DZIEDAVA.lv

Dabas vērojumi: stāstījumi un foto Latvijas Daba: foto un apraksti Latvijas Daba: foto un apraksti Ceļojumu apraksti un foto Pārdomas jeb situāciju analīze Mūzika manā dzīvē Domas bez apdomas CV, biogrāfija, bildes Paldies jums visiem!:) Citāti no grāmatām Manu bērnu dienasgrāmatas Suņu kolekcijas Dziedava.lv

Latvijas Daba

Ceļojumi

 
   
Ievadi >2 simbolus. Vārdus atdali ar tukšumu. Meklējot arī vārda vidū, priekšā liec %. Piem., zied %ava .
Precīzu vārdkopu meklēšanai lieto pēdiņas. Piem., "Misas dižpriede"

    Pastaiga Meleki-Salacgrīva

    karte Meleki-Salacgrīva
    Smiltis un sīki akmentiņi
    2007.gada 2.augustā mēs divatā ar vīru veicām pastaigu kājām no Tūjas līdz Melekiem, nakti pārlaižot kempingā "Meleku līcis". Nākamajā dienā, t.i., 3.augustā, aptuveni 6h turpinājām gājienu pa Vidzemes jūrmalu līdz pat Salacgrīvai (kartē mūsu veiktais maršruts atzīmēts ar tumši sarkanu).
    Tiesa, pa pašu jūras malu spējām veikt tikai aptuveni 2/3 no maršruta, jo tālākā jūras mala bija diezgan pamatīgi aizaugusi, vietumis krastmalā parādījās arī plašas joslas ar krastā izskalotām un nomelnējušām jūraszalēm, līdz ar to ceļš gar jūru kļuva praktiski neizbrienams.
    Smilšu krastmala
    Smilts, ūdens, aļģes

