DZIEDAVA.lv

2003.g. 26.-27.jūlijs, brauciens uz Mazsalacu un tās apkārtni.

Neilgi pirms 26.jūlija vīru uzaicināja būt žūrijā Mazsalacas brīvdabas mūzikas festivālā / konkursā "Blieziens 2003" (www.blieziens.lv). Lai arī dzīvojam Rīgā, mūsu dēlam Dzintaram tai laikā bija 1g.2mēn. un gaidīju otro bērnu, uz brauciena laiku esot 7./8.grūtniecības nedēļā, izlēmām visi braukt. Jo vairāk, ka par Mazsalacu man bija palikušas jaukas atmiņas no savas bērnības. Gatavojoties braucienam, vīrs izstudēja internetā pieejamo informāciju (piem., http://mapx.map.vgd.gov.lv/geo3/Geo_site/mazsalaca.htm , http://mapx.map.vgd.gov.lv/geo3/Geo_site/skankalnes_pagasts.htm , http://www.alas.lv/arhivs.html#vidz u.c.), kā arī mājās esošās grāmatas par Mazsalacas apkārtnes interesantākajiem dabas objektiem. Uz Mazsalacu braucām ar savu mašīnu un ieradāmies festivāla norises vietā Lībiešu pilskalnā neilgi pirms koncerta sākuma. Debesis nomācās, un brīdī, kad būtu jāsākas pasākumam un mēs jau bijām aizstaigājuši līdz skatuvei, festivāla nosaukumu attaisnoja blieziens no debesīm - sākās pamatīga lietusgāze, zibeņi un pērkoni, pat bailīgi palika. Stāvējām visa ģimene draudzīgi zem viena lietussarga, baidoties pakustēties un vērojot, kā mūsu tikko vēl sausā apkārtne pārklājas peļķēm un tērcītēm. Ar laiku lietus pārgāja, spīdēja karsta saulīte un konkurss sākās. Lietussargs tika aizgādāts atpakaļ uz mašīnu, lai netraucētu. Dzintars staigāja ap brīvdabas skatuvi, sēdēt uz vietas īpaši negribēja, līdz sāka izrādīt noguruma pazīmes. Aizdevāmies pie mašīnas pēc ratiem. Pie reizes paņēmu lietussargu, ja nu kas. Tikko bijām atpakaļ pie skatuves, Dzintars ratos par spīti lielajam skaļumam aizmiga, un tūlīt arī sāka atkal kārtīgi līt. Priecājos, ka veiksmīgi esmu paguvusi paņemt lietussargu un arī Dzintars ratos zem lietusplēves drošībā. Nogulēja viņš ilgi - no 17:00-20:00, nekādi decibeli netraucēja. Kad Dzintars pamodās, viņš apkārtējos ļaudīs izraisīja zināmu interesi. Kādas meitenes uzdāvināja viņam balonu. Tad nu viņš spēlējās ar balonu, izklaidēdams citus skatītājus. Būdams jautrs un smaidīgs, Dzintars piesaistīja kādas meitenes uzmanību, kas vienā laidā viņu apbrīnoja, sacīdama: "Kā man patīk šitas bēbis!" :). Priecājos, ka festivāla norises vietā bija būdiņa, kur tirgoja kaut ko ēdamu, turklāt rindu nebija. Lai mani nemocītu slikta dūša, pāris reizes turp devos kādu nieku nopirkt un apēst. Vakarā visa ģimene kopīgi pavakariņojām ar uz vietas dabūto pārtiku. Jāpiebilst, ka arī mazākās pastaigās, bet jo vairāk lielākos ceļojumos mums lieti noder vakuuma snīpīškrūzīte - no skata parasta krūzīte (nav nekāda zīdaiņpudelīte), viegla un ērta, turklāt ūdens pats laukā nelīst. Ērti padzerties gan bērnam, gan vajadzības gadījumā arī pieaugušajam. Bija skaidrs, ka šādus brīvdabas koncertus apmeklēt visai ģimenei nav īpašu problēmu. Tur gan redzējām vēl tikai vienu tik mazu bērnu ratiņos, un arī ne tik ilgi kā bijām mēs. Tuvojoties naktij, atkal sāka kārtīgi līt. Sapratām, ka