Uzklikšķini bildei, ko gribi redzēt pilnā izmērā. Uzklikšķinot uz fotogrāfijas, iegūsi arī papildus informāciju par tajā redzamo.
Pastaigā devāmies divatā. Pēc 11:00 ar vilcienu ieradāmies Zvejniekciema pieturā. Sākumā izmetām loku pa mežu, izgājām izcirtumu, kurā atstāta divstumbru priede ar apkārtmēru 3,18 m. Caur mežu gāja dīvains trotuārs - nez kam par godu tāds glauns ceļš.
Meža taka no Zvejniekciema stacijas, 2011. Komentēt
Kad tikām pie trosu tiltiņa pāri Aģei, biju pārsteigta, cik plata, mutuļaina un ātra Aģe ir. Agrāk biju bijusi vien sniegu laikos, tad Aģe tāda mierīga bija, bet tagad man tā atgādināja Amatu.
Pirms tiltiņa bija redzamas arī dzirnavu drupas, senāk te bijušas Teterlīču ūdensdzirnavas. Otrpus tiltam, savukārt, tek avotiņš. Nezinātājs gan var neattapt, ka pa trubu tekošais ūdens varētu būt labs avota ūdens.
Izmetuši nelielu loku starp mājām, izlēmām izmantot iespēju vēlreiz pieiet pie Aģes, jo tālāk tik drīz tāda iespēja varētu nebūt. Bet tur izrādījās, ka pastāv iespēja gan pāriet Aģi pa tiltiņu, gan iet turpat gar Aģi uz priekšu. Izvēlējāmies paieties gar Aģi. Upmalā skaisti ziedēja zilsniedzītes, zilās vizbulītes, zeltstarītes; pamanījām arī pirmās ziedošās gaiļbiksītes.
Pār Aģes kreiso krastu uz upi vairākās vietās manījām tekam strautiņus. Nomērījām arī kādu interesantu bērzu ar 2,80 m apkārtmēru - tam galotnes vairs nebij, tik viens milzu zars, kas garumā bija galotnes cienīgs.
Kādu laiku gājuši secinājām, ka turpmākā Aģes mala šķiet pārāk privāta teritorija, tāpēc tālāk gar Aģi negājām. Diemžēl no tuvumā redzamā ceļa mūs norobežoja žogs, tāpēc nācās iet gandrīz 300 m atpakaļ, lai tiktu no Aģes prom uz ceļa.
Uz ceļa mūs gaidīja pārsteigums - izgājām vietā, kur pa labi no mums bija ceļazīme ar uzrakstu "Skulte", bet pa kreisi - "Saulkrasti". Tātad, pirmkārt, pēc zīmēm spriežot, mēs paši tobrīd neatradāmies nekur, otrkārt, Saulkrasti tur nevarētu būt pat tuvumā, jo blakus esošais Zvejniekciems šobrīd skaitās vien Saulkrastu pagasta teritorija, un, treškārt, kā vēlāk pēc kartes tika noskaidrots, Skultes un Saulkrastu pagastu robeža uz šī ceļa patiesībā ir 140 m tālāk.
Foto: Julita Kluša
Foto: Julita Kluša
Lai vai kā, devāmies jūras virzienā. Tuvojoties skolai, pārgājām gājēju tiltiņu pār Aģi. Grūti iedomāties, ka šeitan gājusi senā Rīgas - Pērnavas šoseja. Aiz tiltiņa vīrs izdomāja noīsināt ceļu, nogriežoties pa labi sporta laukuma virzienā. Kaut kas ar to īsināšanu nogāja greizi, jo 80 m vietā sanāca veikt 370 m lielu līkumu ap panīkušo sporta laukumu un ēku drupām pie Aģes līkuma. Varēja taču kāds iedomāties tur līkumā pār Aģi uzcelt kādu tiltiņu! ;)
Tuvojoties jūrai pie Skultes ostas Z mola, gatavojāmies aukstam, stipram jūrmalas vējam, bet tā vietā mūs sagaidīja bezgalīgs miers, klusums, saule, smiltis un ... ledus. Sajūta bija sirreāla.
Devāmies pastaigāt pa Skultes molu, aizgājām līdz pat tā saucamajai ugunszīmei mola galā. Apkārt mierīga jūra ar ledus gabaliem un smilšainu ledus valni tuvu krastam.
Doma tālāk iet pa valni ātri tika atmesta, jo uz ledus turpat starp mola akmeņiem es iegrimu kā tukšā vietā - diez vai valnī ledus daudz stiprāks.
No mola varēja vērot, kā kuģī no kravas mašīnām tika pārkrauti baļķi - un tas laikā, kad jūrā, šķiet, vēl bija diezgan daudz ledus.
Osta, šķiet, nesen tikusi padziļināta, apkārt jauni smilšu lauki, plašāks mols.
