|
|
Julita Kluša, 2012.
2012.g. 6. aprīlis, Turaida - Inciems
Uzklikšķini bildei, ko gribi redzēt pilnā izmērā. Uzklikšķinot uz fotogrāfijas, iegūsi arī papildus informāciju par tajā redzamo.
Lielā Piektdiena. Beidzot sniegs vietām jau nokusis, var sākt redzēt zaļumus, dodamies uz Siguldu. Izkāpjam Turaidā un dodamies Turaidas alas virzienā. Gauja, atsegumi - kādu laiku nav tādās vietās būts, un mani, kas esmu sākusi vairāk interesēties par sūnām, šāds biotops ļoti interesē, gribas šādās vietās augošās sūnas aplūkot ne vien bildēs, bet arī dabā, tāpēc jau pie pirmajām sūnām noploku pētīt. Turpat pamanu, ka arī cīrulīši gatavojas ziedēt.
Turaidas alas apkārtnē no pazīstamākām sūnām ieinteresē konusgalvītes, kuru lapiņu malās koši zaļumi - laikam veidojas jaunas lapiņas!
Tālāk nāk vēl lielāks pārsteigums - starp sūnu lapiņām redzamas sīkas sēnītes uz tieviem kātiņiem un ar brūnām nolaidenām cepurītēm. Tās ir konusgalvīšu sporu vācelītes! Un tādu te ir daudz daudz, simts vismaz! Tāds kā sēnīšu salidojums. Tikai tagad saprotu, kāpēc konusgalvītes tā sauc - par konus-galvītēm, jo tās vācelītes izskatās kā konusiņi.
No sūnu vērošanas nākas atrauties - dodamies apskatīt Klinšozolu - pašā kraujas augšpusē vareni izslējies. Tomēr nomērīt apkārtmēru neriskējam - pārāk jau nu stāvas kraujas malā ozols izaudzis. Turpat kraujas lejpusē nomērām divus dižozolus (mazliet virs 4m apkārtmēru) un divus mazliet mazākus ozolus. Ozoli noauguši ar sašaurinātajām kažocenēm - nemaz ne tik bieži sastopama sūna, - kā arī tievo gludlapi. Uz ozolu sūnām samanu arī divus tauriņus.
Vēroju arī, kas labs zied - vispirms pamanu meža zeltstarītes pumpurus, bet vēlāk izrādās, ka ir jau arī ziedošas, un pat daudz.
Dodamies tālāk un ceļmalā ieraugām dižkoka cienīgu ozola stumbeni, kam blakus uz zemes atlūzusi milzu stara, kas atkal ir ar pārsteigumu - plaisājošo rūtaini, kas ir Latvijā aizsargājama piepe, ierakstīta Sarkanās grāmatas 1. kategorijā.
Interesantas ir arī turpat apkārtnē sastaptās sūnas, kas, izrādās, var izskatīties arī sarkanas. Vai koši zaļas uz satrupējuša celma.
Tiek ievērota arī pirmā ziedošā māllēpe un krāšņa spalva zemē, kas, izrādās, varētu būt sīlim.
Tālāk dodamies pa ceļu, ceļa malās vērojam kokus un ūdeņus, pamanu arī strauteni, kas šādām vietām ir raksturīga. Pie Vildēm meklējam arī dižozolu, bet tā vietā atrodam tikai pamatīgi apsūnojušu kritalu, sen jau beigts; vietā nomērām ozolu 3,80m un vīksnu 3,46m - tiem vēl līdz dižkoku statusam jāaug.
Mūsu tālākos plānus aizšķērso Melnupīte. Pēc kartes un, kā izskatās arī dabā, te būtu jāiet tālāk ceļam, bet tagad pāri ceļam iet Melnupīte. Ūdens izskatās dziļš un plats. Piemērotu apavu un vēlmes eksperimentēt ar pārtikšanu nav, tāpēc izlemjam šķērsli apiet, ejot gar Melnupītes dīķi. Tiesa, Melnupītei aiz dīķa šā kā tā nāksies tikt pāri. Vīrs arī iepriecina, ka šeit esot kartē atzīmēta purvaina vieta.
Vieta izrādās tiešām ūdeņaina, par laimi, zeme vēl sasalusi, vietām klāj ledus, nav tik traki, cauri izkuļamies, kaut vienbrīd jau domāju - labi nebūs. Pa gabalu vēl redzēju 2 riteņbraucējus pie tās pašas ceļa vietas, kuru šķērsoja Melnupīte. Nevarēju saskatīt, ko viņi darīja, bet galīgā laika periodā upei pāri tomēr bija tikuši!
Es pa tam varēju vērot arī sūnas un citus augus.
Esam uzgājuši uz ceļa. Ceļmalā skatām bez 2cm dižozolu un tālāk divas vīksnas, pie kuru apskates pie mums iznāk parunāties saimniece. Viņa apgalvo, ka nākam no nekurienes (tā ceļa, kuru šķērsoja upīte) un taisāmies doties nekurienē (pa vietām, kur ceļa neesot un neesot izejams). Tas mūs īpaši nebiedē, maršruts pārplānots netiek.
Gājiens pa "neceļiem" ļoti ātri attaisnojas - ceļmalā pamanu kritalu ar dzeltenu toni - tas liek iemirdzēties acīm, jo tās ir gļotsēnes! Bez dzeltenajām Trichia favoginea tur aug arī citas gļotsēnes - Metatrichia vesparia.
