērot ezeru un skatīt baltās ūdensrozes, kuru gan nav daudz un tuvumā pavisam maz, bet labi tāpat. Bērni gan aizskrējuši pa laipu jau krietni tālāk. Dzirdam, kā pretimnācēji runā ar bērniem - šie laikam laipiņu labojot? Bet man labi, nekur negribas iet.

Un kad nu sāku iet, nekur ātri tāpat netieku - tik interesanti vērot purva dažādos un interesantos augus - gan briestošās zaļi sarkanās dzērvenes, gan spocīgi spalvainos Alpu mazmeldrus, gan parasto purvmirti ar zaļdzeltenu auglīšu vārpām, gan polijlapu andromēdu, kas ar garajām lapām man atgādina vaivariņu, gan manu absolūto favorītu - augu - kukaiņēdāju - Apaļlapu raseni. Pēdējā ir tik daiļa, mirdzošām lāsītēm stariņu galos, nenoskatīties. :) Un vēl visādi citādi neatšifrēti purva augi.

Alpu mazmeldri	Parastā purvmirte
Vārnkāja	Apaļlapu rasene
Polijlapu andromēda

Kad nu ar vīru no purva takas tiekam līdz mežam, sasaucam arī bērnus, par laimi nekur pazuduši nav. Prasa atļauju pa bultiņām iet tālāk. Tālāk iespējams iet pa labu un līdzenu ceļu, ko arī darām. Tomēr uzskrienam arī blakuskalnā, no kura var tālumā vēl redzēt purva ezera strīpu.

Šī dabas taka man ļoti patīk! Patīkama daudzveidība pa kalniem un lejām, pa purviem un mežiem staigājot, un viss vienuviet, 3,4 km garā takā.

Pēc dabas takas sēžamies mašīnā un dodamies tālāk. Uz Dundagu, pusdienot.

Daudz nepabraucam, kad ceļa malā pamanām interesantu ozolu - it kā divi, it kā viens.. Stumbri skaidri saskatāmi divi, bet tik cieši blakus, ka pa vidam šķirbas nekādas. Nokāpjam no ceļa lejā aizaugušajā ceļmalā ozolu mērīt. Apkārtmērs dižkoka cienīgs - 4,75 m (Pēc 2009. gada kritērijiem gan tas skaitījās tikai potenciālais dižkoks).

Kamēr es atkāpjos, koku pa gabalu nobildēt, pamanu, ka turpat pļaviņā stārķis ganās. Aizraujos uz to skatīdamās, ka nepamanu, ka vēl tuvāk - otrpus ceļam tieši ceļa malā ir vēl viens stārķis, kas ar nav no bailīgākajiem.

Kad stārķi nobildēti, braucam tālāk. Atrodam kādu ēstuvi. Tā kā mums vēl lieli plāni, tad neesam sajūsmā, ka ēdiens jāgaida. Bet nu - paēdam garšīgi.

Tālāk tepat Dundagā braucam skatīt Eniņa grāmatā "100 dižākie un svētākie" aprakstīto Dundagas dižkoku aleju. Aleja galīgi noputējusi. Man rokas nolaižas no iespējas stundām mērīt garlaicīgas noputējušas dižliepas, - alejā tak tādu daudz. Tad jau nekam citam neatliks vairs daudz laika.

Izkāpju no mašīnas un garlaicība pēkšņi kā ar roku atņemta. Tās tak nav nekādas garlaicīgās liepas, kas visas vienādas, taisniem neinteresantiem stumbriem. Nē! Tās ir aizraujoši dažādas, ar dobumiem, māzeriem un vēl visādiem vārdā nenosaucamiem brīnumiem.

Staigāju un brīnos, no vienas liepas pie otras. Šo mērīsim? Un šo? Visas jau netaisāmies mērīt, bet nu šo tā kā vajadzētu.. Un šī tik interesanta! Pēcāk pabraucam gabaliņu un atkal nākas apstāties, jo fantastisko liepu skati neļauj tā mierīgi pabraukt garām. Ejam vēl pāris dižākās nomērīt. Kopā alejā esam nomērījuši 7 liepas, un tās visas izrādās esam dižliepas, ar apkārtmēru virs 4 m. Resnākās - 4,91 m un 5,27 m. Pēc skata ne vienmēr tā uzreiz ir skaidrs, kura tad būs dižākā pēc mērījumiem. Vēlāk skatāmies, ka Eniņa grāmatā minēta liepa ar apkārtmēru 5,72 m, nekur citur gan šādu informāciju neatrodam - grāmatā kļūda vai tomēr kāda liepa slēpjas?

Bet nu mēs dodamies tālāk, braucam Raķupes virzienā. Pēkšņi ceļa malā redzu - priede! Stāvi! Tā ir priede ar dori! No Eniņa grāmatā "100 dižākie un svētākie" lasītā bijām piefiksējuši, ka paralēlā ceļā netālu no šejienes ir jābūt Kaziņu dores priedei, bet bijām izlēmuši to neapmeklēt, jo tāpat visu paspēt nevaram. Bet te cita dores priede panāk mums pretim pati! Vēlāk izrādās, ka I. Vīka un S. Rusmaņa grāmatā "Kurzeme" tā gan ir pieminēta, bet tajā brīdī mēs to vēl nezinājām, jo sākotnēji plānots bija braukt pa citu ceļu un šī ceļa koki netika tik rūpīgi izpētīti.