    Šīs dienas pastaigā atzīmējamie momenti:
    Muižuļurgas ieteka jūrā
    Muižuļurga
    *) Vairākas nelielas upītes, kas šķērso ceļu, bet līdz pašai jūrai nemaz neaiziet, pazūdot jūrmalas smiltīs.
    Piemēram, attēlā pa kreisi redzama daiļa upīte, vārdā Muižuļurga, kas ceļā uz jūru strauji sarūk,
    bet attēlā pa labi redzama šās pašas upītes "ieteka jūrā", kuras krasti skaisti izroboti vairākiem slāņiem, bet dotajā momentā pati upīte savā ietekā nav nemaz manāma.
    Muižuļurgas sausā ieteka jūrā
    Muižuļurgas ieteka jūrā
    Vitrupes ietekas jūrā krasta līnija
    Vitrupes krasta līnija
    *) Daža upe tomēr stiepās līdz pat jūrai un tajā, straumes nestas, virpuļoja arī pa kādai mazai zivtiņai.
    Vitrupes ieteka jūrā, atšķirībā no citām upēm, bija plata un pamatīga. Pat vīram, kurš basām kājām principā izvēlas nestaigāt, nācās novilkt apavus, lai varētu turpināt ceļu otrpus upei pēc upes caurbrišanas.
    No otras puses - Vitrupe jau nav arī nekāda mazā upīte, tā ir 40 km gara kārtīga upe, tādējādi tās ieteka, kurai var tomēr mierīgi pārbrist, nemaz tik liela un pamatīga vairs nešķiet.
    Vēl šī upe īpaša ar savu ļoti izteikti viļņaino krastu, ietekot jūrā, - tāds līdz šim citām upēm nav bijis redzēts!
    Vitrupes ieteka jūrā
    Vitrupes ieteka jūrā
    Upes atspulgi
    Unģenurga
    *) Interesantas bija visas upītes - Mazurga, Lielurga, Muižuļurga, Vitrupe, Unģenurga, Svētupe - ar to vien, ka tās tur bija! Gan skaistas pašas par sevi, gan burvīgi debesu, koku un augu atspulgi, gan iespēja pabradāt pa citādu ūdeni. Staigāt upīšu tuvumā gan vajadzēja uzmanīgi - izrādās, ka horizontāli taisnā un gludā krastmala var būt viltīga un pēkšņi sagrābt kāju, paraujot dziļi smiltīs, kā tas notika arī ar mani redzamajā attēlā. Grimstošas smiltis
    Muižuļurga
    *) Ūdeņu raksti smiltīs un smilšu raksti ūdeņos. Šajā ceļa posmā, salīdzinot ar Vidzemes akmeņaino jūrmalu, lielāki akmeņi ir reti, toties pilnībā var izbaudīt smilšu, ūdeņu un vēju veidoto rakstu dažādību un krāsainību. Te smilts gluda gludiņa, te atkal viļņiem izrobota. Vietumis skaistos skatus papildina vēl arī gliemežvāki, sīki akmentiņi un izskaloto jūras augu melnumi. Brīžiem jutos kā gleznu galerijā, kur katrs kvadrātmetrs ir kā atsevišķa glezna. Spēj tik baudīt! Zvīņveidīgie smilšūdens nospiedumi
    Smiltis Smilšu krastmala Plankumainās smiltis Gliemežvāki
    *) Interesants bija līcītis un rags pie Šķīsterciema, kas bija īpašs ar akmeņiem jūrā, daudzajiem putniem uz tiem, kā arī zaļumiem jūrā un krastā. Turpat krastmalā kāds sienāzis neiebilda pret fotosesiju - bija apbrīnojami pacietīgs pozētājs.:)
    līcis Putni uz akmeņiem Sienāzis
    *) Taču emocionāli priekš manis visiespaidīgākais bija stundu garais ceļa posms, kas sākās pa krastmalu neizbrienamā vietā, - kur krasts zaļi niedrēm aizaudzis, bet priekšplānā nelielu gabaliņu liels daudzums krastā izskalotu jūrasszāļu.
    Man fiksā ideja - šo tieši gar jūru nenoejamo gabaliņu es noiešu pa jūru - nu kādas gan tur varētu būt problēmas, jūra nav dziļa, gan jau pēc kāda laiciņa krastā tikšu. Vīrs gan nav jūrasgājējs, tāpēc viņš to pašu ceļu veiks pa meža celiņu, līdz kuram vēl no jūrmalas jātiek. Ātri vienojamies un šķiramies. Vīrs gan vēl iemet acis kartē, ka tas mazais ceļa posmiņš varētu būt garāks nekā pirmajā mirklī liekas, tomēr tas vairs neko nemaina, šķiramies.
    Neizbrienama krastmala pirms Svētupes
    Neizbrienama krastmala pirms Svētupes
    Tolaik vēl ij nenojautu, ka šķirti vienam no otra nāksies pavadīt veselu stundu, veicot 1,7 km lielu attālumu (skat. lapas augšā kartē ceļu sazarojumu pirms Svētupes).
    Tā nu es ar visām pekalēm, drēbēm (garās bikses laikus tiek novilktas, eju peldbiksēs un krekliņā, pār somu pārmesta arī jaka), pārkarinātām botām, fotoaparātu rokās u.c. lietām, kas manā somā pār plecu (t.sk. maks, atslēgas utt.) brienu jūrā iekšā. Ūdens sākumā tiešām nav dziļš, līdz ceļiem var izbrist.
    Jūrmala
    Eju un baudu skatus, ko pa mežu gājējs nevar redzēt - aizaugušos jūras krastus, nelielās saliņas jūrā, arī zemes pacēlumus, kurus virs jūras nevar redzēt, gadās arī pa kādam akmenim, tāpēc jāiet uzmanīgi.
    Jūra vienbrīd paliek dziļāka, tad nu ar cerībām skatos uz saliņu tālumā, līdz kurai kaut kā jātiek, jo krastmala joprojām ir neizbrienama, un tad paliek tikai atpakaļceļš, bet sazināšanās ar vīru nav iespējama, jo telefonu mums nevienam nav.
    Tad skatu piesaista lielais akmens jūrā. Ar lepnumu domāju, ka šo akmeni tuvplānā redzējis retais, jo pa sauszemi līdz krastam šai vietā nonākt būtu grūti (bet varbūt tas tikai vasarā tā..). Gribu pieiet pavisam klāt, varbūt pat uzlikt uz akmeņa fotoaparātu un uztaisīt pašportretu! Tomēr no nodoma drīz atsakos, jo jūra dziļa (gandrīz līdz dibenam), akmens liels un slidens, galvenais ir pašai noturēt līdzsvaru, jo atliek vien to zaudēt, kā es kopā ar visām savām pekalēm būšu jūrā. Tad nu apfotografēju akmeni un dodos tālāk.
    akmens jūrā Akmens jūrā jūras akmens tuvplāns
    No meža puses (tālu tālu) sadzirdu vīra saucienus, viņš prasa par iespējām tikt līdz krastam. Tieši tobrīd krastā redzu tādu kā sauszemi. Lai arī aizbrist nav nemaz tik viegli kā lasītājam varbūt var likties, tomēr tieku līdz krastam, aplūkoju tos pāris neapaugušos kvadrātmetrus un ar nožēlu secinu, ka tomēr te nebūs tā vieta, kur turpināt ceļu pa sauszemi. Arī vīrs nemaz nespēj līdz šejienei tikt. Neizbrienams krasts
    Saliņas stūris Dodos atkal jūrā.
    Tālāk mani priecē kāda saliņa jūrā, kurai forma kā garai laivai un uz laivu stūriem viļņi skaisti pārklājas, prieks skatīties!
    Kad pēc pusstundas gājuma pa jūru tālumā izdodas saskatīt krastu, kas nudien izskatās pēc tāda, kuram būtu jābūt staigājamam, rodas lielāka drošība, ka atpakaļ nebūs jādodas. Visu laiku taču nepameta tādas bažas - un ja nu viss ceļš jāmēro atpakaļ! Tomēr prieks izrādās pāragrs.
    Saliņa jūrā