Foto: Julita Kluša
Pavasarīgā jūrmala pie Skultes ostas, 2011. Komentēt
Foto: Julita Kluša
Skats no Skultes ostas Z mola uz jūrmalu, 2011.
Komentēt
Foto: Julita Kluša
Ledainā jūra no Skultes ostas ziemeļu mola, 2011.
Komentēt
Uzsākot pastaigu gar jūras malu, manas kājas uzreiz brēktin brēca pēc smilšainās jūrmalas brīvības. Un, kā par brīnumu, pieteicās arī apavu nesējs, tāpēc ne mirkli vairs nekavējos un devu pēdām brīvību.
Liels bija pārsteigums, ka smiltis izrādījās tik siltas un jūras ūdens tik spirdzinošs. Ātri sapratu, ka baskājība būs uz ilgu laiku.
Foto: Atis Klušs
Foto: Atis Klušs
Jūras mala iepriecināja un arī izbrīnīja ar dzīvās radības daudzumu un daudzveidību. Vai nu agrāk nebiju tā pētījusi, vai mierīgais ūdens bija pateicīga vide, bet redzējām gan parastās mugurpeldes, gan virpuļotājvaboles, gan dažādas airvaboles.
Pati jūra joprojām apbūra ar mieru un ledus joslu atspulgiem.
Foto: Julita Kluša
Parastā mugurpelde, atrasta jūras seklumā aši peldot, 2011.
Komentēt
Airvabole pa sekla jūras ūdens smiltiņām peroties, 2011.
Komentēt
Foto: Julita Kluša
Airvabole peldot, 2011.
Visā ceļā gar jūru mūs izklaidēja dažādas upju / strautu / grāvju ietekas jūrā. Dažas mutuļoja straujiem ūdeņiem, bet dažviet gluži kā akmeņu bruģis uz jūru, kurā ar grūtībām samanīt sīko strautiņu. Kā pēc kartes vēlāk secinājām - pēc ūdeņu stipruma, ietekot jūrā, praktiski neko nevar spriest par to, cik liela upe vai tikai kāds grāvelis izgrauzis ceļu uz jūru.
Platākā ieteka, ko redzējām, bija 12 m plata, bet tā piederēja vien 1 km garai upītei bez nosaukuma.
Tomēr visām ietekām bija raksturīgs seklums un bieži arī akmeņi, kas ļauj to šķērsot arī ar apaviem bez īpašām problēmām. Basām, protams, vispār ideāli.
Pāris upītēs bija interesanti krāsaini mālu maisījumi - koši sarkani un zilgani.
12 m plata ieteka jūrā 1 km garai upītei, 2011.
Komentēt
Foto: Julita Kluša
Dažādu krāsu mālu un smilšu maisījums strautā, 2011.
Komentēt
Jūra pamazām kļuva pierastāka ar saviem ledus un smilšu maisījumiem. Šur tur pavēroju arī krastmalas sūnas.
Foto: Julita Kluša
Jūras ūdens, ledus un smilšu pavasara maisījums, 2011.
Komentēt
Foto: Julita Kluša
Parastā griezene Funaria hygrometrica, kurai sāk dīgt vācelītes, 2011.
Komentēt
No krastmalas pamanām lielu liepu. Uzrāpjamies arī nomērīt. Nebūtu tās staras tik zemu atdalījušās viena no otras, būtu kārtīga dižliepa. Apkārtmērs pusmetra augstumā - 4,43 m.
Foto: Julita Kluša
Platkāju liepa - cik ilgi vēl noturēsies tā uz pašas malas, 2011. Komentēt
Krastmalā arvien vairāk parādās arī lielāki akmeņi. Re, te pavisam cieši kopā pāris akmeņu, kur katram vismaz 10 m apkārtmērs. Smiltis sīkiem oļiem kaisītas. Strautiņi pilni lielākiem un mazākiem akmeņiem.
Pa tam pārsteigums arī debesīs - lidmašīnas brauciena sliede ar savu ēnu rada sajūtu, it kā saulei valdziņš būtu noiris. Arī halo ap sauli var samanīt.
Foto: Julita Kluša
Divi palieli akmeņi tuvu novadu robežai pie Laudurgas, 2011. Komentēt
Interesanti vērot, kā no krasta augšas tek ūdeņi. Augšā gar krastmalu varbūt iet pat sauss ceļš, bet zemāk uz smiltīm tek nez no kurienes radušies ūdeņi. Arī tās ietekas jūrā - ne visas iet tā rāmi pa vienu ceļu. Dažas vispirms satek kopā no divām vai pat trim dažādām vietām, pa ceļam pie krasta augšas vai arī jau zemāk radot interesantus ūdenskritumiņus.
Foto: Julita Kluša
Strauta mākslas darbs no smiltīm un akmeņiem, 2011.