Mana sajūsma neizsakāma - pašai atklāt dores priedi, par kuru iepriekš neesmu bijusi informēta. Tas, ka šī ir dores priede, ir pilnīgi skaidrs, jo Eniņa grāmatā "100 dižākie un svētākie" esmu redzējusi minētās Kaziņu dores priedes attēlus, un te dore - akurāt tāda pati - dobums, kura dziļumā iekalti trijstūrīši. Pat āķi ir gan virs, gan zem dores ieejas. Dore gan ir paaugstu, degunu iekšā neiebāzīsi, bet galvenais - ka ir! Un priede pati arī dižkoks, jo 3 m apkārtmērs. Tad nu ķeros pie papīra un rakstāmā un skrupulozi aprakstu un nomēru visu, ko vien varu iedomāties kā apraksta un mērījumu cienīgu. Bērni gan izlemj palikt mašīnā.

Braucam tālāk. Dodamies joprojām uz Raķupes pusi. Salasījušies Eniņa "Tepat Latvijā" un "100 dižākie un svētākie" aprakstus par Raķupes dižozolu simtiem, gribam redzēt paši savām acīm. Ne jau tā riktīgi, jo ar bērniem tur nav iešana, bet tik aci pamest, kā Tur izskatās. Atstājam mašīnu ceļa malā, bērnus ar turpat - lai pie mašīnas paspēlējas, mantiņas tak ir līdzi. Ar piekodinājumu uz ceļa neiet. Mašīnas šai galā retums, kas gan bērniem tur var notikt, gana lieli.

Ejam meklēt Raķupi. Redzam vecu, sagruvušu, aizaugušu koka māju. Aiz tās jau ir slavenā Raķupe! Pagaidām gan nekādus dižozolus nemanām, kaut gan ozoli ir, jā. Vienu tādu arī pie Raķupes nomērām - ja jau reiz esam kādu lielāku atraduši. Apkārtmērs 3,78 m. Paejamies tālāk. Pārlieku omulīga staigāšana nav - laukums gar Raķupi mežacūku izgulēts - vienās bedrēs. Un ja nu tā mežacūka pēkšņi parādās redzamā formātā?

Pāri upei redzam varenus nokaltuša koka žuburus. Tālāk mežiņā redzami arī dzīvi ozoli, tik pa gabalu nevar novērtēt, cik diži vai nediži.

Bet nu tie mežacūku rakumi attur doties tālākos sirojumos. Bērni tak arī atstāti - tobrīd par mežacūkām pat neiedomājāmies. A ja nu?

Nē, dodamies vien ātri uz mašīnu atpakaļ. Bet vispār - vieta interesanta, koki arī. Kad nebaidīsimies mežacūku, dosimies bez bērniem nopietnākos klejojumos. Eniņš savos rakstos jau ar tās mežacūkas bij minējis, dabā redzējis - bet nu re, dzīvs!

Pēc mežacūkām, tfutu, pēc Raķupes braucam uz Liepniekvalka alām. Pa ceļam pamanu pamatīgu koku. Cerībā, ka varētu būt dižkoks, brienu mežiņā. Izskatās pēc parastās apses - ja tā nav papeles atvasinājums (un te mežā arī nevajadzētu būt), tad tai dižkoka kritērijs 3,5 m, bet šī te atrastā - 3,65 m - nu, tātad tiešām dižkoks! Nākamā gadā uzzinām, ka tā ir uz doto brīdi vispār lielākā nomērītā parastā apse Latvijā (svešzemju apsēm jau citi rēķini, tās, tautā sauktas papeles, nereti sasniedz arī 5 m un lielāku apkārtmēru). Nejauši esam atklājuši resnāko Latvijas apsi!

Pēc apses nomērīšanas braucam tālāk.

Beidzot esam arī pie Liepniekvalka alām, kas bērniem solītas kā brauciena saldais ēdiens. Esam bijuši te jau pirms 3 gadiem, bet bērni diezin ko neatceras. Viņiem te ir nudien jauka vieta. Iedodam lukturīšus, un ar tiem tad tiek izskraidītas visādas ejas.

Dzintars ieinteresējies, vai var no viena gala izlīst līdz pat otram galam. Tā droši nezinu, vai visas ejas savā starpā ir savienotas. Un te Dzintars kā ielien vienā galā, tā pēc kāda laika pēkšņi ātri izlien no otra - tik ātri, ka pat nobildēt nepaspēju - drusku jau viņam bail ir, jo gala tunelis uz vēdera jārāpo.