līdzpaņemto telti uzsliet vairs neizdosies, tāpēc nakti pavadījām visa ģimene mašīnā meža vidū. Kaut kā jau sagulējām.;) Priekšējos sēdekļus atlaidām guļus, un perpendikulāri tiem aizmugurē guļus atlaidām arī puikas autosēdeklīti. Daļu nakts Dzintars pavadīja tajā, daļu - pārrāpies man blakus. Patīkami bija no rīta izrausties no mašīnas un uzreiz tikt palasīties meža zemenītes:). Pa dienu devāmies uz Mazsalacas centru nopirkt karti, lai zinātu, kā atrast interesantus objektus šajā apkārtnē. Muzeju Rīgas ielā (kur dabūt arī izziņu literatūru) ne uzreiz izdevās atrast, turklāt priecājāmies, ka neesam iztaisījušies agrāk, jo tas bija vaļā tikai no pl.11:00. Karti dabūjuši, braucām uz Skaņākalna parku, kas 2,5 km garumā stiepjas gar Salacas krastu. Cerējām pa ceļam nopirkt vismaz ko dzeramu, taču negadījās; arī pie Skaņākalna parka skaistā būdiņā (t.s. "caurlaižu namiņā") no mums iekasēja tikai ieejas maksu (mašīnu atstājām ārpus parka), neko ēdamu/dzeramu tur dabūt nevarēja. Atstājuši mašīnu pie caurlaižu namiņa, paņēmām ratus un devāmies ceļā. Kartē noskatījām, ka ceļa sākumā jābūt avotam, tur arī cerējām dabūt ūdeni. Sākumā Dzintars braši staigāja kājām. Nonācām pie Vilkaču priedes. Pēc ticējumiem, tam, kas iziet caur priedes saknēm, nelaime vairs neko nevar padarīt. Dzintars tur varēja izložņāt krustām šķērsām, tā ka ceram uz ticējuma piepildījumu.:) Avota meklēšana sākumā nevainagojās panākumiem. Izprātojām, ka avots izsīcis, un ūdeni ievācām turpat no strautiņa. Tomēr kādu gabaliņu tālāk atradās arī avots ar visu ūdeni. Sākumā sekojām tūrisma taciņas norādēm, staigājot pa maziem meža celiņiem (nevis lielo asfaltēto ceļu) un lasot dažādo dabas objektu aprakstus, kas bija visnotaļ interesanti. Piem., uzzinājām, kas tas tāds māzers un vairākus tādus aplūkojām "dzīvajā". Vērojām skudras pie skudru pūžņiem. Bija arī vietiņa, kur saaugušas avenes un meža zemenes, tad nu tās lasījām gan mēs, gan puika pats. Apskatījām pāri Salacai redzamās skaistās Eņģeļu alas. Dzintars daļu ceļa gāja kājām, vairāk sēdēja ratos. Taciņas malā reizēm bija kāds koka soliņš, tas nu Dzintaram dikti patika - uz soliņa varēja gan uzrāpties, gan pa to staigāt. Vienubrīd, kad Dzintars naski soļoja kājām, satikām ģimenīti ar mazliet lielāku bērnu, kam vēl knupis bija mutē. Tad nu tam bērnam tika rādīts Dzintars kā pozitīvais piemērs - re, tāds mazs bērniņš staigā bez knupīša, - līdz arī tas bērns knupīti izņēma. Pamanījām, ka ar maziņu līkumu varētu aizstaigāt līdz Sapņu trepēm. Sākumā pašaubījāmies, jo pa trepēm kāpt augšā nebija nepieciešamības. Tomēr atstājām ratiņus nomaļus un devāmies turp. Pa ceļam uz trepēm vēl bija Mīlestības tiltiņš, kuru Dzintars naski pārstaigāja. Arī Sapņu trepes viņam patika - savos 1g.2mēn. trenējās kāpt pa trepēm neturoties (par margām viņa auguma kāpējiem jau netiek padomāts) un bez citu palīdzības. Augšup pats pieveica pusi garo trepju, un tad kopā ar tēti kāpa lejup. Tālākie objekti bija Velna ala un Velna