DZIEDAVA.lv

Dabas vērojumi: stāstījumi un foto Latvijas Daba: foto un apraksti Latvijas Daba: foto un apraksti Ceļojumu apraksti un foto Pārdomas jeb situāciju analīze Mūzika manā dzīvē Domas bez apdomas CV, biogrāfija, bildes Paldies jums visiem!:) Citāti no grāmatām Manu bērnu dienasgrāmatas Suņu kolekcijas Dziedava.lv

Latvijas Daba

Ceļojumi

 
   
Ievadi >2 simbolus. Vārdus atdali ar tukšumu. Meklējot arī vārda vidū, priekšā liec %. Piem., zied %ava .
Precīzu vārdkopu meklēšanai lieto pēdiņas. Piem., "Misas dižpriede"

2003.g. 11.maijs, svētdiena, brauciens un pastaiga no Inčukalna līdz Sēnītei.

Tauriņi pūpolos

Dēlam Dzintaram tai laikā bija bez 11 dienām 1 gadiņš, iestājies skaists un saulains pavasaris, nevarēja laist garām izdevību beidzot kārtīgi izstaigāties.
Maršrutu kā vienmēr domāja vīrs, pētot karti; mēs, pārējie, tikai baudījām viņa darba augļus. Iepriekš pat necentos noskaidrot, kurp dosimies, ko redzēsim, lai būtu interesantāks ceļojums. Tikvien kā noskaidroju, ka jābrauc būs uz visu dienu.
Lai arī Dzintars naktī pēc ilgas pupināšanas un midzināšanas aizmiga tikai kaut kad krietni pēc pl.4:00 no rīta, jau 8:00 cēlāmies.
Pl. 9:20 bija autobuss no mājām Rīgas nomalē uz centru, 10:17 vilciens uz Inčukalnu. Vilcienā Dzintars mazliet paspēlējās ar bumbiņu, slēpām ratos un viņš meklēja. Vēlāk aizmiga. Inčukalnā bijām pirms 11:00. Tālāk devāmies kājām un ar ratiem. Pastaigas kilometrāža bija smieklīgi maza - no Inčukalna līdz Sēnītei apm. 7km. Toties vietas, kur bijām, un pastaigas ilgums (~9,5h svaigā gaisā, neskaitot transportus) gan bija īpašs.
Pastaiga sākās, ejot cauri Inčukalnam. Inčukalnā manījām bērnudārzu ar vietas nosaukuma simboliku - kaķīti-Incīti. Puika, vilcienā aizmidzis, sākumā ratos gulēja arī ārā. Mani sajūsmināja koki - šogad palaimējās redzēt vairākus kokus lapu plaukšanas stadijā - kastaņi mazām lapiņām, lapegle mazām zaļām skujiņām - nu ļoti burvīgi skati! Ziedoši pūpoli ar daudziem tauriņiem vienuviet (skat. attēlu). Tālāk ceļu šķērsoja Inčupīte ar interesantu ūdenskritumu (skat. attēlu). Pie upītes atmodās arī Dzintars. Inčupītes ūdenskritums Mežā pie ūdenskrātuves
Vēlāk ceļš veda cauri skaistam egļu mežam, skatījām zilās un baltās vizbulītes. Uz šī meža ceļa palaidu Dzintaru, lai skrien basām. Viņš neizrādīja pienācīgu sajūsmu, tāpēc drīz apāvu kājas. Nonācām pie lielas ūdenskrātuves. Tas izrādījās Kalnadzirnavu dzirnavezers. Pastaigājām visi trīs kājām gar ūdeni. Reizēm taciņa ūdens virzienā bija diezgan slīpa, un, kad Dzintars pa to joza lejā, bija jārauga, ka neieskrien tieši ūdenī. Vispār skaistas vietas, skaisti skati (skat. attēlu) :). Turpat arī pabaroju Dzintaru (~13:00), devu pupu un mājās gatavoto auzu putru ar ķirbi no burciņas.
Tālāk devāmies Gaujas virzienā.
Pa ceļam bija starpgadījums ar suni. Vīrs ar puiku ratos jau veiksmīgi bija garām mājai, kuras sētā rēja suns, kad garām gāju es, bet suns nikni riedams metas man virsū. Tā kā redzēju, ka viņam gara ķēde, cik varēju atkāpos ceļmalas krūmos, bet suns tik nāk arvien tuvāk! Izrādās, viņa ķēde bija norāvusies un tikai vilkās līdzi, nevis suni aizturēja. Es, pārbijusies ne pa jokam, kaut ko kliedzu vīram, bet viņš diemžēl manas bailes nesaprata, jo domāja, ka suns man klāt tikt nevar. No sētas laikam jau saimnieks, īsti neskatīdams situāciju, man sauca, lai es neejot sunim virsū, tad viņš neries. :D Bet es jau tā krūmos iegūlusies, atkāpties vairs nav kur... Kājām rokām trīcot kaut kā izdevās no suņa tikt vaļā, bet vēl ilgi nevarēju no šoka atgūties, rokas un kājas trīcēja vēl teju visu pastaigu.