Pēc alu apmeklējuma dodamies meklēt slaveno Medzeru osi - esot resnākais osis Latvijā, turklāt relatīvi nesen tik atklāts. Dzintars paziņo, ka palikšot mašīnā, Juliata gan taisās līdzi. Pie potenciālā ceļa, kas varētu vest pareizajā virzienā, plāksnīte "Jaunmedzeri", kas mani mulsina, vai ir pareizā vieta, jo zināms, ka Medzeru, ne Jaunmedzeru osis. Tolaik neiedomājos, ka nosaukumu kokam veido ne pēc jauno laiku, bet senāku laiku māju nosaukuma. Un vēl ir bažas, vai te gadījumā nav apdzīvota vieta (ceļš ir izpļauts), jo dižkokam esot jābūt tak pamestu māju pagalmā. Tomēr dodamies pa ceļu uz priekšu. Nonākam pie pamestas, aizaugušas ēkas un pa gabalu jau pamanām potenciālo dižosi, bet tajā virzienā ir nātru lauks. Lai meitu pasaudzētu, lieku viņu uz pleciem, un brienam cauri nātrēm oša virzienā.

Cauri nātrēm

Tiešām, osis varens, ar milzu dobumu. Priecājos, ka meita līdzi, var nofotografēt mērogā ar milzu koku. Juliata gan ne pārāk priecājas par koku un apkārtni, jo, kaut lielu gabalu nesta, tomēr ir arī gana sadzēlusies ar nātrēm. Vēlāk gan var lepoties, ka viņa, redz, pie tā oša bijusi, bet brālis ne.

Osi nomērīt nav viegli, jo milzu grubuļainās virszemes saknes apgrūtina gan augstuma noteikšanu, kādā jāmēra, gan apiešanu. Skaisti nofotografēt osi ar nav viegli, jo apkārt aizaudzis, nav īsti kur atkāpties, lai varētu nobildēt pa gabalu pilnā augumā.

Atpakaļceļš uz mašīnu ir jau vieglāks. Turpejot gājām pa taisnāko ceļu, bet pie oša ievērojam, ka ir kāds pacenties izpļaut celiņu, kas ved vecajai mājai pa otru pusi, tā ka nātru laukam otrreiz cauri nav jābrien.

Pa ceļam vēl nomērām palielo svešzemju apsi (4,53 m) un interesantu 5 liepu (vai staru) saaugumu (4,26 m).

Braucam tālāk. Ar dižošiem mums todien veicas. Ceļš ved garām Cīruļu osim, kam nomērām 4,64 m apkārtmēru - ar nav nekāds mazais!

Tuvojas vakars, neko daudz vairs nevaram pagūt, dodamies uz Sasmakas pils parku, Valdemārpils Elku liepa tomēr ir jāredz. Tā tiešām izrādās ārkārtīgi iespaidīga. Gan no skata ar varenajiem zariem līdz zemei un grubuļainām ieejām uz dobumu, gan resnumā, gan iespējā uzrāpties starp starām un tiešā kontaktā izjust liepas varenību.

Mēģinām liepu arī nomērīt - otrais koks, kam mūsu 7,5 m garā mērlente atkal izrādās par īsu. Stumbrs arī tik grubuļains. Mērījums iznāk tikai aptuvens. Toties pasakains skats izrādās, kad starp starām iespīd vakara saule kā broša pie varenā liepas stumbra.

Pirms liepas parkā nomērām arī vienu ozolu (4,50 m apkārtmērs), bet pēc liepas - atkal vienu dižosi (4,3 m) turpat netālu no Elku liepas.

Nu jau kļūst tumšāks, tāpēc atceļam plānoto Popraga 24 stumbru liepu, - steidzamies līdz melnai tumsai paspēt atgriezties Engurē. Vēlāk sarēķinu, ka brauciena laikā kopā esam nomērījuši 24 kokus, no kuriem gandrīz visi ir atzīstami par dižkokiem.

Atpakaļceļā veramies skaistajās apkārtnes lauku ainavās un saprotam, ka uz Talsu apkārtnes ainavu vērošanu būs jādodas kaut kad speciāli.

Tomēr pie Engures mašīna tiek apstādināta - ceļas tik burvīga migla, ka to nevar nenofotografēt!

Skaistie miglas skati bija jauks nobeigums šim divu dienu braucienam.

Brauciena kopsavilkums:

Komentāri:
anne, 2011-02-07, 15:58 :   Ek, kā gribas vasaru...
A., 2011-02-09, 09:22 :   Ļoti jauks ceļojums. Bija interesanti palasīt. Dundagas pagastā dores priede nav Kaziņu, bet Kārklu 1., un tas nav jauns atklājums. Eniņa grāmatā ir saputrots. Tur divi koki - Kārklu priedes - sajauktas vietām.
Smukas bildes!
Aija, 2011-05-28, 07:01 :   Burvīgi apraksti un bildes! Paldies.
leno, 2011-11-27, 13:19 :   kā gribas vasaru
Iveta, 2013-05-01, 13:00 :   Tas nav vienkāršs skatu tornītis Mazirbes -Dundagas ceļā= tā ir pirātu bākas vieta. Jūra burukuģu laikā bija redzama no šīs vietas un pirāti vilināja kuģus ar uguni, kuri uz krasta akmeņiem avarēja un pirāti tos izlaupīja.