Skābumbaļļa. Velna ala pie ieejas nav pārāk liela - jāpieliecas, lai ieietu, - toties dziļāk gan ir lieli plašumi 3,4m augstumā. Savukārt no Skābumbaļļas iztek avots, apkārt trepītes un vispār iekārtota vieta atpūtai (skat. attēlu). Un tādam mazam puikam - arī aktīvai darbībai, jo viņam ļoti patika kāpelēt pa trepītēm (jāķer bij, lai neiekrīt avotā), staigāt pa koka soliņiem un tādiem lieliem rituļiem soliņu augstumā. Te redzējām arī vēlreiz to pašu augstākminēto bērnu, joprojām ar knupi mutē;), tā ka "Dzintara efekts" bija bijis īslaicīgs. Pa ceļam vienīgā ēšana mums visiem, ieskaitot puiku, bija līdzpaņemtie mājās ceptie cīsiņi, vārītas olas un maize, jo putru Dzintars apēda jau iepriekšējā dienā. Cerējām, ka pēc Skaņākalna parka apskates vēl pagūsim kārtīgi iestiprināties Mazsalacā. Tā kā man, ja ilgāku laiku neēdu, bija slikta dūša, tad cīsiņus iekodu ik pa laikam un priecājos, ka tajos ir sāļums, kas man tā prasījās. Tālāk no Salacas līmeņa pacēlāmies augšā kalnā. Ratiņiem ceļš kalnup īsti nebija paredzēts, bet izbraukt varēja. Grūtākās vietas Dzintars bija spiests iet kājām, rati tika stumti atsevišķi. Es pati pamanījos kalnā uzkāpt divreiz, jo jau iepriekš (pa "neceļiem") gribējās uzrāpties un paskatīties, kas ir tur augšā. Grūtniecība rāpties netraucēja it nemaz, tik mazliet bažījos, ka nepārspīlēju, nenoreibst galva un nenokrītu, bet viss bij labi. Staigājot pa augšu, pētījām visus līdzpaņemtos izziņas līdzekļus, bet tā arī īsti nesapratām, kur ir Velna kancele. Varbūt arī sapratām, tikai tad dažādos informatīvajos izdevumos bija pretrunīgi apraksti un vietas attēli, dažviet par Velna kanceli dēvējot Velnalu. Lai vai kā, skati no augšas uz Salacu un tās apkārtni bija skaisti (skat. attēlu). Apmēram šai vietā iemiga Dzintars un tālāk 1,5 stundu pārvietojās ratiņos guļot. Drīz mūsu ceļš izveda uz asfalta, gar kuru bij vērojamas Kurbada takas koka figūriņas - dažādi interesanti tēli. Sasniedzām Skaņokalnu, bet atbalsi izmēģināt pārlieku negribējās, jo Dzintars ratos vēl gulēja, tāpēc pārāk nebļaustījāmies. Patīkami, ka šai vietā bija arī tualetes, kas man bija jo īpaši svarīgi. Atpakaļ ceļš veda pa Kurbada taku. Pie Rūķu takas ratus atstājām ceļa malā un pa taku staigājām vieni, jo Dzintars joprojām gulēja. Taka bija ļoti sakņaina (skat. attēlu), ar ratiem tur izbraukt nemaz nevarētu (ļoti kratītos), bet Dzintaram kājām iet būtu ļoti lēni un ilgi, tā ka beigās pat priecājāmies, ka Dzintars visu to nogulēja. Varbūt kādreiz pastaigu atkārtosim, kad viņš būs jau paaudzies un varēs labāk izbaudīt šo interesanto vietu ar koka rūķīšiem un koka pūci augstu ozolā. Drīz pēc tam Dzintars pamodās un turpat ceļa malā uz zemes viņam mainījām pamperi. Atpakaļceļā redzējām vēl pāris interesantus objektus, koka figūriņas, pa kurām varēja parāpties arī Dzintars. Kādiem citiem ceļotājiem nu bijām gudri parādīt ceļu uz avotiņu. Redzējām zirdziņu, kas veda kādus ekskursantus uz Skaņokalnu - pie Skaņākalna redzējām arī zirdziņa "atiešanas