Bet Dzintars, kādu laiku staigājis kājām, spārdījis bumbu, kādu laiku braucis ratos, atkal iemiga. Pārgājuši Rīgas-Siguldas šoseju, stūmāmies pāri pļaviņai, kuras nogāzē bija smuki saaugušas arī iepriekš nemanītās dzeltenās vizbulītes. Tālāk, lai tiktu līdz Gaujai, nācās iet pāri Gaujas atzariem - brikšņainiem ūdeņiem. Ratiņiem tā nebija nekāda lielā izprieca. Kad bijām nonākuši līdz lielākam ūdens plašumam, kuru šķērsot varēja mēģināt pa pāris baļķiem, nolēmām iepriekš izpētīt, vai to darīt vispār ir vērts, vai tiksim tālāk.
Kamēr vīrs gāja skatīt, es fotografēju apkārtni ar vizbulītēm, brikšņiem un ūdeņiem. Nez kāpēc man tāda vide tik ļoti iet pie sirds, kaut fotogrāfijas tādās vietās reti izdodas izcilas.
Līdz Gaujai vīrs tika, ceļš bija pa garām zālēm, pāri dažiem kritušiem koku gabaliem, bet izbraucams. Kā būt tālāk - bija grūti spriest, tomēr izlēmām riskēt. Gaujas atzara šķērsošana
Aizstūmāmies līdz Gaujai, papriecājāmies par skatu uz ūdeņiem, kavējāmies atmiņās, kur esam bijuši tepat pretim Gaujas otrā krastā, vietā, kas kādreiz bijusi sala. Nu bij jādodas tālāk. Joprojām bija šaubas - tiksim vai netiksim, jo tūristu taciņa, kur nu vēl braucējiem ar ratiem, te, protams, nebija izveidota. Dzīvi un nokaltuši koki, brikšņi, krituši koki, saknes, - tam visam jātiek pāri vai garām ar ratiem. Kur varēja, stūma vīrs viens. Kur nevarēja, pāri kokiem cēlām ratus divatā. Kādu laiku kūlušies kā varēdami, pēkšņi atdūrāmies pret Gaujas atzaru, kuru vajadzēja šķērsot, lai varētu turpināt ceļu. Bet tas atzars bija pāris metrus plats un pāris metrus dziļš... Un tam pāri tikai viens baļķis.. Likās pārāk riskanti te tēlot virves dejotājus ar ratiem un bērnu rokās, tāpēc vīrs gāja atpakaļvirzienā gar atzaru, meklējot labāku pārejas vietu. Es pa to laiku "staidzināju" Dzintaru, rādīju viņā krastā skrejošu suni - tātad tur ir kādas dzīvas dvēseles un ir cerības pa turieni, ja izdosies tur pārkļūt, arī nokļūt kaut kur tālāk.;)
Vīram izdevās atrast labāku pārejas vietu, kur ūdeņos diezgan blīvi izvietojušās (izvietotas?) zaru kaudzes (skat. attēlu), tādējādi, pārkāpjot no vienas uz otru, bija iespējams ūdeni šķērsot. Devāmies turp.
Ar ratiem pārbraukt tur nebūtu iespējams, tāpēc tie tika izkrāmēti, visas mantas saliktas maisā, paši rati salocīti.
Vispirms vīrs pārnesa visu mantu maisu, tad nesa ratus, un es ar Dzintaru rokās devos nopakaļus. Veiksmīgi tikām otrā pusē, bet ceļš tur nepavisam ne normāli ratiem izbraucams, lai arī vietumis skaists, balto vizbulīšu noklāts. Patiltes ala un tiltiņš virs tās
Vienojāmies, ka vīrs stumj ratus, es eju ar Dzintaru. Lielus ceļa posmus Dzintars gāja pats kājām, citviet viņu pārvietoju, paceļot un noliekot gabaliņu tālāk (un tā vairākkārt, Dzintaram jau patika;)), citur nesu rokās. Vīram gadījās stumt ratus arī tikai uz diviem sānu riteņiem - pa ļoti šauru taciņu pie nogāzes. Tā nu mēs kūlāmies. Ātri tas nebija, bet interesanti;). Uz viena akmens mēs ar Dzintaru arī nofotografējāmies. Redzējām dažādkrāsu vizbulītes un citas puķītes. Turpat Gaujmalā arī ieturējām maltīti (~16:00) - devu puikam putru un pupu, un paēdām līdzpaņemto pārtiku arī paši.
Ceļošana gar Gauju beidzās līdz ar Patiltes alu (gravā Gaujas kreisajā krastā, 100 m augšpus Murjāņu - Valmieras šosejas tilta pāri Gaujai, 20 m no upes krasta), pie kuras tikko uzbūvēts smuks koka tiltiņš. Līdz alai varēja norāpties tikai kājām, t.i., gājām pa kārtai - kamēr viens pētīja alu, otrs palika augšā pie tiltiņa līdz ar bērnu un ratiem. Dzintaram pa tiltiņu patika staigāt, skraidīt, tik bij jāuzmana, lai nenoskrien tilta malā un nenokrīt lejā.