Kā vēlāk izrādās - ir pat vēl trakāk - uz sarkanajām gļotsēnēm vēl aug arī mazītiņas baltas sēnītes!
Foto: Julita Kluša
Divu veidu gļotsēnes - sarkanās Metatrichia vesparia un dzeltenās Trichia favoginea
Komentēt |
Foto: Julita Kluša
Baltas sēnītes kā sīkas svītriņas; parazitē uz Metatrichia vesparia gļotsēnēm
Komentēt |
Tālākajā ceļā atkal interesantas sūnas.
Kā arī negaidīti viena man nepazīstama kaussēne.
Tālāk sekoja Gaujas kādas pietekas izgrauzta grava, kuras malās atkal priekš manis visādas interesantas sūnas.
Vispirms - gravas augšpusē pamanīju kritalu bez mizas ar zaļganu toni - interesanti, vai nebūs līklapu novellija, sūna, kurai akurāt uz tādiem kokiem patīk augt. Jā, ir! Skatu to dabā pirmoreiz.
Gravas otrā pusē jauns pārsteigums - nekad neredzēti sūdi - arī tādi dabas objekti stāsta par dzīvām būtnēm. Vēlāk noskaidroju, ka tie varētu būt piederējuši mežirbei, bet arī dažiem citiem putniem - rubeņiem, medņiem, - tie esot līdzīgi.
Turpat mežiņā aug arī interesants bērzs, bet no mežiņa izejam pie Gaujas, kur nākas apstāties - Gaujā virpuļo atvari, te tur, te citur, interesanti vērot!
Pēc Gaujas vērošanas gribam pa ceļu doties tālāk, bet atkal - acīmredzamu ceļu šķērso kāda upīte! Šoreiz gan šķērslis ir viegli pārvarams sausām kājām vien mazliet nostāk no ceļa.
Tālāk pēc gājiena pa meža ceļu iznākam klajā laukā, kurā mūs gaida kārtējais pārsteigums. Sākumā laukā redzam vien peļķi, kuras ūdens pazūd pa caurumu pazemē. Pienākot tuvāk, atklājas, ka tur - pazemē - par spīti visai siltajam laikam vēl ir saglabājusies ziema un lāsteku valstība!
Tālāk ejot, nonākam pie Kalnzāģeru dīķa, kur mūs sagaida nu jau tradicionāla situācija - ceļu šķērso grāvis. Šoreiz ir pavisam pa nopietnam, nekādu variantu pārtikt nav, nākas lielajam dīķim, kura vidū ir pat kokiem apaugusi saliņa, iet apkārt.
Apkārtceļš vijas pa nogāzi jaukā mežā ar kritalām un visādām sūnām. Šur tur vēl ziema ar sniegiem un lediem.
Kad laimīgi esam tikuši laukā uz ceļa, ceļmalā pie Lejaszāģeriem ievērojam divus pamatīgus ozolus, apkārtmēri 3,80m un 4,75m. Turpat netālu mums pārriņķo trīs stārķi.
Savukārt pie pamestajām Lejasbestu mājām mūs sagaida veseli 4 ievērojami koki - vītols ar apkārtmēru 5,18m un trīs, šķiet, vīksnas ar apkārtmēriem 3,63m, 4,64m un pat 5,70m! Par to, ka tās ir vīksnas, droši var pārliecināties tikai, pumpurus izplaucējot, vai atrodot kādu pērno auglīti.
Ar to vēl ievērojamie koki mūsu pastaigā nebeidzas. Netālu, Beitiņos, ieraugām pamatīgu, bet beigtu ozolu. Nabags pamatīgi izdedzis, viss vidus caurs. Apkārtmērs ievērojams - 5,80m.
Tālākā ceļā jau tumst, pārdomājam, ka pēdējās pastaigās kaut kā vienmēr kādu stirniņu redzējām, bet šajā ne. Un ko domājies - kā padomājam, tā divas stirniņas ceļu pārskrien!
Inciemā vēl nomērām divus varenus vītolus, lielākajam no kuriem lielākās daļas apkārtmērs vien vairāk nekā 6m, otram dižvītolam apkārtmērs 5,58m. Diemžēl pēdējam liels dobums, ko ļaudis izmanto par miskasti - žēl skatīties! Tomēr tieši šī bija mūsu pastaigas beidzamā fotogrāfija. Pēc tam vairs tikai brauciens ar autobusu atpakaļ uz Rīgu.
Kopā pastaiga bija vairāk nekā 16 km gara un enerģija pēc tās bija tikai nākusi klāt!
Nekomerciāliem mērķiem izmantojot dziedava.lv lapās atrodamās dabas fotogrāfijas, obligāti norādiet fotogrāfijas autoru un atsauci uz daba.dziedava.lv. Komerciāliem mērķiem fotogrāfijas var izmantot tikai pēc vienošanās. Rakstiet:
 .
Komentāri:
M_L, 2012-05-01, 12:26 : Bija ļoti interesanti iepazīties ar šo ceļojumu, upīti, kas tek pāri ceļam, dažādām skaistām sūnām, bet beigas bēdīgas. Žēl, kā tā var rīkoties mūsu paši ,,civilizētais" cilvēks. Ļoti žēl. Bet tie, kas tā dara, visticamāk, šajā lapā neieskatās...
lapsene, 2012-06-10, 22:14 : Paldies par stāstījumu un foto. Jūtos, it kā pati būtu tur bijusi.
|
DZIEDAVA.lv
DZIEDAVA.lv