laikus", tātad interesenti var izmantot arī šādu pārvietošanās līdzekli. Pēc Skaņākalna parka apskates ar mašīnu braucām uz Mazsalacu, pa ceļam vēl aplūkojot Valtenberģu muižas parku līdz ar trošu tiltiņu pāri Salacai. Mazsalacā ieradāmies acīmredzot par vēlu, jo vienīgā atrastā ēstuve/kafejnīca bija tikko kā slēgta. Nācās apmierināties ar veikaliņā iepirktu jogurtu, saldējumu un smalkmaizītēm. Bet pēc tam braucienā sekoja, manuprāt, pats interesantākais! Netālu no Mazsalacas pie Laņģupītes vajadzēja atrasties kādai Gudzonu alai, tāpēc, kamēr vēl gaišs, braucām to meklēt. Sākumā domājām, ka neatradīsim, jo no ceļa nevarēja atrast pilnīgi nekādas norādes vai pazīmes, ka tur būtu jābūt jel kādai alai. Upi pie ceļa redzējām, bet gar to tikai brikšņi, nekādas klints vai kā tml. Pabraukuši atpakaļ, beidzot izlēmām doties koku pudurītī no ceļa puses, kas veda uz mājām (vietu tā arī sauca - Gudzoni). Dzintaru nācās nest rokās, jo puduris bija brikšņains, grūti izejams, par ratiem te vispār nebūtu ne runas. Koku pudura malā tiešām bija nogāze, lejā izdevās pat samanīt taciņu! Cauri brikšņiem pamanījām ūdeni, kas izskatījās pēc aizauguša dīķa, bet kam tomēr vajadzēja būt Laņģupītei. Kamēr vīrs stiepa Dzintaru, man izdevās norāpties no kalna lejā pie upītes un tikt uz taciņas. Kā spārnota devos uz priekšu un atradu kāroto alu! Vīram ar Dzintaru rokās nokāpt pa brikšņiem lejā pa diezgan stāvo nogāzi bija krietni grūtāk, tomēr izdevās. Tas bija to vērts! Gudzonu alas galvenā ieeja bija tieši no aizaugušās upes, tāpēc pa to iekšā tikt nevarējām. Toties alai bija arī sānu ieeja, pirms kuras blakus alā bijusi pirtiņa. "Pirtiņas" sienas bija apkvēpušas un vēl bija divi tādi kā ķeblīši saglabājušies. Dzintars no "pirtiņas" Gudzonu alā tika iekšā stāvus, bet man ar vīru nācās rāpot (skat. attēlu). Pati ala gan liela, tikai dziļumā pilna ar ūdeni. Alas sienas un griesti bija pilni ar mazām bedrītēm-aliņām (skat. attēlu). Ne velti ala noteikta kā ziemojošo sikspārņu monitoringa stacija (kā to lasījām internetā). Atpakaļceļā negribējās atkal līst augšā pa grūti caurejamiem brikšņiem, tāpēc gājām pa atrasto taciņu. Vienā vietā taciņa bija ūdens pārrauta, tai pāri vēl pārkarājās liels un zarains koks, tāpēc nebija viegli tikt pāri, jo vairāk, ar Dzintaru. Vispirms pārlīdu es, tad vīrs padeva man Dzintaru. Laimīgā kārtā viss izdevās, pāri tikām. Tādējādi brauciens noslēdzās ar lielu prieku par atrasto interesanto alu. Un arī kopumā brauciens uz Mazsalacu bija viens ļoti jauks pasākums! Mājās pārbraucām ap 1:00 naktī, atpakaļceļā mašīnā gan Dzintars, gan es krietnu laiku nogulējām. Ar puiku saistītas problēmas neatceros, ar manu grūtniecību tāpat. Slikta dūša ne pārāk smagā formā gan man bija, bet gūtie iespaidi palīdzēja nepievērst tai tik lielu uzmanību. Citreiz, dodoties tādā ceļojumā, vairāk padomātu par līdzņemamo ēdienu, tik daudz nerēķinoties, ka gan jau paēdīs uz vietas. Aprakstu veidoja Julita.

Komentāri:
Par šo tēmu vēl nav saņemti komentāri.