No alas tecēja strautiņš, tā ka tur bija diezgan slapja tā vieta, bet viss kopā izskatījās smuki - ala, strautiņš, baļķēni pāri tam, koka tiltiņš un jaunās lapiņas krūmu zaros (skat. attēlu). Ala skaitījās ļoti gara (15-18m pēc dažādiem datiem), taču tumša un slapja, tāpēc necik tālu neaizstaigājām. Tā varot būt arī bīstama apmeklējumiem, jo šosejas transporta radītā vibrācija draudot izraisīt nobrukumus.
No avota savācām ūdeni līdzpaņemtā plastmasas pudelē un tad turpinājām ceļu.
Tālāk otrpus Gaujas tiltam devāmies pa ceļu, kas sākumā mazu posmu bij asfaltēts. Pa to Dzintaru palaidām paiet kājām, bet viņu "vilka" tikai uz netālu stāvošo mašīnu;). Tad nu likām ratos. Ceļš veda mazliet pa mežu, arī cauri upei bez tiltiņa. Kā noskaidrojām pāris gadus vēlāk, sausākā laikā šai vietā, kur gāja ceļš, upei viegli pārtikt (precīzāk - togad upe tai vietā nemaz nebija pamanāma), bet, kad mēs tur bijām 2003.gada pavasarī, ratiņus nācās stumt pa ūdeni, pašiem laipojot pāri pa sanesumiem un kokiem. Pēc mežiņa tālāk devāmies pāri klajiem laukiem. Skatījām arī zilās vizbulītes. Kad bijām tikuši līdz nākamajai alai - Inčukalna Velnalai - Dzintars bija jau aizmidzis.
Velnala ir liela ala klintīs (garums 16m, platums 6m un augstums 4m), bet ārā jau lēnām metās krēsla (baidījāmies arī, kā paspēsim vēl uz kādu transportu līdz Rīgai) un ala arī nešķita tik ļoti interesanta, tāpēc ilgi tajā nekavējāmies. Pie alu apskates citiem interesentiem ieteiktu paņemt līdzi kādu lukturīti ar spēcīgu izkliedētu gaismu, lai alu apskate būtu iespējama arī tumšākā laikā un dziļumā. Mēs šoreiz bijām aizmirsuši paņemt. Tāpēc alas fragmentus labāk apskatīt varējām tikai pēc bilžu, kas tika fotografētas ar zibspuldzi, uztaisīšanas.
Pie alas bija stāva un augsta klints ar trepītēm, kas vijās apkārt vienam klints sānam. Trepītes tādas, ka pa tām pabailīgi kāpt arī vienam pašam, daži pakāpieni iztrūka vai ļodzījās, vietumis bija slideni. Taču (kā es pārliecinājos uzkāpjot) augšā gaidīja labs meža ceļš, tāpēc nolēmām turp doties ar visiem ratiem un bērnu. Vispirms uzkāpu es ar bērnu rokās (Dzintars pat nepamodās), tad kāpa vīrs ar ratiem. Veiksmīgi uzkāpām, neviens no mums nenokrita;).
Kad bija uzkāpis arī vīrs, viņš pastāstīja, ka lejā trepēm otrā pusē (ne tai, kur Velnala) turpat klintī dobumā pamanījis avotiņu. Tad nu es devos pa trepēm lejā jau 2.reizi (un pēc tam augšup jau 3.reizi), lai vēl iesmeltu avota ūdeni.
Izgājām cauri mežiņam un tālāk jau labs, asfaltēts ceļš līdz pat Sēnītei.
Sēnītē, gaidot autobusu, Dzintars pastaigāja, pavēroja suņus. Pēc tam ar autobusu braucām līdz Rīgai, rati tika ielikti autobusa bagāžas nodalījumā. Autobusā Dzintaram vēl iedevu banānu un tēju.
Mājās bijām pēc 23:00 vakarā. Sajūtas fantastiskas!!! Kā man patika! Izbaudījām pavasari un atmiņas par vecajiem labajiem laikiem, kad droši (vēl bez bērna) varējām staigāt pa visādiem brikšņiem un neceļiem. Kā izrādās, visu var arī ar ratiem, vajag tikai gribēt! ;)
Patiesības labad jāpiebilst arī fakts, ka vīra plaukstas pēc šādas ratiņu stumdīšanas bija tulznās, kaut rokturis it kā ērts un mīksts. Tā ka šādus ekstremālus pārgājienus var atļauties tikai tās ģimenes, kur ratiņu stūmējs pats ir liels šādu pārgājienu cienītājs un iegūtās tulznas netraucē prieku par izveikto pasākumu.:)

Aprakstu veidoja Julita.






Komentāri:
Par šo tēmu vēl nav saņemti komentāri.


Spama dēļ ziņojumi, kas ietver pilnus linkus, netiek pieņemti.
Vēlies komentēt?
Vārds / segvārds:
Komentārs par šo tēmu:

 

(c) Julita, 2008.- 2017.    

dziedava.lv DZIEDAVA.lv