Komentēt
Un tā pa akmeņiem, starp ūdeņiem ejot, pamazām pietuvojamies Mazajam un Lielajam Lauču akmeņiem. Tur neesam vienīgie apmeklētāji, tā ka Mazo Lauču akmeni gan nomērām, bet Lielajā tikai uzrāpjos, pabildēju no augšas, un dodamies tālāk, lai tiek augšā nākamie rindā gaidītāji.
Jūra joprojām pildīta ar ledus gabaliem. Kaut kur pa ceļam uz kāda krituša koka piesēžam apēst maizītes. Tomēr ilgi nosēdēt nevaru, pamanām lielāka ledus gabala kustību jūrā. Ledus lēnā garā peld kāda cita ledus gabala virzienā, kas pagaidām stāv. Kas būs, kad satiksies? Jādodas tuvāk vērot dabas ledus šovu. Lēnām, bet trieciens ir gana spēcīgs, lai stāvošais ledus uzsāktu lēnu griezienu uz riņķi. Lielais gabals gan ar to arī apstājas. Interesanti, kad tādā mierīgā jūrā samanāma arī kāda kustība.
Ne tik jūsmīgi, bet tomēr interesanti redzēt arī kādu beigtu kustoni mirdzoši baltiem zobiem. Dzīve ir dzīve. Ar zobiem.
Foto: Julita Kluša
Jūras ūdeņi un ledi gaismēnās pret sauli, 2011.
Komentēt
6 km garumā gar jūras krastu tiek saskaitītas 28 ietekas jūrā - upītes, grāvji, strauti, kas to lai zin. Uz beigām jau kļūst pat pārāk pierasti.
Tālāk dodamies augšā krastā, lai tiktu uz pēdējo autobusu, kas no šejienes iet uz Rīgu ap pl.19:20.
Tikai tagad, ejot prom no jūrmalas, apauju kājas. Patiesībā vakarpusē jau bija kļuvis vēsi, bet apavus vilkt nespēju - kājām pārlieku patika jūrmalas basums, pat uz siltuma rēķina.
Pa ceļam uz pieturu izmetam līkumiņus pa dārziņiem Dunte-96 un Kursīši. Izbrīna milzīgie māju numuri - pat virs 900 - dārziņu ielās. Nav jau nekāda Rīga, kur pat līdz 500, šķiet, nedavelk garākajās ielās!
Atkāpe - savu pirmo digitālo fotoaparātu 2004. gada beigās nopirku ar domu, lai varētu bildēt plāksnītes ar uzrakstiem "nikns suns", jo kādas tik interesantas netika redzētas! Ar analogo taisīt digitālu kolekciju būtu baigi ķēpīgi un dārgi. Tādējādi ar jauno aparātu tika aizsākta šī kolekcija "Nikns suns", kura internetā gan kopš 2006. gada beigām nav papildināta, bet tiek vākta joprojām.
Tā nu arī šajās teritorijās priecājāmies, ka tomēr atrodas arvien jaunas vēl neredzēti noformētas plāksnītes, piemēram, iepriekš nebij manīts uzraksts "Nikns suņuks" !
Vēl mēģinām atrast šaipusē reģistrētu ozolu ar 6 m apkārtmēru. Esam vīlušies. Vietu atrodam, bet tur vien 6 ne pārāk lieli ozoliņi cieši blakus, uz vienām saknēm. Izrādās, ne gluži dižkoks, bet savdabīgs koks skaitās.
Kopumā šai dienā vairāk nekā 8 h laikā esam nogājuši vairāk nekā 18 km. Autobusa pieturā mūs sagaida kāda vietējā, kura jau trešo stundu gaidot autobusu uz Rīgu, jo iepriekšējais autobuss neesot bijis! Viņa mūs, protams, iepriecina ar potenciālu iespēju nakšņot zem klajas debess, jo šis nu gan arī pēc saraksta ir pēdējais autobuss - ja arī tas nebūs, tad šodien nekas vairs nebūs. Tomēr autobuss pienāk un laimīgi braucam mājup.
Pa ceļam pa autobusa logu saulrieta gaismās vērojam Gaujas ne-darbus - applūdušas vietas lielā teritorijā ap Gauju. Fotografēt attopu pavēlu, tomēr šo to nobildēt pagūstu. Tie tad arī ir pēdējie spilgtākie brauciena iespaidi.
Applūdusī ainava ar Salnieku vītoliem saulrietā, 2011. Komentēt
Nekomerciāliem mērķiem izmantojot dziedava.lv lapās atrodamās dabas fotogrāfijas, obligāti norādiet fotogrāfijas autoru un atsauci uz daba.dziedava.lv. Komerciāliem mērķiem fotogrāfijas var izmantot tikai pēc vienošanās. Rakstiet:
.
DZIEDAVA.lv
.
DZIEDAVA.lv