    Priekšā redzēju skaistu akmeņu rindu, aiz kuras bija redzama arī garena saliņa; likās - atliek tikai akmeņiem tikt garām, tad pa saliņu un cik nu tur tad paliek līdz krastam. Tobrīd man nebij ne jausmas, ka tā ir no abām pusēm akmeņu norobežota Svētupes ieteka jūrā. Un ja es vēl būtu zinājusi, ka pa Svētupi kādreiz esot kuģots līdz pat Limbažiem...
    Bet tobrīd es naivi mēģināju tikt uz priekšu, bet nevarēju - viscaur cieši blakus slideni akmeņi, vairums no tiem - no augšas neredzami. Es esmu ūdenī līdz viduklim (pekales paceltas augstu gaisā) un pie jūras viļņošanās esmu ļoti nestabila - kā cēlu kāju, lai tiktu uz priekšu (bet priekšā ta slidens akmens), tā vilnis mani burtiski gāž no kājām, pieturēties nav kur.
    Svētupes ieteka jūrā
    Akmeņu norobežota Svētupes ieteka jūrā
    Bet krist nevar, pekales svarīgas ir sausas, pārģērbties arī te nebūs kur, esam taču tālu no mājām un turklāt bez telefoniem. Saslapināt fotoaparātu un naudu makā arī nebūtu vēlams.
    Bet tikt uz priekšu vajag, citādi nāksies iet atpakaļ. Bet tikt uz priekšu nevar.;) Vienīgais, ko varu, ir iet gar akmeņu rindu uz vienu vai otru pusi. Mēģinu iet dziļāk jūrā - bet kur nu vēl dziļāk, tāpat ūdens jau augstu, tad mēģinu atrast kādu vieglāk pārtiekamu akmeni tuvāk krastam. Vienīgais, ko spēju, bija uzkāpt uz tāda kā uzkalniņa akmeņu rindā, laikam zemes uzbērums arī tur bija, ne tikai akmeņi. Bet otrā pusē nokāpt nespēju - zemi aizsniegt nevaru, akmeņi slideni, un man tās visas pekales ar kaut kā jānotur. No šejienes nofotografēju akmeņu rindu (skat. attēlu labajā pusē) un kāpu vien atkal lejā tai pašā pusē.

    Saprotams, ka paralēli mēģinājumiem tikt uz priekšu, es mēģināju arī fotografēt - jo kad tad, ja ne tagad :D. Bet nu par kompozīcijām laika domāt nebija, vienkārši fiksēju, kas ir apkārt.
    Kamēr es tur ņēmos, ievēroju krastā arī vīru - tātad tiešām krasts ir cerīgs, es vienīgi uz to netieku. Tad vīrs mani sasauca, teica kaut ko par to, ka tā esot upes ieteka. Katrā ziņā man tapa skaidrs, ka pāri es netikšu, jātiek krastā.

    Viltus sauszeme

    Tad nu devos krasta virzienā un jutos kā kuģis, kas meklē, kur ir zeme (manā gadījumā - meklē stabilu pamatu zem kājām, ko iespējams izbrist). Pirmā sajūsma "zeme, zeme!" drīz noplaka, jo atrastā laikam bija kāda saliņa, kas turklāt no vairākām pusēm noaugusi nātrēm - nu lai jautrāka dzīvošana.;)
    Beidzot izdevās atrast kādu uzeju uz sauszemes, kas gan bija traki dubļaina, kājas grima, bet galā tomēr mani uzveda uz garām zālēm noaugušas taciņas, pa kuru tiku līdz mežam.
    Dubļu taciņa pie Svētupes
    Pa šo taciņu es tiku laukā no jūras
    No meža pie Svētupes
    Skats no meža jūras virzienā.
    Gaišā laukumiņa centrā - vīrs.
    Mežam ejot cauri, pamanīju arī tālumā pie jūras stāvošo vīru, bet tik ātri klāt nevarēju tikt, jo vispirms bija jāatrod tiltiņš pār Svētupi.
    Pa ceļam bija arī kāda atpūtas vieta, kurai centos tikt ātri ātri cauri, lai neviens mani tādu nepamana (peldbiksēs, pekalēs un kājām ar dubļiem līdz ceļiem).
    Pie atpūtas vietas bija arī gaidītais tiltiņš, un tad jau mani gaidīja plašs smilšu ceļš līdz krastmalai un vīram, kurš vairs nevarēja mani sagaidīt.
    Izrādās, ka lai tiktu tik vien kā pāri Svētupes ietekai, bija vajadzīga vesela pusstunda (ieskaitot manus neveiksmīgos mēģinājumus to veikt pa jūru).
    Svētupe no tilta
    No tiltiņa pie atpūtas vietas

    Bet toties kāda sajūta superīga bija! It kā būtu veikusi nez kādu varoņdarbu! :D
    Tālāk jau gar jūru varēja paiet vien nelielu gabalu, jo sākās atkal aizauguši krasti, izskaloto jūraszāļu kalni krastā (skat. attēlu).
    Tā nu mēs tālāk devāmies mežā un līdz Salacgrīvai devāmies pa mežu diezgan raitā solī - lai paspētu līdz autobusam. Būtu bijis vairāk laika, būtu vēl kādu reizi mēģinājuši nokļūt līdz jūrai. Tādējādi palika neapskatīta arī plānotā Krauju akmeņu saliņa un Krauju jūrakmens.
    Kopumā šajā dienā veicām 17km, bet kopā ar iepriekšējās dienas gājumu - 35km.

    Jūras augu klājums
    Pie Ķeguļraga - tālākā vieta gājienā gar pašu jūru

    Foto: Julita un Atis Kluši.



Tweet


Komentāri:
cielavabaltgalve, 2013-03-07, 18:10 :   Paldies par plašo informāciju, kas rosina idejas.
Agita, 2013-04-13, 22:39 :   Ar aizrautību sekoju šim neparastajam pārgājienam. Centos iejusties vidē, kura šķita pārsteigumiem pilna. Nekad nebūtu domājusi, ka jūras krasts var būt tāds........dūksnains.
Paldies!


Spama dēļ ziņojumi, kas ietver pilnus linkus, netiek pieņemti.
Vēlies komentēt?
Vārds / segvārds:
Komentārs par šo tēmu:

 

(c) Julita, 2008.- 2017.    

dziedava.lv DZIEDAVA.lv